Latgales pagasts, kas Ziemassvētkus sagaida svētku rotā

 
©Publicitātes foto

Daugavpils novada Vaboles pagastā ik gadu uz Ziemassvētkiem svētku rotā ietērpjas daudzas pagasta iedzīvotāju ēkas. Tas licis ne vienam vien ārpusniekam, kas iebrauc Vabolē pa ceļu vai arī pa dzelzceļu, pabrīnīties – kas gan tā par vietu, kas tik koši izdekorēta?

Sākums visam meklējams tad, kad pagasts vēl bija Daugavpils rajonā - pie kultūras nama reiz tikusi novietota lielā egle un izrotāta. Tas bijis liels notikums, kas pamudinājis ciemata un tālāko māju ļaudis izdekorēt savus mājokļus.

Rotājumu konkurss

«Viss ir pa nopietnam - ir konkurss, ir nolikums, ir komisija. Pieteikties uz konkursu tiek aicināti visi pagasta iedzīvotāji, taču parasti oficiāla atsaucība nav liela. Bet tas nenozīmē, ka pārējie negatavojas. Gatavojas - un kā vēl!» teic Vaboles pārvaldes vadītāja Aina Pabērza. Tad nu nekas neatliekot, kā apbraukāt visas mājas, jo patiesībā vērtētājus un skatītājus gaida visi, kas izrotājuši savu namu un sētu. Ja neaizbraukšot, nepārmetīšot, bet apvainošoties gan - sak, es centos un cerēju, ka pie manis arī ieradīsies. «Nav jau it kā problēmu tagad pasūtīt un iegādāties dažādus brīnumus. Taču ar to vien nepietiek, jābūt arī gaumei un saprašanai, kur labāk to visu izvietot. Īpaša vērtība, protams, ir pašu rokām gatavotiem rotājumiem: pinumiem, tamborējumiem no auklām, dažādās tehnikās veidotiem eņģeļiem,» norāda pārvaldes vadītāja. Tas tiešām esot pārsteidzoši, kad brauc tumsā, un tad kaut kur pie pagasta robežas meža malā redzi - pēkšņi izgaismojas pasaku namiņš. Pagastam cauri iet dzelzceļa līnija Rīga-Daugavpils, un ne vienreiz vien dzirdēti braucēju stāsti: ceļā lielākoties izgaismotas un izrotātas ir tikai pilsētas, un tad pēkšņi uzmirdz vesela lauku teritorija. Izrādās, tā ir Vabole! Savulaik pat Daugavpilī nebija tik skaisti un gaumīgi kā šeit, palepojas A. Pabērza.

Latvisks pagasts

Vaboles pagasts nebūt nav liels un biezi apdzīvots. Tajā šobrīd ir 685 iedzīvotāji. Lielākā daļa - iedzimtie, taču pēdējā laikā gan notiek iekšēja un ārēja migrācija, jo tiek pārdoti īpašumi un tajos iemitinās citi saimnieki. Vabole vienmēr bijis un arī tagad ir viens no latviskākajiem pagastiem Daugavpils novadā, bet palēnām arvien vairāk te ienāk citu tautību ļaudis, stāsta A. Pabērza. No visiem iedzīvotājiem pensijas vecumā ir 160, un tieši viņi pamatā dzīvo sādžās. Starp citu, dažas joprojām nes savdabīgus nosaukumus, kā Lielās Kļockas un Lielie Mukāni. Daudzi palikuši savās mājās vieni, bet turas līdz pēdējam pie tām, žirgtākie tur arī savu gotiņu, ruksīti un citu dzīvu radību. Patlaban novads ir izveidojis mobilo brigādi, lai sniegtu palīdzību veciem un vientuļiem lauku iedzīvotājiem, kas dzīvo tālu no pagasta centriem un kuriem ir grūtības sevi apkopt, sagādāt pārtiku un medikamentus, sakopt mājokli. Ir iegādāts speciāls transportlīdzeklis, kas nodrošināts ar visu nepieciešamo aprīkojumu, lai uz vietas varētu, piemēram, nomazgāties dušā, apstrādāt kāju pēdas un nagus, nogriezt matus, izmazgāt veļu, izmērīt asinsspiedienu, noteikt glikozes līmeni. Arī vabolieši izmantošot piedāvātos pakalpojumus, jo ir tādi, kas saviem spēkiem vairs netiek galā, bet rinda esot gara. Pagastā gan kā palīgi vecajiem ļaudīm tiek izmantoti tā sauktie simtlatnieki (algotos pagaidu darbos), tā ka pamesti bez aprūpes vecīši netiek.

