“Kamēr nenotiks lūzuma punkts valstī, saprotot, ka, piemēram, Valsts policijā kiberspeciālista algai, iespējams, jābūt lielākai nekā Valsts policijas priekšniekam,” savu viedokli par Latvijas kibervides nosargāšanu TV24 raidījumā “Nedēļa. Post scriptum” pauž atvaļināts ģenerālis, apsardzes kompānijas “G4S Latvia” Drošības funkciju departamenta direktors, RSU Juridiskās fakultātes pasniedzējs, bijušais Valsts policijas priekšnieks Artis Velšs.
“Skaidrs, ka kibervide arī Latvijā sastāv no dažādiem sektoriem, un katrā no tiem ir savi uzdevumi. Armijai tie ir savi un arī Zemessardzei ir izveidota kiberaizsardzības pārvalde vai kiberbataljons. Tie ir cilvēki ar specifiskām zināšanām, kuri stājas Zemessardzē un palīdz ar savu intelektu. Bet noteikti arī citās iestādēs un visās ministrijās un pārvaldēs ir jābūt šiem inženieriem, datorspeciālistiem, kuri specifiski aizsargātu savas saimniecības “dārziņu” un spētu saprast, kā to labāk darīt. Manuprāt, tā ir un būs liela problēma ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, ka šo speciālistu nav tik daudz, un, ja arī viņi ir, tad valsts sektors arī nevienā citā valstī noteikti nav tas maksātspējīgākais. Kamēr nenotiks lūzuma punkts valstī, saprotot, ka, piemēram, Valsts policijā kiberspeciālista algai, iespējams, jābūt lielākai nekā Valsts policijas priekšniekam… Tam vienkārši ir jāpārkāpj pāri, jo citādi šis datorspeciālists aizies uz kompāniju, kur viņam tieši tādu algu arī maksās. Bet, ja mēs gribam, lai šis cilvēks strādā nevis privātajā sektorā, bet Latvijas iedzīvotāju aizsardzībai, un mēs saprotam, ka tāds ir viņa atalgojums, tad viņam tas arī ir jāmaksā. Manuprāt, šie ir cilvēki, kas nākotnē tiešām pelnīs labi un būs noderīgi visās nozarēs,” uzskata Velšs.
Paturpinot domu par mākslīgā intelekta nozīmi mūsdienu pasaulē, bijušais Valsts policijas priekšnieks atzīst, ka Latvijā ļoti maz izmantojam mākslīgā intelekta iespējas. “Mēs vienmēr, pirmkārt, uztraucamies un domājam par cilvēktiesībām, bet arī Latvijā ir bijuši socioloģiskie pētījumi, kas saka - ja cilvēkam pajautātu, vai tev ir pretenzijas, ka tavi dati tiek no valsts puses apstrādāti, lai novērstu noziegumus, terora aktus un tā tālāk, tad lielākā daļa cilvēku teiktu - nē, man nav preteziju. Ja mēs tā padomājam, tad ikdienā jau tas notiek. Mēs ejam pa Rīgas ielām, tur ir pašvaldības kameras, kas redz, kur mēs pārvietojamies, mums ir telefons, kurā ir GSM signāls, mēs ieejam lielveikalā, iebraucam degvielas uzpildes stacijā, mēs jau esam kā uz delnas. Bet visi šie rīki, kas mūsdienās eksistē, tie palīdz arī tiesībsargājošām iestādēm pēc dažādām pazīmēm ļoti ātri atrast kādus noteiktus cilvēkus,” stāsta Velšs, kurš pats šobrīd strādā apsardzes nozarē.
“Piemēram, mēs visi piekrītam, ka veikalā pie durvīm stāv apsardzes darbinieks, skatās uz mums un mēģina izfiltrēt, vai nenāk tas Jānis, kurš jau vakar bija kaut ko zadzis. Bet uzlikt kamerā datu bāzi ar visiem Jāņiem, Ilzēm un Pēteriem, kuri ar to ir nodarbojušies, un apsargam uzreiz uz ekrāna izlektu bildīte, ka nupat veikalā ienāca Jānis - to mēs nevaram. Mēs to nedrīkstam, jo tas ir pret datu aizsardzību. Tad rodas jautājums. Rezultātu jau vēlamies vienu, bet mēs it kā izvairāmies no šo tehnisko iespēju izmantošanas, piekrītot, ka galvenais ir datu aizsardzība. Uzdodam jautājumu, vai tiesībsargājošās iestādes tiešām nodrošinās, ka šie dati nenoplūst? Bet man kā pilsonim nav problēmu, ka mani vēro, ja esmu publiskā vietā.
Lai par mani zina, ja tas palīdz kopējai sabiedrības drošībai, noziedznieku aizturēšanā, cilvēku meklēšanā. Manuprāt, cilvēktiesības un privātā dzīve ir aizgājusi daudz augstākā līmenī nekā drošība.”