Lielais terors PSRS: Nospīdzināt, jo latvietis

«Latviešiem vajag nolaist asinis,» uzskatīja PSRS iekšlietu tautas komisārs, Staļina «suns» Nikolajs Ježovs, uzsākot prātam neaptveramas represijas pret latviešiem, kuri dzīvoja un strādāja Krievijā pagājušā gadsimta 30. gados. No arestētajiem 23 000 latviešu tika nošauti vairāk nekā 16 000. Tikai tāpēc, ka bija latvieši. Taču ne tikai mūsu tautieši cieta Lielajā terorā: laikā no 1936. gada 1. oktobra līdz 1938. gada 1. novembrim Ježova vadībā arestēja vairāk nekā pusotra miljona cilvēku, no tiem gandrīz pusei tika piespriests nāvessods. PSRS gulaga nāves nometnēs ieslodzīja miljoniem cilvēku, no kuriem lielākā daļa tur mira vai tika nogalināti.

Šogad aprit 80 gadu kopš Lielā terora Padomju Savienībā. Par to stāsta vēsturnieks Jānis Riekstiņš.

- Vai neesam piemirsuši par Lielo teroru? Par citām bēdu «gadskārtām» atceramies valstiskā līmenī, savukārt 1937./38. gada baisie notikumi, kas skāra latviešus, lielākoties tiek apieti ar klusēšanu.

- Jāatceras, ka tā pirmām kārtām bija vēršanās pret latviešiem kā tādiem: šīs masu slepkavības tika organizētas pēc nacionālajām pazīmēm. Daudzus tā laika valstsvīrus, partijas darbiniekus, militārpersonas represēja saskaņā ar tolaik izdomātām sazvērestības teorijām, ar trockismu un zinovjevismu, savukārt nacionālās operācijas tika organizētas pēc vienas pazīmes - pēc tautības. Nesen pētīju kādu dokumentu kopumu: 1937. gadā Baltkrievijā kādā kolhozā tika arestēti 50 latvieši - nebija nekādas izmeklēšanas, nekādu apsūdzības slēdzienu, vien papīra lapiņas, uz kurām rakstīts vārds un uzvārds, pāri visam - «divnieka» slēdziens «Nošaut».

Savukārt no Ļeņingradas nošaujamo saraksti tika sūtīti galvenajam «divniekam» - iekšlietu tautas komisāram Nikolajam Ježovam un PSRS ģenerālprokuroram Andrejam Višinskim. Katru mēnesi - 150 latviešu, 200 latviešu... Uzskatu, ka Lielā terora kulminācija - 1937. gads - ir jāpiemin. Dažus citus bēdīgus notikumus mēs pieminam ar valstiskuma pieskaņu, savukārt latviešu iznīcināšana Padomju Savienībā 20./30. gados tiešām ir piemirsta. 30. gados represētie latvieši līdz pat 50. gadu vidum - līdz reabilitācijai - tika uzskatīti par tautas ienaidniekiem. Neviens nepētīja šo jautājumu, un represēto latviešu bērnus uzskatīja par tautas ienaidnieku bērniem. Var jau, protams, pateikt - tie jau tikai Krievijas latvieši, ko tur pētīt! - bet viņi taču ir mūsējie! Tur bija tūkstošiem latviešu - tie bija strādnieki, inženieri, skolotāji, aktieri... Represijās tika iznīcināts latviešu teātris Skatuve, latviešu kultūras un izglītības biedrība Prometejs - tur nogalināja visus, sākot ar biedrības priekšsēdētāju, beidzot ar apkopēju. Manuprāt, globālajā skatījumā uz latviešiem - vai viņi ir rietumos, vai austrumos - vajadzētu vērtēt, cik nežēlīgi ar viņiem izrīkojusies noziedzīga vara.

- Kā šie latviešu tūkstoši nonāca Krievijā?

- 19. gadsimta beigās Latvijas teritorijā sākās asa pretstāve starp vāciešiem un krieviem, kas realizēja aktīvu rusifikāciju. Tolaik daudzi latvieši pārgāja pareizticībā. Krievijas valdība deva piekrišanu tam, ka cilvēki, tostarp arī latvieši, var izceļot no impērijas malienēm un dabūt Krievijā zemi. Sākās intensīva latviešu aizplūšana: viņi aizceļoja uz Novgorodas apkaimi, uz Baškīriju, uz Baltkrievijas teritoriju, Sibīriju, Ziemeļkaukāzu. Latvieši tur izveidoja savas kolonijas, iekopa zemi, uzcēla mājas. Otrs lielais aizceļošanas vilnis sākās Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši nāca iekšā Krievijas impērijā. Valdība pavēlēja pamest rietumu teritorijas, un tā sākās latviešu bēgļu gaitas Krievijas virzienā. Kad vācieši tuvojās Rīgai, bija rīkojums par fabriku evakuāciju: aizveda darbgaldus, materiālus un cilvēkus. Tā, piemēram, Harkovā izveidojās spēcīgs latviešu centrs. Laika gaitā no Latvijas teritorijas izbrauca aptuveni 780 000 cilvēku, tostarp arī krievu ģimenes. Pēc 1920. gada atgriezās ap 216 000 latviešu. No tiem, kuri palika Krievijā, daudzi pārkrievojās, tomēr daudzi arī saglabāja latvietību.

