Neatkarīgas un neitrālas tiesas virsuzdevums krimināllietas iztiesāšanā ir izvērtēt apsūdzības pamatotību un novērtēt pierādījumus – tā Advokatūras dienu ietvaros rīkotajā juristu konferencē Latvijas Universitātē uzsvēra Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns.
Zvērinātu advokātu padomes Privāto tiesību sekcijas, Krimināllietu advokātu biedrības un Latvijas Universitātes rīkotajā konferencē Tiesu procesu efektivizācija J. Stukāns uzstājās ar referātu Apsūdzības un aizstāvības realizētāju pilnvaras pierādīšanā iztiesāšanas laikā. Referents uzsvēra, ka neitrālā, taisnīgā un objektīvā tiesā kriminālprocesa dalībnieku pilnvarām jābūt pakārtotām tiesas virsuzdevumam – apsūdzības izvērtēšanai, vai tā ir pamatota, vai persona ir vai nav atzīstama par vainīgu tai inkriminētā nozieguma izdarīšanā.
Kriminālprocesa stadijas
Referējamās tēmas aktualitāti tienesis pamatoja ar to, ka notiekošais «reālajā dzīvē ir ļoti tālu no tā, kā domāts likumā».
Problēmas, pēc tiesneša teiktā, neesot likumā, bet gan tajā, ka kriminālprocesā iesaistītās puses bieži vien atšķirīgi izprot kriminālprocesa dažādās stadijas.
Atsaucoties uz Kriminālprocesa likuma 455. pantu, J. Stukāns norādīja, ka «tiesā lietas dalībnieku pilnvaras ir vienādas un līdzvērtīgas – likumā cita regulējuma nav». Taču viņš uzsvēra, ka pilnvaru līdzvērtība var būt tikai lietas iztiesāšanā, nevis nozieguma fiksēšanas brīdī vai izmeklēšanā. Tiesnesis kriminālprocesu nosacīti sadalīja trijos posmos. Pirmais posms – kriminālprocesuālo attiecību veidošanās sākums, kad persona sāk gatavoties nozieguma izdarīšanai, un nozieguma izdarīšanas brīdis. Otrais posms – nozieguma fiksēšana, tā izmeklēšana līdz krimināllietas nodošanai tiesā. Trešais posms – krimināllietas iztiesāšana. Kā norādīja J. Stukāns, procesa dalībniekiem visos trijos kriminālprocesa posmos vienādu tiesību nav un nevar būt, jo, piemēram, noziedznieks neinformē tiesībsargājošās iestādes par nozieguma gatavošanu un tā paveikšanu, līdzīgi tiesībsargājošās iestādes neinformē aizdomās turēto personu par darbībām, kuras tā veic vai plāno veikt. Tāpēc, pēc tiesneša teiktā, pirmajos divos kriminālprocesa posmos nav pamata runāt par to, ka kādam procesa dalībniekam nav nodrošinātas līdzvērtīgas tiesības.
Vērtē izrādi
Trešajā kriminālprocesa posmā divas puses – apsūdzību un aizstāvību – saved kopā trešā puse – tiesnesis, «kuram ir jābūt neatkarīgam, objektīvam, kurš vada procesu jeb sacīksti, kurā viena puse saka, ka persona ir vainīga nozieguma izdarīšanā, bet otra puse var daļēji piekrist vai teikt, ka nav vainīga. Šajā procesa posmā gan prokurors, gan advokāts demonstrē savu profesionalitāti. Tiesnesis ir tas, kurš noskatās šo izrādi un pasludina savu nolēmumu.»
J. Stukāns atgādināja, ka krimināllietās iztiesāšanas posmā visām trim lietā iesaistītajām pusēm ir «viens kopīgs mērķis – taisnīgi nosodīt personu, ja tā ir izdarījusi noziegumu, vai taisnīgi to attaisnot, ja valsts policijas un prokuratūras personās ir kļūdījusies, pieņemot, ka persona ir vainojama attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā».
Pēc viņa teiktā, vadoties no kriminālprocesa galvenā mērķa –krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma, katrai pusei ir atšķirīgi uzdevumi un reizēm gan prokurori, gan advokāti pilnībā nesaprot tiesas lomu krimināllietas iztiesāšanas stadijā. J. Stukāns uzsvēra, ka šajā stadijā «tiesas vienīgais uzdevums ir izvērtēt, vai celtā apsūdzība ir pamatota, un, izejot no tā, taisīt tiesas nolēmumu».
Jāpalīdz vērtēt
Tiesnesis norādīja, ka visiem dalībniekiem savas darbības jāpakārto tā, lai tiesa varētu izvērtēt, vai apsūdzība ir pamatota. Ja lietas dalībnieku darbības ir pakārtotas tiesas virsuzdevumam, tas ļauj efektīvi izskatīt lietu. Robeža, tiesai lemjot par pušu darbībām saistībā, piemēram, ar lūgumiem par pierādījumu iesniegšanu vai jautājumiem lieciniekam, ir to attiecināmība uz apsūdzību.
«Savā praksē esmu saskāries ar to, ka krimināllietā daļa pierādījumu ir tādi, kuri pilnīgi neattiecas uz krimināllietu. Kāds bija prokurora mērķis tos pievienot – nezinu. Likums neparedz, ka tieneši var prokuroriem uzdot jautājumus,» teica J. Stukāns.
Apsūdzība krimināltiesisko attiecību noregulēšanā esot viens no svarīgākajiem dokumentiem: «Ja tiesa ir neatkarīga un neitrāla, tad tās galvenais uzdevums ir pārbaudīt pierādījumus,» uzsvēra J. Stukāns.
Runājot par pierādījumu pārbaudi, tiesnesis skaidroja, ka tas nozīmē pierādījumu vērtēšanu pēc likumā noteiktajiem pierādījumu pārbaudes kritērijiem: ticamības, attiecināmības un pieļaujamības.
Ja, piemēram, krimināllietas iztiesāšanas laikā tiek apšaubīta liecinieku liecību ticamība, pēc tiesneša teiktā, ir jāatrod citi pierādījumi, lai par to ticamību nerastos šaubas. «Visas šaubas jātulko par labu apsūdzētajam,» uzsvēra tiesnesis. «Katram apsūdzības apstāklim jābūt pierādījumam,» skaidroja J. Stukāns. Viņš uzsvēra, ka advokātam, motivējot lūgumus par pierādījumu pievienošanu, ir jāskaidro, kā šie pierādījumi attiecas uz apsūdzību, jāpaskaidro, ko konkrētais lūgums dod pierādīšanā, un tas jādara tā, lai tiesnesim nerastos šaubas par pierādījumu attiecināmību.