IZM bijusī ierēdne Evija Papule atklāj skolu reformu zemūdens akmeņus

 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Šobrīd izglītībā notiek virkne reformu – gan attiecībā uz mācību saturu, gan vecumu, kad sākamas skolas gaitas, gan arī uz valsts valodas lietojumu visās Latvijas skolās. Par to saruna ar bijušo Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta direktori Eviju Papuli, kura patlaban ir Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova padomniece izglītības reformas jautājumos.

- Jau pagājuši vairāk nekā trīs mēneši, kopš vairs nestrādājat IZM. Vai šobrīd nenožēlojat, ka aizgājāt?

- Tā ir iznācis, ka es ik pa pieciem gadiem mainu savu amata pozīciju vai darbavietu. Nav jau tā, ka 22 gadi ir pagājuši, tikai vadot Izglītības departamentu. Ir bijis darbs Valsts izglītības satura centrā (VISC), Valsts Izglītības kvalitātes novērtēšanas aģentūrā. Jā, arī divreiz IZM Izglītības departamentā - vispirms gan vairāk saistībā ar sabiedrības integrācijas jomu. Nenožēloju savu lēmumu aiziet no IZM. Jo, skatoties uz drudžaino politisko darbību, kas vairāk saistīta ar partijām un mazāk ar izglītības politiku, es sapratu, ka vairs nevaru uzņemties atbildību par konvulsīvo darbību īstenošanu. Patlaban vispārējā izglītībā ir atvērtas vismaz 15 reformas, un pat pieredzējušiem nozares darbiniekiem ir grūti aptvert, kādas būs sekas steigā pieņemtajiem lēmumiem. Varbūt pēc Saeimas vēlēšanām oktobrī atkal būs iespējams profesionāls darbs, tajā skaitā kolēģiem IZM.

- Vai neesat pati apsvērusi iespēju iet politikā?

- Labs un domājams jautājums. Patlaban gan neesmu izvirzījusi tādu mērķi.

- Viena no galvenajām nozares aktualitātēm ir jaunā mācību satura ieviešana. Cik gatavs ir šis projekts?

- Šī reforma nes līdzi virkni citu izmaiņu. Jaunā standarta ieviešana prasa milzīgu darbu - sākot ar pedagogu slodžu pareizu rēķināšanu, kas nozīmē arī citu naudas plūsmas sistēmas izstrādāšanu. Strādājot ar vairākām pašvaldībām, skolām un skolotāju grupām un piedaloties apspriešanās, izskatās, ka pedagogi ir gatavāki tam visam, nekā tas no malas izskatās. Jo viņi saprot, ka izmaiņas ir vajadzīgas. Un tam nav saistības ar vecumu - arī mana, piecdesmitgadnieku paaudze, kurai jau nācies saskarties ar pārmaiņām, ir atvērta jaunajam. Arī IZM iesūtītie priekšlikumi un apspriešanās dzirdētais rāda, ka nav runas par to, vai vajag vai nevajag pārmaiņas, bet gan par to - kā tās jeb jauno saturu ieviest? Tas vieš cerību, ka, ja ar skolotājiem runās, nevis tikai kritizēs, tad jaunais saturs un metodiskā pieeja «ieies» katrā klasē, katrā stundā.

- Vai šīs reformas ieviešana nav pārāk sasteigta? Daudzi nozarē strādājošie izteikuši vēlmi vairāk izrunāt dažādus tās aspektus.

- Jāatceras, ka projekta ieviešana kavējas vairāk nekā gadu, un tas ir svarīgi, ja runājam par attieksmes veidošanu. Diemžēl tāda ir birokrātija. Tas nozīmē, ka jauno noteikumu apstiprināšanai valdībā laika ir pamaz. Gribu atgādināt, ka šobrīd tas, ko apsprieda, nav standarts. Dokuments vēl tikai taps. Katrā ziņā novēlētu pedagogiem nestāvēt malā un nekritizēt, bet nākt talkā VISC un pievienot savu profesionālo redzējumu un varēšanu. Ja projekta veidotāji nedzird vienreiz, tad jārunā vēl un vēlreiz, bet neatkāpties.

