Tiesa savu spriedumu sola pamatot ar liecinieku liecībām, dokumentiem un apsūdzībā minēto, nevis ar pušu debatēs teikto, tiesas sēdē solīja t.s. Lemberga lietu iztiesājošā tiesas sastāva priekšsēdētāja Irīna Jansone.
Parasti tiesas procesa stadijā, kad tiek teiktas debašu runas, tiesa neskaidro, balstoties uz kādiem argumentiem tiks taisīts spriedums. Tā kā t.s. Lemberga prāvā daudz kas notiek ne tā kā citās prāvās, tiesneses teiktais varētu būt skaidrojams ar vēlmi raidīt Aivara Lemberga advokātam Mārim Grudulim psiholoģiski smalku mājienu saīsināt debašu runu vai to pat beigt, jo tāpat šī runa, taisot spriedumu, kā var noprast no tiesneses teiktā, netiks ņemta vērā. Savukārt M. Grudulis tiesai skaidroja, ka viņa kā aizstāvja pienākums ir jau pirmajā tiesu instancē vērst uzmanību uz pretrunām un nepilnībām, pretējā gadījumā viņš no Eiropas Cilvēktiesību tiesas izpelnīsies pārmetumus, kāpēc par savām tiesībām uz taisnīgu tiesu nav cīnījies jau pirmajā instancē.
Šā gada 11. februāra tiesas sēdē M. Grudulis turpināja debašu runu un cita starpā atsaucās uz bijušā šī tiesas sastāva priekšsēdētāja Borisa Geimana skaidrojumiem par to, kā viņš ir izpratis, ko nozīmē «būtiskais kaitējums» un kas ir tā cēloņi. Šajā brīdī tiesa M. Gruduli pārtrauca.
I. Jansone: - Es jūs pārtraukšu tad šinī sakarā. Tad tiesa grib jums norādīt to, ka tiesas spriedumā savu spriedumu pamato uz lietā pārbaudītajiem pierādījumiem, tas ir, liecinieka liecībām, dokumentiem, kā arī uz to apsūdzību, kas tiesas rīcībā ir. Bet tiesai nav jāpamato spriedums ar debatēs izteiktiem pušu apgalvojumiem. Absolūti nav!
M. Grudulis: - Godātā tiesa…
I. Jansone: - To jūs stāstāt vienkārši kā informāciju tiesai, bet jūs tagad analizējat, ka prokuroru [debašu] runa kaut kādā veidā nesakrīt ar apsūdzību; ko tur tiesa kaut kādā brīdī kādu skaidrojumu ir prasījusi, vai ir sapratusi, bet uz šiem pamatiem spriedums nav jāpamato.
M. Grudulis: - Godātā tiesa…
I. Jansone: - Tāpēc tas ir lieki, to, ko jūs tagad norādāt. Visu laiku analizējat prokuroru runu saistībā ar to, ka kaut kas nesakrīt ar apsūdzību. Jums ir jāanalizē apsūdzība, kas sakrīt vai nesakrīt ar pierādījumiem lietā. Viss! Un nekas cits nav jāanalizē!
M. Grudulis: - Godātā tiesa, ja es pamatoju uz to, ka šī norma nav skaidra un Eiropas Cilvēktiesību…
I. Jansone: - Normu jūs varat skaidrot, jā.
M. Grudulis: - Bet es jau arī to skaidroju!
I. Jansone: - Bet jūs nemitīgi minat, kurā minūtē, sekundē, ko prokurori debatēs ir teikuši un tagad tiesa nevar tur to visu. Mums ir apsūdzība!
M. Grudulis: - Mhm!
I. Jansone: - Pēdējā apsūdzība, kas mums ir, un mums ir lietas materiāli divi simti sešdesmit, cik tur to sējumu apjomā. Viss, tas ir tas apjoms, kas ir norādāms spriedumā un vērtējams! Un tas arī ir viss.
M. Grudulis: - Es jums pilnīgi piekrītu, bet tajā pašā laikā es arī rakstīšu apelācijas sūdzībā, ka jūs neesat manus argumentus vērtējuši, ka tie ir procesa rezultātā...
