Dzintars Mozgis: Mans ordenis neapsūbē [pilns intervijas teksts]

"Dakteris Mozgis būs rīt," telefoniski atbild kāds vīrietis, kad jautāju, vai iespējams runāt ar Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) valdes priekšsēdētāju Dzintaru Mozgi.

14. decembrī veselības ministre Baiba Rozentāle pēc sarunas ar valdes priekšsēdētāju un pēc iepazīšanās ar dienesta pārbaudes rezultātiem atzina, ka "līdz šai dienai neesmu saņēmusi informāciju par kādiem jauniegūtiem faktiem vai apstākļiem, kas liecinātu, ka Dzintars Mozgis slimnīcas darbu vadījis negodprātīgi un tādējādi tas varētu traucēt viņam pildīt savus dienesta pienākumus".

Dr. Mozgis 15. decembrī pēc īslaicīgas sevis atstādināšanas atsāka pildīt slimnīcas valdes priekšsēdētāja pienākumus.

Atgādināsim, ka 9. novembrī Veselības ministrija (VM) uzsāka dienesta pārbaudi sakarā ar Dzintara Mozga varbūtējo saistību ar iespējamām nelikumībām slimnīcas iepirkuma konkursos. Kriminālprocesu uzsāka KNAB. Kaut arī tika aizturēti un apcietināti BKUS valdes loceklis Arnis Kramzaks un saimniecības direktors Aivars Lisenko, VM neuzskatīja, ka nepieciešams apšaubīt Dzintara Mozga atrašanos amatā. Interesanti, ka iekārtu iepirkumu konkursos (no 2007. līdz 2009. gadam) Vidzemes slimnīcā, BKUS, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un Austrumu slimnīcā uzvarējusi firma Arbor Medical korporācija (AMK), no kuras, kā pauda avoti, 80,33% piederot Dzintara Mozga iespējamajai civilsievai Dacei Rātfeldei, savukārt 8,3% piederot Dz. Mozga māsai Sigitai Kalniņai. AMK nodarbojas ar dažādu kompāniju ražoto medicīnisko iekārtu piedāvājumu, un lielākoties tas ir Philips. Iepirkumu projekti šai firmai parasti ir lieli, un tā varēja vērtēt arī angiogrāfa iegādi Austrumu slimnīcai. Otrs pretendents – Siemens – piedāvājis zemāku cenu – ap 800 000 latu. Tomēr treknais pasūtījums esot ticis tieši AMK, taču par augstāku cenu – angiogrāfs nu jau maksājis 1,1 miljonu latu.

Izrādījies arī, ka uzņēmums AMK atsevišķi vai kopā ar citām kompānijām trīs gadu laikā guvis uzvaru deviņos konkursos, sasniedzot 2,56 miljonu latu apgrozījumu. Veselības ministrijas valsts sekretārs Armands Ploriņš gan apgalvoja, ka ministrija saņēmusi Dzintara Mozga paskaidrojumu, kurā viņš paudis, ka viņam "nav civilsievas". Ja ir runa par Daci Rātfeldi, tad tiešām – viņa vairs nav Dz. Mozga civilsieva, un tam nav jābūt nedz ziņkāres, nedz nosodījuma objektam, jo cilvēki tiekas, iemīlas un, kā mēdz gadīties, arī šķiras. Taču runa ir par ko citu: AMK šogad uzvarējis divos iekārtu iepirkuma konkursos, ko izsludinājusi Bērnu slimnīca, un konkursu kopējā summa ir ap 1,7 miljoniem latu. Avoti vēsta, ka privātās sarunās Dzintars Mozgis savulaik esot bažījies par to, ka Dace Rātfelde "uzvar visos konkursos, bet tā nedrīkst". Nešaubīgi, Dzintars Mozgis sapratis: lai arī cik godīgs viņš būtu, šo bijušo sakaru kādreiz kāds prasmīgi izmantos pret viņu pašu, kaut arī cilvēki, kas slaveno ārstu pazīst ne tikai garāmejot vai no publikācijām presē, apgalvo, ka Dzintaram Mozgim slimnīca ir sievas vietā.

