Didzis Šmits: Latvijai nav jābīstas tiesāties ar Norvēģiju

Saruna ar Eiropas Krabju zvejas asociācijas prezidentu, TV raidījuma Nacionālo interešu klubs vadītāju Didzi Šmitu par situāciju ap Svālbarā arestētajiem krabju kuģiem, par mūsu valdības darbību un bezdarbību konflikta risināšanā, par tām valstiskajām struktūrām, kuras ir gatavas aizstāvēt savas valsts nacionālās intereses, un tām, kurām ir pavisam citas intereses.

- Mēs tikāmies pirms gada, un toreiz izteicāt pārliecību, ka jautājums tuvākajā laikā atrisināsies. Visticamāk, mums par labu, jo starptautiskās tiesības ir mūsu pusē. Vajadzīga tikai stingra nostāja un politiskā griba. Kas šā gada laikā ir noticis? Kāda situācija ir šobrīd?

- Šobrīd strīds ir pakāries gaisā. Eiropas Komisija neko nespēj izdarīt vai vienkārši negrib. Tas ir neskaidrs jautājums, par ko var būt vienīgi versijas. Tomēr jau no paša strīda sākuma bija skaidrs, ka uz Eiropas Komisiju nav īpaši jācer un visas «īstās kārtis» ir mūsu pašu rokās. Lai kādu lietu uzvarētu, ir jāatrod tas, kas uztrauc otru pusi, ko tā nav gatava zaudēt, kas tai liks atkāpties un iet uz kompromisu. Šajā gadījumā tā ir Latvijas iespēja iesniegt prasību Starptautiskajā tiesā pret Norvēģiju. Tas ir vienīgais, kas šajā lietā norvēģus patiešām uztrauc, jo viņi var zaudēt krietni vairāk nekā tikai krabju zvejas vietas. Līdz šim norvēģi nekad nav atļāvušies strīdu par Svālbaru aizlaist līdz Starptautiskajai tiesai.

- Kas tā ir par tiesu?

- Tā ir Starptautiskā tiesa Hāgā, kura izskata strīdus starp valstīm. Tas būtu tipisks šāda veida strīds. Ja paskatāmies šo tiesvedību vēsturi, tad strīdi par jūras robežām, kontinentālajiem šelfiem utt. tiek skatīti salīdzinoši bieži. Pagājušā gada 3. jūlijā valdība pieņēma lēmumu savus uzņēmējus aizstāvēt līdz galam, un tas tika publiski paziņots. Tajā skaitā par iespēju vērsties tiesā. Lai par šo iespēju diskutētu tālāk, valdība pasūtīja konsultāciju starptautiskai juridiskai kompānijai. Viedoklis ir noformulēts, un tas tiks izskatīts valdības sēdē 24. aprīlī, kad ir jāpieņem lēmums, kā rīkoties tālāk. Ja skatāmies no juridiskā aspekta, tad šobrīd pasaulē ir tikai divi tiesību zinātnieki, kuri publiski atbalsta Norvēģijas oficiālo pozīciju. Abi divi sakritības pēc ir norvēģi. Viens no viņiem jau sen strādā Norvēģijas Ārlietu ministrijā un ir šīs Norvēģijas pozīcijas autors. Visi pārējie pasaules tiesību zinātnieki, tajā skaitā arī norvēģu pētnieki, kā tas redzams no dažādām disertācijām, publiskiem pētījumiem, atzīst, ka norvēģiem taisnības nebūs. Līdz ar to mūsu pozīcija ir ļoti laba, lai šādu procesu sāktu.

- Kāpēc tik ilgi procesa virzīšana tiek vilkta garumā?

- Es neteiktu, ka tiek vilkta garumā. Nu, varbūt mazliet. Tur bija ļoti daudz tehnisku darbu, kas bija jāizdara. Juridiskais atzinums un citas lietas. Tika gaidītas atbildes no Eiropas Komisijas, mēģināts runāt ar norvēģiem. Norvēģi līdz šim nebija gatavi risināt jautājumu divpusēji. Bet nu ir pavērsiens - nākamnedēļ notiek kroņprinča vizīte Latvijā, pavadošajā delegācijā ir vairākas būtiskas amatpersonas, kas atbild par šo jautājumu. Šī vizīte būs robežšķirtne šajā lietā. Ja norvēģi neatvedīs kādu risinājumu, ja sarunas beigsies bez rezultāta, atliks pieminētie tiesu darbi. Tas būtu skaidri jāpozicionē Latvijas pusei šajās sarunās.

- Vai ir līdzīgi precedenti?

