Saruna ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekli Guntu Līdaku par patiesajiem iemesliem, kāpēc tika atlaista LTV vadība, par sabiedrisko mediju neitralitāti, par NEPLP attieksmi pret abonentmaksas ieviešanu un Krievijas TV kanālu ierobežošanu, par Latvijas Radio un LTV apvienošanu un citiem jautājumiem.
- Kas bija galvenais iemesls, kāpēc NEPLP nolēma atlaist LTV valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti un valdes locekli satura jautājumos Sergeju Ņesterovu? Kas jūs neapmierināja?
- Tas tomēr ir dažādu iemeslu kopums. Es nevaru teikt, ka tas bija viens, otrs vai trešais. Mēs daudz runājam par finanšu pārkāpumiem, par kuriem ir jau daudz rakstīts un runāts publiski. Domāju, šeit ir plašāks pasākumu kopums. Pirmkārt, tas saistīts ar Valsts kontroles ziņojumu, kas identificēja problēmas, kuras mēs jau bijām apzinājuši. Gribu atgādināt, ka VK ziņojums neattiecas uz mūsu periodu un bija aizkustinoši skatīties, ka cilvēki, uz kuriem tas attiecās, sēdēja Saeimas komisijā un mūs kritizēja par šiem VK atklātajiem pārkāpumiem. Tagad mēs šos VK ieteikumu ņemam vērā un saimniecību cenšamies sakārtot. Tas lielā mērā arī saasināja mūsu attiecības ar LTV valdi. Latvijas Radio (LR) līdzīgas problēmas tika identificētas nedaudz agrāk, procesi [valdes nomaiņa] notika agrāk, un tagad situācija ir būtiski uzlabojusies. Lietu sakārtošana notiek, ko nevar teikt par LTV.
- Tas viss tā varētu būt, bet, ja darbinieks ir labs, tad uz daudzām lietām var pievērt acis, bet, ja slikts, tad vienmēr var atrast ieganstu, kāpēc viņš jāatlaiž. Kuras ir tās Beltes īpašības, kuru dēļ nolēmāt izteikt viņam neuzticību?
- Ja īsi jāatbild uz šo jautājumu, tad viss ir samērā vienkārši. Belte netika galā ar saviem pienākumiem. Viņš bija vājš vadītājs. Viena no būtiskajām problēmām, kas vispār rada šos regulatora konfliktus ar sabiedrisko mediju (SM) vadībām, ir nesistēmiskais finansējums. Vienmēr visās situācijās apakšā ir finansējums un nauda. Problēma ir tā, ka mēs varam uzzīmēt lielas bildes, lielas vīzijas, bet, ja mums reāli šīs naudas nav, tad ir jāmāk plānot darbs esošā budžeta ietvaros, ko diemžēl SM valde neprata. Mums uz to bija atšķirīgs redzējums, kas arī bija galvenais iemesls. Atceramies, ka šajā periodā SM dabūja lielu papildu finansējumu, uz kā bāzes tolaik jaunā valde veica tīri vizuālu reformu. Var uztaisīt skaistu bildi, kas televīzijai nenoliedzami ir ļoti svarīgi, bet tā nav visa televīzija. Mums ir vecas tehnoloģijas, ugunsdzēsība ir uz robežas, un vienā brīdī var atklāties, ka šī māja ir jāslēdz ciet. Jābūt kompleksai pieejai, kā šai valdei nebija. Piekrītu, ka varbūt SM valdei ar šīm lietām nevajadzētu nodarboties. No SM valdes mēs gaidījām stratēģisko redzējumu. Ko darām? Vai apsaimniekojam ēku vai neapsaimniekojam? Vai nodarbojamies ar jautājumiem, kas nav saistīti ar satura veidošanu, vai nē? To mēs gribam redzēt stratēģijā. Tas pats ir ar tehnoloģiskā procesa nodrošināšanu, reklāmas ieņēmumiem un trešo pušu finansējumiem. Tiek piesaistīti absolūti neskaidri finansējumi, kas nenodrošina SM neatkarību, pret ko iestājas arī pats SM kolektīvs. Mēs gribam, lai šis finansējums būtu caurspīdīgs, un tieši tāpēc gribam, lai LTV iziet no reklāmu tirgus. Ja SM iziet no reklāmu tirgus, tad jāveic lielas transformācijas un pilnīgi skaidri jāzina - cik kas maksā? Kas mums ir vajadzīgs, kas mums ir lieks? Ar ko esam gatavi nodarboties, ar ko neesam? SM uzdevums ir veidot labu, kvalitatīvu, sabiedrībai nepieciešamu saturu. Tā ir galvenā funkcija. Tieši tāpēc mums bija svarīgi, lai valde izstrādā kvalitatīvu stratēģiju, redzējumu, kā mēs tālāk attīstāmies. To mēs nesagaidījām. Visus šos gadus SM ir dzīvojis īstermiņa izdzīvošanas režīmā. Tur mums iedos no neparedzētiem līdzekļiem, tur mums iedos no simtgades naudas, iedos no budžeta papildus, ja ievēlēs pareizo ģenerāldirektoru, kuram būs politisks atbalsts, un tā tas SM ir dzīvojis. Tā vairs dzīvot nevar.