- Vai IZM pietiek kapacitātes to visu «pavilkt»? Ir atvērtas teju 15 reformas.

- Ar resursiem ir tā, kā ir. IZM kapacitāte nav pietiekama, un tas arī saprotams, jo ambīcijas ir milzīgas - arī attiecībā uz jauno saturu. Noteikti būtu jādomā - kā iesaistīt vecākus. Viņu attieksme ir būtiska, lai arī sabiedrībā notiktu pozitīvas izmaiņas.

Reformu, objektīvi skatoties un saprotot, ka skola ir atbildīgā ieviesējinstitūcija, ir par daudz, tāpēc IZM ir jāizvirza prioritātes. Un te nu būtu jāpasaka skaidri - kas ir svarīgākais: skolu tīkla sakārtošana vai satura atjaunotne, pedagogu atalgojuma paaugstināšana vai mācībvalodas izmaiņas, atbalsts skolotāju profesionālajai kompetencei vai viņu kontrole utt.? Domāju, ka satura apguves pieejas maiņa tomēr ir svarīgākā un galvenais uzdevums, jo acīmredzami tieši rezultāts - izglītības kvalitātes, skolēnu mācību motivācijas un sasniegumu paaugstināšanās - ir nepieciešamais izglītībā šobrīd. Tagad, nevis rīt. Ieviest: sagatavot un vienlaikus jau pāriet septiņās klašu grupās - izmaiņas gada laikā attiecībā uz latviešu valodas lietojumu mazākumtautību programmās - nav reāli, ja domājam par kvalitatīvu procesu un rezultātu. Patlaban tas tiek virzīts politiski kā politisko partiju vēlme, bet par to, vai tas ir praktiski izdarāms, netiek runāts. Ir tikai lozungs un - uz priekšu, jo ir simtgade! Domāju, ka vidusskolā (10.-12. klase) tiešām nebūs nepārvaramu problēmu to ieviest, un to apliecina arī mazākumtautību skolu direktori. Un tas nebūtu attiecināms uz latviešu valodu vien, bet vispār uz valodām, kurām ir arvien lielāka vieta un nozīme mācībās un izglītības sistēmā kopumā, tostarp domājot par studijām Latvijas augstākajās izglītības iestādēs. Šobrīd, 21. gadsimtā, nevar moderna izglītība būt tikai vienā valodā. Runājot par pamatskolu, kur 1. līdz 6. klasē būs jāapgūst 50% satura latviešu valodā, bet 7. līdz 9. klasē - 80%, uzskatu, ka pārejas periods ir, ja reāli vēlamies šīs izmaiņas skolā, vienkārši par īsu. Turklāt - ja dzimtajā valodā paliek tikai 20%, tad uzskatīt izglītību par bilingvālu var visai nosacīti, īpaši tad, ja skatāmies no bilingvālās izglītības metodoloģijas aspektiem.

- Daudzi mazākumtautību skolu direktori vērš uzmanību uz to, ka trūkst latviešu valodas skolotāju.

- Tas bija arī man zināms pārsteigums, strādājot ar Rīgas un Pierīgas, kā arī Latgales puses pašvaldībām, jo vidējie pedagogu skaita rādītāji it kā nav satraucoši. Arī slodze vairākumam nav pilna - vien 0,7 līdz 0,8. Šobrīd trūkst 40 latviešu valodas skolotāju Rīgā. Tā nu tas ir: valsts vidējā temperatūra ir viena informācija, bet tā, kas ir kādā konkrētā vietā, ir pavisam cita. Jāsaprot arī, ka cilvēki jau nav vienkārši pārceļami no vietas, kur viņi dzīvo un ir «palikuši pāri», uz citurieni. Pārcelšanās uz citu dzīvesvietu ir dārgs process.

- It kā jau ik gadu dažādās programmās tiek sagatavoti ap 1000 jauno pedagogu. Kur viņi paliek?

