Skaidrīte Ābrama: Būvniecības karteļa lietā ir pabeigta apmēram viena trešdaļa no darba

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Konkurences padomes (KP) priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.

- Kā izrietēja no 15. septembra LTV raidījuma De facto konteksta, tad laikam nav lielāka nozieguma pret sabiedrību, kā ierosināt veikt izmaiņas Konkurences likumā. Vai tas ir slikti - diskutēt par likuma maiņu? Vai tad ir slikti deputātiem tikties ar uzņēmēju lobiju pārstāvjiem? Vai tas ir kaut kas nosodāms - debatēt par izmaiņām Konkurences likumā?

- Nē! Tas ir normāls process. Ja nebūs diskusiju, tad likumu normas nevarēs mainīt. Taču tas, kā toreiz [2015. g.] notika, bija ļoti dīvaini. Pēkšņi grozījumos Konkurences likumā uz trešo lasījumu parādījās priekšlikumi, kuri (es personīgi tā uzskatīju) bija saistīti ar Konkurences padomes lēmumiem. Tikko ietekmīgi uzņēmēji bija sodīti un acīmredzot bija neapmierināti. Es nesaukšu nevienu vārdā, bet es zinu, kuri tie varētu būt. Tikko bija beigusies tiesas prāva un bija samaksātas lielas soda naudas. Tad droši vien šiem lielajiem spēlētājiem, ietekmīgiem uzņēmumiem, radās interese meklēt atbalstītājus, kas varētu pateikt, ka Konkurences padome liek pārāk lielus sodus. Tas, iespējams, tika darīts, jau domājot par kāda uzņēmuma iespējamo sodu lielumu. Kopumā es jums pilnīgi piekrītu. Diskutēt par labojumiem likumos, it sevišķi, ja diskusija ir profesionāla un iziet pirmo, otro un trešo lasījumu, ir ļoti labi.

Ar to, ka noteikti spēki vēlējās samazināt sodus, kurus mēs nosakām, es saskāros jau 2012. gadā. Valsts pārvaldē bija amatpersonas, kuras acīmredzot bija uzklausījušas kāda kartelista bēdu stāstus, ka viņi maksā pārāk lielus sodus. Zemteksts, kuru es toreiz jutu, - ja viņi maksās lielos sodus valsts budžetam, tad viņiem, visticamāk, nebūs līdzekļu, ar ko atbalstīt politiskās partijas.

- Diskusijas par to, ka Konkurences likuma 12. panta 3. daļā noteiktais ļoti plašais soda apmēra diapazons neatbilst sabiedrības interesēm un rada vairākus ļoti nozīmīgus drošības riskus, bija pamatotas gan 2015. gadā, gan pašlaik. Konkurences likuma 12. panta 3. daļa nosaka, ka gadījumā, ja tiek pārkāpta Konkurences likuma 11. panta pirmā daļa, tad: «Konkurences padome ir tiesīga uzlikt konkurentiem naudas sodu līdz desmit procentu apmēram no to pēdējā finanšu gada neto apgrozījuma katram, bet ne mazāk kā 700 eiro katram.»

Tātad, ja kāds uzņēmums, kuram apgrozījums ir 100 miljonu eiro gadā, tiks apsūdzēts Konkurences likuma 11. panta pirmās daļas pārkāpšanā, tad iespējamais soda apmērs būs no 700 eiro līdz pat desmit miljoniem eiro, kas ir 10% no apgrozījuma. Iespējamā soda diapazons lielam uzņēmumam var atšķiries pat tūkstoš reižu!

Ja pašreizējā Latvijas Konkurences padomes vadība šo likumā iestrādāto normu nekad nav izmantojusi ļaunprātīgi, tad pastāv ļoti augsts risks, ka, nomainot Konkurences padomes sastāvu ar noteiktu biznesa grupu vai politisko klanu ielikteņiem, tik plaši interpretējamas sodu normas var tik izmantotas, lai konfiscētu uzņēmumus politiskajiem un biznesa pretiniekiem.