- Jautājums gan par izteikto neuzticību LTV valdei, gan par nepieciešamajām izmaiņām likumdošanā šobrīd ir aktuāls arī Saeimas komisijās. Kādi ir šo jautājumu izskatīšanas rezultāti?
- Rezultāti ir tādi, ka visviedākais un vērtīgākais nāk no tiem deputātiem, kuri jau ilgāku laiku kopā ar mums ir mokpilni strādājuši šajā komisijā [Cilvēktiesību]. Gan Cilēviča kungs, gan Kaimiņa kungs ļoti labi apzinās, ka problēmas ir identificētas un tās no jauna nav jāidentificē. Esmu industrijā jau no 1985. gada. Vairāk nekā 30 gadus. No tiem 15 gadus esmu pavadījusi, runājot Cilvēktiesību komisijā par industrijas problēmām. Labā ziņa ir tā, ka beidzot visi ir sapratuši, ka mums ir vitāli nepieciešams sabiedrisko mediju likums, kas nodalītu SM kapitāldaļu turēšanas funkcijas no visu elektronisko mediju regulatora funkcijām. Šeit ir zināmas pretrunas, kuras jālikvidē šī likuma ietvaros. Otrs jautājums ir par SM iziešanu no reklāmas tirgus un tātad sistēmisks finansējums, lai nodrošinātu kvalitatīvu SM darbību. Nākamais jautājums ir politiski neitrālas, profesionālas SM valdes ievēlēšana. Komisijā bija ļoti smaga cīņa par to, cik atklātam un caurspīdīgam jābūt valdes locekļu vēlēšanas procesam. Notika karstas diskusijas starp Pārresoru koordinācijas centru (PKC) un pārējiem par to - būt vai nebūt atvērtām šīm vēlēšanām, caurspīdīgām un pārredzamām?
- Precizēsim, kas ar to tiek domāts?
- Tas paredz to, ka pēdējā kārtā visi valdes locekļi būs atklāti, apspriežami un vētījami. PKC neredz atšķirību starp klasiskajām valsts kapitālsabiedrībām un SM, lai gan atšķirības ir milzīgas, jo SM funkcijas ir ļoti atšķirīgas no klasisko kapitālsabiedrību uzdevumiem un mērķiem. Nevar SM piemērot tos pašus kritērijus, ko Latvenergo vai Latvijas dzelzceļam. Mūsu pozīcija ir tāda, ka procesam jābūt maksimāli atklātam.
- Jūs pieminējāt SM valdes politisko neitralitāti, bet šis politiskais aspekts caurvij visas šīs diskusijas, un nemitīgi izskan doma, ka NEPLP ieņem kādu «nepareizu» politisko pozīciju, tiek pildīts kaut kādu mistisku spēku «pasūtījums» un tamlīdzīgi. Vai ir iespējams šīs diskusijas pārnest no politiskās plaknes profesionālajā?
- Tas nav jautājums, kas ir tieši saistīts ar regulatoru. Tad ir jārunā par mediju vidi kopuma. Mediju vide Latvijā ir ļoti sadrumstalota, ļoti sašķelta, ļoti konkurējoša un, manuprāt, ļoti neiecietīga. Mūsu mediju kultūrā tradicionāli ir pielikt birkas visiem, ar kuriem mēs neesam vienisprātis. Arī mums padomē ir bijušas piekārtas visdažādākās birkas. Mēs esam bijuši gan tam advokāti, gan šitam. Katru reizi mums piekar kādu citu birku, bet izpratne par to, kas ir balts un kas ir melns, ir ļoti radikāla. Mums ir jāiemācās veidot savstarpējo komunikāciju, nevis apkarojot vienam otru, kas ierobežotā tirgus apstākļos varbūt izskatās loģiski, bet gan runāt par mediju lomu kādu lielāku mērķu un ideju vārdā.
- Cilvēkiem var būt dažādi uzskati un pārliecība. Arī žurnālistiem. Nav taču visiem jādomā vienādi.
