Ekonomikas zinātņu doktore, LZA akadēmiķe, Ekonomikas prognožu centra valdes locekle Raita Karnīte intervijā Neatkarīgajai raksturo Latvijas tautsaimniecisko ainavu un to, kas varai, politiķiem darāms, lai tā kļūtu stabilas valsts nākotnes pamats. Mēs tikāmies forumā, kas notika 14. decembrī. Forumu organizēja Latvijas Ekonomistu asociācija sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju un Lutera akadēmiju. Tas bija rīkots par godu latviešu teologam, ekonomistam un demogrāfam Kārlim Balodim, viņa 1918. gada 22. decembrī Nacionālajā teātrī sacītajam priekšlasījumam Latvijas valsts, zeme un tauta – atskats pagātnē ar skatu uz nākotni. Karnītes kundze forumā raksturoja Kārļa Baloža idejas mūsdienu vidē. Runājām arī par to.
- Kā jūs vērtējat Latvijas tautsaimniecisko ainavu? Cik lielā mērā tā garantē Latvijas - nacionālas, neatkarīgas valsts - dzīves kvalitāti un ilgtspēju?
- Esmu jau daudzreiz teikusi, ka ir svarīgi saprast, ko vēlamies no valsts. Ja vēlamies, lai valsts būtu ekonomiski un politiski neatkarīga, tad ir jābūt apstākļiem, kādos tā var pastāvēt kā ekonomiski un politiski neatkarīga valsts. Pirmkārt, tautsaimniecībai uz iekšēju resursu bāzes ir jānodrošina iedzīvotāju labklājība vismaz izdzīvošanas līmenī (līdzīgi tam, ko Kārlis Balodis sauc par «pamatvajadzībām»). Tas nozīmē, ka ir jābūt pārtikas, apģērbu, apavu un enerģijas rezervēm - ne jau noliktavās sabāztiem miltu maisiem, apģērbu un apavu saiņiem, bet iespējai tos nepārtraukti ražot iekšzemē un pašiem sev jebkuros apstākļos. Otrkārt, ir jānodrošina valsts aizsardzība, un arī tur tautsaimniecībai ir liela loma. Tas nepieciešams ārkārtas gadījumiem, kuru iestāšanās mūsdienu Latvijā nemaz nav utopija. Turklāt - jābūt stabiliem un neatkarīgiem sakariem, jo ekonomikā sakariem ir ārkārtīgi liela nozīme. Protams - infrastruktūra.
Šajā sadaļā liela nozīme ir lieliem uzņēmumiem vismaz stratēģiski svarīgākajās nozarēs (rūpniecībā, lauksaimniecībā, enerģētikā un transportā), bet savu daļu dod arī mazie un vidējie uzņēmumi. Šai tautsaimniecības daļai nav jābūt plānotai tādā nozīmē, ka valsts katram uzņēmumam uzliek par pienākumu saražot noteiktu produkcijas daudzumu, bet vadītai no valsts puses - novērotai, uzraudzītai un veicinātai tādā mērā, lai neatkarības garanti būtu vienmēr pietiekami.
Taču cilvēki vēlas arvien labākus dzīves apstākļus, arvien lielāku labklājību, un tas ietver arī patēriņa dažādošanu. Treškārt, papildus aktīvas ārkārtas rezervju bāzes izveidošanai ir jāattīsta vietējā ražošana un pakalpojumi iekšējam un ārējam tirgum, kas radītu iespēju dažādot patēriņu, piekļūt pasaules tirgus piedāvājumam, izmantot Latvijas īpašās konkurences priekšrocības, kas radītu pamatu inovācijām, tehnoloģiju pārnesei un atjaunošanai, kas kompensētu iepirkumus no ārējā tirgus patēriņa dažādošanai. Šī ir aktīvākā un radošākā tautsaimniecības daļa, kur liela nozīme ir ārējai tirdzniecībai - gan savu, gan citu valstu priekšrocību izmantošanai Latvijas iedzīvotāju interesēs.
Salīdzinot ar šo vienkāršo modeli, Latvijas tautsaimniecība ir tālu no ekonomiskās un politiskās neatkarības. Drīzāk - valsts ir dziļā ekonomiskā un politiskā atkarībā. Ja aizvērtos ārējais tirgus, tad mēs patiesībā būtu badā ...