Vai, pastāvot tik plašam soda apmēra diapazonam, Konkurences padome nevar pārtapt par reiderisma instrumentu?

Varbūt Latvijas sabiedrības interesēs būtu noteikt samērīgu soda apmēru, kas atbilstu iespējamā nodarījuma sekām, nosakot daudz šaurāku iespējamā soda diapazonu un stingri konkretizējot sodu piemērošanas nosacījumus?

- Konkurences padome nevar pārtapt par reiderisma instrumentu, jo visus sodus, ja kādam uzņēmējam tie šķiet netaisnīgi, var pārsūdzēt tālāk - apgabaltiesā un Augstākajā tiesā. Atbildot uz vienu sūdzību, Satversmes tiesa noteica, ka Konkurences padome ir tiesīga noteikt sodus.

Mēs jau nenosakām sodus pēc skaistām acīm - robežās no 700 eiro līdz 10% no apgrozījuma. Ir Ministru kabineta noteikumi, kas regulē visas soda noteikšanas pakāpes, kādi ir sodu mīkstinošie, bet kādi - pastiprinošie apstākļi, kāds ir pārkāpuma smagums vai vieglums, pārkāpuma ilgums, vai pārkāpējs bijis iniciators utt. Ir algoritms, kas ir ierakstīts Ministru kabineta noteikumos. Mēs nevaram tā uzreiz - nepatīk uzņēmums - un nosakām sodu desmit procentu lielumā. Tas ir absolūti neiespējami, jo to regulē Ministru kabineta noteikumi.

Latvijas KP ir viena no nedaudzajām Eiropas Savienības konkurences iestādēm, kura soda noteikšanā izmanto algoritmu, kas precīzi aprakstīts Ministru kabineta noteikumos ierakstītos kritērijos.

Daudzās valstīs ir noteiktas tikai iekšējās vadlīnijas. Tiesas šajās valstīs ir atzinušas, ka gadījumos, ja iestāde ir izstrādājusi pamatotas vadlīnijas, tad tas nozīmē, ka iestāde ir uzņēmusies atbildību par soda noteikšanu. Latvijā šo procesu regulē Ministru kabineta noteikumi. Lai noteiktu 10% lielu sodu no apgrozījuma, tad ir jābūt ļoti smagam pārkāpuma sastāvam, recidīvam un tā tālāk, tāpēc 10% maksimums nekad nav bijis sasniegts.

Līdz ar to es absolūti noraidu to, ka Konkurences padome varētu būt reiderisma instruments, ka Konkurences padome varētu būt kaut kādā veidā reiderismā iesaistīta. Mūsu sodi ir ļoti samērīgi. Padomē, kas ir lēmējinstitūcija, ir trīs cilvēki. Ja viens no padomes locekļiem būtu politizēts, tad visi trīs tādi nevar būt.

- Es gan nebūtu tik optimistisks. Šogad uz līdzenas vietas, negaidot termiņa beigas un pretēji starptautiski pieņemtai praksei, tika nomainīta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadība.

Manuprāt, uzņēmēju bažas, ka kaut ko līdzīgu var paveikt arī ar Konkurences padomi, ir pamatotas.

- Konkurences padome strādā profesionāli. Ja tiesu instancēs nepārtraukti tiktu atcelti KP lēmumi, tad tas liecinātu, ka KP darba kvalitāte ir ļoti zema. Nav nekāda pamata mainīt padomi. Ministru kabineta noteikumi nedod iespēju nevienam no trim padomes locekļiem vai arī kādam no izpildinstitūcijas sākt bīdīt kaut kādas savas intereses. Šajā iestādē tas ir pilnīgi izslēgts. Konkurences padomē ir dubulta kontrole. Ir izpildinstitūcija un padome trīs cilvēku sastāvā, kas darbojas kā pirmās instances tiesa. KP lēmumus pārsūdz nevis rajona tiesā, bet - apgabaltiesā un Augstākajā tiesā.