- Diemžēl mēs neesam iemācījušies cienīt citādu viedokli. Tā arī, manuprāt, ir liela mūsu žurnālistikas nelaime. Mums ir ļoti vāja savstarpējā diskusiju kultūra. Iepriekšējās vēlēšanas labi parādīja, ka arī politikā diskusija ir ļoti asa un nežēlīga, un mani sarūgtina tas, ka mediji bieži pavelkas tam līdzi. Tas patiesībā liecina par to, ka medijs nepilda varas funkciju. Neveido šo viedokli, bet gan plūsmā aizskrien līdzi tiem vai citiem politiskiem procesiem. Par to mums vajadzētu godīgi un atklāti runāt. Respektēt to, ka katram medijam var būt savi uzskati, jo arī sabiedrība ir ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem, bet mums visiem kopā jābūt vienam mērķim - kā saglābt savu valsti, ko saucam par Latviju. Ja tas būtu virsmērķis, tad mums būtu maķenīt vieglāk saprast citādo. Mana vecmāmiņa vai māmiņa domā citādi, mana meita domā vēl citādi, un mums jāiemācās šajā kopumā... Tie ir tie demokrātijas pamatprincipi. Mums tā demokrātija ir tik trausla, ka solīti pa solītim mācāmies viens otru saprast un izturēties cieņpilni. Diemžēl pagaidām mums nesanāk.
- Sabiedriskajam medijam pēc idejas būtu jābūt politiski īpaši neitrālam un visdažādākos sabiedrības uzskatus aptverošam. Vai šo neitralitāti izdodas ievērot?
- Mums padomei ļoti bieži sūdzas par to, ka šī politiskā neitralitāte netiek ievērota. Sūdzas no ļoti dažādām pusēm, no dažādām sabiedrības grupām. Mēs mēģinām situāciju izvērtēt, un bieži vien nav skaidrs, vai tas ir bijis sasteigts darbs vai tā ir bijusi noteikta pozīcija. Mēs esam maz pievērsušies kontentanalīzei medijos, bet vienpusēji viedokļi mēdz būt. Zinot, cik žurnālisti ir jūtīgi un cik vājā līmenī mums ir mediju kritika, divas trīs reizes gadā Eiropas mājā organizējam tikšanās, kurās izrunājam šos sāpīgos jautājumus. Veidojam viedokli, ka ir jāskatās uz visu sabiedrību kopumā, nevis tikai uz kādu šauru grupu. Jā, mums ir daudz antipātiju, neiecietības, tajā skaitā arī pret mums, bet mēs to respektējam, jo nevaram noteikt, kādu saturu veido mediji. Pētījumi rāda, ka SM ir vairāk politiku apkalpojošs, nevis sabiedrību apkalpojošs. Pārāk liela uzmanība tiek pievērsta politiskajam procesam, un, tajā iesaistoties, rodas politiskās simpātijas un antipātijas. Kļūst grūti nošķirt šo robežu, kad tu pats iesaisties šajā spēlē, un tajā brīdī zūd interese par kopējo sabiedrību. Tu sāc pārstāvēt to vai citu politisko spēku. Tas diemžēl ir parādījies, un tāpēc mēs runājam par tālāko attīstības stratēģiju. SM nav tikai politiskie procesi. SM ir vērtīborientējošs, jauno auditoriju uzrunājošs medijs. Tas ir medijs visai sabiedrībai. Pētījumi rāda, ka mums iztrūkst jauniešu, bērnu auditorija, Latgale un svešvalodās runājošie (krievi). Kā panākt, lai šis medijs uzrunā visu sabiedrību? Te parādās jautājums, cik daudz mēs pārstāvam šauras interešu kopas? Liela smīkņāšana ir tad, kad sakām, ka stratēģijā jāiestrādā norma par jauniešu un bērnu uzrunāšanu. Kāpēc? Mums ir ziņas, politika, un mēs esam politisko procesu veidotāji. Ja tā, tad rodas dažādi konflikti, īpaši priekšvēlēšanu laikā. Atceraties, bija konflikti ar Reģionu apvienību, Jauno konservatīvo partiju, arī KPV LV un dažiem ZZS politiķiem un pašvaldību pārstāvjiem. Tāpēc, ka politikas īpatsvars ir ļoti liels. Sabiedrībai ir arī citas intereses. Tās nav tikai politika un negācijas.
- Varbūt LTV skatītājus tieši politika arī visvairāk interesē?
