Ir saprotami iemesli, kāpēc Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikums arī Latvijā atbrīvot no soda par karteļa izveidošanu pirmo par karteli ziņojušo karteļa dalībnieku nāk divdesmit gadu pēc tam, kad šādi likumi Latvijā jau pieņemti.
Dzīve kārtējo reizi apliecinājusi, ka nevis anekdotē, bet īstenībā kurpnieki mēdz palikt bez kurpēm un valsts visprominentākie juristi pārsakās juridiskos jautājumos. Latvijā, tāpat kā visā civilizētajā pasaulē, jau sen darbojas «speciāla ziņošanas platforma - Iecietības programma (Leniency Programme) -, kas sniedz iespēju uzņēmumam, kas ir vai bija iesaistījies kartelī, pirmajam brīvprātīgi iesniegt pierādījumus par izplatītāko un smagāko konkurences tiesību pārkāpumu un saņemt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, kā arī atbrīvojumu no gadu ilgā lieguma piedalīties publiskajos iepirkumos». Šādi Latvijas Konkurences padome atbildēja uz Neatkarīgās jautājumu par E. Levita publiski izteiktā priekšlikuma īstenošanas iespējām.
Ir divi iemesli, kāpēc E. Levits varēja nezināt, ka Iecietības programmas pirmsākums Latvijā ir Ministru kabineta 1997. gada 30. decembra noteikumos Nr. 444 un pēc tam šī programma nostiprināta attiecīgajos Konkurences likuma pantos. Pirmkārt, tas bija sen, bet jau pirms tam E. Levita jurista karjera bija aizvedusi viņu projām no Latvijas. Ar Māra Gaiļa valdības 1995. gada lēmumu viņš saņēma Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu, kam sekoja aizvien nākamie amati dažādās ES tiesu instancēs, no kurām viņš atgriezās pēc ievēlēšanas par Valsts prezidentu. Otrkārt, ko arī apliecināja Konkurences padome, tā «patur slepenībā datus, kas identificē karteļa dalībnieku, kas iesniedzis pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda vai pieteikumu par naudas soda samazinājumu. Dati var tikt izpausti tikai tiem procesa dalībniekiem, kas ir iesaistīti Konkurences padomes ierosinātajā lietā, tiem īstenojot tiesības uz aizstāvību». Tādējādi pat tagad kā Valsts prezidentam E. Levitam nav tiešas pieejas informācijai par Iecietības programmas reālo izpildi, bet iepriekš to uzzināt bija pavisam neiespējami.
Tajā pašā laikā viņam kā tiesnesim, viņa vārdiem runājot, «tiesneša praksē ir bijis daudz šādu lietu», ar kuru palīdzību firmas īstenojušas savas tiesības uz aizstāvību. Viens no aizstāvības motīviem, ar kādu E. Levits saskāries, bijis firmu strīds par to, kura no tām par karteli ziņojusi pirmā un kurai tātad tiesības uz nesodīšanu pienākas, bet kura ziņošanu jau nokavējusi. Nav iemeslu neticēt E. Levitam, ka dažkārt atstarpes starp ziņošanas laikiem bijušas tikai minūtes. Ja ar šādām lietām no Latvijas E. Levits nav saskāries, tad viņam gluži dabiski varēja rasties iespaids, ka te nekāda Iecietības programma nedarbojas. Un tas jau ir pats galvenais, ka programma tiešām nedarbojas, ja Latviju salīdzina ar citām valstīm. Līdz ar to viņa kļūda, ja tāda vispār bijusi, nebūt nav liela. Varbūt viņš neprecīzi izteicās vai varbūt ne juristu auditorija viņu pārprata, ka viņš runāja nevis par Iecietības programmas ierakstīšanu Latvijas likumos, bet ieviešanu dzīvē divdesmit gadu pēc tam, kad tā likumos jau ierakstīta.
Vismaz kā ķeksītis Latvijas tēlā Iecietības programmas darbināšana tomēr ir notikusi 20 gados trīs reizes. Ja uz šo ķeksīti raugās ar optimismu, tad jāizceļ fakts, ka visi šie trīs gadījumi ietilpst pēdējos piecos gados. Tātad - virzība uz labu ir. Pirmais šādi atklātais bijis divu būvniecības uzņēmumu publiskā iepirkuma kartelis 2014. gadā. Tajā pašā gadā atklāta tirgotāju vienošanās, kura firma kam piegādās un kam nepiegādās Volkswagen automašīnas. 2017. gadā atklāts profesionālo skatuves aprīkojumu kartelis.
Latvijas uzņēmēju neatsaucību piedāvājumam ziņot par karteļiem visuzskatāmāk demonstrē tieši tagadējais skandāls ar lielo būvfirmu karteli. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieki jau veica kratīšanas šo firmu birojos, kad Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama 4. augusta rītā pa TV aicināja uzņēmējus ziņot, jo «vēl nav par vēlu» - jo neviens cits ziņot nav pasteidzies. Par šā aicinājuma sekām pilnīgi skaidru atbildi Konkurences padome vakar nesniedza, bet varētu domāt, ka atsaucība nav bijusi. Tāda, lūk, atšķirība starp Latviju un citām valstīm, kur, vēlreiz citējot E. Levitu, «firmas sāk pieteikties, tiklīdz «uzož», ka tiesībsargājošās iestādes tām varētu būt nākušas pa pēdām».
Ja E. Levits pievērsies karteļu apkarošanai, tad būtu labi no viņa saņemt atbildi uz jautājumu, ar ko kartelis atšķiras no citiem laupīšanas vai zagšanas veidiem. Kāda gan atšķirība nodokļu maksātājam, vai viņa samaksāto naudu no Valsts kases nozog kā banknotes no seifa, kā bezskaidro naudu no valsts konta vai kā valsts pasūtītas būvniecības sadārdzinājumu. Vai tiešām un ja jā, tad kāpēc trešajā gadījumā naudas sagrābēji riskē tikai ar soda naudām un iespēju pat tās nesamaksāt, ja pirmie paziņos par karteli? Vai izsprukšana no Konkurences padomes soda nozīmēs arī atbrīvošanu no kriminālatbildības, kuras pierādīšanai var lieti noderēt viņu atzīšanās konkurences iestādei? Kamēr uzņēmēji pārdomā šādus jautājumus, Iecietības programma viņus nevilina.