- Risks tik un tā pastāv. Vai normām, kuras ierobežo sodu pielietošanas diapazonu, ir jābūt Ministru kabineta noteikumos, kuri it relatīvi viegli maināmi, vai arī tās tomēr vajadzētu ierakstīt likumā, kuru mainīt ir sarežģītāk?

- Es domāju, ka likums iezīmē lielo rāmi, bet detalizēta tehniskā procedūra ir aprakstīta Ministru kabineta noteikumos. Mūsu likumi jau tā ir tik sarežģīti, ka tajos nebūtu jāiekļauj katra nianse. Tiesu prakse apliecina, ka Ministru kabineta noteikumi ir pamatoti.

Pārkāpumu ir ļoti daudz, un pārkāpumu skaits nemazinās, un tas nozīmē, ka, iespējams, Ministru kabineta noteikumi ir jāpadara vēl bargāki.

2015. gadā uzņēmēju lobijs izmantoja politiskos spēkus, lai mēģinātu mīkstināt sodus. Tolaik mēs nodemonstrējām, ka gadījumā, ja Latvija pārietu uz Eiropas Komisijas pielietoto praksi, kā to ir izdarījusi Lietuva, tad sodi būtu trīs reizes augstāki.

Es uzdotu pretjautājumu. Ja iespējamais 10% sods par iesaistīšanos kartelī neapturēja lielos būvniecības uzņēmumus, atbilstoši KNAB iegūtajai informācijai, operēt ar milzīga apmēra kukuļiem - vairāku simtu tūkstošu eiro apmērā - pasūtījumu iegūšanai, vai šāds soda apmērs nav par mazu? Varbūt šie 10% no apgrozījuma jau sen ir uzkrāti [uzņēmumos] iepriekšējos gados, gatavojoties šādiem gadījumiem?

Tagad viņi vēršas pie politiķiem, lūk, nacionālais kapitāls ir apdraudēts! Kad mēs gatavojām lietu par energobūvnieku karteli, kurā bija 26 dažādi uzņēmumi un 300 iepirkumu, tad izskanēja argumenti, ka apdraudēti nacionālie uzņēmumi. Ja tie bankrotēs, kas tad sniegs pakalpojumus? Atceroties nacionālo kapitālu, tajā pašā laikā tiek piemirsta godīga konkurence. 2013. gadā energobūvnieku kartelī vairāk nekā 300 iepirkumos tika atklātas aizliegtas vienošanās. Dažādās kombinācijās tajā bija iesaistīti 26 uzņēmumi. Šogad beidzās pēdējā tiesas instance. Augstākajā tiesā visus KP lēmumus par sodiem atstāja spēkā. Sodi pamatā jau ir nomaksāti. Vairumam uzņēmumu tie bija divi, trīs, četri, pieci procenti. Protams, bija uzņēmumi, kas nevēlējās maksāt naudas sodu valsts budžetā, bet, pārsūtot visus tos aktīvus citviet, vienkārši transformējās kaut kādā citā uzņēmumā, atstājot tukšu čaulu. Uzraugām sodu nomaksu, un, ja konstatējam šādus centienus, mēs naudas sodu piedzenam no jaunā uzņēmuma.

2015. un 2016. gadā par sodu apmēriem tika daudz diskutēts un tie likumā palika nemainīgā izskatā.

- Tos, kas, lai vienotos, zvana no saviem mobilajiem telefoniem, sūta e-pastu, tos principā var identificēt. Kā jūs varat pieķert tos, kas izmanto sarežģīti identificējamus sakarus? KP taču nav operatīvā darba tiesības.

