Jūlija Krūmiņa pratināšana kā priekšvēlēšanu šovs
Miljonārs Jūlijs Krūmiņš, kurš tā dēvētājā Lemberga prāvā pēc skarbas prokuroru cīņas par ekskluzīvām tiesībām noteikt, kādā kārtībā pratināmi liecinieki, beidzot tika pie vārda, sniedza nekonkrētas atbildes par Ventspils mēram Aivaram Lembergam izvirzītajā apsūdzībā aprakstītajiem notikumiem, taču interesanti izvērsās par savu dzīvi, naudas vadāšanu un laikabiedriem.
Pēc apsūdzības gara un loģikas prokuroriem būtu jāveltī visas pūles, lai no miljonāra izdabūtu detalizētu stāstu, kā notikusi izspiešana no dažādiem Ventspils uzņēmumiem. Tā vietā būtisku daļu jautājumu valsts apsūdzības uzturētāji atvēlēja priekšvēlēšanu gaisotnē bieži skandinātiem stāstiem par tā dēvētajiem Lemberga stipendiātiem, kas radīja iespaidu par prokuroru centieniem kompensēt A. Lembergu nosodošo mediju nespēju radīt jaunus uzrāvienus politiķa kritikā. J. Krūmiņa pratināšana sākās ar nelielu aizķeršanos, jo izrādījās, ka miljonārs tiesas priekšā atļāvies stāties bez personu apliecinoša dokumenta. Šādu dokumentu viņam izdevās sagādāt tikai pēc 20 minūtēm.
Tiesnesis Boriss Geimans mēģināja aizsākt pratināšanu, vaicājot, ko J. Krūmiņš vispār zina par iztiesājamo krimināllietu. Uz to miljonārs asi reaģēja, tiesai norādot, lai uzdod viņam konkrētus jautājumus. Izmantojot tiesas pārsteigumu, pratināšanu savās rokās pārņēma prokurors Juris Juriss.
Gandrīz neko J. Krūmiņš nezināja stāstīt par SIA Puses, par tās kapitāla daļu izspiešanu (t.i., par epizodi, par kuru liecināt viņš bija uzaicināts), ne pārāk daudz un ne pārāk konkrēti viņš atcerējās SIA Lat Transnafta kapitāla daļu izspiešanu. Bet, prokuroru mudināts, J. Krūmiņš izvērsās par naudas maksāšanu politiķiem. Viņš stāstīja, ka tranzītbiznesa uzņēmējiem esot bijis jāmaksā tā laika premjeram Andrim Šķēlem, taču, lai viņam nebūtu jāmaksā, A. Šķēle ātri novākts no amata un viņa vietā ielikts tēvzemietis Guntars Krasts, kurš esot ātri parakstījis visus nepieciešamos papīrus. No miljonāra teiktā izrietēja, ka naudu no Ventspils gaidījuši ne tikai premjeri, bet arī 60% deputātu.
Nauda tīkliņā
Lūgts konkretizēt par naudas piegādēm čemodānos Saeimas deputātiem, J. Krūmiņš norādīja, ka tie ir tikai viņa pieņēmumi un secinājumi. Tāpat viņš precizēja, ka A. Lembergs tomēr to naudu neesot devis. Bet, prokuroru mudināts, miljonārs atminējās, ka pats reiz vedis no Ventspils naudu tīkliņā. Tur bijuši 70 tūkstoši. 50 tūkstoši bija jānodod tēvzemietim Lakučam. J. Krūmiņš stāstīja, ka ar Lakuču viņi satikušies Rīgā, Vernisāžas lielajā zālē, aizrunājušies un viņš Lakučam atdevis visu naudas kuli, aizmirstot no tās paņemt daļu. Vēlāk nācies zvanīt un prasīt naudu atpakaļ, kura arī labprātīgi tikusi atdota.
Lai kā prokurori centās atsvaidzināt miljonāra atmiņu, kurš tad īsti devis šo naudu, viņš turpināja dievoties, ka neatceroties. Miljonārs sūrojās, ka par šo jautājumu jau pratināts KNAB, kur izmeklētājs Bute uz viņu "skatījās un ņirdza". Bute, kurš gan stāsta gaitā tika precizēts kā Bode, pēc J. Krūmiņa teiktā, arī esot bijis A. Lemberga cilvēks.
