Nākamgad plānotas finansiālas piešprices gan vairāku bērnu ģimenēm, gan audžuģimenēm, gan daļai pensiju. Cik pietiekamas un taisnīgas tās ir, kādas vēl izmaiņas sociālajā jomā gaidāmas un kas sekos ministra atvainošanās vārdiem bērnunama bērniem, Neatkarīgās intervija ar labklājības ministru Jāni Reiru (Vienotība).
Neatkarīgā: - No nākamā gada ģimenes pabalsta apmērs un piemaksas būs atkarīgi no audzināmo bērnu skaita. Iepriekš partijām un LM bija dažādi varianti, cik, par cik bērniem saņems un vai papildus piemaksās no februāra vai marta. Ir izkristalizējies galīgais variants?
Jānis Reirs: - Ja pieņemtu sākotnējo versiju, ap 70 000 vecāku samazinātu pabalstu, uzskaitot tikai nepilngadīgos bērnus, kas nebūtu pieņemami. Eiropas praksē sociālo palīdzību mazina tikai krīzes laikā. Arī LM atbalstīja plīdzības nesamazināšanu un piedāvāja, saglabājot esošo sistēmu un uzskaiti, papildus esošos 32 miljonus eiro novirzīt tikai nepilngadīgiem bērniem ģimenē. Ja ģimenē ir trīs nepilngadīgi bērni, piemaksa pie esošā pabalsta ir 66 eiro, ja divi - tad ir 10 vai 12 - vēl veicam aprēķinus. Ja ir tikai viens nepilngadīgais bērns, piemaksas nebūs.
- Tad nav atbalstīts Nacionālās apvienības rosinātais plāns par katru bērnu, sākot no trešā, maksāt 100 eiro pabalstu?
- Nē, 100 eiro nav pašmērķis.
Šis apvienojums, kur ir universāls pabalsts, ko maksā visiem, neatkarīgi no ieņēmumiem, statusa, plus piemaksa par nepilngadīgajiem bērniem, ir ļoti labs.
- Jūsuprāt, piemaksu apjoms ir tāds, ka tas tiešām būtiski stimulēs dzimstību?
- Nē, diez vai arī lielākas summas stimulētu. Demogrāfija nav tikai dzimstība, bet viss no dzimšanas līdz pensijai un tā tālāk. Salīdzinoši ar citām OECD valstīm mūsu pakete uz bērna dzimšanas brīdi un līdz bērna pusotra gada vecumam ir ļoti laba. bet mums ir bedre ar bērnudārzu nodrošināšanu, ir grūtības ar darbu, jo īpaši reģionos.
Nacionālās attīstības plānā (NAP) noteicām trīs galvenos virzienus: ataudze, reģionālā attīstība un ekonomikas izrāviens. Bija doma novirzīt papildu budžeta līdzekļus proporcijā 50% ataudzei, 25% reģionālajai attīstībai un 25% ekonomiskai stimulācijai, bet reģioniem un ekonomikai ir stipri mazāk, un ataudzei novirzīts vairāk nekā 50% no jaunās naudas. Neieguldām līdzekļus demogrāfijas plašākā izpratnē, visā cilvēka mūžā. Kā demogrāfijas lietu padomē teica daži eksperti, mūsu politika stimulē dzemdēt bērnus šeit un pēc tam braukt uz ārzemēm, lai nodrošinātu bērnu nākotni.
- Jūsuprāt, šī proporcija ir nepareiza?
- Tā ir pareiza, bet mēs to nepildām. Gan teritorijas attīstībā, kad ekonomiskajā izrāvienā pērn bija 7% no plānotajiem 25% no jaunās naudas. Korekcijas ievieš arī aizsardzības budžets, bet mēs nepietiekami ieguldām teritorijas attīstībā, lai arī reģionos attīstītos bizness, lai būtu labi apmaksātas darba vietas.
- Nevar nodrošināt reģionālo attīstību, reģioni iztukšojas, slēdzam skolas - reģioni iztukšojas vēl vairāk, vairs netaisa ceļus. Ar šīm nozaru politikām nevis mēģinām šo tendenci apstādināt, bet iztukšojam vēl vairāk. Jūsu sfērā ir iespēja to kaut nedaudz kompensēt? Piemēram, varat kā īpaši stimulēt to reģionu ģimenes, kas vairāk pakļautas nabadzības riskam? Tādas vairāk ir Latgalē un Vidzemē.
