Ik dienas mēs saskaramies ar naudu, veicot norēķinus, iepērkoties, taču mēs ļoti reti domājam par to, no kurienes nauda ir nākusi, kas varētu būt tās iepriekšējais īpašnieks vai kā tā nonākusi līdz mums.
Katrs savā mūžā esam turējuši vienlatnieka monētu, bet vai zinām, no kurienes tā nākusi? Kur pabijusi vai kādās rokās turēta? Vai tā bijusi veca pensionāre, kas to izdevusi, lai iegādātos ikmēneša zāļu devu, vai bezpajumtnieks, kuram to cepurē iemetusi jaunā māmiņa? Katram vienlatniekam ir savs stāsts, taču šobrīd, saņēmusi savu pusdienu naudu, kurā draiski atspīd sudrabotais vienlatnieks ar lasi, kurš šķiet nupat izlecis no Daugavas, centīšos iztēloties to, kādu ceļu ir gājis mans latiņš.
Kā jau lielākā daļa, arī mans vienlatnieks savu ceļu uzsāk Francijā, kur, skanot rūpnīcas dūkoņai, palīdzot tam tapt, mašīnas un rūpnīcas darbinieki to izveido tādu, kādu mēs to pazīstam – viena lata monētu, kurai nu jau vairākus gadus tiek veidotas māsas un brāļi ar dažādām simbolikām – stārķi, Sprīdīti, pūces saktu, Nameja gredzenu u.c. Kur tas dodas tālāk? Tam priekšā ir garš ceļš, līdz tas nokļūst līdz Latvijai un nonāk cilvēku rokās.
Ir Ziemassvētku laiks un vecmāmiņa, saņēmusi savu ikmēneša pensiju, nolemj mazmeitai uz Ziemassvētkiem, ar mīlestību adītajā zeķē, iemest vienlatnieku - nav jau liela nauda, taču kādam našķim pietiks. Meitene, protams, saņemot dāvanu jūtas pacilāta – siltas, mīksti adītas vecmāmiņas zeķes, kas kalpos, lai vienmēr būtu silti. Lai gan meitene bija kārojusi nopirkt ko gardu par omītes dāvāto naudu, viņa tomēr izlemj, ka, palūdzot mammai vēl pāris latus, pirkums būs daudz izdevīgāks un meitene lepni, siltās zeķes uzvilkusi, dodas uz tuvāko veikalu.
Kā jau Ziemassvētku laikā, veikalā netrūkst dažādu greznumlietu, mantu, spēļu, kas ik uz katra soļa priecē meitenes acis, taču viņas skatiens apstājas pie kādas grāmatas, kurā, kā vēsta nosaukums, ir Ziemassvētku pasakas. Mazā dāma nevilcinoties paņem grāmatu un brašiem soļiem dodas uz kases pusi, piekuras drūzmējas gara pircēju rinda. Izstāvot rindu, viņa samaksā par grāmatu un dodas savās tālākajās gaitās, taču kas notiek ar vienlatnieku? To pārdevēja kā atlikumu izdod nākamajam pircējam, kurš iegādājies odekolonu komplektu, kam piešķirta Ziemassvētku atlaide.
Nu šī vienlatnieka īpašnieks ir pusmūža vecuma vīrietis, kurš iemetis naudas atlikumu kabatā, lēnām tipinot dodas uz savu mašīnu. Šajā vakarā viņš ir nolēmis skatīties televizoru, zvilnējot uz dīvāna un ēdot čipsus.
Ir pienācis vakars un vīrietis, cerot, ka pa televīziju rādīs kārtējo komēdiju, ieritinās segā un ar pulti ik pa laikam pārslēdz kanālus, taču visur vienas vienīgas reklāmas. Garlaicības pārņemts viņš tomēr nolemj sagaidīt, kad tās beigsies un noliek televīzijas pulti, nepievēršot uzmanību tam, ko rāda reklāmas, taču viņa uzmanību piesaista reklāma, kas sākas tieši tajā brīdī, kad vīrietis ir nolicis pulti. Tā ir reklāma, kurā cilvēki tiek aicināti ziedot mazturīgajām ģimenēm. Tikai vienu latu, to pašu latu, kuru vīrietis ir izdevis par dažādiem sīkumiem un nevajadzīgām lietām , tādēļ viņš nolemj zvanīt pa norādīto tālruņa numuru vismaz vienu, nē – divus, trīs reizes! Cerībā, ka šis lats kādam tiešām var noderēt, vīrietis katru reizi, kad dodas iepirkties, vienu latu iemet arī ziedojumu urniņā, kas atrodas pie veikalu kasēm. Kādēļ? Jo šis lats kādam var noderēt daudz vairāk, nekā viņš spēj to iedomāties.
Bet kā tad ar stāstu par manu vienlatnieku? Es nekad nespēšu uzminēt to, no kurienes viņš ir nācis, kādus ceļus gājis, taču es skaidri zinu, kur tas nonāks. Dodos uz veikalu un iemetu to ziedojumu kastītē – kādam tas ir daudz vajadzīgāks, nekā man!