Raimonds Bergmanis: NATO kaujas grupas palielinājušas drošību reģionā

Nākamgad Latvijas izdevumi aizsardzībai sasniegs plānotos 2% no iekšzemes kopprodukta. Sasniegt šo līmeni bija mūsu mērķis kopš 2014. gada, kad strauji saasinājās starptautiskā situācija un kļuva skaidrs, ka miers nav nekas pašsaprotams, bet izdevumi aizsardzībai nav tukša naudas šķērdēšana. Par to, kur šī papildu nauda tiks tērēta un kā šie tēriņi stiprinās mūsu drošību, saruna ar Latvijas aizsardzības ministru Raimondu Bergmani.

- Jūs nupat esat atgriezies no NATO aizsardzības ministru sanāksmes Briselē. Kas tur tika nolemts, un kā tas ietekmēs mūsu valsts aizsardzības spējas?

- Tā bija kārtējā darba tikšanās, kurā tika apspriests, kā mums ir gājis adaptācijas procesā, kurš aizsākās 2014. gadā ar Velsas samitā pieņemtajiem lēmumiem. Šobrīd ļoti svarīgi ir loģistikas jautājumi, un pirmdien (saruna ar ministru notika Lāčplēša dienā, 11. novembrī) došos uz ES aizsardzības ministru tikšanos, kurā mūsu valsts ir pieņēmusi politisku lēmumu, pievienoties tā dēvētajam PESCO (Permanent structural cooperation, angļu val.) jeb pastāvīgai strukturālai sadarbībai.

- Ko šī sadarbība ietver?

- Tur ir daudz un dažādu projektu, bet mums šobrīd ir viens vissvarīgākais, par ko runāja gan NATO ministru tikšanās reizē, gan droši vien runās arī ES ministru sapulcē. Runa ir par tā saukto militāro Šengenu, proti, iespēju pārvietoties pa ES teritoriju bez liekiem apgrūtinājumiem. NATO gadījumā mēs runājam arī par karaspēka pārvietošanos pāri okeānam. Ir ļoti būtiski to nodrošināt ātri un kvalitatīvi. Mēs šajā jautājumā izskatāmies labi, jo esam jau daudz izdarījuši likumdošanas jomā, lai militārās kravas varētu šķērsot robežu bez ilgas atļauju gaidīšanas. Ir vēl tehniskās lietas, kas attiecas uz ostu, lidostu, dzelzceļa infrastruktūru. Tas saistās arī ar Rail Baltic projektu, kurš ir ļoti svarīgs arī no drošības aspekta. Vakar jau runāju ar satiksmes ministru par iespējamo sadarbību šajos jautājumos.

- Kuras šobrīd ir problēmvietas?

- Piemēram, tiltu kravnesība, tuneļu augstums. Izvietojot pastiprinātās kaujas grupas Baltijas valstīs un Polijā, daudz kur, īpaši Polijā, radās dažādas problēmas.

- Vai tas nozīmē, ka atgriežamies pie tās situācijas, kāda bija padomju laikos, kad katra civilā objekta funkcionalitāte tika vērtēta atbilstoši kara situācijai un šā objekta būve tika obligāti saskaņota ar militāristiem?

- Runa ir par kritiski svarīgiem infrastruktūras objektiem, kur sadarbība notiek. Ja notiek jauna būvniecība vai rekonstrukcijas, tad daudzas mums [armijniekiem] svarīgas lietas tiek ņemtas vērā.

- Nupat iznāca Eiroparlamenta deputātes, bijušās ārlietu ministres Sandras Kalnietes grāmata par Latvijas ārlietu dienestu, un šo grāmatu caurvij aizvainojums, ka lielās valstis pret mazākajām valstīm izturas diezgan nevērīgi, vienaldzīgi un mazām valstīm ir grūti ar tām atrast sapratni. Vai ir iznācis savā darbā ar kaut ko līdzīgu saskarties?

