Zemes īpašnieki, uz kuru īpašuma padomju varas gados uzbūvētas daudzdzīvokļu mājas, jau ceturto reizi uzvarējuši valsti, kas cenšas ierobežot viņu tiesības pelnīt ar savu īpašumu, Satversmes tiesā. Norma, kas nosaka piespiedu nomas maksas maksimālo griestu pakāpenisku sarukšanu, atzīta par Satversmei neatbilstošu. Tas gan nenozīmē, ka apstrīdētos nomas griestus atcels.
2017. gadā Saeima pieņēma un Valsts prezidents izsludināja likumu grozījumus, kas paredzēja, ka, sākot ar šo gadu, piespiedu nomas maksimālā likme pakāpeniski sarūk līdz trīs procentiem no zemes kadastrālās vērtības.
Vēl pērn zemju īpašnieki saskaņā ar likumu no dzīvokļu īpašniekiem varēja iekasēt līdz pat sešiem procentiem no dzīvoklim piesaistītās zemes domājamo daļu kadastrālās vērtības gadā. Šogad saskaņā ar tiesas noraidītajām normām tie ir pieci procenti, nākamgad - četri, bet 2020. gadā vairs tikai trīs procenti.
Šīs normas šķita nepieņemamas vairākiem zemes īpašniekiem. Viņi pieteikumā Satversmes tiesā norādīja, ka īpašumā ir zemesgabali vai domājamās daļas no zemesgabaliem, uz kuriem atrodas citām personām piederošas daudzdzīvokļu mājas. Starp pieteikumu iesniedzējiem un minēto māju īpašniekiem pastāv piespiedu nomas tiesiskās attiecības. Īpašnieki apgalvoja, ka apstrīdētās normas ievērojami samazinās zemes īpašnieku ienākumus no viņiem piederošā īpašuma un šāds īpašuma tiesību ierobežojums neesot samērīgs. Turklāt Saeimai, grozot tiesisko regulējumu, bijis jāņem vērā iepriekšējos Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas par piespiedu nomas maksas ierobežojumiem.
Proti, likumdevējam bija jāvērtē, kā nomas maksas ierobežojums ietekmēs zemes īpašnieku stāvokli, un jāapsver iespēja izmantot saudzējošākus līdzekļus pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo arī piespiedu nomas gadījumos ir nepieciešams ievērot adekvātu attiecību pret nomas maksu brīvā tirgus apstākļos.
Saskaņā ar tiesas redzējumu Saeimai bija jānodrošina, lai visā piespiedu nomas tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā tajās būtu samērīgs līdzsvars, un jāizvairās no tāda regulējuma pieņemšanas, kas vērsts tikai uz vienas šo attiecību puses interešu aizsardzību.
Tiesa arī apšauba, ka, gatavojot likumprojektus, Saeima tos būtu pietiekami izvērtējusi un pamatojusi. «Tomēr no diskusijām, kas notikušas apstrīdēto normu izstrādes laikā, nav izsecināms pamatojums tam, kādēļ šajos ekonomiskajos un tiesiskajos apstākļos apstrīdētajās normās bija nepieciešams noteikt tieši šādu piespiedu nomas maksas regulējumu,» teikts spriedumā. Turklāt no sprieduma izriet, ka tieši nepilnīgā likumprojektu izstrādes procedūra dzīvokļu īpašniekiem svarīgo likumu normu ļāva atzīt par Satversmei neatbilstošu.
Satversmes tiesa norādījusi, ka demokrātiskā tiesiskā valstī ievērots princips, ka tiesību norma, kas nav pieņemta pienācīgā kārtībā, nevar radīt tiesiskas sekas. Tomēr, ņemot vērā to, ka piespiedu nomas tiesiskais regulējums attiecas uz vairāk nekā simt tūkstošiem personu un skar sociāli nozīmīgu jomu - mājokļu pieejamību, tas tiek atstāts spēkā līdz nākamā gada maijam. Šajā laikā Saeimai savs brāķis jālabo.
Uz to, ka Satversmes tiesa norādījusi uz likumprojekta pieņemšanas procedūras kvalitāti, ne likuma jēgu, norāda arī ar piespiedu nomas problemātiku ilgus gadus strādājušais Saeimas deputāts Sergejs Dolgopolovs. Viņš arī uzsver, ka tiesa nav atcēlusi likuma normu līdz ar tiesas spriedumu, jo kopš pēdējās reizes, kad tā skatīja ar piespiedu nomas problemātiku saistītu lietu, mainījusies arī Satversme. Proti, līdz ar Satversmes preambulas ieviešanu, tajā noteikts, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, kas likumdevējam paver plašākas iespējas ierobežot īpašnieku tiesības.
Deputāts ir pārliecināts, ka Saeimai izdosies pielāgot likumu tā, lai nākotnē būtu apmierināti gan zemes, gan dzīvokļu īpašnieki.
Jau vēstīts, ka problēmas pirmsākumi meklējami pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad īpašnieki vai to pēcteči atguva padomju varas ekspropriētos zemes īpašumus. Daudzos gadījumos, it īpaši Rīgā, piemēram, Pļavniekos, šie zemesgabali padomju varas laikā tika apbūvēti ar daudzdzīvokļu namiem. Ja privatizācijas procesa laikā zemes īpašnieks vēlējās atgūt tieši savu zemesgabalu, nevis kompensāciju, viņam tika dotas tiesības no māju iedzīvotājiem iekasēt nomu par izmantoto zemi, kas bija saistīta ar zemes kadastrālo vērtību un pārsniedza nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Dzīvokļu īpašnieku rūpe ir tā, ka par nomu viņiem jāmaksā gandrīz četras reizes vairāk par nekustamā īpašuma nodokli, kas būtu maksājams, ja dzīvoklis būtu saistīts vienā īpašumā ar tam piesaistīto zemi.