- SM mērķis nav sasniegt augstākos reitingus. Stratēģiskais mērķis ir uzrunāt gan mājsaimnieces, kuras politika neinteresē, gan bērnus, jauniešus, gan invalīdus, diasporu un citas sabiedrības grupas. SM uzdevums ir atrast veidu, kā ar šīm grupām sarunāties, nevis kopēt komercmediju tīklu un ar tiem konkurēt. Tas nav SM uzdevums.
- Runājot par sistēmisku SM finansējumu, pirms dažiem gadiem tika runāts par abonentmaksas ieviešanu. Vai šī ideja vēl ir aktuāla?
- Šis jautājums, manuprāt, nebūs aktuāls vēl kādu lielu laiku, ņemot vērā, ka tas ir ļoti nepopulāri. SM jau tiek finansēts no mūsu nodokļiem, un abonentmaksa ir papildu nodoklis. Cita lieta, ka likumā var iestrādāt normu par garantēto finansējumu, kas ļautu veidot saturu dažādās platformās. Problēma ir tā, ka nav būtisku piedāvājumu izmaiņām auditorijas uzrunāšanā. Lineārā televīzija pārsvarā uzrunā gados cienījamu auditoriju. Kā mēs uzrunāsim jauniešu auditoriju? Klasiskās televīzijas lietošana samazinās, līdz ar to tos produktus mēs varam izplatīt citās, digitālajās platformās. Mums ir jāsaražo satura kopums, kuru izplatām visdažādākajos veidos. Uz ko iet visa pasaule. Bijušās valdes pozīcija bija - mēs taisīsim digitālo platformu, ja jūs dosiet vēl naudu. Bet ja tās naudas nav? Tad ir jāizdara stratēģiskas izvēles. Kuru platformu izmantosim, lai efektīvāk sasniegtu tās vai citas auditorijas. Piemēram, diaspora saka, ka ļoti svarīgi ir, lai tiktu uzrunāta bērnu auditorija, jo tas ir viens no veidiem, kā turienes bērniem mācīt latviešu valodu. Tā arī ir SM misija. Dot viņiem saikni ar dzimteni caur šiem bērnu raidījumiem. SM nav uzdevuma uztaisīt kaut kādu projektu, panākt, ka ir reitings, un viss.
- Vai NEPLP domā, kā ierobežot Krievijas propagandas kanālu pieejamību Latvijas telpā?
- Mēs varētu mēģināt kā Turcijā vai kādās citās valstīs visu noslēgt, bet mēs, pamatojoties uz auditorijas pētījumiem, esam nonākuši pie slēdziena, ka: 1) šos kanālus lielā skaitā skatās arī latvieši, 2) šo kanālu politiskos raidījumus (Solovjovu) neskatās nemaz tik liela auditorijas daļa, 3) sabiedrības uzticība Krievijas informācijas raidījumiem ar katru gadu krīt, 4) jaunieši šos ideoloģiskos projektus nelieto un vairāk ir orientēti uz starptautiskajiem kanāliem. Mūsu uzstādījums ir stiprināt SM krievvalodīgo platformu.
- Gan Latvijas Radio, gan LTV raida arī krievu valodā. Kāds ir šo raidījumu auditorijas pārklājums?
- LR 4 ir viens no visvairāk klausītajiem radio kanāliem krievu auditorijā. Viņiem ir ļoti labi rādītāji. Ja runājam par LTV valdi un satura jautājumiem, tad tas bija viens no Ņesterova kunga galvenajiem uzdevumiem - izstrādāt koncepciju digitālajā platformā krievu auditorijai, jo LTV vadība izlēma, ka no 7. kanāla jāņem krievu saturs ārā, pārvēršot to par jauniešu un izklaides kanālu. Līdz šim brīdim šī koncepcija nav izstrādāta. Mēs to uzskatām par svarīgu lietu, jo šo prasību balstījām uz pētījumu. Sabiedrībā ir pieprasījums pēc satura krievu valodā. Svarīgi, ka saturu digitālajās platformās lieto arī ārvalstīs un tas ļauj mums savu stāstu stāstīt arī pārējai pasaulei.
- Vai Latvijas Radio un LTV apvienošana vēl ir aktuāla?
- Mēs esam to ielikuši savā stratēģijā un uzturam šo ideju. Apvienošanās ir neizbēgama. Pamats būs digitālā stratēģija, interneta vide. Resursi ir jāapvieno, lai šo saturu ieliktu digitālā platformā. Jau redzam, ka LTV ir nokļuvuši LR Krustpunkti. Dod pieci arī ir kopējs projekts. Lēnām uz to jau virzāmies, un tas ir jādara. Tas ir noticis gan Igaunijā, gan Lietuvā, un mēs, kā vienmēr, esam palikuši pēdējie.