Vienmēr jāpatur prātā, ka valsts nav kaut kas pats par sevi, kam jābūt labam vai sliktam, paklausīgam vai nepaklausīgam. Valsti ir radījuši tās iedzīvotāji, un tā pastāv tikai un vienīgi viņu vajadzībām, tā darbojas viņu interesēs. Valsts pati par sevi nav nekas. To bieži aizmirst.
Politiķiem un arī tautsaimniekiem es noteikti liktu pie sirds - padomāt par garantijām, kā tad, ja ārējā vidē notiek būtiskas vai pat nebūtiskas pārmaiņas, saglabāt Latvijas tautsaimniecības stabilitāti. Tas ir pats svarīgākais, jo šādas pārmaiņas var rasties jebkurā brīdī.
Bet - pats galvenais ir virsmērķis. Šā virsmērķa izpildi nodrošina, pirmkārt, rūpniecība. Un - ne tikai mazie uzņēmumi. Tas ir pamats.
Otrs - rūpes par sabiedrību. Jo - mēs taču nedzīvojam, lai pildītu kaut kādus normatīvus, bet, lai mums klātos labi, lai dzīve izdotos. Tikai ar fiskālo disciplīnu un vēl ko tamlīdzīgu to nevarēs panākt. Vajadzētu nevis stīvi sekot normatīviem, bet vairāk skatīties pēc būtības. Jo, ja, piemēram, sociālās vajadzības nosaka nepieciešamību aizņemties, tad nevajadzētu būt tā, lai kāds nosaka - mēs to nedrīkstam. Protams, aizņemšanās, ja aizņemas tikai un vienīgi patēriņam, ir bīstama lieta. Tas būtu jāņem vērā.
- Tostarp samērā nopietni cilvēki, praktiķi, piemēram, Dzintara valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs, satraucas, ka valstī nav bāzes ekonomikas.
- Tas ir tas, ko saku arī es. Jo bāzes ekonomika ir tā, kas uztur valsts ekonomisko neatkarību. Latvijā lielie uzņēmumi viens pēc otra zaudē, iznīkst, izput un... paliek tikai mazie, turklāt to rašanos un pastāvēšanu veicina ar plašu un daudzpusīgu valsts atbalstu. Diemžēl patiesība ir tāda, ka mazie uzņēmumi ir noderīgi un tiem ir izšķiroša nozīme individuālai (ģimenes) izdzīvošanai ekonomisko grūtību periodos. Bet mazie uzņēmumi nav ekonomiskās un politiskās neatkarības garants. Lai pastāvētu, tiem vajag pie kā pieķerties. Tirdzniecībā mazs veikaliņš nevar pastāvēt pilnīgi neatkarīgi. Arī mazam veikaliņam vajag pircējus un piegādātājus. Bet tas pircējs nevar iegūt līdzekļus patēriņam, tikai strādājot citā veikaliņā, jo lielākā daļa jauno līdzekļu rodas ražošanā un pakalpojumos, kas sniegti ārējā tirgū. Iekšējā tirgū pakalpojumu sektorā jauno vērtību tikai pārdala. Tā māca politekonomija. Pretēji jebkādai ekonomista loģikai, Latvijā tiek veicināti tikai mazie un vidējie uzņēmumi, nevis veselīgas un ražīgas tautsaimniecības struktūras izveidošana. No otras puses, pētījumi liecina, ka, jo mazāks uzņēmums, jo mazāka ir statistiski uzrādītā darba samaksa. Vai tādu tautsaimniecības sistēmu var uzskatīt par valsts tautsaimniecības neatkarības garantu?
Un es brīnos par nevērību, ar kādu Latvijā pret šo problēmu izturas. Nekādas garantijas, nekādas rezerves, nekādas nodrošināšanās gadījumam, ja ārējais tirgus kaut vienā jomā tiktu slēgts. Pietiekami kritiski jāvērtē arī ārējās ekonomiskās darbības rādītāji. Laba ārējā tirdzniecība ir tāda, kurā ieņēmumi no eksporta pārsniedz izdevumus par importu. Latvijā ilgstoši imports vērtības izteiksmē pārsniedza eksportu, un tikai nesen, kā izskatās, proporcija ir mainījusies.