- Ja kādreiz tie, kas pabeidza pedagoģijas studiju programmu, zināja, ka viņu darbavieta būs skola, tad šobrīd tā nav. To varu droši apgalvot, jo vismaz 26 gadus esmu mācījusi šos studentus. Arī tie, kas aiziet uz izglītības iestādi, nereti ilgi neaizkavējas tur. Iemesli var būt dažādi. Ja jau pirmajā gadā viņiem uzliek «pilnu 40 stundu» slodzi un vēl virkni pienākumu kā pieredzes bagātajiem skolotājiem, bet alga nebūt nav tāda kā bijušajam grupas biedram, kurš, piemēram, strādā bankā un uzreiz var saņemt 1000 eiro uz rokas, tad lielas motivācijas palikt skolā nav. Tas gan attiecas ne tikai uz jaunajiem pedagogiem, bet arī jaunajiem zinātniekiem, kas it kā strādā prioritārajā dabaszinātņu jomā - ja tev ir 500 eiro uz papīra, tad par ko var būt runa?

- Vai nevajadzēja jau tagad augstskolu beigt pedagogiem, kuri būtu sagatavoti «pa jaunam» - ņemot vērā jauno mācību saturu? Augstskolas šobrīd vēl tikai izstrādā jaunās programmas.

- Tiesa, tas ir akmens Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta kolēģu lauciņā. Taču augstskolas strādā šajā virzienā, apspriežot vismaz četrus modeļus. Te jāmin arī tas darbs, ko veic Iespējamā misija. Viņi meklē nozares cilvēkus - sagatavo tos un gadu vai divus jaunos speciālistus novirza uz skolu. Vai viņi tur paliek - tā ir jauno cilvēku izvēle. Varbūt misijai būtu jāmeklē arī cita veida sadarbības modeļi ar pašvaldībām un iespējamiem atbalsta veidiem, piemēram, nodrošinot jaunajiem pedagogiem transporta izdevumu vai telpu īres daļēju apmaksu. Jo tas arī rāda attieksmi, kas pauž - jūs mums esat ļoti svarīgi!

- Jaunais saturs paredz skolām arī lielāku autonomiju - gan stundu garuma un daudzuma noteikšanā, gan satura izveidē. Vai tas neradīs pārāk lielas atšķirības un bērnam, mainot skolu, nebūs ļoti grūti «ielēkt» jaunajā mācību iestādē?

- Patiesībā skolu maiņa skar ap 1-2% skolēnu, taču nevar teikt, ka tas nav svarīgi. Jo iejušanās prasa laiku, bet - ja skolotājs un klasesbiedri ir atbalstoši, tad šis periods nav ilgāks par pusgadu.

Kopumā domāju, runājot par jaunas mācību organizācijas pieejas maiņu un ieviešanu, vidusskolā (10.-12. klase) tā nebūs problēma, jo tur trīs gados būs noteikts kopējais stundu skaits. Vēl gan nav zināms, vai šajā posmā būs divi vai trīs mācību satura apguves līmeņi. Visticamāk, izvērtējot ieviešanas realitāti, būs divi: 10. un 11. klasē - pamatkurss, 12. klasē - iespēja specializēties. Taču attiecībā uz pamatskolu - laikam jau jārunā par posmiem. Pirmajās trīs klasēs, visticamāk, lielu atšķirību nevarētu būt. Lai gan vecākiem varētu patikt, ja pirmajā klasē lielāks akcents tiktu likts uz mākslām un bērnu spēju attīstīšanu, kustībām, sportu, protams, neaizmirstot arī citas zinības. Par pārējiem vecuma posmiem -procentuālais sadalījums var mainīties. Bet gan jau būs noteikts obligātais minimums vai maksimums, kura robežās skola varēs darboties. Diskusijas par stundu skaitu vēl būs. Ļoti ceru uz pedagogu profesionālo organizāciju iesaisti šajos jautājumos, jo ir lietas, ko tikai praktiķi vislabāk zina un jūt. Tas ir tiešām plašs darba lauks. Diemžēl tik daudzās konvulsīvi pieteiktās reformas traucē koncentrēties uz to un skolu vadībai, ieraugot vismaz 15 lietas, kas jādara, likumsakarīgi rada atturīgu attieksmi.

