8. jūlijā jaunajā amatā svinīgi stājās Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Viņa priekštecis Egils Levits izlēma nekandidēt uz otru termiņu.
Par politiskajiem un vienkārši līderiem parasti izsakās politologi, polittehnologi, arī psihologi un socioloģisko aptauju dalībnieki, bet socionikas maģistre Velta Līvija Miķelsone piedāvā analizēt Egila Levita personību no cita skatu punkta. Paskaidrosim, ka socionika ir praktiskās psiholoģijas nozare, kas pēta informācijas apmaiņu cilvēka psihē, mijiedarbību ar apkārtējo pasauli un citiem psiholoģiskajiem tipiem.
«Ir pagājuši četri prezidentūras gadi, kad Latvijas iedzīvotāji izvērtē prezidenta veikumu. Neatbilstoši un nepelnīti pārmetumi tiek izteikti godājamajam Levita kungam. Vai tie ir pamatoti? Lielākā sabiedrības daļa neskaidri izprot valsts prezidenta pienākumus. Prezidenta prioritāte ir savas valsts integrācija pasaulē, iegūtās informācijas nodošana iekšpolitikas veidošanai (koordinēšana starp valdības struktūrām). Viņam jāspēj izprast pasaules notikumu pulsu, tādējādi veicinot un ierosinot savā valstī progresa iespējas un drošības sajūtu ilgtermiņā,» sākumā norāda Miķelsone, piebilstot, ka likumu veidošana un to īstenošana, vides radīšana veiksmīgai dažādu nozaru un uzņēmējdarbības attīstībai ir simt Saeimas deputātu, Ministru kabineta un dažādu citu organizāciju (asociācijas, biedrības, dibinājumi un tamlīdzīgi) pienākums.
«Prezidenta paredzamajos darbības pienākumos neietilpst individuāli detalizēta pieeja katram atsevišķam novadam, viensētai vai personai. Ieklausoties tautas vēlmēs, rodas ieskats, ka viņi vienā personā labprāt saskatītu visu sešpadsmit socionisko tipu spēcīgās iezīmes (funkcijas), kas reālā dzīvē nav iespējams.
Sākotnējā sajūsma par nākamo prezidentu rodas jau viņa pirmsvēlēšanu laikā un īsi pēc tam. Bet prezidenta darbības devums kļūst pamanāms tikai viņa darbības beigās un vēlāk,» aizdomāties mudina socionikas speciāliste.
Cilvēka rīcība automātiski notiek viņa iedzimtā socionikas tipa ietekmē. Egils Levits pieder tipam, kura sociālajai lomai dots nosaukums «Kritiķis». Tas spilgti izpaudies viņa pēdējā uzrunā Saeimā 22. jūnijā. Tajā Levits nepārprotami izteica savu nostāju arī par vairākām ilgstoši nerisinātām vai neatrisinātām problēmām. Citējam: «Vienlaikus vēlos atgādināt, ka mums beidzot ir jāizbūvē valsts robeža. Gadiem ilgā nespēja izdarīt šo vienkāršo lietu ir nožēlojama. Šī nespēja diskreditē valsts varu - pirmām kārtām jau pašas Latvijas sabiedrības acīs»; «Tas nav godīgi, ka iekšlietu darbinieki par tikpat atbildīgu darbu kā viņu kolēģi armijā saņem ievērojami zemāku atalgojumu»; «Mums pacietīgi, bet neatlaidīgi ir jāturpina veidot tādu sabiedrību, kura ir imūna pret «krievu pasauli» visās tās izpausmēs», «Latviskuma centrā ir latviešu valoda kā valsts valoda. Taču latviskums ir daudz kas vairāk. Tas ir arī redzējums uz pasauli tieši no mūsu skatpunkta. Tā ir mūsu kultūra, mūsu vēstures izpratne. Pārliecība par to, ka Latvijas okupācija bija noziegums, ka neatkarīga valsts ir vērtība, ka Latvija pieder Rietumu, nevis Austrumu pasaulei», «Mēs visi varam konstatēt, ka mūsu ekonomikas «vezums» kust uz priekšu pārāk lēni un relatīvi mēs slīdam atpakaļ. Kādēļ tas tā ir? Es minēšu sešus šķēršļus, kuri kopumā veido mūsu atpalicības «kultūru».»
Saviem reālajiem un iespējamiem kritiķiem Levits nobeigumā pavēstīja: «Stājoties amatā, es solīju būt visas tautas prezidents. Manā prezidentūrā tas nozīmēja strādāt Latvijas ilgtspējas, Latvijas drošības un latviskas Latvijas labā. Tātad - visas tautas labā. Esmu to darījis atbildīgi un pēc labākās sirdsapziņas.»
Atgriežoties pie socionikas skaidrojuma, šim tipam nepiemīt teatrālisms, tādēļ viņa runas nav iedvesmojošas un izpelnās sabiedrības kritiku. Kā liecina Valsts prezidenta Levita pēdējā uzruna Saeimā, viņa rūpes par sabiedrību izpaužas lietderīgu un piesardzīgu padomu veidā. Viņš nepiedāvā detalizētu problēmu risinājumu. Nepaceļot balsi, lieki neveic izskaidrojumu, bet informē par veicamo uzdevumu nepieciešamību. Paredz draudīgas situācijas, par kurām brīdina citus. «Kritiķim» atbilstoša personība neizpaužas ar vieglu komunikāciju, viņš nav skaļu un plašu sabiedrisko pasākumu piekritējs. Tajos piedalās tikai tik, cik prasa viņa pienākumu veikšana.
