Krīze jau vairākus gadus ietekmē Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas nelielo draudžu darbību – tām samazinās ziedojumi, mācītāju atalgojums un līdzekļi dievnamu uzturēšanai.
Klosteres Svētā Pētera draudze Turlavas pagastā pierādījusi, ka arī šādos apstākļos ir iespējams atrast līdzekļus ne vien ikdienas darbam, bet arī baznīcas atjaunošanai.
Dievnams ir unikāls ar savu Latvijā vienīgo manierisma stilā veidoto altāri. Tas darināts 1692. gadā, bet ilgu laiku baznīcēni nezināja, kāds tas kādreiz izskatījies. Laika gaitā kaut kur pačibēja Kristus figūra, un 1933. gadā Aizputes mākslinieks Jānis Audriņš vēsturiskajam gleznojumam virsū uzklāja pats savu zīmējumu, bet kokgriezumi tika nopindzelēti balti.
Altārgleznu vēl nepieciešams restaurēt, savukārt altāris jau atguvis vēsturisko krāsojumu. Draudzes priekšnieks Juris Vītols panācis, ka Valsts kultūrkapitāla fonds altāra restaurācijai piešķīris 7700 latu. Bija vērts pacīnīties par naudu, jo paši turlavieši lepojas, ka Latvijā nav otra altāra, virs kura gozējas divas nāriņas. Re, un abas viena no otras atšķiras,– to rādot, enerģiski vicinās draudzes priekšnieks. Kāpēc nāriņas? Ej nu zini, kāpēc kāds 17. gadsimta kokgriezējs tā sadomājis, viņš nosmej.
Nelielās draudzes spēkiem tūkstošiem latu savākt neizdotos. Piemēram, Ceturtajā adventā mācītāja Didža Skuškas sprediķi klausījās nepilns desmits ļaužu. Tāpēc J. Vītols priecājas, ka pērn Kuldīgas Tehnoloģijas un tūrisma profesionālās vidusskolas topošie galdnieki izgatavojuši arī jaunu altāra galdu.
Draudzes priekšnieks aktīvi meklē iespējas, kā varētu piedalīties dažādos projektu konkursos. Tādā veidā no Kuldīgas novada pašvaldības saņemti 400 lati un atjaunotas baznīcas durvis. Par šiem līdzekļiem un kultūrkapitāla fonda naudu baznīcā atjaunotas kāpnes, uzliktas notekrenes un tornim izgatavoti un restaurēti slēģi. Tiem speciāli piemeklēta krāsa, lai atgādinātu 17. gadsimta vēsturisko zilganpelēko toni.
Lai atjaunotu altāri, J. Vītols neatlaidīgi dzinis pēdas trūk stošajām detaļām. Jēzus Kristus figūriņas vietā savulaik uzlikts krusts, tāpēc viņš pētījis Latvi jas Nacionālās bibliotēkas projektu Zudusī Latvija, lai noskaidrotu, kādam jāizskatās altārim. To restaurēja Latvijā vienīgās polihromā koka restauratores vecmeistares Aīdas Podziņas vadībā. Viņa atjauno arī Rīgas Doma ērģeles. «Restauratore saka – jābūt figūrai. Senākās fotogrāfijās redzam, ka tur bijis Jēzus Kristus kā uzvarētāja simbols. Bet kur viņš ir? Iegāju Kuldīgas muzejā un jautāju, vai var palīdzēt atrast skulptūriņu. Pēkšņi man noliek to priekšā kā dzīvu!» atceras J. Vītols. Interesanti, ka Dieva dēla koka atveids Kuldīgas muzejā nonācis jau 1945. gadā. Rosīgais draudzes priekšnieks atradis arī 1777. gadā gatavoto upurmaku.
Tagad Klosteres draudzei ir ļoti skaists dievnams, kas par tādu tapis neilgā laikā, līdz nepazīšanai pārvēršot padomju laikā izdemolēto un par lopbarības novietni padarīto ēku. Vietējās dāmas izklausījās apmierinātas, sakot – malacis gan tas mūsu Juris.