Tā tiešām varētu būt, jo izskatās, ka Mozgis Bērnu slimnīcā ir ielicis sevi visu – kopš 1995. gada viņš ir šīs slimnīcas vadītājs un tad arī sācis to no pilnīgas miskastes veidot par mūsdienīgu dziednīcu. Pagaidām, protams, pāragri spriest par to, vai BKUS valdes priekšsēdētājs ir iejaukts slimnīcas finanšu skandālā vai arī tie ir, kā mēdz teikt, stellēti zābaciņi, kas īpaši piemeklēti sirdsskaidram dakterim, lai viņu noceltu no amata, taču sabiedrība gaida skaidrību.

Tas, ka skandāls ir krietni pabojājis Dzintara Mozga emocionālo stabilitāti, ir saprotams: viņš, būdams ne tikai izcils ķirurgs, bet arī labs pianists, dvēseles dziedēšanai spēlē klavieres un ērģeles, un pēdējoreiz tās tika skandinātas šajā pirmsziemsvētku laikā Lēdmanes baznīcā. Dzintara Mozga spēli toreiz klausījās arī Ministru prezidenta padomnieks veselības jautājumos Pēteris Apinis. "Mozgis spēlēja nervozi. Viņš var labāk," novērtēja Apinis.

– Cik tālu jūs jūtat savu personisko atbildību par to, kas noticis Bērnu slimnīcā?

– Tas ir ļoti sarežģīti atbildams jautājums. Pagaidām gan eksistē tikai aizdomas un pieņēmumi, un man ir zināms pamats uzskatīt, ka šie pieņēmumi varētu būt arī aplami. Es pieļauju, ka visam skandālam apakšā ir puiciska bravūra, kaut kādas neprecizitātes un kļūdas, kas var gadīties, ceļot tik lielu objektu, strādājot ātri un cenšoties sasniegt labu rezultātu. Ja projektā ir kaut kādas kļūdas, tās vienmēr atklājas celtniecības gaitā. Iespējams, bija šīs kļūdas, tās kāds centās paslēpt, taču bez apzinātas virzības uz korupciju. Un es palikšu pie sava viedokļa tik ilgi, kamēr kāds nepierādīs pretējo. Līdz ar to jūsu jautājums par atbildību... Visi šīs kapitālsabiedrības darbinieki bija jau sākotnēji informēti par to, ka šeit nebūs nekāds bērnudārzs. Un tā bija mana atbildība, lai es to visu pārraudzītu. Gribēju, lai mēs izvairītos no tādām lietām, kādas tika paceltas gaismā sakarā ar Dienvidu tilta būvniecību. Lai izslēgtu jebkādas kļūdas bērnu slimnīcas celtniecības pārraudzībā, mēs par bargu naudu nopirkām projekta vadītājus – celtniecības pārraudzītājus, kuriem vistiešākajā veidā jākonsultē šī celtniecība.

– Četri ar BKUS saistītie cilvēki, tostarp Arnis Kramzaks un Aivars Lisenko, ir apcietināti. Kramzaks, būdams gan iepirkumu komisijas, gan valdes loceklis, Bērnu slimnīcā strādājis trīspadsmit gadu. Savukārt Lisenko – Tautas partijas loceklis un ziedotājs – nonāca valdē salīdzinoši nesen. VM valsts sekretārs Armands Ploriņš stāsta, ka bija nepieciešams cilvēks, kas nodarbojas ar saimnieciskajiem jautājumiem, un Lisenko esot noskatīts kā labs speciālists, nevis kā konkrētas partijas piederīgais. Kā tad īsti tas viss notika?