- Nav par krabjiem, bet par citām zivju sugām. Konkrēti - bija runa par Spāniju. Kad bija skaidrs, ka Spānija var lemt par prasības iesniegšanu Starptautiskajā tiesā, jautājums tika atrisināts. Spāņi zvejo mencas, garneles un visu ko Svālbarā, tāpat kā citas valstis. Par citām zivju sugām ir atrasts kompromiss. Krabji ir pirmie, par kuriem norvēģi neievēro nediskriminācijas principu. Tas šobrīd ir stāsts par spēles noteikumu maiņu, jo tas var nākotnē daudz ko izmainīt reģionā. Abos gadījumos. Ja lieta tiks izbeigta, tad norvēģi jutīsies uzvarējuši arī par pārējiem resursiem šajā reģionā. Tas ir ļoti būtiski. Ja tā filozofiski skatās, tad valdībai šobrīd ir iespēja uzvilkt divus karogus. Viens ir sarkanbaltsarkans, otrs ir balts. Ja skatāmies uz Ārlietu ministrijas (ĀM) ierēdniecisko aparātu, tad kopš konflikta pirmās dienas tur ir sagatavots pacelšanai baltais karogs. Ir bailes par atbildību, ka nesanāk kā ar zviedru kuģa lietu, un citi subjektīvi apstākļi, kas paralizē domāšanu un darbības nacionālo interešu aizstāvībā. Šīs bailes bieži aiziet tik tālu, ka tiek dezinformēts pat parlaments un valdība. Neiešu ieslīgt detaļās, bet ir virkne lietu, kuras es varu pierādīt, ka fakti ir pilnīgi citādi, nekā tiek ziņots. Nesaku par visiem ĀM ierēdņiem, bet šie sabotētāji tur šodien dominē un pretdarbība ir ievērojama. Valdībai tagad ir jāizšķiras: vai turpināt to, ko jūlijā lēma. Valdībai ir jāizvēlas karogs, zem kura iet. Es pats esmu strādājis ĀM pietiekami daudzus gadus un vadījis trīs ministru birojus. Es atceros arī Vairas VīķesFreibergas laikus, kad mums bija sarkanbaltsarkanais karogs mastā. Man ir sajūta, ka pēc viņas kadences beigām šis karogs ir novilkts. Ir uzvilkts balts un dzeloņstieplēm nostiprināts. Es nerunāju tikai par krabjiem, bet par visu. Lietuvas dzelzceļa sliedes, tiešmaksājumi lauksaimniekiem - tās visas ir pietiekami vienkāršas lietas, bet mums ir šķitis - ja mēs tur publiski cīnīsimies tālāk, nekā tikai runāsim, tad iestāsies kaut kādas briesmīgas sekas. Ja mēs paskatāmies apkārt, tad citas mūsu līmeņa valstis rīkojas, un nekādas tāādas sekas neiestājas, izņemot tās, ka viņi atrisina jautājumu un iegūst arī respektu pret savu valsti. Faktiski mēs cīnāmies, lai atkal tiktu uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Zinu, ka tiek biedēts, ka starptautiskā tiesvedība ar Norvēģiju sagraus mūsu divpusējās attiecības, iedragās transatlantisko sadarbību un ko tik vēl ne. Iespējams, ka norvēģi kaut ko tādu arī aizkulisēs spēlē. Starptautiskā tiesa tieši tāpēc 1945. gadā tika radīta, lai konfliktiem būtu miermīlīgs risinājums, nevis kā vieta, kur rodas konflikti. Ja skatāmies šīs tiesas nolēmumu vēsturi, tad redzam, ka trešā daļa no šiem procesiem bijuši starp Eiropas valstīm, starp NATO valstīm. Ir bijuši skaļi politiski uzstādījumi katrā valstī - mēs neatdosim neko, un valstis, saprotot, ka politiski grūti atkāpties, devušās uz tiesu, kur jautājums mierīgā ceļā atrisināts. Nav neviena gadījuma, kad samērā draudzīgas valstis pēc tiesas lēmuma pārstāj būt draudzīgas, nerunājot par to, ka būtu sabrukusi transatlantiskā sadarbība. Nekas pasaulē no tā nemainījās, un mēs pat nezinām, ka tādas tiesvedības ir bijušas.

- Valdība tomēr jūlijā ir pieņēmusi pozitīvu lēmumu. Kas valdībā ir galvenie sabiedrotie?