Spēcīgās loģikas ietekmē nepieņem pārsteidzīgus lēmumus. Nesaskata jēgu neobjektīvā kritikā, jo pats piesardzīgi izprot darbības secību ilgtermiņā, kā arī izprot, kā šodienas notikumu attīstība ietekmēs izmaiņas nākotnē. Viņam vienmēr ir savs viedoklis par notikumu attīstību un lietderību. Nesteidzas, jo baidās kļūdīties. Cilvēki uzskata, ka viņš ir pasīvs, bet viņa pārliecība ir: steidzies lēnām!
Viņš nav sava publiskā tēla veidotājs, tas būtu jādara atbilstošam personālam. «Prezidenta veikumu spodrina vai grauj žurnālisti un viņa padomnieki,» aizrāda Miķelsone un rezumē, ka atbilstoši savam iedzimtajam socionikas tipam Egils Levits savus prezidenta pienākumus un misiju ir izpildījis.
Velta Līvija Miķelsone jautā, kāpēc lielākajai daļai sabiedrības šķiet simpātisks jaunievēlētais prezidents Edgars Rinkēvičs, un pati atbild: «Jo Rinkēviča kungam piemīt gandrīz pretējas rakstura iezīmes nekā Egilam Levitam.»
Edgars Rinkēvičs pieder tipam, kura sociālajai lomai dots nosaukums «Sargātājs». Viņš ir cilvēks, kurš lieliski izprot cilvēku savstarpējās attiecības, zina, no kā jāizvairās, kādas emocijas traucē īstenot ieceres, kas atņem spēku un izjauc līdzsvaru.
Apzinās un jūt nepieciešamību dzīvē ievērot vispārpieņemtās morāles normas, ētisku attieksmi, cilvēcīgu dzīves veidu. Izpratne, ka viss jaunais ir labi zināms vecais, palīdz viņam pirmajam pamanīt atkāpes no morāles normām un noteikt, ka šīs pazīmes vēsta par drīzām pārmaiņām sabiedrībā. Ir līdzjūtīgs un empātisks. «Sargātājs» ir gatavs cīnīties par labākiem sadzīves apstākļiem cilvēkiem, kuriem klājas visgrūtāk.
Vispiesardzīgākais un uzmanīgākais sociotips. Ņemot vērā pieredzi, uzmanās un izvairās no kļūmīgām situācijām. Pārdzīvojumus un neveiksmes neatklāj, jo uzskata, ka citi viņam nevar palīdzēt. Patieso noskaņojumu izrāda tikai vistuvākajiem cilvēkiem. Saskarsmē ar pretinieku ir uzsvērti pieklājīgs, neizrāda dusmas un nosodījumu, parasti ievēro tālo distanci - tā nepieciešama ķermeņa sajūtu dēļ. Vienmēr kārtīgs, iznesīgs, ģērbjas gaumīgi un izmeklēti, ievēro konkrētai sabiedrībai atbilstošu etiķeti. Viņam ir iedzimtas spējas radīt skaistumu un ērtības. Raksturīgs ciešs, vērīgs skatiens un saspringta sejas izteiksme. Lūpas cieši sakniebtas.
Piemīt gribasspēks, uz mērķi tiecas neatlaidīgi. Var ilgi izturēt spriedzi. Ir uzstājīgs, prasīgs, pašpārliecināts, savaldīgs. Prot aizstāvēt sevi un tuviniekus. Ja viņu sanikno, prot atrast pretinieka vājo vietu. Spēj izvērtēt, kā rīkoties noteiktā situācijā. Prot pieprasīt un rīkoties bezbailīgi. «Sargātāju» neizdodas iebaidīt vai izaicināt.
Edgara Rinkēviča CV
Dzimis 1973. gadā Jūrmalā;
absolvējis Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāti, saņēmis sertifikātu par politikas zinātņu un starptautisko attiecību studijām Groningenas universitātē Nīderlandē. Viņam ir arī divi maģistra grādi, kas iegūti LU politikas zinātnē un ASV Nacionālās Aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo resursu stratēģijas industriālajā koledžā;
deviņdesmitajos gados strādājis par Latvijas Radio žurnālistu ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos, pēc tam dažādos amatos sācis savu karjeru Aizsardzības ministrijā, kurā kopš 1997. gada vairāk nekā 10 gadus ieņēma augstākā ierēdņa - valsts sekretāra - amatu;
bija Latvijas delegācijas vadītāja vietnieks sarunās par iestāšanos NATO un ieņēma NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroja vadītāja posteni;
no 2008. gada oktobra līdz 2011. gada jūlijam bija Valsts prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs;
2011. gadā kļuva par Valda Dombrovska vadītās valdības ārlietu ministru;
ir Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Viestura ordeņa lielkrusta komandieris, kā arī saņēmis NATO un vairāku Latvijas sabiedroto valstu augstus apbalvojumus.
