Ojārs Spārītis: Latvijā zinātne ir izcila, bet lielā mērā paliek uz papīra

 
LAI UZŅĒMĒJI NEGAIDA. Ojārs Spārītis: «Lai uzņēmēji negaida, ka visa nauda attīstībai nāks tikai no struktūrfondiem, lai neizved peļņu uz ārzemēm, bet ieliek to Latvijā dibināmos jaunuzņēmumos. Un tie būtu darbināmi ar Latvijas inženieru uzlabotām, pilnveidotām vai pilnīgi inovatīvām tehnoloģijām.» ©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Mākslas doktors, bijušais Latvijas kultūras ministrs (1995.–1996.), Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs SPĀRĪTIS intervijā Neatkarīgajai sniedz visai panorāmisku mūsdienu politiskās telpas raksturojumu, īpaši uzsverot zinātnes, kultūras un mūsu pilsoniskuma kontekstu šajā telpā.

- Sāksim ar to, ka ir pieņemts nākamā gada budžets. Vai šajā budžetā ir jaušams kāds gaismas stars zinātnei, tās perspektīvai?

- Sākšu tomēr ar citu sentenci. Man šķiet, ka tuvredzīga ir tā saimniekošana, kura tēriņu sadaļu paredz lielāku par peļņas sadaļu. Iegūt līdzekļus un dzīvot uz parāda - tas vienmēr ir slikti. Paredzot to, ka nākamais gads ved pasauli tuvāk globālai ekonomiskai krīzei, arī Latvija šādā situācijā nedrīkstētu būt izšķērdīga.

Par nozari... Jā, jūtu, ka mūsu izglītības un zinātnes ministre meklē ceļus, kā pastiprināt zinātnes finansējumu, bet tajā pašā laikā mēs ļoti labi redzam, ka šajā valdībā ikviens ministrs, kurš cenšas realizēt savu apsolīto politiku, nespēj ar to tikt galā, jo viņš nevar gūt līdzekļus no budžeta peļņas sadaļas, viņam tie jāgūst, pārdalot esošo budžetu. Tātad - kādam atņemot. Bet - atņemot vienam un dodot citam, sabiedrību nav iespējams harmonizēt. Protams, zinātnei vajadzētu justies ieguvējai, saņemot astoņus miljonus no skolēnu ēdināšanai atsavinātās naudas, jo zinātnei kopumā šobrīd ir apmēram 600 miljonu eiro deficīts, kas būtībā ir likumā paredzētā, bet iepriekšējo valdību neiedotā nauda.

- Raksturojiet šo deficītu mazliet konkrētāk. Es itin bieži lasu, ka Latvijā ir izcili zinātnieki gan eksaktās, gan humanitārās jomās. Kāda tad jēga viņus oficiāli «aptīrīt»? Tieši viņi taču var būt vieni no tiem, kas paceļ to peļņas sadaļu virs tēriņu sadaļas.

- Zinātnieku izcilība ir neapšaubāma. To pierāda starptautiskie sasniegumi, dalība starptautiskos projektos un arī patenti, izgudrojumi, to novērtējums ar balvām un tā tālāk. Taču zinātnieku veikums ir jāskatās korelācijā ar valsts industriālo attīstību. Ja valstī industrija nav attīstīta vai arī ja tā ir zema līmeņa, turklāt trūkst viedas specializācijas uzņēmumu vidē. Un - ir tikai dažas privātas kompānijas, informācijas tehnoloģiju vai mākslīgo intelektu attīstošas institūcijas. Tās attīstās ļoti strauji, taču tās nespēj nodrošināt plašu un visos sektoros vienmērīgu valsts rūpniecisko attīstību. Jo visātrāk valsts kasi spēj piepildīt tikai inženierzinātnes un rūpniecība. Fundamentālo zinātņu atklājumi baros ekonomiku tālākā distancē.

- Tātad šis, teiksim, «iztrūkums» liedz varai investēt zinātni gan ražošanā, gan sabiedrībā un tautā. Kaut vai ja vērtējam arī veselības aizsardzības un izglītības sistēmas problēmas.

- Jā, arī sabiedrībā. Bet pamatā - valsts ekonomikā un rūpniecībā. Un tādējādi zinātne lielā mērā paliek uz papīra, publikācijās renomētos zinātniskajos žurnālos un dažādās datu bāzēs. Mums netrūkst patentu, bet šie patenti un publikācijas dod tik vien kā ieskaites punktus zinātniekiem, lai piedalītos starptautiskos projektos, bet bez attīstītas vietējās ražošanas nespēj neko dot Latvijas tautsaimniecībai.