- Mēs nenodarbojamies ar katru sīkumu, teiksim, iepirkumu, kurā ir divi dalībnieki un mazas summas. Mēs izmeklējam apjomīgas lietas, kur jau konkrētā nozarē ir sistēma, vairāki kartelizēti iepirkumi utt. Pirms vairākiem gadiem e-pastus varbūt tiešām kāds arī sūtīja. Tagad tiešās pazīmes jau otršķirīgas. Tagad digitalizācija sasniegusi tādus apmērus, ka ne vienmēr arī elektroniskie pierādījumi ir viegli iegūstami. Principā ir jāmeklē plašākas pilnvaras. Viens virziens ir sadarbība ar KNAB. Tā mums ļoti palīdz. 2006. gadā tika aizsākta pirmā lieta par naftas produktu iepirkšanu Daugavpilī, kur KNAB sāka izmeklēt korupciju, bet, atklājot karteļa pazīmes, KNAB informēja mūs, un mēs sākām izpēti. Energobūvnieku karteļa lieta sākās no korupcijas izmeklēšanas KNAB. Mums attīstās sadarbība arī ar citām tiesībsargājošajām iestādēm. Šajā būvnieku lietā mēs pirmo reizi kopīgi ar KNAB veicām nepieteiktos apmeklējumus jeb inspekcijas. Tālāk procesi notiek katras iestādes kompetences ietvaros. Piemēram, KP uzsāk administratīvo lietu, bet KNAB to izmeklē kriminālprocesa ietvaros. Ja mūsu izmeklēšanas portfelī nonāk ļoti nopietnas lietas, kurās ir saskatāmas korupcijas pazīmes, tad mēs sniedzam informāciju KNAB, lai tālāk KNAB turpinātu darboties savas kompetences ietvaros. Sinerģija ir ļoti pozitīva.

- Vai jaunākajā būvniecības karteļa lietā jūs balstāties uz KNAB operatīvo informāciju?

- Jā! KNAB palīdzēja operatīvi.

Tā sanāca, ka pēdējo divu nedēļu laikā vienlaikus sabiedrība tika informēta par izmeklēšanas procesā esošajām divām lietām.

Būvniecības karteļa lietā ir pabeigta apmēram viena trešdaļa no darba un divu trešdaļu darbs vēl ir jāpaveic. Maksimālais termiņš, kas mums ir noteikts, ir divi gadi. Mēs, protams, saprotam, ka dažādām valsts iestādēm ir svarīgi, lai izpēte noslēgtos pēc iespējas ātrāk, jo vairāki iesaistītie celtniecības uzņēmumi piedalās Eiropas struktūrfondu apguvē un tā tālāk. Tas ir ļoti atbildīgi, un mums ir jābūt ātriem.

Tomēr iestāde, kas ilgu laiku turēta zināmā badamaizē, nevar darboties ļoti ātri. Mums ir ļoti novājināta kapacitāte, jo mums ir vērojama liela darbinieku mainība, kuras cēlonis ir tas, ka KP ilgstoši nesaņem adekvātu finansējumu. Mūsu lietas ir ļoti sarežģītas. Vispirms ir jāveic tirgus izpēte, jāanalizē tirgi, tad jānovērtē Eiropas un Latvijas tiesu prakse. Lai gan darbinieku mainība ir liela, mums ir svarīgi saglabāt augsto profesionalitātes latiņu, kas, jāatzīst, ar esošajiem resursiem vairs nav viegli.

- Kāpēc lēmums par Tīrīgas monopolu tika pieņemts tik vēlu? Ļoti daudzi rīdzinieki jau paguva noslēgt līgumus ar monopolu?

- Koncesijas līgums tika noslēgts 14. jūnijā. Pirms tam mūsu četras vēstules kopš 2017. gada ar brīdinājumu par iespējamo monopola izveidi Rīgas dome neņēma vērā. Konkurences tiesības aizsargā patērētāju intereses, un patērētāju interesēs bija nosargāt tādu konkurences struktūru, kāda tā bija pirms jaunā koncesijas līguma.

