Bijušais ieslodzītais: Tas, ko konstatējusi Eiropas tiesa, nav jaunums; cietums ir sliktā stāvoklī
 

Daugavpils cietumā vienmēr bijuši ļoti slikti apstākļi – mitrums, pelējums, aukstums, nerunājot par to, ka labierīcības ir tajā pašā telpā, kur cilvēki ēd un guļ, praktiski nenorobežotas, tā situāciju Neatkarīgajai vērtē bijušais ieslodzītais Vitālijs, kas divas reizes bijis Grīvas cietumā un vienreiz Daugavpils, tā sauktajā baltajā gulbī, kopumā pavadot ieslodzījumā četrus gadus.

Viņš uzsver, ka "tas, ko konstatējusi Eiropas tiesa, nav nekāds jaunums – cietums ir sliktā stāvoklī, kopš vispār tur tāds pastāv". Vēl pirms vairāk nekā sešiem gadiem Latvijā viesojās Eiropas eksperti, kas toreizējo cietuma slimnīcu nosauca pat par cilvēku spīdzināšanas vietu. Tas, ka šāds Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedums kādreiz tiks pieņemts, bija tikai laika jautājums, jo valstij praktiski nekad nav bijis naudas cietumu reformai.

Brīdināja par spīdzināšanu

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Latvijas iedzīvotājiem šķiet šokējošs, jo tagad valstij jāmaksā ievērojama summa personai, kas bijusi sodīta par nepilngadīgas meitenes izvarošanu, jo šā cilvēka – Igora Bazjaka – ieslodzījuma apstākļi bijuši pietiekami slikti, lai radītu viņam satraukumu un ciešanas, tādā veidā pārkāpjot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas punktu, kas aizliedz necilvēcīgu un pazemojošu apiešanos. Tiesa vērtējusi ieslodzījuma apstākļus, nevis to, kāpēc viņš sēž cietumā. Teorētiski par šādu "necilvēcīgu un pazemojošu attieksmi" ECT sūdzēties varētu praktiski visi Daugavpils cietumā izmitinātie, jo, kā izriet no tiesas sprieduma, tiesa noraidījusi I. Bazjaka sūdzību par personiskākām lietām – soda izolatoru, par cietumsargu apiešanos ar viņu, kā arī par to, ka viņš, iespējams, cietumā inficējies ar tuberkulozi, jo to nav iespējams pārbaudīt.

Toties par apstākļiem cietumā ECT ir labi informēta, jo Latvijā ir viesojušies Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komitejas eksperti, sīki izpētot un aprakstot ieslodzīto ikdienas dzīvi aiz restotajiem logiem un pietiekami plaši informējot par to Latvijas valdību (vairākas pēc kārtas) un īpaši Tieslietu ministriju, ko šo ekspertu vizīšu laikā vadījuši dažādi ministri – gan partijas Jaunais laiks līdere Solvita Āboltiņa, gan tagadējā Satversmes tiesnese, iepriekš politiķe Vineta Muižniece. Viņas ministrēšanas laikā bija viena no ekspertu vizītēm, kurā tie atklāti pateica: ieslodzīto ievietošana Rīgas Centrālcietuma slimnīcā ir spīdzināšana un slimnīcu nekavējoties vajag slēgt. Tas notika 2004. gadā. Slimnīca vēlāk tika patiešām slēgta. Pēdējā ekspertu vizīte bija pērnā gada nogalē.

Smakojošas, mitras

Šā gada sākumā komiteja nosūtīja ziņojumu, aicinot slēgt kopumā 11 kameras divos valsts cietumos – piecas divvietīgās Jēkabpils cietumā un sešas vienvietīgās Jelgavas cietumā. Eksperti norādīja, ka "šīs kameras ir tumšas, sagruvušas, mitras, dubļainas un smakojošas". Tās tika slēgtas. Eksperti bija apmeklējuši vēlreiz arī Daugavpils cietumu. Vērā ņemami uzlabojumi visu šo gadu laikā cietumos nav panākti, un eksperti arī nav guvuši apstiprinājumus tam, ka cietumu problēmai tiek pievērsta pietiekama uzmanība, ko savā spriedumā kā argumentu par labu konkrētajam ieslodzītajam beigu beigās izmantoja tiesa.

