Kad labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) prezentēja savas kūrētās ministrijas paspārnē izdotās, no dāņu valodas tulkotās un latviešu publikai adaptētās «bērnu grāmatiņas» par dzimumu maiņu un citiem homoseksuāliem mudinājumiem, sabiedrībā uzmilza sašutums kā devītais vilnis.
Tostarp ministre, komentējot šo uzmilzumu, augstprātīgi izteicās: «Iesīkstējusi izpratne par dzimuma lomām, kas, manā izpratnē, sakņojas ne vien viduslaikos, bet arī padomju laika tradīcijās, kur vīrietis ir tas, kurš strādā, kurš atgriežas mājās, reizēm iekausta sievu, reizēm iedzer, jo tās ir viņa, vīrieša, tiesības, un sieva dzīvo pēc tā, ko vīrietis viņai atļauj, manuprāt, ir degradējoši, aplami, stulbi un tumsonīgi.» «Tumsoņas» pieprasīja ministres demisiju. Premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) šajā prasījumā devīto vilni nesaskatīja, nosaucot to par «vētru ūdens glāzē».
Vētru, protams, var gaidīt vēlāk – uz vēlēšanu laiku. Ja sabiedriskās domas (lasi – vēlētāju) ignorēšana, pat vēl vairāk – vīzdegunīga izsmiešana – turpināsies tādā pašā intensitātē kā līdz šim, tā Vienotību drīz novedīs līdz sabrukumam. Bet pirms šā trauksmainā notikuma daudziem noteikti būs interesanti pavērot, cik dziļi liekulības dūkstī var iegrimt viena savulaik labi iecerēta partija, piesaucot demokrātiju, to patiesībā ignorējot un demonstratīvi neredzot ciešo saikni starp diviem pagrimuma veidiem, kas patiesībā ir viena koka divi kalstoši zari: morālais un ekonomiskais.
Par latvisko vērtību sistēmas kolapsu, par liekulību un ceļu uz nekurieni – intervija ar Saeimas deputāti Ingunu Rībenu (Vienotība).
– Jūs ļoti drosmīgi portālā Delfi nopublicējāt savas pārdomas par Labklājības ministrijas atbalstītajām bērnu grāmatām Diena, kad Kārlis bija Karlīna un Diena, kad Rūta bija Rihards, bažījoties, ka šī apšaubāmā «literatūra» var kļūt par Vienotības atkāpšanos no deklarētajiem politikas principiem.
– Šos notikumus – Labklājības ministrijas atbalstītās grāmatiņas un sabiedrības aso vēršanos pret tām – tā pati ministrija mēģināja cilvēku apziņā uzzīmēt kā gaismas cīņu pret tumsonību. Tas man atgādināja Oldesa Hakslija antiutopisko romānu Brīnišķīgā jaunā pasaule, kur sabiedrības vienīgās zināšanas par vēsturi ir propagandas kultivēts priekšstats par sliktajiem laikiem «vecajā pasaulē». Patiesībā rodas iespaids, ka paši «gaismas un progresa nesēji» ar gandrīz akli fanātisku uzticību īsteno no tālā 18. gadsimta mantoto, asiņainās Franču revolūcijas briesmu darbiem apzīmogoto principu Liberté, Égalité, Fraternité ou la mort (brīvība, līdztiesība, brālība vai nāve – franču val.), lieku reizi pierādot, ka nāve ir nevis šādā veidā īstenotas līdztiesības alternatīva, bet gan konsekvence. Nāves priekšā visi cilvēki ir pilnīgi līdztiesīgi, tāpēc nekas tik sekmīgi neveicina līdztiesību pasaulē kā demogrāfiska katastrofa jeb, citiem vārdiem sakot, nācijas pašiznīcināšanās. No saukļa Brīvība, līdztiesība, brālība vai nāve pēdējie divi vārdi vēlāk pazuda, jo tie pārāk asociējās ar 1793./94.gada Lielo teroru, kuru īstenoja – kāda ironija! – Francijas Labklājības komiteja. Var, protams, nemeklēt nekādas paralēles starp bērnu grāmatiņām un Franču revolūcijas šausmām...
– Bet var arī meklēt.
