Saruna ar ideju vēsturnieci Agitu Misāni par to, kā radās Latvijas valstiskās neatkarības ideja, kā izveidojās latviešu tauta kā vienota kopiena un kāda Latvija mums būtu jārada valsts pastāvēšanas nākamajā simtgadē.
- Šogad mēs atzīmējam savas valsts simtgadi. Kā vispār radās ideja par savu nacionālo valsti, jo, teiksim, pirms 200 gadiem tādas idejas nebija?
- Tas, ko mēs svinam 18. novembrī, ir Latvijas proklamēšanas simtgade. Taču valsts dibināšana ir process vairāku gadu garumā. Patiešām, Latvijas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī ir viens ļoti nozīmīgs atskaites punkts, bet tas bija īss pasākums. Nepilnas četras stundas. Tur ir arī citi atskaites punkti - abi Latgales kongresi, 1917. gada aprīlī un decembrī, Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšana Valkā 1917. gada novembra beigās un tās tālākā darbība. Pēc proklamēšanas akta bija Neatkarības karš, Satversmes uzrakstīšana, valsts institūciju veidošana.
- Kad radās tieši šī valstiskās neatkarības ideja?
- Par tiešu katalizatoru kļuva Pirmais pasaules karš. Tas bija šausmīgs notikums, bet, no otras puses, tas ir latviešu nacionālisma augstāko uzplūdu periods. Diezgan agri bija skaidrs, ka Krievija nevar karu uzvarēt. Līdz ar to kļuva arī skaidrs, ka Krievijas impērija nevarēs pastāvēt agrākā formātā. Paralēli šiem notikumiem latviešu nacionālā apziņa bija pietiekami attīstījusies, un izveidojās arī institūcijas, kuras spēja to nest tālāk. Amerikāņu socioloģijas klasiķis Roberts Mertons savulaik rakstīja, ka kultūras funkcija ir iezīmēt sabiedrībai mērķus, bet politikas funkcija - tos praktiski realizēt. Latvijas vēsturē tā arī ir noticis. Idejas par latviešiem un latvietību ir 19. gadsimta idejas. Tās veidojās kultūras līmenī, lai gan jaunlatvieši aicināja arī attīstīt ekonomiku, kļūt bagātiem un veidot dažādas organizācijas. Ideja par neatkarīgu valsti radās Pirmā pasaules kara laikā, vēl agrāk parādījās ideja par politisku autonomiju. Tās idejas, kas parādās 20. gadsimta sākumā, gan bija visai deklaratīvas - par Krievijas tautu autonomijām, piemēram, taču tur nebija ne skaidra priekšstata, kā to varētu realizēt, ne praktiskas stratēģijas.
- Par šo autonomijas jēdzienu ir dzirdētas dažādas spekulācijas, tāpēc, manuprāt, ir svarīgi, kad izkristalizējās ideja pilnīgi atdalīties?
- Ja jāatrod viens konkrēts, datējams avots, tad var atsaukties uz Miķeļa Valtera trimdā Šveicē 1903. gadā publicētu rakstu ar zīmīgu nosaukumu Patvaldību nost! Krieviju nost, kur viņš aicina tautas «izlauzties no Krievijas», ja nu impēriju nevarētu pārveidot par federatīvu demokrātiju. Bet tas tiešām palika tikai «vēlmju domāšanas» līmenī. Vēlāk radās vairāki dažādu autoru labāk izstrādāti autonomijas projekti un plāni, tomēr par pilnīgu suverenitāti nerunāja vai neuzdrīkstējās runāt pat vēl kara pirmajos gados. Bet ap 1916. un 1917. gadu miju izplatījās baumas, ka separāta miera līguma rezultātā Latvijas teritoriju varētu sadalīt starp Krieviju un Vāciju. Rainis tad publicēja slaveno dzejoli Daugav’s abas malas. Tā ir ļoti skaidri noformulēta vīzija, kas vissvarīgāko arī pasaka - «viena mēle, viena dvēsle, viena zeme mūsu».
- Tātad laikā, kad Daugavas kreisā krasta puse ir vācu okupēta?