- Tādu instrumentu, lai atsevišķi stimulētu kādu reģionu ģimenes, man nav. Bet jāveido infrastruktūra, lai tur arī nāktu bizness, veidotos attīstības centri. No atšķirīgā ekonomiskās attīstības līmeņa reģionos cieš arī bērni, piemēram, lēmumi par bērnu izņemšanu no vardarbīgām ģimenēm vai par sociālo palīdzību tiek pieņemti atkarībā no pašvaldību rocības. Nevar bērnu pakļaut briesmām tikai tāpēc, ka viņš dzīvo pašvaldībā, kura nevar sniegt pienācīgu palīdzību, nodrošināt audžuģimeni vai izņemšanu no vardarbīgas ģimenes.
- Valsts te var iejaukties un šo netaisnību, nevienlīdzību izlīdzināt? Jums nav nekādi instrumenti kompensēt šo nevienlīdzību?
- Nedomāju, ka kāda valsts to vispār spētu. Arī bāriņtiesās, ar sociālā darba nodrošinājumu tas ir redzams, ka mums ir liela noslāņošanās, divu ātrumu sociālā palīdzība. Tas nav pieņemami. Plānojam bāriņtiesas stiprināt, tās pārņemt valsts pakļautībā un panākt, lai tās pieņem vienotus risinājumus gan Rīgā, gan mazajās pašvaldībās. Pašvaldībām ir jābūt tādām, kuras var nodrošināt visus pakalpojumus, ja kāda daļa pašvaldību to nevar, tad tā nav pašvaldība.
Tā kā dzimstība pēdējos divos gados ir jūtami kritusies, LM uzskata, ka varbūt jārunā nevis par trešā bērna, bet par otrā bērna politiku. NAP ierakstīts - veicināt otro un trešo bērnu - nezinu, kurā brīdī tas otrais pazuda. Mums par to jāatjauno diskusija un jādod ceļamaize nākamajai valdībai skatīties plašāk. Gandrīz katrā pasākumā, konferencē sastopu ģimenes, kas saka: mums nav bērnu, un mēs negribam, pastāstiet, kāpēc mums vajag vispār bērnus! Un tās vairs nav atsevišķas ģimenes. Nevar arī tās sākt biedēt ar izmiršanu vai pensijām. Bet noteikti varu teikt, ka nākamajos desmit gados pensiju sistēma nemainīsies. Līdz ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanu pensionāru un strādājošo skaits izlīdzinās. Līdz 2025. gadam neko nepārskatīsim, pēc tam vismaz divi gadi būs jāizvērtē, kā pieaug dzīvildze. Izmaiņas varētu būt pēc gadiem desmit.
- Mēs varbūt pensiju nemaz nepieredzēsim, kā izteicies ekonomists Mārtiņš Kazāks, «mirsim strādājot».
- Attīstoties medicīnas pakalpojumiem, iespējas strādāt palielināsies. Vēl viena rezerve ir nodokļu maksātājos - tikai 600 000 cilvēku maksā nodokļus vismaz minimālā apjomā. Mums jau tagad uz vienu pensionāru faktiski ir viens strādājošais, nevis divi! Ja pārējie 300 000 strādājošo maksātu nodokļus vai sociālās iemaksas vismaz minimālā apjomā, sociālais budžets pieaugtu ļoti nozīmīgi. Arī mana iniciatīva par pensijas piešķiršanu 1% apmērā strādājošajiem vecākiem uzreiz, nevis kaut kādā uzkrājumā, varētu veicināt sociālo iemaksu veikšanu.
- Ja 1% iemaksa tiks ņemta no summas, kas tagad tiek novirzīta pensiju apdrošināšanai, sanāks, ka 1% aizies šodienas vecāku pensijām, bet neuzkrāsies pašu bērnu pensijām?
- Nē. No 35,09% sociālā nodokļa 24% aiziet pensiju sistēmai un pārējais citiem apdrošināšanas veidiem - slimības lapām, bezdarbam, invaliditātes pabalstiem... 20% no šiem 24% aiziet individualizēti personas pensijai, bet 4% iet solidaritātes sistēmā.
- Tad to procentu ņems no solidaritātes daļas?