– Pavisam vienkārši. Ik pa laikam notiek kapitālsabiedrības pārvērtēšana, ir konkrēti kritēriji saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, un tā arī notika, ka valsts kapitāldaļu turētāja – Veselības ministrija – nonāca pie slēdziena: BKUS nepieciešams vēl viens valdes loceklis.

– Kāda ir jūsu iekšējā sajūta: vai slimnīcai tiešām nepieciešami pieci valdes locekļi? Viņiem visiem taču alga jāmaksā, un ne jau kāda mazā. Lūk, piemēram, Aivars Lisenko pērn jūsu vadītajā slimnīcā saņēmis 22 410 latu. Ļoti darbīgs ir šis Lisenko: 2008. gadā viņš skaidrā naudā uzkrājis 224 000 latu, savukārt bezskaidras naudas uzkrājumos viņš pērn deklarējis 198 000 ASV dolāru.

– Jā, ja runājam par valdi, diezgan dārgi tā izmaksājusi. Uzskatu, ka trīs valdes locekļi ir optimāls variants, lai normāli strādātu. Kapitālsabiedrība nav maza, tā, patiesību sakot, ir milzīga, bet ar trim valdes locekļiem pilnīgi pietiek.

– Veicot aptuveni 20 kratīšanas pie pieciem apcietinātajiem, esot atrasti naudas līdzekļi dažādās valūtās 700 000 latu apmērā. Kā sākotnēji uztvērāt tādu ziņu?

– Es biju bezgala izbrīnīts.

– Par ko? Par to, ka tie esot atrasti pie jūsu darbiniekiem? Par summas lielumu vai par ko citu?

– Par visu kopā. Bija arī satraukums un apmulsums. Es nespēju pieņemt šādus jaunumus, pirmajā mirklī man šķita, ka tas vispār nav iespējams. Manā rīcībā nebija nekādas informācijas par to, ka varētu notikt kaut kas tāds. No kurienes gan varētu rasties šie 700 000 latu?

– Tagad gan kaut kā pieklusušas runas par šo it kā atrasto naudas summu. Varbūt nekas tāds arī nav noticis?

– Es nevaru nedz apstiprināt, nedz noliegt šādas runas. Dokumentos, kas adresēti BKUS, figurē cita naudas summa – varētu būt paaugstinātas izmaksas divos konkrētos objektos, proti, vienā objektā 28 000, otrajā 30 000 latu. Mēs analizējām šo situāciju, griezāmies pie būvuzņēmējiem, jo vēlējāmies šo naudu aizturēt līdz brīdim, kamēr izmeklēšanā viss tiek noskaidrots, lai mēs pēc tam varētu pieņemt lēmumu, kā rīkoties tālāk.

– Katram BKUS iepirkumam tika veidota sava iepirkumu komisija. Vai piedalījāties iepirkuma procedūrās?

– Nepiedalījos, jo uzskatīju, ka man nevajadzētu pašam personīgi to darīt – nejūtos kompetents būvniecībā. Domāju, ka ikvienam darbiniekam ir jāizprot sava atbildība, bet manu piedalīšanos kādā no iepirkuma komisijām varētu vērtēt kā mēģinājumu ietekmēt komisijas lēmumus. Šādā veidā iespējams labāk kontrolēt darbiniekus. Es norobežojos no jebkura subjektīvisma. Latvija ir maza valsts, un cilvēki cits citu vairāk vai mazāk pazīst. Attiecības starp cilvēkiem nekad nestāv uz vietas, tās mainās.

– Stāsta gan, ka Aivars Lisenko esot jums ieteicis turēties pa gabalu no iepirkuma komisijām.

– Nē, tieši otrādi. Lai kolēģiem dotu iespēju atbildēt par viņu pieņemtajiem lēmumiem, es centos šajās iepirkumu komisijās virzīt Aivaru Lisenko.

– Kāda ir viņa izglītība?

– Cik man zināms – viņam ir tehniska izglītība, ko viņš savulaik ieguvis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā.