Latvijā dalījums starp pamatvajadzībām un vēlmēm netop pieminēts, un valsts par pamatvajadzību apmierināšanu neuzņemas atbildību. Katrā ziņā, var saprast, ka K. Baloža «pamatvajadzības» ir vairāk nekā izdzīvošanas vajadzību līmenis, kas iezīmēts manā modelī. Turklāt Balodis saka, ka šīs jomas attīstību un pieejamību patēriņam (pieejamas cenas) ir jānodrošina valstij. Šķiet, arī tas patiktu uzņēmējiem, kas runā par bāzes ekonomiku. Arī Latvijā ir jomas, kurās par vajadzību apmierināšanu rūpējas valsts un pašvaldības (izglītība, veselība, sociālā nodrošināšana, sociālā palīdzība). Taču tās nav ražojošās jomas, kuras, pēc Baloža domām, arī varētu saņemt līdzekļus no valsts, piemēram, lai kompensētu starpību starp faktiskajām ražošanas cenām un valsts noteiktām «pieejamajām» patēriņa cenām. Tomēr, uzsverot nepieciešamību palielināt valsts lomu tautsaimniecībā, godīgi jāatbild uz vairākiem jautājumiem: - Kas finansē produktu un pakalpojumu pieejamību? Ja nodokļi - vai vajadzību apmierināšanu nodrošina valsts
(vērtības pieaugumu, tostarp nodokļus, rada indivīda, nevis valsts darbs); - Ko simbolizē valsts atbildība par pamatvajadzību nodrošināšanu, kāds ir tās mērķis - valsts drošība, nodrošināta labklājība noteiktā līmenī, cenu pasargāšana no tirgus pieprasījuma-piedāvājuma ietekmes?; - Kādas ir beznosacījumu labklājības sekas - paļāvība uz ārējiem spēkiem?; - Kādas ir beznosacījumu labklājības nodrošināšanas sekas - valsts diktāts, balstoties uz valsts īpašuma tiesībām, privātās iniciatīvas zudums?
- Bet vai, piemēram, paļāvība uz draudzīgiem ārējiem spēkiem ir kas slikts? Vai tiešām pastāv risks, ka, esot it kā vienotā, lai šobrīd ne pārāk stabilā, Eiropas Savienības telpā, mēs varam tapt izolēti?
- Protams - pastāv. Turklāt tāda lieta kā «draudzīgi ārējie spēki» nepastāv. Ģeopolitiskās intereses neiekļauj tādu sastāvdaļu kā «draudzība». Katrs, kas mums pasniedz roku, ir smalki izrēķinājis, ko no tā iegūs, un būtu uzskatāms par apaļu muļķi, ja to nebūtu izdarījis. Katras valsts vadītāju augstākais uzdevums ir rūpēties par savas tautas interesēm, jo sevišķi ārējos sakaros. Tāpēc nav izslēgts, ka tautas labklājības celšanas vai, tieši otrādi, tautas saglabāšanas interesēs ir dziļi integrēties kādā piemērotā valstu kopā, piemēram, Eiropas Savienībā. Integrācija palielina ārējo apdraudējumu, sevišķi mazām valstīm, bet arī uzliek pienākumus un saistības. Jo dziļāka integrācija, jo labāka aizsardzība (dūre ir spēcīgāka par atsevišķiem pirkstiem), bet arī vairāk pienākumu un saistību, kam seko lielāks neatkarības un patstāvības zudums. Neatkarība un patstāvība paliek vārdi, ar ko tīksmināties. Esot Padomju Savienībā, Latvija skaitījās neatkarīga republika ar savu himnu un karogu, taču reti kurš domāja, ka dzīvo neatkarīgā valstī. Tieši tas pats ir ar Eiropas Savienību. Latvija mūsdienās tikai nosacīti ir patstāvīga valsts. Gan tāpēc, ka valsts ir iekļauta kopējo sistēmu darbībā un pakļauta tai, gan tāpēc, ka Latvija ir ļoti daudz parādā. Fiziski un arī morāli.
Statistika, prakse un politiķu apgalvojumi apliecina, ka ārējais tirgus (eksports-imports) ir mūsdienu Latvijas tautsaimniecības pamats, bet vai tas ir pietiekami labs pamats? Eksportā Latvija ir zemas pievienotās vērtības sektorā. Importē gandrīz visu. Ekonomiskā atkarība no ārējā tirgus ir ļoti augsta. Ārējās tirdzniecības apjoms bija 127% pret iekšzemes kopproduktu 2012. gadā (imports pārsniedza eksportu), 122% pret IKP 2017. gadā (pirmo reizi vairāku desmitgažu laikā eksports nedaudz pārsniedza importu).