- Jā, Latvijas vienotība, šķiet, bija galvenā tēma publicistikā 1916. gadā un 1917. gada sākumā. Bija skaidrs, ka sadalīšanu nevar pieļaut un pret to ir jācīnās. Manuprāt, tas bija lūzuma punkts.
- Kad parādās Latvijas kā noteiktas teritorijas jēdziens?
- Latvijas vārds ir jaunlatviešu lolojums.
- Vai ir fiksēts, kad šis vārds pirmo reizi parādās rakstu avotos?
- Pirmais ir Juris Alunāns 1857. gadā, bet viņš ierosināja nosaukumus «Lātava» vai «Latva», kas būtu jālieto, lai apzīmētu latviešu apdzīvoto zemi. Laikrakstā Pēterburgas Avīzes dažus gadus vēlāk, 1862. gadā, parādās vārds - Latvija. Agrāk lietoja «Latvju zeme» un «Latviešu zeme» - abi atrodami Stendera vārdnīcā. Interesanti, ka vienā 17. gs. vāculietuviešu valodas vārdnīcā «Liefland» esot tulkots kā «Latwija». Iespējams, tur arī jaunlatvieši smēlās iedvesmu.
- Kad parādās vārds «latvieši» kā vienots tautas apzīmējums?
- 17. gadsimta otrajā pusē. Par šiem jautājumiem varu interesentiem ieteikt ļoti detalizēto Ojāra Buša rakstu izdevuma Latvieši un Latvija 1. sējumā. Vārda izcelsme gan ir viena lieta, bet pašapziņa - cita. Tieši jaunlatviešu kustība aicināja to vārdu lietot un lepoties ar to.
Mājas Viesis, kas sāka iznākt 1856. gadā, vienā no pirmajiem numuriem skaidri rakstīja: «Mēs, latvieši! Un pie šī vārda, mēs mūžam, draugi, paliksim.» Te ir vēl dažas svarīgas lieta, kas jāapdomā. Jaunlatvieši nebija masu kustība. Daži desmiti aktīvu cilvēku. Ļoti būtiska loma bija laikrakstu iznākšanai latviešu valodā - Mājas Viesis, Pēterburgas Avīzes. Šos izdevumus lasīja, deva lasīt citiem, tā šajos izdevumos paustās idejas kļuva ļoti nozīmīgas turpmākajā latviešu konsolidācijas procesā, kas vēlāk vainagojās ar Latvijas valsts izveidi. Nacionālā vai etniskā identitāte ir sociālas identitātes veids. Jūs nepiedzimstat par latvieti. Visas sociālās identitātes rodas saskarsmē un sadarbībā ar citiem cilvēkiem. Lai tas notiktu, svarīgas ir vairākas lietas. Viena ir komunikācijas kanāli. Ir vajadzīgi mediji, kuros šīs idejas tiek izplatītas, kur par tām var diskutēt un ar tām dalīties. Ir vajadzīgas sapulcēšanās vietas. Tas var būt koris, biedrība vai kas cits. Tas viss notiek 19. gadsimtā - tas ir laiks, kad izveidojas tas, ko varam saukt par latviešu identitāti. Ļoti svarīga lieta identitātes kontekstā ir, lai jūs par to varētu ne tikai lasīt, bet jums ir jāredz un jāpiedalās. Pirmie latviešu dziedāšanas svētki, kuri notika 1873. gadā, bija milzīgi svarīgs notikums. Otrs tikpat svarīgs notikums bija Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896. gada augustā un septembrī. Tur, kur tagad ir Nacionālais teātris, tika uzbūvēti deviņi paviljoni. Šai izstādei bija liela skatītāju atsaucība, tur varēja aiziet un redzēt, kā dzīvo dažādi sociālie slāņi, pilsētnieki un zemnieki, dažādos reģionos, kādi ir tautas tērpi, sadzīve utt. Kāda un cik daudzveidīga ir latvietība. Ja gribat kādu ideju attīstīt, tad jums vajag to parādīt, nepietiek par to runāt. Vēl viena vēstures mācība - neliels, bet motivēts cilvēku kopums, kas pulcējas ap kādu ideju, var panākt ļoti daudz. Bieži nākas novērot nicinošu attieksmi - kas jūs tādi, kaut kāda nevalstiskā organizācija ar desmit biedriem, sīkpartija vai pulciņš. Tieši tādas nelielas cilvēku kopas ir ļoti daudz spējušas ietekmēt, arī Latvijas vēsturē. Par to pašu neatkarīgās Latvijas ideju - pirmie latviešu politiskie nacionālisti bija daži cilvēki Šveicē. Vēlāk - vēl nedaudzi citi, kas lauzīja galvas par autonomijas plāniem.