- Ja runājam ministriju līmenī, tad neapšaubāmi Latvijas Republikas pozīciju aizstāv Zemkopības ministrija - ierēdņi, ministrs Jānis Dūklavs, neesmu saticis nevienu, kas teiktu: neaizstāvamies. Šobrīd runājam ar visiem, skaidrojam argumentus, un kopumā atsaucība ir laba. Protams, ja tu saki, ka ej uz tiesu, tad tev nopietni ir jābūt gatavam līdz galam aiziet, bet visa vēsture liecina, ka, jo apņēmīgāki mēs būsim iet uz tiesu, jo mazāka varbūtība, ka tiesa patiešām būs. Jautājums ir sarežģīts, jo skar resursiem bagātu teritoriju, kura ir aptuveni 16 reižu lielāka par Latviju, un neviens negrib šo jautājumu risināt tiesā. Mums dažkārt pārmet, ka krabju zvejnieki stumj Latviju uz tiesu. Mēs nestumjam Latviju uz tiesu. Ir arī citi risinājumi. Mēs esam zaudējuši investīcijas tuvu 30 miljoniem eiro, un, ja rēķinām, kā mums rēķina auditori, tas ir, piecu gadu peļņa plus investīcijas, tad runājam par 200 miljoniem eiro. Ja kāds ir gatavs samaksāt rēķinu 200 miljonu vērtībā, tad mēs varam iztikt bez tiesas. Tas nebūtu labākais risinājums, jo mēs gribētu zvejot tur desmitgades, bet kā kompromiss mūs tas apmierinātu. Jāsaprot, par kādiem resursiem mēs šobrīd cīnāmies. Pēc pašu norvēģu novērtējuma, krabju resursi Barenca jūrā tuvākajos gados pārsniegs norvēģu mencu resursu. Norvēģu mencu resurss gadā nozvejai ir miljards eiro. Ja skaitām Latvijas kuģus un īpatsvaru vēsturiskā zvejā Barenca jūrā (kvotas tiek dalītas pēc vēsturiskā principa), mums pienākas aptuveni piektā daļa. Tas nozīmē, ka runa ir par resursu, kas tuvojas 200 miljoniem eiro gadā. Tas pienāktos Latvijas valstij, un Latvijas valsts tos dalītu tālākai apguvei. Tas būtu reāls aktīvs, ar ko Latvija varētu operēt. Katru gadu.

- Ja viss izskatās tik rožaini, tad kāpēc ĀM tik sakāvniecisks noskaņojums?

- Es pats tur esmu strādājis no 1997. gada līdz 2004. gadam. Tolaik bija ļoti augsts mobilizācijas līmenis. Bija skaidri mērķi, kuri jāsasniedz, - NATO un ES. Viss strādāja uz to. Jā, varbūt ka varējām kaut ko vairāk dabūt lauksaimniecībai vai vēl kaut kam, bet atceros, kā mums teica dāņi un zviedri: šis ir klubs. Iestāšanās noteikumi ir šādi - vai nu tos pieņemiet, vai gaidiet, kad kāds jums piedāvās citus. Kaut kad. Būsiet klubā, varēsiet prasīt jau citus noteikumus. Par NATO bija citādāk, bet tas ir arī cits stāsts. Problēmas sākās tad, kad mēs jau bijām klubā, bet turpinājām darboties tā, it kā joprojām stāvētu pie durvīm. Cita problēma ir tā, ka ir parādījušās darba iespējas ES struktūrās un daudzi domā - jo viņi būs pielaidīgāki, mazāk lecīgi, jo viņu izredzes [tikt uz Briseli] būs lielākas. Ir vēl viena komponente šim noskaņojumam. Īpaši tiem, kuri necer uz karjeru Briselē. Tā ir smadzenes caurstrāvojoša doma: katra diena, kuru es pavadu šajā krēslā, ir milzīga uzvara. Katra kustība, kuru izdaru uz šā krēsla, rada risku no šā krēsla nokrist. Tāpēc labāk sēžu klusi, mierīgi un nekustīgi. Kā man viens cilvēks nesen teica: tu, Didzi, zini kādu, kurš būtu nepārvēlēts vai kā citādi cietis par to, ka viņš nepieņem lēmumus? Es zinu tikai tos, kuri ir cietuši par to, ka lēmumus ir pieņēmuši. Tā arī mūsu krabju lietā. Tur taču visādas blaknes var būt; tur ir jācīnās; tur vēl kāds var piezvanīt. Vienkāršāk ir - ai - un atmest ar roku.

- Zīmīgi, ka pret zemkopības ministru Dūklavu veļas zināmu aprindu nebeidzams kritikas vilnis. Savukārt šīs pašas aprindas dzied slavas dziesmas ārlietu ministram.

