Es slēpju savu HIV statusu no citiem, tā pirmajā Latvijā veiktajā pētījumā – cilvēku, kuri dzīvo ar HIV stigmas indeksā – atbildējuši 76 procenti HIV pozitīvo cilvēku.
Tas ir brīdinošs signāls, jo cilvēki, kuri izvēlas slēpt HIV statusu, visbiežāk nevēršas ne pēc medicīniskas, ne sociālas palīdzības. Pētījumā atklāts, ka piektā daļa cilvēku ar HIV nav informējuši par savu statusu dzīvesbiedru, bet trešdaļa - arī citus ģimenes locekļus.
«Latvijā ir augstākie HIV izplatības rādītāji un vienlaikus zems to cilvēku ar HIV skaits, kuri ārstējas,» uzsver stigmas indeksa galvenā pētniece Anda Ķīvīte-Urtāne. «Stigma jeb aizspriedumi pret cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV, Latvijā ir šķērslis savlaicīgai HIV diagnostikai, ārstēšanai, aprūpes un atbalsta pieejamībai, kā arī cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, sociālajai integrācijai.» Latvijā joprojām pastāv ievērojami aizspriedumi pret cilvēkiem viņu HIV diagnozes dēļ - vairāk nekā trešā daļa jeb 38 procenti cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, ir saņēmuši diskriminējošu attieksmi vai aizskarošus izteikumus. Īpaši smagi, ka atbalstu viņi bieži nevar meklēt arī pie ģimenes un draugiem, jo 29 procenti ir piedzīvojuši mutisku aizskaršanu tieši no tuviniekiem.
Pētniece skaidro, kāpēc bija svarīgi izprast stigmas apmērus un formas Latvijā. «Mums ir jāplāno nākamie soļi - ko darīt, lai mazinātu stigmu un HIV infekcijas izplatību un lai uzlabotu cilvēku ar HIV dzīves kvalitāti, jo, ņemot vērā augsto HIV izplatību Latvijā, no tā ir atkarīga visas sabiedrības veselība. Mums ir zemi infekcijas diagnostikas un ārstēšanas rādītāji. Tas viss ir cieši saistīts,» saka A. Ķīvīte-Urtāne.
«Es slēpju savu statusu no darba devējiem un kolēģiem. Slēpju to arī no savas meitas mācību iestādes darbiniekiem un citu bērnu vecākiem, jo zinu - noteikti būs nepatikšanas, un tas man būs ļoti sāpīgi,» sacīja viena no pētījuma dalībniecēm. Savukārt cita sieviete atklāja: «Mana māte man neļauj tikties ar maniem bērniem, jo domā, ka es viņus varu inficēt. Arī pati ir pārstājusi ar mani sazināties. Man tas ļoti sāp.» Šo un citu pieredzi atklāj stigmas indekss. Bailes no HIV diagnozes izdzirdēšanas un iespējamās apkārtējo attieksmes reāli kavē gan HIV infekcijas atklāšanu, gan ārstēšanu - ceturtā daļa jeb 24 procenti aptaujāto apliecinājuši, ka tieši bailes no apkārtējo reakcijas gadījumā, ja HIV testa rezultāts izrādīsies pozitīvs, lika vilcināties ar tā veikšanu. Trešdaļa aptaujāto atzina, ka savulaik kavējušies saņemt HIV ārstēšanu, jo bijušas raizes, ka tādējādi citi cilvēki varētu uzzināt par viņu HIV statusu.
Lielākā daļa HIV pozitīvo cilvēku dzīvesbiedru zina par HIV statusu, taču ne visi. Aptuveni piektā daļa to nav pateikuši pat tuvākajiem cilvēkiem. «Pats briesmīgākais, ka visi tuvinieki no manis novērsās - aizbrauca uz citu valsti un nedod par sevi nekādas ziņas. Esmu pilnīgi viens šajā pasaulē, un man ir vientuļi,» pētījumā apliecina cilvēks ar HIV. Darba devēji, darbabiedri, kaimiņi par HIV pozitīvo statusu tiek informēti ļoti reti. Piesardzība nav bez pamata, jo tikai 27 procentiem aptaujāto par HIV statusa atklāšanu ir pozitīva pieredze.
Cilvēki valdošo aizspriedumu dēļ vilcinās vai vispār nevēršas pēc veselības aprūpes pakalpojumiem. Pētījumā atklāts, ka tas tāpēc, jo cilvēki baidās, ka medicīnas personāls, uzzinot viņu HIV statusu, izturēsies slikti vai kādam izpaudīs šo informāciju. A. Ķīvīte-Urtāne uzsver, ka aizspriedumi diemžēl vērojami arī no mediķu puses, lai gan tieši viņiem būtu jāzina par HIV izplatības veidiem un ietekmi uz cilvēku veselību. No mediķiem cilvēki ar HIV saņēmuši rekomendāciju neradīt pēcnācējus, bet 16 procentiem sieviešu ieteikts pārtraukt grūtniecību, kaut gan medikamenti jau sen nodrošina, ka HIV pozitīvai sievietei var piedzimt vesels bērns.
Cilvēki ar HIV izjūt vainas un mazvērtības izjūtu savas slimības dēļ, nereti tāpēc sevi izolē no sociāliem pasākumiem, norobežojas no ģimenes un draugiem, veselības aprūpes un sociālajām iestādēm, lai arī palīdzība bieži vien nepieciešama steidzami. «Sevis vainošana, pašstigmatizācija ir īpaši novērojama tieši cilvēkiem ar HIV, mēs neko tādu nepieredzam vai ļoti reti pieredzam ar citu slimību pacientiem, piemēram, vai kāds diabēta pacients sevi vaino vai jūtas netīrs tāpēc, ka viņam ir diabēts?» skaidro pētniece.
«Mūsu sapnis - lai cilvēki būtu zinoši par HIV, bet mēs būtu priecīgi, ja cilvēki vismaz būtu informēti,» uzsver biedrības Agihas vadītājs Andris Veiķenieks. «Stereotipus vairo nezināšana un mīti - inficēti augļi, HIV no insektu kodumiem vai pieskārieniem - tas viss neattiecas uz HIV.» Pētījuma autori uzskata, ka stigmas mazināšana pret cilvēkiem, kurus skar HIV infekcija, Latvijā izvirzāma par prioritāru sabiedrības veselības jautājumu.