Kokvilnas lauku nav

Runājot par darba vidi, pagasta pārvaldniece atzīst, ka uzņēmumu te nav, mājražošana arī ne, bet ir pa kādam amatniekam, piemēram, Varis Vilcāns. Taču ir zemnieku saimniecības, kas nodrošina darbu sev un nelielam skaitam sezonas darbinieku. Savulaik Vabole pieminēta kā vieta, kur ir daudz zemnieku saimniecību. Tas noticis pēc zemes reformas, kad visi bijuši gatavi kopt laukus - izveidots ap 70 saimniecību. Pa šo laiku daudzas ir likvidējušās vai apvienojušās. Stabili darbojas vairāk nekā desmit - ar 100 līdz 250 hektāriem zemes, kas Latgalei ir pietiekami liels apjoms. Katrā ziņā tā saukto kokvilnas lauku šajā pusē neesot - zeme tiek izmantota un kopta. Lielāks uzsvars ir uz graudkopību (daļa zemnieku iestājušies kooperatīvā Latraps). Lūk, vabolietis Mārtiņš Malnačs pirms pāris gadiem ieguvis novadā labākā jaunā zemnieka titulu, šogad piedalījies arī Zemkopības ministrijas konkursā Sējējs.

Attiecībā uz administratīvi teritoriālo reformu liela uztraukuma it kā nav, jo nav jau īsti skaidrs, kā plāni izskatīsies dzīvē. Lūk, vienubrīd izskanējusi ziņa, ka centram jābūt novadā, nevis ārpus tā (Daugavpils novada dome atrodas Daugavpilī). Un pat tad, ja lielās pilsētas tikšot izgrieztas ārā, apkārtējām teritorijām būs jāveido ar pilsētu kopīgas izglītības pārvaldes un sociālais dienests, arī investīcijas sadalīšot pilsētas dome. Tāda gadījumā nav jēgas atsevišķam Daugavpils novadam, spriež Vaboles pagasta pārvaldniece.

Ciems vēl dzīvs

Lai vai kā - kultūras dzīve te nav apsīkusi. Novadā darbojas arī aiz tā robežām pazīstamais etnogrāfiskais ansamblis Vabaļis, kam ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu iznākuši trīs kompaktdiski: laicīgās dziesmas, Dienvidlatgales garīgie dziedājumi, kolhoza laiku dziesmas. «Esam nokļuvuši Latvijas nemateriālā mantojuma sarakstā ar saviem psalmu dziedājumiem,» ar lepnumu teic A. Pabērza. Tāpat Vabolē ir jauniešu deju kolektīvs Aisma un amatierteātris Nagaidama prīca.

Liels pluss ir labā satiksme ar Daugavpili, uz turieni piecas reizes dienā kursē autobuss, turklāt nu jau no pagasta centra pa labi izremontētu ceļu. Tas izveidojies vēsturiski, jo Vabole savā ziņā ir bijis pilsētas guļamrajons. Ir arī skolas autobuss, kas izvizina bērnus pa mājām - divos maršrutos kopā dienā tas mēro 62 kilometrus, skaidro A. Pabērza.

Nezinot, ko nesīs nākotne, bet šobrīd Vaboles centrs ir gana dzīvs: te ir gan vidusskola, pagasta pārvalde, kultūras nams, Brāļu Skrindu muzejs, bibliotēka, veikals, pasts, kas gan strādā vairs pusstundu dienā. Savu estētisku akcentu dod bijušais muižas parks. Žēl tikai, ka vienmēr, lai sakoptu visas muižas ēkas, ir par maz bijis līdzekļu. Tā, piemēram, bijušajā muižas pārvaldnieka mājā savulaik bija domāts pārcelt Skrindu muzeju un iekārtot arī radošo centru, diemžēl Eiropas Savienības fondu naudu nav izdevies tam piesaistīt, tāpēc viss palicis ieceres līmenī. Par laimi, izdevies saglabāt, atjaunot un sakārtot veco staļļa ēku, kur izvietota vidusskola.

Viena no idejām ir attīstīt arī poligonu Meža Mackeviči, ko šobrīd apmācībām izmanto Zemessardzes 3. Latgales brigādes visi seši bataljoni. Plānots teritoriju no 10,5 hektāriem paplašināt līdz 6000 hektāriem un izveidot tur militāro bāzi ar šautuvēm, mācību laukiem.