Vai mēs varam sodīt cilvēkus, kuri nespēj izveidot normālas attiecības ar sievietēm un tāpēc iet pie prostitūtām? Šie un vēl daudz citu jautājumu rosījās Dzimumu līdztiesības komitejas sanāksmes dalībnieku galvās – tajā tika skatīts arī jautājums, vai seksuālo pakalpojumu pircējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – nepieciešams piemērot kriminālsodu?
Ja policijai ir vismaz pārdomāti argumenti, kāpēc tas Latvijā nebūtu darāms, pārsteigumu raisa atsevišķu ministriju ierēdņu izteikumi un rosina domāt, kāpēc cilvēkiem, kuri nav iedziļinājušies problēmas būtībā, vispār jātaujā viedoklis. Otrkārt, uzskatāmi amatpersonas aicina domāt, vai seksuālo pakalpojumu pircēji spēs samaksāt soda naudu, ja tādu noteiktu, bet atbalsts rehabilitācijas programmām sievietēm, kuras vēlētos izkļūt no prostitūcijas, ir niecīgs.
Prostitūcijas jautājumi Latvijā apspriesti vairākkārt, taču līdzšinējā pieredze liecina, ka konkrēta viedokļa – vai Latvijā šī nodarbe ir legāla, puslegāla vai aizliegta – nav. Tā kā sieviete vai vīrietis individuāli seksuālos pakalpojumus bez starpnieka var piedāvāt, tātad tā nav aizliegta. Uz to norāda arī Ministru kabineta Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi. Taču arī legalizēta prostitūcija Latvijā gluži nav, jo, ja tā būtu, tad valsts no šiem pakalpojumiem varētu iekasēt nodokļus. Diskusijas par prostitūcijas legalizāciju te uzplaukst, te atkal norimst. Latvijā arī netiek veikti pētījumi par prostitūciju, sabiedrības viedoklis balstās vispārpieņemtos uzskatos, kas kultivē arī daudzus mītus, kā arī faktā, ka Latvijā šo jautājumu neuzskata par sociālo problēmu, bet gan par personisku, intīmu lietu, kas skar vien pircēju un pārdevēju.
Pašlaik aktualizējies vēl viens ar prostitūciju saistīts jautājums – seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšana.
Saknes šādai idejai nāk no Skandināvijas, piemēram, Zviedrijā no 1999. gada seksuālo pakalpojumu pircējus sauc pie atbildības. «Jā, mums ir likuma normas, kurās valsts vēršas pret cilvēku tirdzniecību, jā, ir Krimināllikumā normas, saskaņā ar kurām soda sutenerus, bet, mūsuprāt, jāvēršas arī pret tiem, kuri veido pieprasījumu pēc prostitūtu darba, pret pircējiem,» savu nostāju skaidro resursu centra Marta vadītāja Iluta Lāce. Viņa uzsver: ja Latvijai ir svarīga katras sievietes veselība, dzīvība, ir jāparāda sava valstiskā attieksme pret seksuālās izmantošanas veidu – prostitūciju.
Marta nākusi klajā ar iniciatīvu grozīt Krimināllikumu, papildinot tā 163. pantu un nosakot sodu seksuālo pakalpojumu pircējiem – par seksuālo pakalpojumu pirkšanu sods 20 minimālo mēnešalgu apmērā. Par atkārtotu seksuālo pakalpojumu pirkšanu gada laikā sods ar brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem.
Esam pret
Esam pret, saka Iekšlietu ministrijas speciālists Dmitrijs Trofimovs. Viņš aicina stingri novilkt robežu starp cilvēktirdzniecību un prostitūciju, pirmā ir sevišķi smags noziegums, pret ko Latvijā vēršas ar visu bardzību, bet otrs – ir «legāla nodarbe – atļauta ar zināmiem nosacījumiem». Vēl viņš lietišķi aizrāda nevalstiskajai organizācijai, kas šo jautājumu rosinājusi, «neiet pa apli» un «pieturēties pie diskusijas prakses», proti, nesākt runāt par vienu un to pašu atkal un atkal. Tomēr jautājums sabiedrību interesē.
Ģenerālprokuratūras viedoklis – «neatbalstām», jo viss, kas saistīts ar piespiedu lietām, piemēram, piespiešanu nodarboties ar prostitūciju, sutenerismu, jau ir likumos iekļauts un par to ir paredzēts sods. «Nevar būt sods par darbībām, kuras ir atļautas,» atzina prokuratūras pārstāve.»
Policijai ir argumenti
Valsts policijas Cilvēktirdzniecības apkarošanas nodaļas priekšnieks Artūrs Vaišļa būtībā aicina palūkoties uz šo jautājumu no prakses viedokļa: vai mēs atrisināsim visas problēmas, uzliekot sodus pakalpojumu pircējiem? Tas nemazinās prostitūtu pircēju interesi, taču prostitūcija var noiet pagrīdē, kas mazinātu jebkādas iespējas to kontrolēt.