Patiesību sakot, arī šie daži miljoni, kas tiek iedoti Latvijas zinātnei, ir tikai ielāpiņš, ar kuru iedarbināt vēl dažus desmitus no starptautisko ekspertīzi izturējušo fundamentālo un lietišķo zinātņu projektiem. Visi gaidīja projektu īstenošanai nepieciešamos līdzekļus, taču valsts varēja apmierināt vien trīspadsmit procentus no sekmīgajiem projektu pieteikumiem. Bet šobrīd piešķirtie apmēram astoņi miljoni eiro ļaus pasaules līmenī un sadarbībā ar citu zemju zinātniekiem strādāt vēl apmēram desmit procentiem zinātnieku.

Taču ražošanas posms mūsu valstī iztrūkst. Mūsu valstī nav radīta jauna inženierzinātņu ietilpīga rūpniecība agrāk iznīcinātās rūpniecības vietā un par maz tiek radīti jauni rūpnieciski uzņēmumi, kuri spētu radīt ārējam tirgum vajadzīgus produktus. Un, lūk, mūsu zinātnieki starptautiskās pētnieku komandās strādā pasaules zinātnes un industriālajai telpai, bet ne mūsu, Latvijas industrijai, kura spētu dot valsts ekonomikai tik nepieciešamo ekonomisko izrāvienu.

- Bet man par mūsu nespēju aprobēt te ko laikmetīgu un modernu, tajā skaitā pašu izdomātu, sūdzas arī dakteri un skolotāji.

- Tā nav zinātnieku nespēja, bet gan valsts ekonomisko plānošanu virzošās politikas īstermiņa domāšana. Tajā ir iestrādāti aplami principi. OIK afēra liecina par kaitniecisku tendenci - savtīgu peļņas gūšanas mehānismu iestrādi uz produktu cenas sadārdzinājuma, respektīvi, uz sabiedrības pleciem pārliktu izmaksu rēķina. Un tas nav vienīgais piemērs, kad valsts mēģina savu augošo budžeta deficītu kompensēt uz sabiedrības un sekmīgo un Latvijas nodokļu zonu vēl nepametušo uzņēmēju rēķina. Iespējams, ka no varas pozīcijām šis ir vieglākais mehānisms, kā pildīt valsts kasi, apliekot ar jauniem nodokļiem autovadītājus, nekustamā īpašuma turētājus. Bet Latvijas inženiertehniskā elite ir gatava realizēt savas inovācijas visdažādākajās nozarēs, kur nepieciešamas inženieru smadzenes. Bet - viņiem trūkst šīs bāzes: nav jau Latvijā veicināta tāda rūpnīcu radīšana, kurās ražot tirgum nepieciešamos produktus.

Gribu teikt, ka šobrīd Latvijas Zinātņu akadēmija sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti grib nostāties uz ceļa, kas veicina inženierzinātņu attīstību, popularizē inženierzinātņu studijas kā tādas, kas ļauj jauniešiem būt moderniem, radošiem un turīgiem. Piemēram, Dienvidkoreja kā valsts apzinās sava inženiertehniskā potenciāla spēju pelnīt ievērojamus līdzekļus un ir nodrošinājusi, ka valstī uz katru miljonu iedzīvotāju ir 5500 zinātnieku. Mūsu valstī uz miljonu iedzīvotāju ir aptuveni 1500 pilna laika nodarbinātu zinātnieku. Un te ir rezultāts - mēs esam vairāk agrāra, nevis industriāla valsts. Zinātņu akadēmijā ir nodibināta inženierzinātņu sekcija, bet priekšā vēl ir organizatorisks darbs, lai veicinātu gan zinātnieku ataudzi, gan visu paaudžu interesentu, uzņēmēju un racionalizatoru tuvošanos Zinātņu akadēmijai, lai kopīgiem spēkiem mēģinātu mainīt gan ministriju, gan valsts ekonomisko domāšanu. Un - lai uzņēmēji negaida, ka visa nauda attīstībai nāks tikai no struktūrfondiem, lai neizved peļņu uz ārzemēm, bet ieliek to Latvijā dibināmos jaunuzņēmumos. Un tie būtu darbināmi ar Latvijas inženieru uzlabotām, pilnveidotām vai pilnīgi inovatīvām tehnoloģijām.

