Pirms 20 gadiem dibinātā 4. maija deklarācijas kluba biedri uzskata, ka pēdējos gados patriotisms sabiedrībā ir audzis, tomēr cīņa par brīvību, neatkarību un pašapziņu vēl nav beigusies. Viņi aicina sabiedrību nesaudzīgi vērsties pret padomju laika paliekām, kas joprojām kā metastāzes bojā valsts dzīvi.
Dāvanas simtgadei
«Klubs iziet sabiedrībā vienīgi tad, kad vairākums biedru uzskata, ka tiek apdraudēta valsts neatkarība. Mēs kā neatkarības balsotāji uzskatām to par pašu svarīgāko, un tas vieno mūs visus - 111 biedrus,» preses konferencē skaidroja tā vadītāja Velta Čebotarenoka. Tas nenozīmējot, ka kluba darbība vērsta uz iekšieni, jo daudzi tā pārstāvji apmeklē skolas, rīko dažādus pasākumus. Taču Latvijas simtgadi griboties kā īpaši akcentēt ar labām dāvanām. Likteņdārzā ir paredzēts novietot laukakmeni, kurā būs iekalti 1918. gada valsts dibinātāju un 1990. gada Latvijas neatkarības atjaunotāju vārdi. Ar šo ideju neesot aizķeršanos, bet otra pieklibojot, proti, Jēkaba laukumā izvietot objektu par godu diviem politiskiem aktiem - 1918. gada un 1990. gada balsojumam par Latvijas neatkarību. Klubs lūdzis arī Rīgas domei atļaut Jēkaba laukumu pārdēvēt par Neatkarības laukumu. Par šo ieceri esot informēts Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un Kultūras ministrija, kas to ir atbalstījuši. Trešā labā lieta būtu grāmata (arī digitālā formātā) - arī par neatkarības balsotājiem pirms 100 un 28 gadiem, jo līdz šim nav bijusi apkopojoša informācija par šiem cilvēkiem. Tā būtu velte arī tiem 27 biedriem, kas jau ir aizsaulē. Tad vēl esot ceturtā dāvana - veidot kluba balvu: par patriotiskāko gada notikumu. Un pirmā balva tiks pasniegta 2019. gada 4. maijā.
Padomju paliekas
Čebotarenoka atzīmēja, ka gadā apmeklējot aptuveni 50 skolu. Lielākoties tās ir ārpus Rīgas, un patiesībā esot skumji, ka līdz šim neviena galvaspilsētas izglītības iestāde nav uzskatījusi par vajadzīgu viņus pie sevis aicināt. Īpaši palicis atmiņā Krāslavas valsts ģimnāzijas apmeklējums. Kad viņa ar Daini Īvānu beiguši runāt, apsēdušies, zālē iestājies klusums, un pēkšņi, neviena nemudināti, visi bērni piecēlušies kājās. Skolotāji teikuši pēc tam, ka nekad nekas tamlīdzīgs nav noticis.
Klubs aicinot sabiedrību uzmanīgi vērot, kas notiek pašvaldībās - un nesaudzīgi vērsties pret padomju laika paliekām. Tā vienā no Rīgas skolām mājaslapā ierakstīts, ka tur mācījies šahists Mihails Tāls, baņķieris Valērijs Kargins, baletdejotājs Mihails Barišņikovs. Un politiķis Boriss Pugo. Neiedomājami! Cilvēks, kas reāli gribējis nošaut Augstākās padomes deputātus ar visiem ģimenes locekļiem, ielikts kā goda cilvēks. Tāpat Saulkrastos joprojām ir Viļa Lāča iela - tā cilvēka vārdā, kas parakstījis izsūtāmo sarakstus. Jūrmalā joprojām ir Sputņika iela. Savukārt Dainis Īvans kā nepieņemamu piemēru minēja Jēkabpili - tur pretī Krustpils tautas namam joprojām pavērsts padomju lielgabala stobrs, kur ik gadu 9. maijā notiekot «orģijas». Daži jēkabpilieši atzinuši, ka esot liels kauns par to un viņi esot apņēmības pilni kādā naktī ielikt šo lielgabalu mašīnas kravas kastē un aizvest projām. Cīņa par brīvību un pašapziņu joprojām turpinās, secināja D. Īvāns.
Patriotisms aug
Runājot par patriotismu, V. Čebotarenoka uzskata, ka situācija ir labāka, nekā tā bija pirms gadiem divdesmit. Tad liela daļa mazākumtautību skolu audzēkņu pauduši, ka pēc 12. klases absolvēšanas gribētu mācīties Maskavā vai Sanktpēterburgā. Pēdējos gados kā vieta, kur vēlētos studēt, tiek nosaukta Rīga. Sarucis arī to skaits, kas ir gatavi uz karstām pēdām braukt no šejienes projām. Arī Ilmai Čepānei, kas māca studentus, neesot bažu, ka patriotisms būtu apdraudēts. Arī viņai šķietot, ka tieši pēdējos gados situācija uzlabojas. Vairākumam ir skaidrs, kas ir noticis. Lai gan ir arī kuriozi, bet tas esot stipri atkarīgs no ģimenes un skolas.
Īvāns gan piebilda, ka zināšanas par vēsturi un pagātni skolēniem esot pavājas. Strādājot pie filmas scenārija par latviešu strēlniekiem, viņš kādā skolā uzdevis jautājumu, kas tie tādi bija, un neviens nav varējis atbildēt. «Ir visu laiku jāmāca par neatkarības atjaunošanu, taču trūkst fundamentālu akadēmisko pētījumu par šo periodu, jo mācību grāmatās par to ir teju pusteikums,» sacīja D. Īvāns. Uzsverot pozitīvo aspektu, viņam prātā nākot gadījums Tautas frontes muzejā, ko viņš piedzīvojis pirms pāris mēnešiem. Tur bija ieradusies filmēšanas grupa, un pēc intervijas viena no grupas dalībniecēm - jauna meitene - piegājusi viņam vēlreiz klāt, apkampusi un teikusi: «Paldies par Latvijas brīvību!» Viņam griboties pateikties jauniešiem, kas novērtē šo lielo notikumu. Lai gan jau it kā 4. maijā nekas tāds neesot noticis - deklarācija bija, bet viss palika tāpat: gan padomju armija, gan ekonomika, kāda bija, tāda palikusi. Taču cilvēki kļuvuši laimīgāki nekā pirms tam!