Veca ideja ar neizārstētām kaitēm
Sabiedrība atkal šūmējas par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) projektu par skolas gaitu sākšanu sešu, nevis septiņu gadu vecumā, lai gan iecere nav jauna. To vairrākkārt rosinājuši iepriekšējie ministri, un arī esošais ministrs Kārlis Šadurskis to anonsēja jau pērn, plānojot izmaiņu ieviešanu 2018. gadā.
Sekojot sabiedrības vairākuma kritikai, projektu kādu laiku iemarinēja, un nu jūlijā, atvaļinājumu laikā, tas atkal sākts virzīt pa valdības gaiteņiem Vispārējās izglītības likumu grozījumu veidā. IZM gan visai piekāpīgi ļauj izvēlēties, kur fiziski pirmklasniekam mācīties, galvenais, lai ir sešgadniekiem atbilstoša mācību vide un attiecīgi sagatavoti pedagogi. Pirmsskola, savukārt, būs nevis piecus sešus gadus vecajiem divu gadu laikā, bet piecgadniekiem vienā gadā.
Ja tā - par ko uztraukums? Kas tad īsti mainās? Vai dažādu izglītības organizāciju, psihologu un vecāku satraukums par skolai vēl nenobriedušu bērnu pāragru stumšanu uz skolu ir nepamatots? Vai sešgadnieku pārcelšana uz skolu ir tikai viltīgs veids, kā bērnudārzos mazināt rindas un vismaz uz laiku piepildīt pustukšās skolas, un ātrāk iesviest darba tirgū darba rokas, kuru depopulācijas dēļ trūks arvien vairāk?
2018. gadā skolas gaitas uzsāktu apmēram uz pusi vairāk pirmklasnieku, jo mācības sāktu gan septiņgadnieki, kas neaizgāja uz skolu 2017. gadā sešos gados, kad tas vēl nav obligāti, gan sešgadnieki, bet pēc 12 gadiem skolu beigs un augstskolās centīsies iestāties uz pusi vairāk absolventu.
Nav manīti sīkāki apraksti par to, kas ir sešgadniekam atbilstoša mācību vide un higiēnas nosacījumi, vai tie ir tikai atbilstoša augstuma krēsli un galdi, lielāks podu un izlietņu skaits vai arī, piemēram, gultas, kur nosnausties pusdienlaiku, vai pastaigu un rotaļu laukums. Lēmumu par to, kur likt sešgadniekus, varēs pieņemt pašvaldības, kuras finansiāli būs ieinteresētas sešgadnieku pārcelšanā uz skolu. Pirmkārt, tas mazinās citviet joprojām esošās rindas uz bērnudārziem, otrkārt, piepildīs skolas, kā rezultātā izmaksas uz vienu izglītojamo samazināsies, turklāt tiks saņemta lielāka dotācija no valsts skolotāju algām. Bet ir arī skolas, kuras jau ir piepildītas līdz pēdējam un kurām būs grūtības uzņemt vairāk bērnu. Vai daļa pirmklasnieku būs spiesti iet nevis uz tuvāko, labāko skolu, bet vienu skolu tālāk, kurā turklāt ir zemāka izglītības kvalitāte?
Lielākais reformas smagums būs jāiznes vecākiem, kuriem nu būs jādomā ne tikai par bērna adaptācijas grūtībām, bet arī to, kā savienot darbu ar sešgadnieku skolā, kur mācības beigsies jau pusdienlaikā un viņam nevarēs ierasties pakaļ īsi pirms pulksten 19. Pagarinātās grupas piedāvāšana būs pašvaldības ekstra, nevis norma, bērnam nīkšana skolā līdz pulksten 17 - mocības. Arī vasarā jau gadu agrāk sāksies problēmas, kur strādājošajiem vecākiem likt bērnu trīs mēnešu garumā.
Pasaulē un Eiropā nav vienota uzskata, kad labāk sākt skolas gaitas, tomēr tendence Ziemeļvalstīs ir nesteigties. Reiz jau padomju laikos tika izmēģināta sešgadnieku skološana, bet atcelta kā neveiksmīga, kam piekrita arī pirms pāris gadiem izveidotā darba grupa. Aiz matiem pievilkts arguments par to, ka agrāka skolas gaitu sākšana sekmēs sociālā riska ģimeņu bērnu socializāciju un mazinās sabiedrības noslāņošanos. Tāpat jau visi bērni piecu, sešu gadu vecumā dodas uz mācībām bērnudārzā vai skolā - ko mainīs procesa pārdēvēšana par 1. klasi?
Jau tagad piecgadnieki, sešgadnieki apgūst noteiktu mācību saturu. IZM uzskata, ka 1. klasē tas ir līdzīgs, tādējādi neefektīvi tiekot izmantoti resursi. Lasīšanas, rakstīšanas, rēķināšanas un citu prasmju prasības sešgadniekam jau ir pietiekami augstas, tomēr tās nevar salīdzināt ar prasībām un metodiku 1. klasē. Vai vēl lielāks mācību slodzes spiediens tiks izdarīts tieši sākumposmā un tieši uz sešgadniekiem, vai vēlāk?
Lai gan priekšlikums nav jauns, joprojām trūkst sagatavotības. Atkārtoti virzot šo projektu, IZM vajadzēja to izpušķot nevis ar tiem pašiem vecajiem argumentiem, bet ar uzskaitījumu, kas gada laikā kopš tā virzīšanas atlikšanas izdarīts, lai sagatavotu sistēmu un arī vecākus šādām izmaiņām un tās sekmīgi ieviestu. Piemēram, kādas investīcijas veiktas infrastruktūras pielāgošanā, kā valsts atbalstījusi vai motivējusi pašvaldības to darīt, kā pārstrādāts izglītības saturs, programmas, lai izlīdzinātu slodzes palielināšanos, kas izdarīts pedagogu izglītībā, lai viņus apmācītu un mudinātu strādāt pa jaunam, ar metodēm, kas veicina nevis atkārtošanu, bet jaunā radīšanu, analīzi, kā to sludina pati IZM? To viegli pasūtīt, paģērēt, bet grūtāk - izpildīt praksē, tam vajadzīgs atbalsts, pieredzes apmaiņa, iedrošināšana, metodika. Cik valsts budžeta līdzekļu atvēlēti vides pielāgošanai, reformām? Kādi ieviesti vecāku atbalsta instrumenti, lai strādājošie vecāki varētu sešgadnieka izglītošanu un pieskatīšanu savienot ar darbu?
Ja viens no mērķiem ir ātrāk iemest darba tirgū darba rokas, kuru pietrūks depopulācijas dēļ, tad jāteic, ka tā jau ir cīņa ar sekām, nevis problēmas cēloni - demogrāfiju, ar kuras veicināšanu gaužām švaki.