- Vai mūsu zinātnieku eksperimentālā varēšana pati kā tāda jau nekļūst par eksporta preci? Vai viņi nemeklē sev eksperimentālo bāzi ārzemēs?

- Viņi to dara, jo pie mums ne visās nozarēs eksperimentālās tehnoloģijas ir pietiekami attīstītas. Bet tas nozīmē, ka zinātnieki savu patentējamo noslēpumu vai savu izgudrojumu ir jau atklājuši partneriem ārzemēs, un tiem Latvijas intereses nav prioritāte. Attiecīgi - ja mēs savu eksperimentu vai savu izgudrojumu veicam konsorcijā ar kādu citu, tad ražošanā to ieviesīs veiklākais un bagātākais. Un kļūs vēl bagātāks.

Gribu vēl papildināt. Mūsu zinātnieku starptautiski atzītā «varēšana» ir gan pamanāma, gan novērtēta. Šogad Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa ir piešķirta diviem akadēmiķiem. Viens no viņiem ir Cietvielu fizikas institūta vadošais pētnieks, habilitētais fizikas doktors Linards Skuja, kuram medaļu piešķiram par starptautiski nozīmīgiem atklājumiem fotonikā un optisko stiklu fizikālo īpašību izpētē. Savukārt Latvijas Koksnes ķīmijas institūta Zinātniskās padomes vadītājs Bruno Andersons ir ne tikai vadošais pētnieks koksnes aizsardzības un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas jautājumos, bet arī bioekonomikas kā prioritāras Latvijas viedās specializācijas jomas attīstītājs virknē saistītu zinātnes nozaru. Valsts dibināšanas gadadienā Rīgas dome piešķīra Rīgas balvu citam Cietvielu fizikas institūta vadošajam pētniekam Jurim Purānam, kura starptautisko pētījumu ģeogrāfija sinhrotronu starojuma izmanojumos fizikā, ķīmijā un bioloģijā padara viņu par gaidītu partneri gan Francijas, Itālijas, Vācijas un Krievijas laboratorijās, gan par atzītu lektoru Marseļas, Parīzes un Trento universitātēs. No šiem piemēriem kļūst jūtams, cik daudz mūsu zinātnieki strādā ārējam «zinātnes tirgum».

- Bet vai tad šo esošo kontekstu tiešām nav iespējams nekā mainīt?

- Tam ir vajadzīga proaktīva Latvijas Inovāciju un attīstības aģentūras (LIAA) darbība. Man šķiet, ka Latvijas Inovāciju un attīstības aģentūra šajā virzienā ir strādājusi par maz, formāli cenšoties komercializēt mūsu zinātnieku izgudrojumus, bet - ja tev valstī nav industriālās bāzes, tad jau tu nevari neko komercializējamu arī pasūtīt. Tad varam tikai apsveikt izgudrojumu par to, ka tas ir piedzimis. Bet bez industrijas laboratorijā dzimis izgudrojums tur arī nomirst.

- Jā, jā - bet kāpēc primāri ir «kantori», nevis pašu zinātnieku sasniegumi?

- Pagaidiet - zinātnieks nav komercializators. Viņam blakus ir vajadzīgs inženieris - tirgzinību speciālists ar uzņēmēja domāšanu, kurš māk saskatīt zinātnieka atklājumā to potenciālo produktu, kuru pārvērst jaunā bārdas skūšanas aparātā vai mūžīgās zobu plombās.

- Bet kāpēc tad tie cilvēki, kuri to it kā saprot, aktīvi un publiski nepastāv uz pienācīgu zinātnes, zinātnieku lomu mūsu tautsaimniecībā?

- Man ir bažas par to, ka mūsu valstī joprojām ir saskaldīta Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un Ekonomikas ministrijas (EM) ieinteresētība un atbildība par ekonomisko rezultātu. Tāpēc, ka visa izglītība, zinātne un pētniecība ir pakārtota IZM kritērijiem un tie nav ekonomiskajos rādītājos balstīti kritēriji. Savukārt Ekonomikas ministrija, kurai jāpanāk valsts ekonomiskā attīstība, darbojas nacionālā attīstības plāna līdzveidošanā, bet par maz tajā iestrādā reālus mūsu valsts mājasdarbus ražošanas attīstīšanai. Ekonomikas ministrijai jādomā par to, kā Latvijā stimulēt tādu ražošanas uzņēmumu rašanos, kuros operatīvi varētu izmantot mūsu zinātnieku atklājumus.

- Kas, lai tas tā notiktu, ir primāri jāizdara?