- Viņi būtu pelnījuši, ka tiek nosaukti viņu uzvārdi.
- Miķelis Valters, Ernests Rolavs, Emils Skubiķis, vēlāk, Fēlikss Cielēns, Marģeris Skujenieks, Kārlis Grasis, Pēteris Zālīte, Linards Laicens, kurš jaunībā bija nacionālists, Ernests Blanks, Jānis Lapiņš.
- Par kuriem šobrīd gandrīz pilnībā nerunā.
- Pētnieku vidē runā, taču plašāk tiešām ne. Visu nopelni jau arī nav vienlīdz lieli. Tomēr kaut vai Miķeli Valteru vajadzētu zināt katram. Ja tā nav, tam varu iedomāties vairākus iemeslus. No nacionālisma vārda nevajadzētu baidīties. Piemēram, Valters tā arī identificējās. Taču viņš un viņa domubiedri Šveicē bija vienlaikus arī bijušie jaunstrāvnieki, sociāldemokrāti. Daudziem šāds savienojums šķiet nepieņemams, ko tādus godināt. Turklāt Valteram nacionālisms bija cieši saistīts ar demokrātisku pašorganizāciju, pilsoniskās sabiedrības vērtībām, indivīda brīvībām, solidaritāti. Līdz ar to latviešu agrīno politisko nacionālistu idejas ir diezgan neērtas tiem, kas par nacionālistiem dēvējas šodien.
- Daudzi latvieši, kuri ieguva kādu izglītību un sociālo stāvokli, aizgāja vāciskajā kultūrvidē. Pat Rūdolfs Blaumanis jau daudz vēlāk savus pirmos darbus sarakstīja vācu valodā.
- Viņam tā bija vieglāk. Viņa iespējamiem lasītājiem varbūt arī. Vācu valoda bija izglītoto, gudro cilvēku valoda. Latvietim izglītojoties, viņa dzimtās valodas lietošana bija apdraudēta, daži to pavisam pazaudēja. Diemžēl šis process notiek arī tagad. Esmu pati dzirdējusi, kā jaunās paaudzes cilvēki saka - man ir vieglāk savas domas izteikt angliski, jo tur ir piemērota leksika. Turklāt šodien mēs saskaramies ar milzīgu risku, ka varam pazaudēt latviešu valodu kā zinātnes valodu. Mums visu laiku norāda, ka jāpublicējas zinātniskos žurnālos, kas iznāk angliski. No vienas puses, tas izklausās prātīgi, mums «jāieiet apritē», jāprezentē savi pētījumi starptautiski, bet pastāv risks, ka latviešu valoda var pamazām pārvērsties par tādu virtuves valodu, ja šādi vien darīsim, jo tajā nav terminu, nav iespēju izteikt kādas idejas. Ar valodu apzināti jāstrādā. Lielais vadmotīvs visai šai manai runai ir - identitāte ir jākopj. Tas nav nekas pašsaprotams.
- No jūsu teiktā sanāk, ka latviešu tauta tā pa īstam izveidojās tikai 19. gadsimta otrajā pusē. Tāda īsa ir latviešu tautas vēsture.
- Ja mēs runājam par to nacionālās pašapziņas līmenī, tad reti kurai tautai tā ir gara. Nacionālā identitāte ir apmēram 18. gadsimta beigu parādība, kura rodas vēsturisko procesu rezultātā, taču ne tukšā vietā. Jāsaprot, ka valstij un tautai ir ozola mūžs, ne papeles. Mūsu ozoliņš, manuprāt, par spīti visām grūtībām pagātnē un tagad, ir dūšīgs, lai arī nav vēl pārāk liels.
- Kad sarunājām interviju, jūs sevi pieteicāt kā ideju un vīziju pētnieci. Tagad, kad Latvija svin simtgadi, kādu redzat Latvijas vīziju nākamajiem simt gadiem, ņemot vērā jau esošo pieredzi.