– Jā. Mēs spējam izsekot līdztiesības ideju ceļam no franču filozofu kabinetiem līdz Lielajam teroram vai komunisma ideju ceļam no Kārļa Marksa rakstāmgalda līdz Sarkanajam teroram un Baigajam gadam. Tas, ko šobrīd īsteno Labklājības ministrija, ir terors pret mūsu nācijas morālo identitāti. Tomēr, par spīti daudzu cilvēku iebildumiem, minēto grāmatu tiražēšana un izplatīšana tikšot turpināta. Beigu beigās šķiet, ka neviens Romas pāvests nav bijis tik svēti pārliecināts par savu nemaldību kā šo grāmatiņu izplatītāji par savējo – protams, ja aiz šīs naivās pašpārliecinātības patiesībā neslēpjas apzināts ļaunums.
– Ir jau vēl arī grāmatiņa par pirātprincesēm un pepijprinčiem – metodiskie norādījumi, kā labāk sagatavot bērnus dzimumu maiņai.
– Jā, to es izstudēju rūpīgi. Citāts no šā metodiskā līdzekļa: «Atšķirībā no priekšstata, ka bērnam ir dzimums kā konstants un nemainīgs lielums, mēs dzimumlomas iegūšanu uzlūkojam kā procesu, kas norisinās ilgākā laikā un principā var vest daudzos virzienos.» Jāsecina, ka grāmatas autori par vēlamu un veicināmu uzskata dzimumlomas attīstīšanos tieši homoseksualitātes virzienā. Kā citādi lai izprot šādu tekstu: «Raugoties gan no dzimumlīdztiesības viedokļa, gan no bērnu attīstības viedokļa, ir būtiski, lai zēni un meitenes tiktu mudināti izvēlēties savam dzimumam netradicionālas nodarbes.»
– Ja ticam Vienotības deklarētajiem principiem, šī partija ir demokrātiska, un šajā jēdzienā, domāju, tiek ietverta arī prasme un vēlme uzklausīt citādus viedokļus. Bet šajā gadījumā jūsu partijas biedrene Viņķele pat negrasās to darīt. Vēl vairāk – viņa vienkārši izņirgājas par cilvēkiem, kas domā citādi, ne tā, kā viņa.
– Komunikācijas veids ir nekorekts. Tā vietā, lai skaidrotu un runātu ar sabiedrību, ir nevajadzīga augstprātība un paštaisnums.
– Viens otrs gan viņu uzskata par ļoti perspektīvu politiķi: Viņķeles kundze tiek nosaukta kā iespējamā premjera amata kandidāte, ja nu gadījumā Dombrovskis aiziet uz kādu augstu ES posteni.
– Acīmredzot kāds tā domā... Katrs cilvēks var domāt, ko vien grib.
– Ministru prezidenta amatā ar vērtību brucināšanu var nodarboties vēl efektīvāk.
– Tīmeklī var noskatīties filmiņu par to, kā brūk no 25 000 domino kauliņiem veidota figūra. Sabrukšanas ilgums – nepilnas četras minūtes. Bet cik daudz laika ir bijis vajadzīgs, lai figūru uzbūvētu? Mūsu priekšstati par dzimumu lomām ir veidojušies gadu tūkstošiem. Iespējams, ka tos var sagraut vienas vai divu paaudžu laikā. Bet – ja sekas izrādīsies traģiskas – vai tos vairs vispār varēs atjaunot? Nedēļām veidotu figūru sagrauj nepilnas četras minūtes ilga destrukcija, kas notiek saskaņā ar fizikas likumiem. Bet nav tāda fizikas likuma, kas šo figūru varētu atjaunot. To var vienīgi cilvēka apzināta rīcība. Ja sociālo nosacījumu loma cilvēka dzimumidentitātes veidošanā patiešām ir tik liela, tad nebūs vairs cilvēka spēkos sagrauto dzimumu lomu sistēmu atjaunot – tas būs tikai Dieva rokās.
– Labklājības ministrijas izdotās grāmatiņas ir tikai viens posms latvisko vērtību sistēmas graušanas procesā: tādi bija pirms tam, acīmredzot būs arī vēlāk.
– Nesen runāju Kristīgajā Radio. Saruna bija tieši par latvisko vērtību graušanu, un tā ir dzīvības cīņa ar nāvi. Jau 20 gadu garumā redzu, kā kultūras un mākslas pasaulē tiek realizēta šī iznīcības ideoloģija, graujot nacionālas valsts ideju.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