- Divu gadu laikā, kopš esmu ministrs, atrodoties pie kopējā galda, pie kura šobrīd jau ir 29 NATO valstis, neko līdzīgu neesmu jutis. Nejūtu atšķirību, vai tā būtu lielvalsts, dibinātājvalsts vai valsts, kura vēlāk pievienojusies aliansei. Tur valda konsensa princips, kas ir grūts uzdevums brīžos, kad ir visiem jāvienojas, bet tieši pagājušajā gadā Varšavā notika NATO valstu vadītāju samits, kurā pieņēma šos vēsturiskos lēmumus par sabiedroto paplašināto kaujas grupu izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā. Es patiešām uzskatu, ka šie lēmumi ir vēsturiski, un mēs varbūt vēl līdz galam neapzināmies šo lēmumu milzīgo nozīmi mūsu valsts drošībai. Varšavā man bija daudzas divpusējas tikšanās, un viena no tām bija ar Spāniju. Spānijas puse uzreiz skaidri paziņoja, ka viņi ļoti labi izprot mūsu situāciju un viņi ir gatavi palīdzēt un iesaistīties. Ar to arī viss bija pateikts. Ne par kādu situācijas neizpratni nevar būt ne runas. Arī Itālijas puse, kuras robežsardzei ir milzīga slodze sakarā ar migrācijas plūsmām, šeit ir, un arī viņu attieksme ir ļoti izprotoša. Vislabākā atbilde uz jūsu jautājumu ir mūsu kaujas grupa, kuru vada kanādieši. Mums ir transatlantiskā sasaiste ar Kanādu, un varu teikt paldies par viņu izpratni un iesaisti šajos procesos, kas ar katru gadu tikai padziļinās. Latvijā vairākkārt ir bijis gan Kanādas aizsardzības ministrs, gan ārlietu ministrs, un vienmēr mums ir bijusi ļoti laba saprašanās. Šā gada 25. maijā Briselē bija NATO valstu vadītāju tikšanās, kuras laikā Kanādas aizsardzības ministrs Hardžits Sadžans iepazīstināja mani ar Kanādas premjerministru Žistēnu Trudo kungu, kurš, uzzinājis, ka tieši tajā dienā manam dēlam ir 18 gadu jubileja, nosūtīja viņam pa telefonu videosveicienu. Tas tikai parāda, cik patiesas un ieinteresētas ir mūsu valstiskās attiecības. Ceru, ka viņš [Trudo] apmeklēs valsts vizītē arī Latviju, kas būtu ļoti nozīmīgi. Runājot par atlantisko solidaritāti, jāpiemin arī Slovēnijas un Albānijas karavīru piedalīšanās šeit izvietotajā kaujas grupā, lai arī pie viņiem Balkānos miers joprojām ir visai trausls. Tāpat jāpiemin Polija, kuras karavīri šeit ir lielā skaitā, lai arī tāda paša kaujas grupa ir pie viņiem. Mūsu kaujas grupas veidošanās procesa sinerģija ir vienotībā un solidaritātē.

- Domnīcas RAND pētījumā, kurā tika izspēlēti dažādi iespējamās karadarbības scenāriji, tika norādīts, ka Krievijas frontāla uzbrukuma Baltijas valstīm gadījumā milzīga nozīme būs, vai Polijas bruņotie spēki nekavējoties uzsāks aktīvu darbību un nāks palīgā.

- Tur ir tā dēvētais Suvalku koridors [Lietuvas - Polijas robežposms starp Kaļiņingradas apgabalu un Baltkrieviju], kas ir ļoti būtisks faktors. Tas nevienam nav noslēpums, un Krievija īpaši trenē iespēju atslēgt Baltijas valstis no iespējamās palīdzības militāras krīzes situācijā. Ar Poliju mums ir ļoti laba sadarbība. Viņi ir ļoti izprotoši, un man ir arī labas personiskās attiecības ar pieredzējušo Polijas politiķi, aizsardzības ministru Antoniju Macerēviču. Viņš Polijā ir ļoti cienījams politiķis, stingrs politiķis, un tagad arī pašā Polijā tiek strauji attīstīta militārā industrija, palielinās investīcijas bruņotajos spēkos, un Polija ir viena no tām valstīm, kura aizsardzības vajadzībām jau atvēlē 2% no IKP. Ja nākamgad arī mēs ar Lietuvu sasniegsim šo līmeni, tad tādas būs tikai astoņas valstis no 29 NATO valstīm.

- Ja pieminam šos 2%, tad cilvēki vēlas zināt, kur tā nauda aizies? Kas jauns tiks uzbūvēts, kādi jauni ieroči, kādas jaunas militārās tehnikas vienības būs mūsu arsenālā?