«Lai gan te min zviedru pieredzi, mums ir ziņas, ka tik gludi viņiem neiet, prostitūcija no ielas ir aizgājusi bāros, hoteļos, viesnīcās, dzīvokļos,» saka policists. Otrkārt, bažas rada tas, kā tiktu izmeklētas krimināllietas, ja gadījumā tāda būtu jāierosina par seksuālo pakalpojumu pirkšanu. A. Vaišļa min trīs gadījumus – vienas nedēļas laikā slēgtas seksa pārdošanas vietas: Daugavpilī viesnīcā tika atklāts bordelis un tur strādājošās personas piekrita sadarboties ar policiju, tajā pašā laikā Rīgā līdzīgā situācijā meitene pateica: no manis nekādas liecības nedabūsiet, bet trešajā gadījumā, aizturot divus sutenerus un vienu seksuālo pakalpojumu sniedzēju, policisti pat tika piekauti. «Jaunā sieviete vienam saskrāpēja seju,» saka A. Vaišļa. Visticamāk, tā policijas pārstāvis vēlas raksturot pašreizējo atbalstu izmeklēšanai – ja jau prostitūcijā iesaistītās neliecina pret suteneriem, vai būs gadījumi, kad viņas liecinās par pakalpojumu pircējiem?
A. Vaišļa noraida argumentus, ka pieaug nepilngadīgo iesaistīšana prostitūcijā: policija strādā daudz, pārbauda katru gadījumu, kad ienāk informācija par iespējamām nepilngadīgajām uz ielas, taču kopš 2008. gada nav neviena šāda gadījuma. Bija nesen internetā komentārs, ka centra Dia+logs darbinieki, kuri sniedz atbalstu narkotiku lietotājiem, tostarp seksuālo pakalpojumu sniedzējām uz ielas, minēja, ka, pēc skata, iespējams, uz ielas sevi piedāvā arī nepilngadīgās. «Visas pārbaudījām, pilnīgi visas, nevienas nepilngadīgās,» saka A. Vaišļa. Tomēr viņš nenoliedz, ka nepilngadīgie varētu tikt iesaistīti noziegumos, jo, pēc zviedru datiem, vismaz 4000 pedofilu gadā izbrauc no Zviedrijas, lai meklētu sev upurus. Un parasti viņi brauc Austrumeiropas virzienā.
Neviens nepalīdz
Centra Dia+logs sociālā darbiniece, mobilās vienības vadītāja Agita Sēja uzsver: diemžēl Latvijā nav nevienas iestādes, kur pēc palīdzības varētu vērsties prostitūta, piemēram, krīzes centrs. Noteikti šīm sievietēm (arī vīriešiem) būtu nepieciešamas motivācijas programmas mainīt savu dzīvesveidu, pašapziņas celšanai, lai nebaidītos meklēt darbu citā jomā, lai cik tas grūti būtu, kā arī elementāras zināšanas par savu veselību. Šo sieviešu nodarbošanās ir bīstama, lai arī daudzi teiks – pašas šādu dzīvi ir izvēlējušās.
Nav bērnības sapnis
Savi argumenti ir centram Marta. «Nevienas meitenes sapnis nav būt prostitūtai, ir virkne traumatizējošu notikumu ikvienas meitenes dzīvē, kas viņu noved uz prostitūcijas ceļa,» ir pārliecināta Iluta Lāce. Latvijā tiek pieņemts uzskatīt, ka prostituēties ir sieviešu brīva izvēle un vīriešu brīva izvēle ir pirkt šos pakalpojumu. «Bet neviens nejautā, neprasa, kāpēc šīs sievietes ir uz ielas? Kas viņas līdz tam novedis? Lielākajai daļai ir vardarbības pieredze jau agrā bērnībā, vardarbības ķēde, kas atkārtojas vēl un vēl, un tas, ko viņas tagad dara, ir izdzīvošanas stratēģija,» stāsta I. Lāce. Jā, sieviete var neteikt, ka viņu piespiež kāds to darīt, bet tam nav jābūt obligāti suteneram – tikpat labi sieviete citādi nevar izdzīvot. Tāpēc arī tik svarīgs ir jautājums par rehabilitācijas programmām tām sievietēm, kuras vēlas izrauties no sevis pārdošanas. Ir valsts atbalsts cilvēktirdzniecības upuriem, bet sievietes, kuras formāli labprātīgi piekritušas pārdot sevi, neskaitās šie upuri un atbalstu nevar saņemt. Rīgā daudzas prostitūcijā iesaistītās meitenes ir intravenozo narkotiku lietotājas, par ko Neatkarīgā pārliecinājusies, dodoties uz ielas kopā ar Dia+logs komandu. Meitenēm galvenais ir nopelnīt naudu kārtējai devai. Sievietes uz ielas pakļautas arī vardarbībai, kā arī pašas paveic noziegumus.