– Tautas partijas nosūtījums uz jūsu vadīto slimnīcu?

– To es nezinu. Tā tomēr ir valsts sekretāra kompetence.

– Kādas patlaban ir jūsu attiecības ar Tautas partiju?

– Nekādas.

– Vai jūs esat kādā partijā?

– Nē, esmu centies turēties no politikas piesardzīgā attālumā.

– Daļa cilvēku uzskata, ka jūs nevarējāt nezināt, kas notiek jūsu slimnīcā.

– Cilvēkiem ir tiesības tā uzskatīt. Bet tie ir tikai pieņēmumi. Un tie nedrīkst ietekmēt izmeklēšanas procesu. Un es, patiesību sakot, to tik vien vēlos, lai ātrāk virzītos uz priekšu izmeklēšana, jo beidzot ir jābūt skaidrībai, ne tikai aizdomām. Daži darbinieki tiek tikai turēti aizdomās, un, pēc manā rīcībā esošās informācijas, viņiem vēl nav izvirzītas apsūdzības (intervija notika 21. decembrī – E.V.). Un cilvēkus linčot pirms apsūdzības izvirzīšanas nebūtu pareizi. Ja cilvēki ir vainīgi un saņem sodu, tad viņi pēc tam kaut kā integrējas sabiedrībā, iespējams, ne šajā slimnīcā, bet citur, jo galu galā arī viņiem jāturpina dzīvot. Tāpēc es pirms apsūdzības uzrādīšanas arī nevaru nosodīt šos cilvēkus. Un ja nu tas viss, kas par šiem izskanējis publiskajā telpā, ir kļūda? Ja nu tā ir – kā sarunas sākumā teicu – bravūrīgi puiciska attieksme pret dokumentiem, mēģinājumi kaut ko pārnest no viena projekta uz otru, līdz ar to radot iespaidu, ka te, slimnīcā, ir iespējamas kaut kādas koruptīvas darbības.

– Lielā daļā sabiedrības diemžēl ir šis zvēriskums, ko radījis laikmets: kaut arī apsūdzības vēl nav, pūlis ir gatavs linčot ikvienu, kas, kā mēdz teikt, panāk priekšā.

– Nu, es negribētu to tā interpretēt... Uzskatu, ka mums ir laba sabiedrība. Mums ir Dziesmu svētki, mums ir daudz labu lietu. Gribas ticēt, ka sabiedrība atgūs savu toleranci, kad būs pārgājis rūgtums par krīzes radītajiem zaudējumiem. Protams, tagad ir sabrukuši ilūziju kāršu namiņi, kurus paši uzcēlām, kad atguvām brīvību: mēs domājām, ka brīvībai līdzi nāk – pats par sevi saprotams! – arī materiālā labklājība. Kādam pie tā ir jābūt vainīgam. Un vainīgo meklēšana šodien ir ļoti simptomātiska. Parasti vainu meklē vadītājos. Kad hokeja komanda spēli zaudē, tad to zaudē tieši treneris. Šajā slimnīcā ir kaut kas līdzīgs.

– Kā izjutāt sabiedrības attieksmi pret sevi, kad uz laiku atkāpāties no amata?

– Intelektuāli bagātāki cilvēki teica kaut ko vienu – viņi izteicās labi, jo ļoti daudzi ir novērtējuši to, kas slimnīcā ir padarīts. Tā saucamie treknie gadi mūsu slimnīcai nekad nebija pārāk dāsni, taču mēs centāmies. Un cilvēku atbalsts ir vērā ņemams. Tie, kuriem ir liels intelektuālās attīstības potenciāls, teica ko citu.

– Kā jūs saņēma slimnīcas kolektīvs, kad atgriezāties darbā?

– Arī kolektīvs nav viendabīgs. Šeit ir vismaz divas grupas. Un slimnīcā atspoguļojas visas tās pašas norises, kādas jūtamas sabiedrībā. Vienai kolēģu daļai mana atgriešanās bija pati par sevi saprotama, jo ir jādara darbs.