- Forumā, kuru mēs te tikko klausījāmies, bezmaz kā refrēns skanēja Kārļa Baloža atziņa, ka Latvijai nav jāpakļaujas ārējai atkarībai. Balodis uzskatīja, ka Latvija var pastāvēt bez kādiem pabalstiem un bez kādas piesliešanās lielajām valstīm. Bet - kas tad vainas? Kāpēc tad tas mūsu Lāčplēsis nesaņemas un beidzot neiegāž Daugavā to savu pretni vienu pašu?
- Domājot par Latvijas tautsaimniecību, tās patstāvību un varenību, es nebūtu tik emocionāla. Ekonomika ir prognozējama un aprēķināma joma. Ir iespējams prognozēt, un dažkārt pat ar neapbruņotu aci redzams, kādas sekas radīs pieņemtie lēmumi un kas Latvijai nāk par labu, kas nē, kas ir iespējams un kas nav iespējams. Latvija varbūt nebūtu tik dziļā atkarībā no «draudzīgajiem» partneriem, ja mērķtiecīgāk, gudrāk un godīgāk būtu notikusi valsts īpašuma privatizācija, ja rūpīgāk būtu izvērtēti ārvalstu ekspertu ieteikumi (piemēram, par izglītības un veselības nozaru reformām) un izvērtēti citi riski.
Lai spēcinātu Lāčplēsi, pienācīgā līmenī ir jākultivē patstāvīga domāšana, drosme piedalīties un spēja izveidot saprātīgu viedokli. Mūsdienās valsts fiziska drošība nav mērķis. Pastāv uzskats - ja kas ar mums notiks, tad vienmēr kāds nāks palīgā. No vienas puses, šāda drošības sajūta ir laba, bet, no otras, - ārvalstu palīdzība rada vismaz morālu atkarību, un tad vairs nevar runāt par neatkarīgu valsti. Tālajā 1928. gadā Kārlis Balodis teica - ja mēs kaut ko pārdodam Krievijai un Krievija grib no mums pirkt vairāk, vairāk un vairāk, un ja mēs priecājamies, ka tik daudz pārdodam Krievijai, tad mēs kļūstam atkarīgi no Krievijas tirgus. Jo tad Krievija vienā brīdī var pateikt - es vairs to nepirkšu, un Latvijā būs zaudēts pamats lielas tautsaimniecības daļas pastāvēšanai. Mēs to jau esam piedzīvojuši. Kad bruka Padomju Savienība, mēs redzējām, ko nozīmē pārmērīgi dziļa integrācija.
- Un tagad svārsts kustas uz otru pusi...
- Tagad tas svārstās uz otru pusi. Un sekas var būt tikpat draudošas, to jau mēs tagad redzam no Brexit sarunām... Ne velti pastāv tāds uztraukums tieši par tirgus jomu.
Kārlis Balodis uzsvēra, ka latviešiem jāpaliek pašiem savā zemē. Tas ir attieksmes jautājums. Kā cilvēks jūt savu nacionālo piederību, savu nacionālo identitāti, vai viņam gribas, lai apkārt ir tikai latviski runājoši cilvēki, vai vēlas dzīvot savā zemē un dzīvot tajā labi. Latvijā emigrācijas uztvere ir vieglprātīga - lai jau brauc, iemācīsies ko jaunu, atgriezīsies gudrāki un naudīgāki. Bet iekšā lai neviens nenāk - mēs paši savā zemē. Bet nu Latvijā demogrāfiskā situācija ir izveidojusies tāda, ka jāizvēlas - vai nu mēs gribam vienu, vai gribam otru. Jo tuvojas laiks, kad bioloģisku iemeslu dēļ nebūs iespējams atgūt veselīgu un labu sabiedrību. Daudz kas jau ir palaists garām. Imigrācija, protams, nav nekas labs, tāpēc «vecās» Rietumeiropas valstis imigrācijas politiku veido saprātīgi. Ja ir zināms, ka iedzīvotāju skaits ir mazs un normāla ataudze nav iespējama, un ja ir zināms, ka labklājība ir atkarīga no cilvēka darba, vienalga kurā jomā, jo tikai darbs rada pievienoto vērtību, valsts sekmē imigrāciju, bet vienlaikus īsteno efektīvu imigrantu integrācijas politiku, lai cilvēki iespējami sekmīgi iegūtu darbu un mājokli un kļūtu ekonomiski neatkarīgi.
- Cik lielā mērā mūsu situāciju nosaka vispārējais konteksts - vai mēs tam ļaujamies, vai tomēr kaut cik spējam izmantot savā labā? Kā rīkoties, pastāvot reālā attiecību telpā?