- Biju valdības sēdē par citu jautājumu pieaicināts. Toreiz Dana ReiznieceOzola bija ekonomikas ministre un mēs atteicāmies no piedalīšanās Milānas Expo. Kas, manuprāt, bija pareizs lēmums. ĀM dzina vilni, ka tas iedragās attiecības ar Itāliju. Valdība uzdeva toreiz skaidru jautājumu - nu, kas notiks? ĀM pārstāvis dziļi nopietni atbildēja: šobrīd rotācijas kārtībā Latvijas gaisa telpu sargā Itālijas iznīcinātāji… Tātad, ja nebraucam uz Milānas izstādi, tad viss, NATO vairs nesargā mūsu gaisa telpu? Es to dzirdēju pats personīgi. Vairāki ministri sāka skaļi smieties. Kur vēl nedrīkst nebraukt? Tāds ĀM ir līmenis. Neaizbrauksim uz izstādi, un mūsu gaisa telpa vairs netiks apsargāta. Tā klanīšanās aiziet jau līdz psihopātijai. Tur [ĀM] cilvēki dzīvo gadiem tādā kā siltumnīcā un pakāpeniski zaudē saiti ar realitāti. Tur viss ir vienkārši - Krievija slikti, Norvēģija labi. Tātad pret Norvēģiju iet nevar. Faktu, ka Norvēģija bija tā, kura vienojās ar Krievijas Federāciju par kopēju rīcību, lai izstumtu Eiropas floti no krabju zvejas, tie paši ierēdņi vienkārši izliekas neredzam un nedzirdam. Kamēr tāda pieeja paliek ierēdņu līmenī, vēl nekas, bet ja tas pārceļas uz valdību, tad mums kā valstij ir nopietnas problēmas. Es pietiekami ilgi sekoju valdības darbam un dažādās sev uzticētās lietās esmu aicinājis rīkoties nacionālajās interesēs. Nav labo vai slikto partiju šajā ziņā. Ir cilvēki, kas vai nu izprot, kas ir Latvijas intereses, vai nē. Es ceru, ka nākamotrdien es varēšu teikt, ka mums ir valdība, kas aizstāv nacionālās intereses.

- 23. aprīlī ierodas Norvēģijas kroņprincis. Jādomā, ka viņš tiksies arī ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Vai prezidents ir lietas kursā par krabju lietu un šo jautājumu pacels?

- Skaidrs, ka šāda vizīte tiek organizēta ilgi, un vizītes dienaskārtība, par ko tad runāsim, tiek skaņota mēnešiem. Par krabju jautājumu mēs valdībā ņemamies kopš 2017. gada janvāra. Loģiski, ja valdība ir teikusi, ka mēs savas intereses aizstāvam, tad šim jautājumam tur vajadzētu būt. Es citu domu nepieļauju. Pretējā gadījumā tas jau velk uz klaju pretdarbību visam, ko valdība iepriekš ir lēmusi un darījusi. Atceroties līdzīgu gadījumu, kad savulaik uz Baltijas valstīm devās Francijas prezidents Žaks Širaks, tad vizītes gatavošanas laikā tika dots skaidrs uzstādījums, ka ilgi garumā vilktais vēstniecību jautājums ir jāatrisina. Toreiz šis risinājums tika meklēts un beigās arī atrasts. Norvēģi arī gatavojas šai vizītei, un viņi zina, ka jautājums mums ir svarīgs un var tikt celts galdā jebkurā brīdī arī bez īpašas iepriekšējas skaņošanas. Vēl nezinu precīzu programmu, bet iespējas noteikti būs Valsts prezidentam, vicepremjeram, ārlietu ministram un virknei citu augstu Latvijas amatpersonu šo lietu celt un risināt. Un uzstādījumam jābūt skaidram - vai nu ir ātrs risinājums, vai mēs atgriežamies pie tā, kas lemts pagājušā gada jūlijā - aizstāvēt savus uzņēmējus līdz galam, t. sk. Starptautiskajā tiesā. Ja nu bailes tomēr uzvar, tad mums tas rēķins ir, un kādam tas rēķins būs jāmaksā. Licenci mums izsniedza Latvijas valsts. Latvijas valsts visu laiku atzina, ka mums ir taisnība, un Latvijas valstij ir visi instrumenti mūs aizstāvēt tiesiski. Mēs nevaram kā uzņēmums iesūdzēt Starptautiskajā tiesā Norvēģiju. Ja Latvijas valdība mums atsaka šo tiesisko palīdzību, tad tā faktiski uzņemas šo rēķinu segt no valsts budžeta līdzekļiem.