- Bet nereti tiek teikts - tad labāk nemainu neko. Strādāju tā, kā jau strādāju...

- Nu jā, atsaucoties uz to, ka, arī tā strādājot, rezultāti ir labi. Kā apliecinājums tam tiek piesaukti centralizēto eksāmenu rezultāti. Taču arī šī pārbaudes sistēma, kas ieviesta pirms 20 gadiem, ir jāmaina. Izglītība (ne izglītības sistēma) sen vairs nav konservatīva, tā ir vairāk saistīta ar praktisko dzīvi, un nevar vairs skolēnus mācīt tikai akadēmiski. Skaidrs, ka tas manas paaudzes skolotājus dara bažīgus: vai varēs iztikt bez tām vai citām faktu zinībām? Taču projekta cilvēki atbild, ka tas viss paliks - jautājums ir tikai par veidu, kā to dara. Un to var izdarīt tikai skola. Gribam? Tad darām. Patlaban ir divu veidu skolas: vienas saka - gaidīsim, otras - lēksim iekšā! Tādā gadījumā daudz kas atkarīgs no direktora, kurš organizē procesu tā, lai tas ir ar labām sekām un visai skolai izskaidrots.

- Zinu dažas skolas, kur ilgstoši nevar atrast skolai vadītāju. Kādi varētu būt iemesli? Vai milzīgā atbildības nasta?

- Pēdējo gadu laikā Rīgā vien ir nomainījusies virkne skolu vadītāju. Tas gan vairāk skaidrojams ar paaudžu maiņa. Taču, nenoliedzami, uz skolu direktoru pleciem gulstas liela atbildība, un arī turpmāk tā mazāka nekļūs. Tāpēc svarīgs būs atbalsta mehānisms jaunā satura ieviešanai.

- Vai jūs pati neesat domājusi kļūt par kādas skolas direktori?

- Es no sirds apbrīnoju skolu direktorus, jo viņi atbild par saviem skolēniem, skolotājiem, vecākiem. Tā ir milzīga atbildība! Nē, šādu darbu es vēl neesmu gatava darīt. Tam ir jābūt īpašam cilvēkam, kas spēj tik lielu cilvēku skaitu pārredzēt. Turklāt sekot līdzi skolas saimniecībai. Un kur vēl politiskās kaislības - gan valsts, gan pašvaldības mērogā. Šis cilvēks ir vienmēr pa vidu tam visam. Tam nav būtiskas nozīmes - vai viņš ir bijis skolotājs vai nāk no valsts institūcijām. Neesmu gatava arī tāpēc, ka redzu, kā viss sistēmiski darbojas. Tāpēc labāk šobrīd darbojos tur, kur patlaban esmu, un daru to, ko pašvaldība var izdarīt.

- Pašvaldībām būs arī jādomā, ko darīt ar skolu tīklu. Pērn izstrādātais optimālā skolu tīkla projekts ieteica pamatīgi reorganizēt izglītības iestādes. Cik lielā mērā šie ieteikumi tiks īstenoti?

- Vidusskolas posmā ir vajadzīga kvalitāte, ko var nodrošināt lielāka skola. Tur būtu jāņem vērā minimālais skolēnu skaits. Taču arī sākumskolā ir kāds daudzums, kas vajadzīgs, lai tā tiešām būtu saucama par skolu. Un to atzinuši arī mazu skolu direktori: ja klasē ir mazāk par pieciem bērniem, tas ietekmē izglītības kvalitāti. Tātad kopumā vismaz 30 skolēniem sākumskolā (1.-6. klase) vajadzētu būt. Nebūtu atbalstāma tādas mācību iestādes pastāvēšana, kura tiek mākslīgi uzturēta, vedot uz to bērnus no citām apdzīvotam vietām. Bet, ja tā ir skola, kur apkārt ir darba vietas un jaunas ģimenes ar bērniem, tad lai arī tā būtu neliela. Ja novadā ir viena skola - tad tai jābūt pamatskolai. Tomēr jāņem vērā, ka 7.-9. klašu posmā arī jānodrošina atbilstoša un moderna mācību vide. Nevar gan būt tā, ka lielas teritorijas, it īpaši pierobežā, paliek bez skolas un cilvēkiem. Ir jau dažādi modeļi, kā skolai izdzīvot, piemēram, pirmsskola kopā ar sākumskolu. Arī pilsētās parādās tendences, kad vidusskolas «pārņem» savus bērnudārzus, jo saprot, ka saikne ir ļoti svarīga - un tam nav saistības ar naudu, bet ar kvalitāti. Jo pedagogi jau 1. klasē zina, kādus bērnus viņi saņems.