- Būtu taču jāvienojas, ko darīsim nākamos simt gadus, vai ne? Mums ir jāsaprot mūsu vēlmes un arī iespējas. Ticu, ka Latvija kā valsts pastāvēs ilgi. Ozoliņš augs un kļūs par lielu ozolu. Jārēķinās, ka daļu savas suverenitātes esam deleģējuši Eiropas Savienībai, taču tas nav sliktākais, kas ar mums varētu notikt. Kā Jesaja Berlina dienās Rīgā teica vēsturnieks Timotijs Snaiders - Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis kā pilnīgi neatkarīgas vienības ilgi nav varējušas pastāvēt. Mēs esam starp impērijām, kuras mūs allaž mēģina savākt. ES ar visiem saviem trūkumiem ir mazākais no ļaunumiem, ja drīkst tā teikt. Piederība šai valstu kopai mūs tomēr aizsargā. Man šķiet, ka nākamajos gados mums beidzot vajadzētu realizēt to «tēvu dibinātāju» vīziju, kuru viņi iezīmēja savās 1918. gada 18. novembra runās. Neviens no viņiem īsti neuzskatīja, ka valsts nu ir proklamēta, turpmāk viss būs viegli, un varam atpūsties. Neviens arī neteica, ka neatkarība pati par sevi ir tas vienīgais un augstākais mērķis. Man ļoti patīk doma, ko toreiz pauda Emīls Skubiķis - jāpieliek visi spēki, lai Latvijas pilsoņi būtu ne vien brīvi, bet arī laimīgi. Ir ļoti svarīgi, lai šī ir vieta, kur cilvēkam ir labi dzīvot. Mums daudz vairāk ir jādomā par taisnīgumu un taisnīgu resursu sadali, beidzot jāizveido sociāli atbildīga demokrātija. Ir noteiktas cilvēku grupas, kurām jārada labāki apstākļi jau tagad. Pirmkārt jau bērniem, jo viņi pļaus to, ko mēs sējam. Otra grupa ir vecāki cilvēki. Vistraģiskākā paaudze ir mūsu vecāku paaudze. Mani vecāki piedzima neatkarīgās Latvijas pēdējos gados. Kāda bija viņu dzīve? Viņu bērnība bija briesmīga - karš un pēckara gadi, nabadzība. Labākie gadi pagāja okupācijas apstākļos. Viņi piedzīvoja neatkarīgas Latvijas atjaunošanu, bet vairs nepaspēja realizēt visu, ko būtu varējuši. Ja arī mūža norietā nespējam radīt vecajiem ļaudīm cilvēcīgus apstākļus, tad ar ko mēs esam nodarbojušies pēdējos trīsdesmit gadus? Mēs nedrīkstam savu valsti paspēlēt arī to cilvēku piemiņas dēļ, kuri krita Neatkarības karā. Tā brīvība un neatkarība mums nemaz nav bijusi tik lēta. Šo upuru dēļ mēs savu valsti nedrīkstam zaudēt. Kā to izdarīt? Mums vajadzētu lielāku ticību un uzticēšanos savai spējai valsti pārvaldīt. Mums ir maz cilvēku nevalstiskajās organizācijās, mums ir kritiski maz cilvēku politiskajās partijās. Ja kāds iestājas, tad uzreiz viņam pārmet, ka tu «pie siles raujies». Mums jāiet uz vēlēšanām - nekādi citi instrumenti demokrātiskai valstij nav izdomāti. Iedomājos, cik ļoti izbrīnīti būtu iepriekš minētie sabiedriskie darbinieki, redzot, ka kāds neizmanto politiskās tiesības, kādas viņam ir. Viena no lielākajām Latvijas sabiedrības problēmām, manuprāt, ir nespēja vienoties un sadarboties ilgtermiņā. Īstermiņā mēs to lieliski protam - vai jāpārvāc Nacionālās bibliotēkas grāmatas uz jauno ēku, jāizglābj kāda bērna veselība, saziedojot naudu, vai jābūvē barikādes. Mums jāiemācās strādāt ilgtermiņa mērķiem.