- Kāpēc KP nereaģēja laikā, kad tika izsludināts konkurss?

- KP reaģēja. Konkurences padome nosūtīja Rīgas domei četras vēstules. Mēs nevarējām uzsākt lietu ātrāk, jo mums nebija zināms, pret ko to rosināt. Konkursa pretendenti nebija zināmi. Mēs varējām tikai izteikt rekomendējošu aicinājumu. Līdz brīdim, kad tika noslēgts līgums, nebija izveidots dominējošais stāvoklis, lai mēs juridiski varētu iejaukties un ierosinātu iespējama pārkāpuma lietu. Konkurences likums mums ļauj sūtīt ieteikumus, rekomendācijas utt., aicinot nekropļot konkurenci. To mēs arī darījām. Rīgas dome ļoti labi zināja, ka Konkurences padomes rīcībā pirms līguma noslēgšanas nav nekādu citu ietekmes instrumentu.

Kad Rīgas pilsētas pašvaldība, SIA Getliņi EKO un SIA CREB Rīga nodibināja uzņēmumu, kurš ieguva dominējošo stāvokli uz 20 gadiem, tad jau mēs varējām vērtēt, kādas ļaunprātības ir pieļautas. Tika likvidēta konkurence, nodibinot monopolstāvokli ar visām no tā izrietošām sekām. Ja pirms tam atkritumu savākšanas un transportēšanas tirgus bija atvērts brīvai konkurencei, kurā bija četri spēlētāji, tad no attiecīgā brīža tas pēkšņi tika monopolizēts. Tikai augusta vidū mēs saņēmām atbildes uz mūsu faktu vēstuli, ko bijām sūtījuši Rīgas domei un SIA Getliņi EKO. Pēc tam vēl notika iesaistīto dalībnieku uzklausīšana. Faktu vēstulē jau tika ierakstīts, ka Konkurences padome apsver iespēju noteikt pagaidu regulējumu. Faktu vēstule bija ļoti apjomīgs dokuments, kurā tika veikta tirgus analīze, analizēti uzņēmumi, izvērtēta notiekošā ietekme un tā tālāk. Tikai pēc tam, kad mēs uzklausījām un izvērtējām Tīrīgas argumentus, Konkurences padome (9. septembra rītā) varēja pieņemt lēmumu. Mums bija pagājuši tikai nepilni divi mēneši, lai detalizēti izvērtētu situāciju.

- Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina likumdošanā vai regulējumā, lai KP varētu savu darbu veikt efektīvāk?

- Būtiskākais ir atbilstošu finanšu resursu piešķiršana, lai mums neveidotos tik liela darbinieku mainība, jo jaunu cilvēku konkurences tiesībās nevar apmācīt trīs mēnešu laikā.

Savukārt, ja runājam par to, kā ietekmēt nevēlamus procesus jau konkursa izsludināšanas stadijā, tad lielāku kompetenci iejaukties vajadzētu piešķirt Iepirkumu uzraudzības birojam. Arī Iepirkumu uzraudzības birojam ir jānovērtē, vai izsludinātajos konkursos netiek ierobežota konkurence.

Manā skatījumā daudz lielākai lomai atkritumu apsaimniekošanā vajadzēja būt arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, jo tieši tā veido un kontrolē atkritumu apsaimniekošanas politiku. Īpaši tāpēc, ka Atkritumu apsaimniekošanas likums tika mainīts tiktāl, ka no tā prasības par konkurenci praktiski ir izzudušas.

Zināmas pārmaiņas likumos jau gaidāmas visai drīz. Nākamgad spēkā stāsies norma, kas nosaka, ka publiskām personām savā darbībā ir jāievēro konkurences neitralitāte. Tās nedrīkstēs dot priekšrocības nevienam, nedrīkstēs savā darbībā kādu izslēgt no tirgus un tamlīdzīgi.