- Attīstība notiek ļoti strauji, un te man jāsaka milzīgs paldies tautai, valdībai, parlamentam par izpratni, ka tiek atvēlēti šie līdzekļi. Tas nav viegli, jo vajadzības ir visiem un daudz, bet, neskatoties uz to, viņi ir nākuši pretim un atvēlējuši papildu līdzekļus aizsardzībai. To augsti novērtē ikviens sabiedrotais, jo rādām piemēru, ka mēs paši gribam aizstāvēt savu valsti. Redzot to, arī viņi ir gatavi iesaistīties un palīdzēt. ASV ir milzīgas summas šeit ieguldījušas. Mēs esam uzbūvējuši daudz noliktavu, kuras mums bija ļoti nepieciešamas; ir uzceltas jaunas kazarmas; strauji attīstās Lielvārdes lidostas infrastruktūra. Par mūsu galveno bāzi vislabāko raksturojumu deva Kanādas ministrs, kurš šeit jau ir bijis trīs reizes. Viņš teica, ka netic pats savām acīm, cik strauji viss attīstās - kazarmas, poligoni, noliktavas, remontdarbnīcas, ēdnīca, sporta zāle. Kas attiecas uz kaujasspējām, tad man jāsaka paldies par pacietību bruņotajiem spēkiem, bet jo sevišķi Zemessardzei, kurai ir bijuši daudzi solījumi, kuri ne vienmēr ir pildīti. Arī šobrīd sakarā ar Varšavas lēmumu, lai varētu realizēt uzņemošās valsts pienākumus, mums bija jāpārplāno dažas pozīcijas iekšējā budžetā. Tāpēc atkal viss ir drusku atbīdījies, bet nekas nav apstādināts un pārtraukts. Mums ir mehanizācijas projekts, kura ietvaros ir iegādātas bruņumašīnas no Lielbritānijas. Šogad parakstījām ar austriešiem piegādes līgumu par kaujasuguns atbalsta pašgājēju artilēriju. Ceru, ka 18. novembrī to redzēsim braucam krastmalā. Daudziem šī tehnika droši vien liksies kā tanki, bet tās ir artilērijas iekārtas, kas vizuāli ir līdzīgas tankiem. No austriešiem mēs pērkam arī 120 mm mīnmetējus. Ar dāņiem ir parakstīts līgums, un ceru, ka tuvākajā laikā saņemsim pretgaisa aizsardzības iekārtas Stinger. Ir uzlabotas mūsu agrās brīdināšanas radaru sistēmas. Nākamgad būs vēl papildu iekārtas, kuras spēs nosegt nelielos iztrūkumus zemu lidojošo objektu atklāšanā. Ir visu Bruņoto spēku vadības kopīgs uzstādījums nākamgad nodrošināt visus karavīrus ar individuālo ekipējumu, jo nākamgad augustā šeit būs lielākās militārās mācības, kādas šeit ir bijušas pēc neatkarības atgūšanas.

- Vai šajās mācībās piedalīsies arī jau pieminētais NATO bataljons?

- Domāju, ka jā, jo šobrīd notiek šīs kaujas grupas pilnvērtīga integrācija mūsu sauszemes spēkos. Turpinot par mūsu spēkiem, ir ļoti daudz izdarīts speciālo uzdevumu vienības kaujaspēju attīstīšanā; ikvienā Zemessardzes bataljonā ir izveidotas paaugstinātās gatavības vienības; ar katru gadu pilnveidojas mūsu inženierspēki, jo tiek iegādāta arvien labāka tehnika. Tāpat noris sarunas par prettanku ieroču lielāka apjoma iegādi.

- Tanki tradicionāli ir Krievijas sauszemes spēku triecienspēks. Ko esam gatavi likt pretī?

- Cīņa pret tankiem ir ļoti būtisks mūsu aizsardzības stratēģijas elements. Ja mēs attīstām savas valsts bruņotos spēkus un mums nav domas iet karagājienā pret citām valstīm, tad prettanku un pretgaisa aizsardzība ir pats galvenais. Tas ir tieši tas, ko mēs kopā ar saviem sabiedrotajiem tagad darām un darīsim. Jau šobrīd mums ir Izraēlā ražotie prettanku ieroči Spike, mums ir arī Karl Gustaw sistēmas. Var teikt, ka ir pietiekami labi, bet varētu būt vēl vairāk. Šobrīd līdzekļi tam ir, un prettanku ieroču arsenāls tiks papildināts. Bruņotie spēki mums iesniedz pieprasījumu, pēc tam notiek operacionālā izvērtēšana, kas mums visvairāk ir nepieciešams un kādi mums ir līdzekļi. Ko varam atļauties? Te ir jāatrod optimālais vidusceļš, un, piemēram, gadījumā ar CVRT kāpurķēžu kaujasmašīnām no Lielbritānijas esam atraduši ļoti labu risinājumu. Šīs mašīnas ir parādījušas apbrīnojamu labu sasaisti ar mūsu dabas un klimatiskajiem apstākļiem.

