Latvijas pirmās brīvvalsts Valsts prezidenti Jānis Čakste un Gustavs Zemgals bija mūsu vēstures pārmijnieki, kas palīdzēja valsti ievirzīt savās sliedēs, atzina Valsts prezidents Egils Levits.
Kā aģentūru LETA informēja Valsts prezidenta kancelejas Mediju centra komunikācijas speciālists Uģis Darviņš- Kozlovskis, Levits šodien Džūkstē, Zemgala dzimtajā vietā, piedalījās bijušā prezidenta 150 gadu jubilejai veltītajā pasākumā.
Uzrunājot klātesošos, Valsts prezidents izteica gandarījumu, ka Džūkstē lepojas ar izcilo novadnieku, viņa piemiņa tiek labi kopta un saglabāta. Levits uzsvēra, ka Zemgals bija viena no nozīmīgākajām Latvijas personībām. Tāpat prezidents veltīja pateicības vārdus Džūkstei un visam Tukuma novadam par vēsturiskās piemiņas godināšanu.
Levits akcentēja bijušā Valsts prezidenta lomu Latvijas valsts tapšanā - Zemgala namā tika panākta vēsturiskā vienošanās par Latvijas Tautas padomes dibināšanu un jaunas Latvijas valsts proklamēšanu. Viņš pats arī vadīja Latvijas Republikas proklamēšanas aktu 1918.gada 18.novembrī un pēc tam arī Latvijas Tautas padomes darbu Latvijas valstiskumam kritiskajā pirmajā pusgadā Rīgā un Liepājā.
"Vēl 1918.gada 17.novembrī latviešu tauta bija bez savas valsts. Vēsturiskais lēciens no tautas uz tautu, kurai ir sava valsts, bija milzīgs, un Zemgals bija tas, kurš pamudināja šo soli," pauda prezidents.
Īpašu uzmanību Levits pievērsa tam, ka Zemgals ir viens no mūsu godājamajiem valstsvīriem, kurš turpināja prezidenta Čakstes iedibinātās demokrātijas tradīcijas un stiprināja demokrātiskas valsts iekārtu un Latvijas valstiskumu. Valsts pirmā persona norādīja, ka Čakste kā pirmais Valsts prezidents aizsāka demokrātiskas valsts tradīciju, bet Zemgals to turpināja kā otrais Valsts prezidents.
Par godu Zemgala piemiņai Valsts prezidents Egils Levits piemiņas vietā iestādīja ābeli.
Zemgals dzimis 1871.gada 12.augustā Džūkstes pagastā. Mācījies Nikolaja ģimnāzijā Rīgā, 1899.gadā beidza Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti.
Pēc studiju beigšanas strādāja Rīgā kā zvērināts advokāts. 1901.gadā tika ievēlēts par Rīgas Latviešu strādnieku un amatnieku biedrības "Jonatans" priekšsēdētāju. Aktīvi darbojās arī biedrībās Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā un skatuves biedrībā "Jaunais teātris". 1905.gadā ir avīzes "Jaunā Dienas Lapa" galvenais redaktors. Piedalās Latviešu demokrātiskās partijas dibināšanā.
No 1918. līdz 1920.gadam Zemgals pilda Rīgas pilsētas mēra pienākumus. No 1921. līdz 1923.gadam - Saeimas deputāts. No 1921.gada 10.jūnija līdz 1923.gada 26.janvārim ir apsardzības ministrs. 1926.gada 16.novembrī Zemgalam piešķirts III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
1927.gadā ievēlēts par Valsts prezidentu un tā pienākumus pilda līdz 1930.gada 9.aprīlim. Vēlāk, laikā no 1931. līdz 1934.gadam, ir Saeimas deputāts. No 1931. līdz 1932.gadam - finanšu ministrs. 1933.gadā tiek ievēlēts par Ūnijas Baltijas sadarbībai prezidentu.
Miris 1939.gada 6.janvārī, apglabāts Rīgā, Meža kapos. Savā prezidentūras laikā Zemgals ne reizi nenoturēja nevienu Ministru kabineta sēdi savā vadībā un tikai vienu reizi bija nosūtījis kādu likumprojektu Saeimai atpakaļ otrreizējai caurskatīšanai, turklāt nevis satura, bet juridiska iemesla dēļ, liecina apkopotā informācija Valsts prezidenta mājaslapā.