Dažādās pasaules valstīs postraumatiskais stresa sindroms tiek konstatēts vidēji 60% prostituēto sieviešu. Tāpat vidēji 60% prostituēto personu bērnībā ir tikušas seksuāli izmantotas, un vidēji 70% no viņām dzīves laikā ir saskārušās ar mājvietas trūkumu, liecina centra Marta rīcībā esošie pētījumi.
Viela pārdomām
Ņemot vērā, ka prostitūcija un ar to saistītie jautājumi ir ļoti sarežģīti, nav iespējams veidot pilnvērtīgu diskusiju, nepārzinot visas šā jautājuma dimensijas. Tā sanāksmē nākas novērot, ka viedokļi ir daudziem, taču «no sērijas – man tā šķiet». Te viela pārdomām: «Tātad – es ar kādu par naudu to sarunāju, bet pēc tam piezvanu policijai un saku, viņš ir pircējs! Tā jau es varēšu jebkuram vīrietim ieriebt!»; «Vīrietis ir bīstams, ja viņš ilgi nav bijis kontaktā»; «Ja vīrietis nevarēs legāli nopirkt, viņš kļūs agresīvs un kļūs vardarbīgs pret citām sievietēm»; «Šie vīrieši taču arī ir upuri, jautājums, kāpēc viņi nevar izveidot normālas attiecības ar sievietēm, ka viņiem tās ir jāpērk?»; «Kā jūs aprēķinājāt tādu sodu naudu, tā taču Latvijas apstākļiem ir milzīga summa, kas būtu jāmaksā šiem vīriešiem»; «Kamēr Latvijā ir tik zems attīstības līmenis, par šādiem jautājumiem (seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšanu – aut.) nevar runāt»; «Vai mēs varēsim šīm meitenēm nodrošināt iztikas līdzekļus, ja viņas nevar sniegt seksa pakalpojumus?»
Izglītības un zinātnes ministrijas speciāliste, vēršoties pie nevalstiskās organizācijas, savukārt jautā: jūs runājat par sekām, bet ko jūs esat darījuši, lai tas nenotiktu (proti, lai jaunieši neiesaistītos prostitūcijā)? Vai esat gājuši uz skolām un par to runājuši? Tiesa, šis jautājums būtu jāuzdod arī pašai šīs nozares ministrijai.
Parlamentā atturīgi
Marta pašlaik savākusi vairāk nekā 11 000 iedzīvotāju parakstu, lai paredzētu atbildību par seksuālo pakalpojumu pirkšanu, par tiem centra pārstāvji informēja arī Saeimas Cilvēktiesību komisijas deputātus. «Es tiešām esmu skeptiska, jo sabiedrība, ierēdņi un izpildvara nav gatava tam. Bet tā arī nebūs gatava, ja par to nediskutēs,» saka komisijas vadītāja Ingrīda Circene.
Attiecībā par rehabilitācijas piedāvājumu prostitūcijā iesaistītām personām Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks saka: idejiski atbalstām, tomēr finansiāli par to varam runāt ne agrāk kā par 2013., reālāk – ne agrāk par 2014. gadu.
***
Seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšana
PAR
Iluta Lāce, centra Marta vadītāja:
– Vairākās Eiropas valstīs likuma norma par seksuāla pakalpojuma pircēja sodīšanu ir ieviesta un tam par pamatu ir kalpojuši nopietni argumenti – mazinās pieprasījums meiteņu un sieviešu seksuālajai izmantošanai, mazinās prostitūcijā iesaistīto bērnu īpatsvars, mazinās sekstūristu interese un pieplūdums, valsts kļūst nepievilcīga cilvēku tirgotājiem, uzlabojas sabiedrības veselība, mazinās atšķirīgie morālie standarti, un, kas ir svarīgi, kļūst iespējams nodrošināt valsts mēroga atbalstu meitenēm un sievietēm, lai izkļūtu no seksuālās izmantošanas.
PRET
Artūrs Vaišļa, Valsts policijas Cilvēktirdzniecības novēršanas nodaļas vadītājs:
– Nav pierādījumu tam, ka, sodot seksuālo pakalpojumu pircējus, samazinās pieprasījums un prostitūcijas izplatība. Taču notiek izmaiņas – prostitūcija noiet pagrīdē, kur to kontrolēt ir daudz grūtāk. Lai arī zviedri un norvēģi oficiāli saka, ka viņiem veiksmīgi sokas ar pircēju sodīšanu, neoficiāli viņi sūrojas, ka ar prostitūcijas ierobežošanu netiek galā. Latvijā ar visu bardzību vēršamies pret cilvēku tirdzniecības organizētājiem, par ko liecina arī bargie sodi, kādu nav nekur Skandināvijā. Arī sodi par sutenerismu ir bargi.