- Kas notiks ar speciālo izglītību un speciālajām skolām? Ko varam integrēt un ko ne?

- Kamēr nav atrisināts jautājums par speciālo skolu finansēšanu, nevajadzētu ķerties klāt šai reformai. Daudzi runā par situāciju psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainaži, bet es saprotu arī tās darbiniekus. Cik daudzi no tiem, kas te tagad šausminās, būtu gatavi paši tur strādāt? Un tas pats ir ar speciālo izglītību. Jo - ja trūkst vispārējās izglītības skolotāju, tad vēl vairāk viņu trūkst speciālajās programmās. Šo skolu direktori man ir teikuši: jaunie vienkārši nespēj šo darbu veikt. Jāatceras, ka ir bērni, kurus var integrēt «parastajā» skolā un kurus tomēr, no bērna vajadzību viedokļa, nevar. Jo vienmēr būs tādi, kuriem profesionāla vide un personāls būs atbilstošāki, profesionālāki nekā vispārējā izglītības iestādē. Gribu teikt vēl vienu - ne vienmēr pedagogi vai skola ir pret īpašajiem bērniem, bet gan skolēnu vecāki. Ir pieredzēti gadījumi, kad skolas vadībai tiek paziņots: ja klasē būs, piemēram, emigrantu vai bērnunama bērni, mēs savējos ņemam no šīs skolas laukā. Tāda tendence ir. Un šo neiecietību pārņem jaunākā paaudze.

- Vai tomēr šādā gadījumā nevajadzēs nodrošināt skolas ar palīgpedagogiem?

- Teiksim labāk tā - otrs skolotājs. Ne jau tikai asistents. Un, lai to nodrošinātu, noteikti būs vajadzīgs papildu finansējums.

- Ja reiz runājam par naudu, tad kā ir ar modeli Nauda seko skolēnam? Cik ilgi tas vēl pastāvēs?

- Gribētu atbildēt uz jautras nots: es šo problēmu šobrīd atstātu uz IZM pleciem. Ne jau tāpēc, ka man nebūtu sava redzējuma, un esmu to izteikusi iepriekš, bet - un arī šī reforma ir viena no pieteiktajām, tāpēc - labu veiksmi!

- Un vēl - par sešgadīgajiem. Nule iniciatīvā manabalss.lv savākti 10 000 parakstu pret skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma. Šogad tas vēl nenotiks. Tad - kad?

- Domāju un ceru, ka no 2019. gada 1. septembra. Šobrīd tiek gatavoti grozījumi ar izglītību saistītajos likumos, kur šis datums ir minēts. Ir pašvaldības, kuras tas apmierina, jo pieaugs skolēnu skaits. Tiesa, telpas un to piemērošana šo bērnu prasībām var būt problēma. Tāpat jādomā par jēgpilnu «pēcmācību» (arī - pagarinātās dienas) nodarbību skolā nodrošināšanu. Katrā ziņā - jāiedod pašvaldībām pārejas laiks.

Jāatceras vēl kas - katrām pārmaiņām vajag laiku attieksmes formēšanai un reālai darbībai. Parasti tie ir pieci gadi, un tas viss aiziet. Taču ar cilvēkiem ir jārunā, jāskaidro. Nevar tikai ar likuma burtu visu noteikt - skola nav armija, kur tas ir pats par sevi saprotams. Varbūt valsts izveides sākumā tā varēja darīt, bet ne tagad.