- Tieši tā! Un nesamazinās pensiju ne tiem, kam nav bērnu, ne citiem, arī indeksācija nemazināsies. Pensija pieaugs tiem, kuru bērni maksā sociālo nodokli vismaz minimālā apjomā. Piemēram, jauna skolotāja, kas pēc studiju beigām saņems minimālo likmi 720 eiro, 7,20 vai, ja ir abi vecāki, 3,60 katram novirzīs pie pensijas, ja ir divi maksātāji, tad jau vairāk. Tas ir nozīmīgi ļoti daudziem pensionāriem. Ar šīm individuālajām bērnu iemaksām kompensēsies arī tas, ka vecāki bērna kopšanas atvaļinājumā nesaņem pilnvērtīgas sociālās iemaksas.
- Virziens labs, bet vai tomēr šī nav tāda lāpīšanās? Vai šī sistēma būs līdzvērtīga tam, kas piedāvāts jau iepriekš, proti, sasaistīt pensijas apmēru un pensionēšanās vecumu ar izaudzināto bērnu skaitu?
- Tā nav laupīšana. Tad no kurienes ņemt naudu? Jāatņem citiem! Šī sistēma nodrošina, ka nauda netiek atņemta citiem.
- Vai nav diskutabli novirzīt šo summu tikai no pilnu likmi maksājošajiem? Ne tikai mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju, pašnodarbināto, bet arī radošo profesiju pārstāvju, autoratlīdzību saņēmēju vecāki tad piemaksu nesaņems.
- Tas nebūtu godīgi un pareizi. Tad viņi maksās saviem vecākiem, bet mēs tālāk kopā sametīsimies viņiem, jo, maksājot mikrouzņēmuma nodokli, viņi paši nenopelnīs minimālo pensiju! Jau tagad viņiem aziet daļa no tiem 4%, kas ir solidaritātei. Ja cilvēks grib, lai daļa līdzekļu nonāk vecākiem, jāpiedalās vismaz minimālā līmenī sociālajās iemaksās.
- Saeima konceptuāli atbalstījusi priekšlikumu par otrā līmeņa pensiju mantošanu, ja iemaksu veicējs ir miris pirms pensijas vecuma.
- Tas nav iespējams, neizpostot sociālo budžetu.
- Šo NSL priekšlikumu atbalstījuši visi Saeimas depuāti, tostarp Vienotības!
- Ja pensijas maksātu no valsts budžeta, šāda sistēma būtu iespējama, bet mums uzkrājumu veido katrs pats no savām sociālajām iemaksām. Ja pārejam uz otrā līmeņa pensijas mantošanu, tad pensiju izmaksas visiem drīkstēs būt tikai ekspluatāciju garumā - ja cilvēks aiziet pensijā 65 gados, tad viņam otro pensiju līmeni maksātu tikai 20 gadus, kamēr ir nauda, ko viņš uzkrājis. Bet, ja pensionārs nodzīvo ilgāk, tad viņam pensiju nemaksātu vispār, jo nebūtu, no kā. Bet tagad daudzi cilvēki dzīvo ilgāk, un viņiem turpina maksāt to, ko viņš nav nopelnījis. Un tad, ja iestājies mantošanas gadījums, to naudas daļu, kas paliek pāri, varētu mantot.
- Tad uzskatāt, ka mantot pensijas nav iespējams, pat uz terminētu laiku, kamēr pēc otras puses zaudēšanas pārkārto dzīvi?
- Ja valsts garantē vai apmaksā to, tad var, ja ne, tad nauda tiks paņemta no visiem pārējiem. Ir ļoti viegli pieņemt kaut ko populistisku pirms vēlēšanām.
- Daļa cilvēku apmierināti, daļa kritizē šā gada pensiju indeksāciju, kas nodrošina lielāku pieaugumu lielākām pensijām (līdz 350 eiro) un mazāku - mazākām. Kur te nevienlīdzības mazināšana?
- Nevienlīdzība tiek mazināta ar to, ka indeksē pensiju līdz noteiktam apjomam - 349 eiro šogad, nākamgad vairāk. Pieliekot visiem vienādi indeksācijā, mēs degradētu sociālā nodokļa maksāšanas jēgu. Jā, cilvēki, kuri pensionējās pirms šīs sistēmas izveides, ir grūtākā situācijā, tāpēc no nākamā gada jūlija viņiem par nostrādāto gadu pieliks 50 centu. Meklēsim variantus, kā pielikt vairāk arī tiem, kas pensionējās no 1995. līdz 1998. gadam. Bet visiem vienādi pielikt nebūtu pareizi. Uzskatu, ka šī sistēma ir taisnīga.