- Vispārējais konteksts mūsu situāciju nosaka vairāk, nekā mēs to vēlētos, tomēr nav tā, ka mēs neko nevarētu darīt savu interešu īstenošanai. Lēmumi tiek pieņemti vienojoties, un valstīm ir tiesības iebilst. Atslēga ir zināšanas un prasmes. Ir jāsaprot, kas katrā konkrētā gadījumā ir Latvijas interesēs, un jāprot panākt lēmumu, kas ir iespējami tuvu Latvijas interesēm. Man ir pārliecība, ka Latvijas interešu aizstāvība padodas gluži labi - ierēdņi ir labi apmācīti un prot iegūtās zināšanas izmantot, ja vien neiejaucas nepārvarams politiskais spiediens. Problēmas sakne ir Latvijas interešu noteikšana. Tas ir sarežģīts process, kurā mijiedarbojas privātas un grupu intereses, politiķu kompetences un prāta spējas, vīzijas un ekonomisko procesu izpratnes trūkums.
- Vai šajos gados kāds ir veicis nopietnu, sistēmisku mūsu valsts gaitas, tās kļūdu analīzi? Ja ir, kur tas redzams?
- Cerams, ka ir. Ir Gata Krūmiņa megadarbs Latvijas tautsaimniecības vēsture. Ir starptautisko organizāciju izvērtējumi, kuros var ieraudzīt pilnīgi neticamus faktus un priekšlikumus. Turklāt laika gaitā tie ir pretrunīgi un precīzi norāda uz Latvijas tautsaimniecības vadības kļūdām, kas izrietējušas no starptautisko organizāciju ieteikumiem. Piemēram, 90. gadu sākumā starptautiskās organizācijas mācīja, ka mums esot pārāk daudz skolu un skolotāju, ārstu un slimnīcu. Tagad, kad Latvijas valdības centīgi pūlējušās kļūdas labot, tās pašas starptautiskās organizācijas ar kritiku vēršas pret valsti, jo izglītības, un, jo sevišķi, veselības aprūpes pieejamība ir kritiski zema. Neskatoties uz to, ka Latvija ir iecerēta un tiek «bīdīta» uz inovatīvas ekonomikas modeli, starptautiskās organizācijas tikai tagad ir pamanījušas, ka, ak vai, Latvijā taču zinātnes finansējums ir kritiski zems - ne tuvu ES normatīvam (2% no IKP). Neticami, ka, lasot un «rūpīgi izvērtējot» Latvijas tautsaimniecības attīstības plānus kopš 90. gadu sākuma, augsta ranga speciālistiem neienāca prātā, ka inovatīva ekonomika nevar pastāvēt bez dzīvīgas zinātnes un pētījumiem?
- Ko jūs visa šī sakarā liktu pie sirds jaunās, 13., Saeimas politiķiem?
- Galvenais - lai viņi godprātīgi pildītu savus tautas priekšstāvju pienākumus. Lai saprastu, ka tagad mēs, Latvijas iedzīvotāji, strādājošie un pensionāri, maksājam viņiem algas un labas pensijas līdz viņu mūža galam. Skaidrošu vienkārši - mēs radām jūsu algas un pensijas. Ja nebūsim mēs, nebūs arī jūsu algu un pensiju. Tāpēc - rūpējieties, lai mēs būtu, turklāt ilgstoši, jo esat jauni un pensiju gribēsiet saņemt ilgstoši.
Otrs novēlējums - neķerieties pie jautājumiem, kurus nesaprotat. Neesiet tas «muļķis, ar kura sadarīto nevar tikt galā 100 gudro». Mācieties un nebaidieties pajautāt gudrākiem, kā ir pareizi. Ne tikai vienam, bet vairākiem, jo katram ir savs viedoklis un patiesība allaž ir pa vidu.
- Vai saskatāt šajā Saeimā «jauno laiku» pazīmes? Vai tam, kas tiek sludināts, ir reāls potenciāls? Vai tik vien kā populisms?
- Kādi jaunie laiki? Liela daļa seju pazīstamas, varoņdarbi no viņu puses nav sagaidīti. Jauno seju devumu grūti prognozēt, bet, redzot, cik veikli «jaunie» pieredzējušie politiķi viņus apveda ap stūri, varu droši teikt - tautsaimniecībā jauni un radoši būs tikai tie risinājumi, kas kalpos speciālām interesēm. Tautsaimniecības kopums joprojām būs miglā tīts.
