Oktobra mācība
Pavisam klusi pienākusi Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 100. gadadiena. Kurš gan padomju laikos varēja iedomāties, ka šī apaļā jubileja tiks sagaidīta tik necili? Lai kā vērtētu šo sociālo eksperimentu, pasaules vēsturē tas bija ārkārtīgi svarīgs notikums, kura mācību nedrīkst aizmirst.
Diemžēl galvenā mācība tiek lielākoties noklusēta, tāpat kā pati revolūcija, kura tiek zīmēta kā neģēlīgs apvērsums, kuru savtīgos nolūkos veikuši asinskāri ļaundari ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā. Tā ir bīstama konstrukcija, jo neļauj ieraudzīt galveno Oktobra mācību - pie kādām sekām noved pārgalvīgu sociālo konstruktoru nonākšana pie neierobežotas varas.
Revolūciju taisīja kvēli ideālisti ar nesatricināmu pārliecību, ka dara cilvēcei labu, bet kuru paveiktais ir uzskatāmākais apliecinājums sen zināmajai patiesībai - ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli. Jāatceras, ka gandrīz visi viņi bija jauni cilvēki - trīsdesmitgadnieki. 1917. gadā Ļeņins bija 47 gadus vecs un tika dēvēts par Ģedu (vectēvu). Pārējie bija krietni jaunāki, bet jau ar ilgu revolucionārā darba pieredzi, jo šajā kustībā iesaistījās kā padsmitnieki. Gandrīz visi nāca no pieklājīgām ģimenēm, bija labi izglītoti, lieliski polemisti, un viņus vadīja sakāpināta vēlme visu pārveidot atbilstoši saviem priekšstatiem par vēlamo lietu kārtību.
Vecā pasaule viņu izpratnē bija greiza un netaisnīga, kurā valda stagnāti un atpakaļrāpuļi (mūsdienu valodā). Visas gadu simtos krājušās cilvēces problēmas, viņuprāt, varētu viegli atrisināt vienā rāvienā. Vajadzētu tikai atbrīvot pasauli no šiem pēc naftalīna smakojošajiem traucēkļiem - visiem šiem cariem, buržujiem, popiem, korumpētajiem ierēdņiem, aprobežotajiem melnsimtniekiem un tamlīdzīgiem progresa bremzētājiem, un pilna laime iestāsies. Visā pasaulē beidzot uzmirdzēs taisnības un brīvības saule. Nav ne mazāko šaubu, ka vairākums revolucionāru svēti ticēja šīm savām fantāzijām.
Ja mēs vēsu prātu paskatāmies apkārt, tad redzam, ka nekas daudz pa šiem simts gadiem cilvēku redzējumā nav mainījies. Sapnis palicis vecais. Vajag tikai visu veco, progresu bremzējošo aizvākt, un cilvēce draudzīgi iesoļos savā zelta laikmeta nirvānā, kur dzīvos bezbēdīgi kā Ēdenes dārzā. Trocka lomā ir Volstrītas varas grāvējs un ASV jaunatnes elks Bērnijs Sanderss, Dzeržinska lomā iejutusies Juta Strīķe, Lunačarska - Roberts Ķīlis, bet uz Kolontajas vietu ir tik mežonīgs konkurss, ka pat desmit Vainšteiniem būtu milzu grūtības atlasīt izcilāko viņas atveidotāju. Šodienas atšķirība no 1917. gada ir viena, bet ļoti būtiska. Pirmā pasaules kara juku apstākļos sociālajiem konstruktoriem savas fantāzijas izdevās realizēt, un mēs jau zinām, kā tās realizējās praksē. Cik miljonu dzīvību sadega jaunās, brīnišķās pasaules būvniecības kurtuvē. Līdz ar to mūsdienu cilvēks ir pieredzes bagātāks, bet ne gudrāks, un dažādu paradīzes solītāju netrūkst arī šodien.
Kā vislabāk apklusināt lielībniekus un tukšus mutes bajārus? Pareizi, ļaut pašiem pamēģināt. Tāpat arī labākās zāles pret pārlieku revolucionārismu ir, saglabājot demokrātiju, dot sociālajiem inženieriem iespēju realizēt savas ieceres praksē. Latvija šo revolucionāro pārveidojumu slimību samērā viegli pārslimoja 2011. gadā, kad Zatlers ļāva tautai pamēģināt - atlaist veco, nīsto Saeimu un ievēlēt tādu, kādu gribēja. Atcerēsimies, ar kādu neviltotu jūsmu šo jauno Saeimu un «tiesiskuma un reformu» koalīciju uzņēma tā laika dedzīgākā revolucionāre - Iveta Kažoka. Kur tagad palicis viņas revolucionārais patoss? Visu cieņu, bet viņa savu bērnišķīgo kreisuma slimību ir lielā mērā izslimojusi, tāpat kā cits nulto gadu «gaišo» pārmaiņu saucējs - Ivars Ījabs, kurš tagad kļuvis par Latvijas populārāko un saprātīgāko politologu.
Pasaule bez šaubām mainās un attīstās. Sociālo pārveidojumu fantāzijām ir sava vieta gan universitātēs, gan medijos, gan politikā, bet ir bīstami domāt, ka kaut ko var mainīt strauji un viegli. Fundamentālām sociālām pārmaiņām jānobriest lēni un pamatīgi, lai sabiedrība tās organiski pieņemtu kā savas, savukārt revolucionārās eksplozijas un pārrāvumi atnes tikai ciešanas un vilšanos. Oktobra revolūcijas nelāgajai pieredzei jākalpo mums kā šīs neapstrīdamās patiesības mācībai.