I. Jansone: - Jūs vēl nezināt, kas ir vērtēts, kas nav!
M. Grudulis: - Es tāpēc arī saku savu aizstāvības runu, godātā tiesa, ka manas aizstāvības runas mērķis ir parādīt jums jautājumus, kas būtu jāvērtē šīs lietas…
I. Jansone: - Jā, jūs varat parādīt, bet nevajag lieki norādīt uz tādiem faktiem, uz kuriem tiesai pat nav jābalstās spriedumā - to, ko es norādīju iepriekš. Tas aizņem ļoti daudz laika no jūsu runas, un procesa dalībniekiem ir jāpavada lieki zālē šis laiks, jo visi skaidri zina, kādā apjomā ir vērtējami pierādījumi lietā. Nav jābalstās uz faktiem, par kuriem nebūs strīds sprieduma rakstīšanā.
M. Grudulis: - Redziet, godātā tiesa, es 20 sekundēs atbildēšu uz jūsu repliku, jo jūs uz šo lietu skatāties kā uzrakstīt spriedumu un aizmirst. Es uz šo lietu skatos kā uz to, ka man pēc pieciem gadiem būs jāraksta sūdzība Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un tad es norādīšu, ka, lūk, es jau pirmajā instancē minēju argumentus par tiesību normas neskaidrību. Ja es atsaucos uz šo Livika un Igaunijas tiesas spriedumu, ir skaidrs, ka man jau jānorāda pirmajā instancē to, ka norma ir neskaidra, un es rakstīšu, ka ne pirmā instance to vērtēja, ne otrā instance, ne kasācijas instance, jo savādāk man Eiropas Cilvēktiesību tiesa pateiks: «A ko tad jūs sēdējāt, neko nedarījāt? Kāpēc neminējāt pirmajā instancei?» Tieši valsts pārstāvis paskaidrojumos to rakstīs. Un tāpēc, godātā tiesa, es saprotu, ka jūs darāt savu darbu, bet lūdzu saprast arī to, ka savu darbu daru es, un man šis darbs nebeigsies ar pirmās instances tiesas spriedumu. Tādēļ es ielieku argumentus, kurus es vēlāk lietošu arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tajā pašā sakarā jūs arī man sakāt, ka es bieži atkārtoju vienu un to pašu argumentu. Bet no Eiropas Cilvēktiesību procesa svarīgi, vai es uzrakstu, ka es tiesai teicu un tiesa ignorēja, vai es pasaku, ka 64 reizes jau pirmajai instancei minēju šo argumentu un tiesa to ignorēja. Man tas ir svarīgi, godātā tiesa. Tas ietilpst manos darba pienākumos. Piedodiet par to, ka atļāvos šādu repliku, bet es gribu pateikt arī to, kāpēc es to daru.
I. Jansone: - Jūs runājat par citiem vispār faktiem. Mēs norādījām par to, ka jūs minat visu laiku prokuroru debatēs izteikto apgalvojumu un nesakritību ar apsūdzību kā tādu.
M. Grudulis: - Jā!
I. Jansone: - Mēs par šo, par likuma normu interpretāciju vai piesaucot Cilvēktiesību tiesas spriedumus - mēs neko neminējām, ka tas būtu nepamatoti no jūsu puses.
M. Grudulis: - Bet, godājamā tiesa, viens no maniem argumentiem ir arī tas, ka apsūdzība nav saprotama, un, šādā veidā parādot, ka prokurori dažādi skaidro šo apsūdzību, es paceļu jautājumu par to, ka nevienam šī apsūdzība nav īsti saprotama. Un tas, ka apsūdzība nav saprotama, man ir jāargumentē, kāpēc nav saprotama, jo es gribu atsaukties uz Kriminālprocesa likuma 20. pantu [Tiesības uz aizstāvību]. Godātā tiesa, tā nav nekāda ļaunprātība no manis, es vienkārši daru savu darbu. Es daru to, kā es to māku darīt. Tāpēc lūdzu pieņemt manu atvainošanos, ja es esmu kaut kādā veidā jūs mēģinājis aizskart, bet es to neesmu mēģinājis darīt, es vienkārši daru savu darbu, kā es māku to darīt. Un, ja jūs ar sapratni pret mani attieksieties, tad man paliks tikai vislabākās atmiņas par šo procesu. Paldies! Jā, godātā tiesa, es tad arī pabeidzu šo jautājumu par tiesību normas skaidrību un tās izpratni, un nākošā manas aizstāvības runas attiecīgā sadaļa ir, attiecas jau konkrēti uz cēloni, tātad, kas ir cēlonis šim būtiskajam kaitējumam.