– Notikumus ap un ar slimnīcu jūs nodēvējāt par dunča dūrienu mugurā. Vai varat konkrēti iedomāties arī pašu dūrēju?

– Tas bija simboliski. Taču es arī gribētu zināt, kas to ir izdarījis.

– Varbūt nojautu līmenī varat atpazīt krāpnieku, meli, negodīgu cilvēku?

– Jautājums par to, vai man ir intuīcija. Man ir, turklāt diezgan laba. Esmu atpazinis krāpniekus, esmu centies, lai mani apkrāpj pēc iespējas mazāk. Ja runājam par konkrēto situāciju, nevaru apgalvot, ka intuīcija mani par kaut ko būtu brīdinājusi.

– Negribētu attiecībā uz jums lietot vārdu vientiesīgs, jo jūs esat erudīts cilvēks un labs ārsts, taču varbūt tomēr esat vismaz naivs attiecībā uz savas intuīcijas visredzību?

– Strādājot tik lielā uzņēmumā kā šis, nav citu iespēju, kā vien ticēt un uzticēties cilvēkiem. Es tomēr ticu labajam. Ja apcietinātie BKUS darbinieki ir vainīgi, viņiem, protams, ir jāsaņem sods. Nav svarīgi – zagts daudz vai maz.

– Ir gan svarīgi. Lielajiem zagļiem atlaiž parādus, re, nule diviem tādiem atlaida piecu miljonu nodokļu parādu, kamēr viens otrs mazais nodokļu nemaksātājs – jo nav naudas, ko samaksāt! – tiek spiests un slānīts.

– Tad jau mums visiem atļauts zagt pieejamo resursu ietvaros?

– Nē. Visiem jābūt vienādiem likuma priekšā. Jautājums tikai – kāpēc lielie zagļi tiek tā godināti? Mēs visi taču zinām, ka viņi ir zagļi.

– Nē.

– Nē?

– Mēs nezinām. Mēs pieņemam. Tas ir tikai mūsu viedoklis.

– Pirms kāda laika dakteris Juris Puriņš kādā intervijā apgalvoja, ka visu Latvijas lielo slimnīcu vadītājiem jāatkāpjas no amata, neraugoties uz to, vai viņi pieķerti mahinācijās un zagšanā vai ne.

– Jā, viņam var būt šāds skatījums, tās ir viņa tiesības. Jo augstāk kalnā tu uzkāp, jo sarežģītākas un lielākas lietas tu ieraugi. Ja esi kalna pakājē, tad tas, kas notiek kalna galotnē, tev šķiet kaut kas nesaprotams. Tas nav tā, ka, piemēram, es gribētu lidot ar lidmašīnu, kur labākais stjuarts pēkšņi pārtop par lidotāju. Ar to gribu teikt, ka vadības teorija un prakse ir sarežģīta, tā nepārtraukti attīstās.

– Vai jūtat sevī spēku atjaunoties un iet tālāk?

– Tas ir jāspēj. Bet neba es pie tā amata beņķa tā turos, kā varbūt kādam šķiet.

– Ko iesāksiet ar Triju Zvaigžņu ordeni, kuru neaizgājāt saņemt?

– Arvīds Skalbe reiz teica, ka uz savu godināšanu vari neierasties, bet uz savu tiesu ej katrā ziņā, tad tu ieraudzīsi savus draugus un ienaidniekus. Esmu Latvijas patriots un uzskatu, ka valsts apbalvojumus piešķir par būtiskiem nopelniem, nevis par mājas uzbūvēšanu. Nekas ar ordeni nenotiks, ja es vispirms sagaidīšu vai nu savu darbinieku vainas pierādījumus, vai arī viņu attaisnošanu. Mans ordenis neapsūbēs, toties es varēšu godprātīgi pieņemt lēmumu.