Vaicāts, kādēļ miljonārs jau tolaik nav vērsies tiesībsargājošās iestādēs, J. Krūmiņš skaidroja, ka tas neesot bijis iespējams. Viņš to esot mēģinājis, taču pret A. Lembergu nekādas krimināllietas neesot rosinātas, jo Ģenerālprokuratūrā strādājis A. Lemberga draugs prokurors Dzenītis. Precizējot, kas tas par prokuroru, noskaidrojās, ka J. Krūmiņš domājis nelaiķi prokuroru Ziediņu.
Jāatgādina, ka J. Krūmiņš arī iepriekš vairākkārt izcēlies ar skaļiem publiskiem paziņojumiem par korupciju politiskajā elitē, piesaucot pat konkrētas samaksātās summas un konkrētus politiķus, piemēram, Jaunā laika vadītāju Einaru Repši un Saskaņas centra vadītāju Jāni Urbanoviču, kuru dēļ nav īstenojušies Man-Tess projekti Rīgas ostā. Gan KNAB, gan Ģenerālprokuratūra šos J. Krūmiņa apgalvojumus ir pārbaudījusi un atzinusi par nepatiesiem, tomēr līdz šim arī nekad nav sekojušas nekādas sankcijas par nepatiesu ziņu sniegšanu.
Krūmiņš Kokaļa stilā
Līdzīgā stilā kā viņa priekšgājējs miljonārs Valentīns Kokalis, J. Krūmiņš stāstīja, ka Ventspilī un Latvijā kopumā visu noteicis A. Lembergs, ar kuru viņš iepazīstināts 90. gadu sākumā mēģinājumos privatizēt Ventspils naftu. A. Lemberga vadonīgais stils tolaik neesot ļāvis privatizācijai realizēties. Tos, kam kaut kas neesot paticis, A. Lembergs centies izsviest no biznesa. Pēc J. Krūmiņa versijas, A. Lemberga vara bijusi tik liela, ka tā laika Latvijas ministri pat lēkuši kājās, kad zvanījis A. Lembergs.
Miljonārs A. Lembergu dēvēja par ķēniņu, par Napoleonu, par "mazo vīriņu pufaikā un tādos kā gumijas zābakos, kurš no sūdiem tika izvilkts", kā arī par biznesmeni, kurš "pakakāja", pēc Krūmiņa domām, izdevīgo iespēju Ventspils tranzīta uzņēmumus sadalīt starp Krieviju, Eiropu un Latviju. Pēc J. Krūmiņa versijas, A. Lembergs kļuvis tiks varens, ka viņam pat personīgā apsardze neesot bijusi vajadzīga – ja Ventspilī parādījies kāds armēnis vai gruzīns, tā milicija bijusi klāt un to izraidījusi no pilsētas.
Prokurori – Krūmiņa padotie?
Nopratināšanas gaitā prokurori vairākkārt centās J. Krūmiņam teikt priekša sakāmo un ar uzvedinošiem jautājumiem mudināja miljonāru locīt apsūdzībai vajadzīgos terminus. Tad J. Krūmiņš paziņoja, ka viņam nav laika atrasties tiesā, jo jau piektdien (t.i., rīt) jālido uz Austrāliju pirkt māju. Tiesas sēdes beigās miljonārs piegāja pie prokuroriem un pavēlošā tonī strupi norādīja, ka ar viņa pratināšanu esot jātiek galā vienas dienas laikā, jo viņam vienalga nekā jauna neesot ko stāstīt. Prokurori padevīgi māja ar galvu.
Par prokuroru attiecībām ar J. Krūmiņu un viņa pilnvaroto pārstāvi Inetu Malahovsku spilgti liecināja arī fakts, ka dokumentus, kurus prokurori lūdza pratināmajam uzrādīt no 150 sējumu lielā krimināllietas materiālu blāķa, I. Malahovska jau bija nokopējusi un sagatavojusi sava klienta ērtībai. Tas ļauj izteikt ticamu pieņēmumu, ka pratināmais jau iepriekš zināja, kādus jautājumus viņam tiesā uzdos.