- Tādēļ, ka viņi maksāja mazākus nodokļus, viņiem jau ir mazāka pensija. Ar mazāku indeksāciju netiek sodīti divreiz?
- Bet indeksācijas uzdevums ir nodrošināt to dzīves līmeni, kāds ir.
- Vai kompensēt dzīves sadārdzinājumu? Mazāk pelnošajiem sadārdzinājums ir mazāks?
- Sadārdzinājums ir, bet, ja tu patērē 100 eiro, tad inflācijas radītais sadārdzinājums ir, piemēram, divi eiro, ja patērē 150 eiro, tad trīs eiro.
Tad kāpēc neindeksē pensijas virs 350 eiro? To saņēmējiem arī vairāk pieaug dārdzība, viņi arī maksājuši lielākus nodokļus!
- Nevarat man prasīt pamatot divas savstarpēji izslēdzošas lietas!
- Ja dažādās piemaksas argumentējat ar to, ka tie, kas vairāk maksājuši sociālo nodokli, arī vairāk pelnījuši, tad tie, kas saņem virs 350 eiro, arī maksājuši lielākus nodokļus.
- Ir koeficients, kurš ir atrasts un par ko politiķi vienojušies, kas ir līdzsvars starp viedokli, ka netaisnīgi ir visiem nepielikt vienādi, un viedokli, ka jāindeksē visa pensija.
- Plānots, ka saruks IIN atmaksa no 3. pensiju līmeņa vai uzkrājošās dzīvības apdrošināšanas par 3% līdz ar IIN samazināšanos, peļņas nodoklis augs no desmit uz 20%, pagarinās iemaksu izņemšanas liegumu no pieciem uz desmit gadiem. Tas būtiski mainīs attieksmi pret uzkrāšanu?
- Jau tagad maina. Iemaksas 3. pensiju līmenī bieži bija nodokļu optimizācija - decembrī iemaksāja, saņēma nodokļu atlaides un jūnijā naudu izņēma ārā. Tagad tā nevarēs.
- Konferencē publiski atvainojāties bērnunamu bērniem un par to, ka joprojām Latvijā eksistē bērnunami un citas līdzīgas institūcijas, lai gan valsts deklarējusi, ka katram bērnam jāaug ģimeniskā vidē. Cēls žests, bet kādi ir konkrēti plāni?
- Īstenosim deinstitucionalizāciju, kam ir nozīmīga palīdzība no Eiropas līdzekļiem. Tā attiecas uz bērniem ar īpašām vajadzībām sociālās aprūpes centros, kādu ir nedaudz virs 300. Tur varētu palikt tikai bērni, kuri tiešām fiziski nevar izdzīvot ārpus speciālās aprūpes. Pašvaldību bērnunamos, kur ir vairāk nekā 1200 bērnu, mūsu iespējas ir ierobežotākas, bet mēs veidojam labu piedāvājumu, lai veidotu audžuģimenes. Tajās esošajiem bērniem parasti ir dažādas veselības problēmas, kuru risināšana prasa lielu laika un finanšu ieguldījumu. Arī uzturlīdzekļu nav pietiekami, nav sociālās aizsardzības, netiek veidoti uzkrājumi pensijām, nav metodoloģiskās, psihologa, uzvedības konsultantu palīdzības. Mēs būtiski mainīsim situāciju, pirmām kārtām palielinot līdzekļus, jo nav godīgi, ka dažām pašvaldībām bērna uzturēšana bērnunamā izmaksā 1000 eiro mēnesī, bet audžuģimene saņem uzturlīdzekļos 95 eiro. Šo naudu palielināsim līdz 215 eiro par bērnu līdz sešu gadu vecumam un 258 eiro līdz 18 gadiem. Par audžuvecākiem tiks veikta arī pensijas, invaliditātes un bezdarba sociālā apdrošināšana, būs arī nozīmīga nemateriālā palīdzība, pieejamas speciālistu konsultācijas. Mainīsim arī sistēmu, kā tiek reģistrēti bērni institūcijās, lai tās nekavētos ar bērnu iekļaušanu reģistrā. Tagad ne visi bērni tiek uzrādīti adopcijas un audžuģimeņu reģistrā.