- Politiķiem ir jāsaprot, ka bez ražošanas valsts budžets vienmēr būs ar mīnusa zīmi. Un tāpēc valstī ir jābalsta reāli uzņēmēji, kas ir gatavi attīstīt jaunas ražotnes. Sajūtot valsts ieinteresētību un atbalstu, arī ražotāji kā komersanti dosies pie zinātniekiem, lai pasūtītu to, ko nacionālajai ražošanai var dot tieši mūsu zinātnieks un inženieris.

- Bet, redz, Dzintars nogrima. Lai arī gan pats direktors ir daudzu patentu autors un investīcijas kaut vai dabīgu produktu ražošanā tur bija visai prāvas.

- Man ļoti žēl. Bet es nevaru pateikt, kur bija Dzintara problēma. Iespējams, ka viņu problēma bija tirgus, kas galvenokārt atradās postpadomju telpā, kur Dzintara produktiem bija sava atpazīstamība. Jā, arī es no sarunām ar Gerčikova kungu zinu, ka viņa rūpnīca orientējās uz dārgiem dabīgajiem materiāliem, kur lielie pasaules koncerni nekautrēdamies izmanto pussintētiskus vai masveidā radītus produktus, no kuriem īstās eļļas vai dabīgie ekstrakti ir stāvējuši pa gabalu. Bet Dzintara reklāmas jauda acīmredzot bija nepietiekama, un noteikti Dzintars bija neliels spēlētājs pasaules globālajā tirgū.

- Es jūs pārtraucu... Kas vēl jāizdara konteksta līmenī?

- Atkārtoju - mūsu ekonomika jāorientē uz ražošanas attīstību. Jūs man vaicājāt otrādi: vai mums ir labie zinātnieki. Es saku - jā! Bet noliekam zinātniekus šobrīd malā. Sākam rosināt valstī uzņēmējdarbību un sacīt, ka mūsu uzņēmēju blokam ir jārada tādi likumdošanas apstākļi, kas uzņēmēju nežņaudz. Lai uzņēmējs var savu iegūto peļņu redzēt pirmajos piecos vai desmit gados nevis apliktu ar bezgalīgiem nodokļiem, kas liek viņam pārreģistrēt savu uzņēmumu Igaunijā, bet lai viņš var reinvestēt savu peļņu tepat Latvijā. Paplašinoties, modernizējoties...

- Paga... Bet kopumā tā taču nav nekāda novitāte. It kā tās ir katram ekonomistam, tautsaimniekam elementāri saprotamas un jau sen zināmas lietas.

- Tā nav novitāte... Bet mums jāprasa, kāpēc to kā mantru ik dienas neatkārto mūsu politiķi? Tāpēc, ka viņiem gribas solīt, gribas solīt algu pielikumu, bet - naudu nav kur ņemt. Un viņi redz tikai vienīgo iespēju - pārdalīt jau pārdalīto, palielināt nodokļus. Nevis palielināt peļņu. Tā ir īstermiņa pieeja.

Politiķu un izpildvaras konvulsīvās darbības esošā budžeta pārdalē nevar vest pie pozitīva ilgtermiņa rezultāta, jo tādējādi netiek radīta jauna naudas masa, ko iepludināt attīstībā, bet tikai tiek voluntāri pārdalīti un pa šķipsniņai «piesviesti» avārijas glābšanas vajadzībām agrāk citiem mērķiem paredzētie līdzekļi. Atņemot vienam un to pašu naudu atdodot citam mērķim, neaug labklājība un nevairojas kopprodukts, bet izraisās haoss un sociāla neapmierinātība. Bez papildu jaunas naudas masas radīšanas, kas iespējama vienīgi ar industriālām metodēm, ar modernu tehnoloģiju ieviesumu, viedas specializācijas, respektīvi, zinātniski augstvērtīgu un pasaules tirgos dārgi pārdodamu produktu un ražotņu attīstīšanu, bez nesavtīga atbalsta uzņēmējdarbībai valsts nevar cerēt uz ieņēmumu daļas palielināšanu. Bet ja nav ieņēmumu, tad arī nav arī līdzekļu, ko tērēt visās tajās nozarēs, ko ir novārdzinājis hroniskais budžeta deficīts - veselībai, ražošanai, izglītībai, drošībai, infrastruktūrai un zinātnei. Šo likumsakarību skaidrojums sabiedrībai diemžēl nav mūsu valdību stiprā puse, mācot saprast, ka tērēt var tikai to, kas ir nopelnīts.

 

Abonē