- Runas, ka nopirka vecas konservu bundžas, ir nepamatotas?

- Pilnīgi nepamatotas, un tas pierādījās, kad šogad lielākais karavīru daudzums kopš neatkarības atjaunošanas devās uz apmācībām Vācijā, un viņi ar šīm mašīnām parādīja fantastiskus rezultātus. Amerikāņi bija pārsteigti, ka tikai gadu mēs šīs mašīnas lietojam, bet esam sasnieguši tik augstas profesionālās vadības spējas.

- Palielinoties aizsardzības izdevumiem, arvien skaļāk izskan balsis, ka nepieciešams veidot savu militāri tehnisko industriju, lai šī papildu nauda darbotos arī mūsu ekonomiskajās interesēs.

- Kad atnācu šeit strādāt, tad parlamentārais sekretārs bija Panteļējeva kungs. Viņš man tā smiedamies pajautāja: «Tu, Raimond, tur, otrajā stāvā, redzi to portretu galeriju? Arī tu tur karāsies, un, kad cilvēki ieraudzīs tavu bildi, ko viņi atcerēsies? Ko tu esi izdarījis?» Es tā padomāju - labs jautājums. Viens no maniem uzdevumiem pašam sev un visai sistēmai kopā ir aizsardzības industrijas attīstība Latvijā. Mums tā bija, bet mazattīstītā stāvoklī. Tagad to visu cenšamies uzlabot, un ceru, ka jau tuvākajā laikā spēsim paziņot par jauniem sadarbības līgumiem, lai pēc iespējas vairāk naudas paliek šeit uz vietas. Tagad daudzas lielās militārās kompānijas, kas mums piegādā ekipējumu, bruņojumu un citas lietas, to ir sapratušas un ir akceptējušas jaunos spēles noteikumus. Šīs kompānijas, pašas sev par pārsteigumu, ir atradušas šeit vietējos uzņēmumus, kas augstā kvalitatīvā līmenī ir gatavas sadarbībai. Daudz vienkāršāk un izdevīgāk ir, ja tehnikas apkopi mūsu bruņutehnikai var nodrošināt uz vietas, nevis sūtīt kaut kur tālu prom. Pirms Otrā pasaules kara šeit bija trīs munīciju ražojoši uzņēmumi. Ceru, ka nākotnē munīciju mūsu bruņoto spēku vajadzībām piegādās mūsu pašu uzņēmumi. Tas ir ļoti būtiski piegāžu drošības dēļ, īpaši krīzes situācijā. Tāpat mēs esam noslēguši sadarbības memorandu ar lauksaimnieku organizācijām par pārtikas apgādi mūsu bruņotajiem spēkiem un Zemessardzei.

- Situācija pasaulē strauji izmainījās pēc 2014. gada notikumiem. Vai tagad spriedze attiecībās ar Krieviju iet mazumā vai pieaug?

- Jā, 2014. gadā situācija krasi saasinājās, bet nevajag arī aizmirst 2008. gadu, kad notika Krievijas iebrukums Gruzijā. Tas parādīja, ka situācija nav tāda, kādu mēs cerējām redzēt. Arī tagad Krievijas karaspēka klātbūtne mūsu pierobežā būtiski pieaug un nav nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka spriedze atslābst. Būvējas jauna militārā infrastruktūra, tiek dislocētas jaunas vienības. Šoigu kungs (Krievijas aizsardzības ministrs) paziņoja, ka tiks izvietotas trīs jaunas divīzijas. Tie ir milzīgi skaitļi, salīdzinot ar to, ko viņi mums pārmet, ka it kā viņus provocējam ar savām vienībām.

- Vai mūsu papildu NATO spēku bataljons atsver šīs Krievijas trīs divīzijas?

- Tas jau arī parāda, ka no mūsu puses tā nav provokatīva darbība, bet gan atturēšana. Šī atturēšana ir darbojusies un arī tagad darbojas. Savulaik Varšavas pakta militārais pārsvars pār Rietumberlīnē esošajiem ASV spēkiem bija vēl graujošāks, bet šī atturēšanas doktrīna un Vašingtonas līguma 5. pants savu nozīmi ir pierādījis pilnībā. Tas darbojas, un par to nevienam nav šaubu. Par to es kārtējo reizi pārliecinājos nupat vizītē Somijā, kur to apliecināja arī ASV valsts aizsardzības sekretārs Matisa kungs. Kaujasgrupu izvietošana Baltijas valstīs un Polijā ir radījusi daudz drošāku situāciju visā reģionā.