- Jūsuprāt, tas darīts apzināti, jo pašvaldībām ir finansiāli izdevīgāk vairāk bērnu atstāt iestādē?
- Domāju, ka jā, lai tur bērnu skaits būtu lielāks.
Rakstīsim arī vadlīnijas bāriņtiesām un sociālajiem darbiniekiem, kā organizēt darbu, nopietni iesaistīsies Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija - nekāda veida tolerance pret pārkāpumiem vai bērna slēpšanu nevar būt! Audžuģimenēm jābūt pieejamai visai informācijai par bērniem, kurus iespējams uzņemt.
- Par to, ka bērniem nav vietas bērnunamos un tie būtu pakāpeniski slēdzami, tiesībsargs Juris Jansons runāja jau 2012. gadā. Kas izdarīts piecos gados?
- Varu atbildēt tikai par pēdējo pusotru gadu, kad biju ministrs. LM te ir viens no vismazāk ietekmīgiem spēlētājiem. Lai mainītu sistēmu, pamatā nepieciešama sabiedriskā doma, kas diemžēl bieži šos bērnunamus un sociālās aprūpes centrus vairāk uztver kā higiēnas iestādes, kur bērniem ir labi, viņus pabaro, apģērbj, ir, kur gulēt...
Beidzamā gada laikā šī izpratne gan jūtami mainījusies, par ko jāteic liels paldies arī medijiem, kuri pēc viena skaļāka sižeta turpina sekot līdzi notikumiem. Attieksmes maiņu sajutu uz savas ādas. Kad deinstitucionalizācijas projekta ietvaros parakstīju rīkojumu par trīs iestāžu slēgšanu, tostarp Kalkūnu, gan Kalkūnu darbinieki, gan mediji stāstīja, cik tas ir slikti, netika pieminētas bērnu vajadzības, bet tika runāts par darba vietām! Un man nācās šo rīkojumu atcelt.
Gan ekspertu atzinumi, gan pasaules pieredze liecina, ka institucionālā sistēma neder. Lai cik labi būtu tur apstākļi, tie nevar aizvietot ģimeni.
- Tajā, kāpēc tik ilgi tas viss šādi vilcies, redzat iemeslu sabiedrības tolerancē, nevis politiskās gribas trūkumā lauzt ietekmīgiem spēlētājiem izdevīgu sistēmu?
- Ja bērnu ieliek bērnunamā, pašvaldība maksā noteiktu summu, bērnunams aizsūta bērnu uz internātskolu, un par to vēl samaksā Izglītības ministrija. Dažas internātskolas aizsūta uz psihiatrijas slimnīcu, kur par bērnu vēl samaksā Veselības ministrija.
- Kur te sabiedrības tolerance un vaina?
- Sabiedrības attieksme ir tā, ka tā ir laba lieta - dzīvot iestādē. Tas, ka cilvēkam neveidojas izpratne par to, kā veidot attiecības ģimenē, kā uzvārīt tēju, samīļot vecākus vai kā būt samīļotam, ir otrā plānā. Bet beidzamā gada laikā tas ir kardināli mainījies. Vēl pašvaldību vēlēšanās gan nebija jautājumu par to, kāpēc mums ir bērnunams un nav audžuģimeņu. 39 pašvaldībās nav nevienas audžuģimenes!
- Kad varētu tikt slēgti klasiskie bērnunami, izņemot tās iestādes, kur bērniem vajadzīga pastāvīga medicīniskā palīdzība?
- Sociālajiem aprūpes centriem arī nav jābūt, vairāk nekā 1000 bērnu aug ģimenēs ar vēl sliktākām diagnozēm. Ir dienas centri, kur bērnu var atstāt darba laikā. Arī te jūtamas izmaiņas - arvien vairāk bioloģiskās ģimenes izņem bērnus no sociālās aprūpes centriem, ja pašvaldība piedāvā pakalpojumu. Paplašinot pakalpojumus, vecāki šos bērnus vairāk izņems no iestādēm. Deinstitucionalizācijas procesam jābeidzas 2023. gadā, bet bērnu jomā nozīmīgas izmaiņas gaidām līdz 2020. gadam.