Latvija ECT palātai atzina, ka Daugavpils cietuma apstākļi nav ideāli, bet tie nav necilvēcīgi un cilvēku cieņu pazemojoši. Tam daļēji piekrīt arī biedrības Apvienība HIV.LV vadītājs Aleksandrs Molokovskis. Viņa organizācija ir viena no retajām Latvijā, kas ar dažādiem ieslodzītos izglītojošiem projektiem ikdienā iekļūst aiz cietuma sienām un runā arī ar pašiem ieslodzītajiem. "Ieslodzījuma vietas pašreizējos apstākļos dara, ko var, taču naudas tagad trūkst visam," secina A. Molokovskis. Tajā pašā laikā viņš uzskata: atsevišķos gadījumos nebūtu vajadzīgas pārāk lielas investīcijas, lai savestu kameras kārtībā, pietiktu ar kosmētisko remontu. "Mēs vairāk cīnāmies par to, lai cietumos būtu pieejama medicīniskā aprūpe, un ir uzlabojumi," saka A. Molokovskis.

Apvienība ļoti bieži saņem ieslodzīto sūdzības gan par apstākļiem cietumos un ēdienu, gan – visvairāk – par medicīniskiem jautājumiem. Lai atrisinātu cietumu problēmas, ir nepieciešama politiskā griba to izdarīt. Laiks, lai runātu par cietumnieku sadzīves uzlabošanu, gan nav pateicīgs, jo "sabiedrībā kopumā valda nabadzība". Viena no sabiedrības grupām, kura visvairāk sūdzas arī Satversmes tiesā, ir tieši ieslodzītie – nupat tiesa pieņēma izskatīšanai lietu par cietumnieku darba samaksu. Vairākās lietās ieslodzītie panākuši uzvaru – par pārtiku (cietuma ēdienā trūkst vitamīnu), par pienesumiem (tiesa atcēla aizliegumu ienest paciņas).

Aizmirstiet par labošanos

Tur ir ļoti auksts, mitrs, smakojošs, par apstākļiem Daugavpils cietumā stāsta bijušais ieslodzītais Vitālijs. Tādi apstākļi bijuši vienmēr, jo cietums atrodas pirms simt gadiem celtā ēkā – cietoksnī. "Grīda betona, sienu simtgadīgie ķieģeļi, kuri nepārtraukti ir mitri, – man grūti jums pat izstāstīt, kā tur ir," saka Vitālijs. Kamerās dzīvo vidēji pa 20 cilvēkiem, un svaigā gaisā ieslodzītie tiek tikai vienu stundu dienā. Viņš par cilvēkus pazemojošu uzskata apstākli, ka labierīcības atrodas tajā pašā telpā, var teikt – pilnīgi nenorobežotas. "Kāda labošanās? Aizmirstiet par šo vārdu attiecībā uz cietumiem. No cietumiem iznāk tikai atsaldētie. Cilvēki paliek ļoti agresīvi, un, ja arī kādam nebūtu lemts kļūt par recidīvistu, viņu cietuma sistēma spiež tādam būt, citādi tu nevari izdzīvot, ja, ienākot cietumā, sastopies ar tādiem priekšā," secina Vitālijs.

Visas šīs problēmas – cietumi ir pārapdzīvoti, ēkas ir kritiskā situācijā (cietumu ēkas ir ļoti vecas – būvētas 19. gadsimta beigās, daļa no tām projektētas nevis kā cietumi, bet padomju laika kolonijas – tajās ieslodzītos izvietoja lielās koplietošanas telpās, kas ir pretrunā ar šodienas vajadzībām) – bija minētas koncepcijā par cietumu attīstību, ko valdība atstājusi nepieņemtu.