- Biedrībai Prometejs esot bijuši labi sakari ar Latvijā dzīvojošajiem kultūras cilvēkiem.

- Jā. Rakstnieki sūtīja savus darbus uz Maskavu, jo Prometejam bija sava izdevniecība. Starp PSRS un Latviju 30. gados nebija nekāda dzelzs mūra. Taču, kad sākās represijas, viens no apsūdzības punktiem bija «sakari ar Latviju». Pirms represijām Krievijā dzīvojošie latvieši itin labi zināja, kas notiek Latvijā. 30. gados Ļeņingradā un Polockā bija Latvijas konsulāts, uz turieni devās daudz latviešu, jo viņi gribēja atgriezties dzimtenē, taču īpašu pretimnākšanu viņi nesaņēma: ja viņi atgrieztos Latvijā, vajadzētu domāt - kur viņus likt? Bet izceļot no Krievijas cilvēki gribēja tāpēc, ka kolektivizācijas gaitā vara vērsās tieši pret lielajām saimniecībām, spēcīgajiem saimniekiem, un latvieši tādi bija.

- Kāds bija formālais iegansts, lai 1937. gadā sāktu represijas pret konkrētas tautības cilvēkiem?

- Patiesībā represijas sākās jau 1934. gadā, kad atentātā tika nogalināts kompartijas politbiroja loceklis, Ļeņingradas apgabala partijas komitejas pirmais sekretārs Sergejs Kirovs.

- Daži vēsturnieki uzskata, ka slepkavība tika veikta personisku iemeslu dēļ - slepkavas Nikolajeva sieva, latviete Milda Draule, esot bijusi Kirova mīļākā. Ir arī versijas, ka Kirovs bijis Staļina konkurents, tālab novācams, vai arī - Nikolajevs kā hronisks neveiksminieks gribēja, lai visi par viņu runā - vismaz slepkavības dēļ...

- Jā, versijas ir dažādas. Čekisti uzreiz norādīja: jāmeklē «latviešu pēdas». Ļeņingradā latviešu bija ļoti daudz, turklāt augstos amatos. Bet tieši šī slepkavība bija sākums Lielajam teroram, kas kulmināciju sasniedza 1937./38. gadā. Pēc 1936. gada skaļajiem procesiem Staļins izvirzīja tēzi, ka trockisti ir ne tikai idejiskie pretinieki, bet arī spiegi un diversanti, kuri jāiznīcina bez žēlastības. Vēl pirms dažiem gadiem Staļins tā nedomāja, bet ļoti daudz ko mainīja tas, ka 1936. gada rudenī no iekšlietu tautas komisāra posteņa padzina Henrihu Jagodu un viņa vietā ielika Nikolaju Ježovu. Viņš bija Staļina medību suns. Staļins izteicās, ka čeka esot iekavējusi piecus gadus ienaidnieku apkarošanā.

- Un Ježova uzdevums bija sasteigt nokavēto...

- Jā. 1937. gada maijā tika safabricēta «militāri fašistiskās sazvērestības» lieta. Sākotnēji kā vienu no šīs sazvērestības iedvesmotājiem minēja Jāni Rudzutaku, kurš bija PSRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks. Viņu nošāva 1938. gada 29. jūlijā. 1937. gada novembrī sākās masveida aresti un nošaušanas. No visām vietām «tīrīja» latviešus. Bet latvieši bija augstos militāros un valsts amatos, bija mākslinieki, aktieri, aviatori...

- Kādā veidā latvieši izpelnījās tik augstus amatus? Talantīga tauta?

- Domāju, tas bija izglītības dēļ. Ja salīdzinām Krievijas un Latvijas pamatizglītību pagājušā gadsimta sākumā, pēdējā bija piecas galvastiesas labāka. Pēc pilsoņu kara latvieši turpināja mācīties tehnikumos, augstākajās karaskolās, turklāt latvieši arī prata uzvesties: viņi neurbināja degunu un nespļāva uz ielas saulespuķu sēklas. Uzskatu, ka mēs par maz novērtējam tos cilvēkus, kas tur strādāja - ģeoloģijā, ķīmijā, aviācijā... Bija tāds lidotājs Pēteris Pumpurs. 1936. gadā viņu aizsūtīja uz republikānisko Spāniju, kur viņš bija galvenais iznīcinātājaviācijas padomnieks. Spāņi Pumpuru dievināja. Viņš viens no pirmajiem saņēma Padomju Savienības varoņa nosaukumu. Kad atgriezās Krievijā, viņš kļuva par Maskavas kara apgabala gaisa karaspēka priekšnieku. Iekšlietu ministra Lavrentija Berijas dienasgrāmatā bija ieraksts: «Pumpuru vajag nošaut.» Pēc Lielā terora, kad sarkanarmijas komandējošais sastāvs bija iznīcināts, leitnanti kļuva par pulkvežiem, Maskavas apgabalā nebija kas lido un kas komandē. Tāpēc kādam vajadzēja uzgrūst visas nebūšanas, un tas bija Pumpurs. 1941. gada 31. maijā viņu arestēja. Tika safabricēta «lidotāju sazvērestība», un to dēvēja arī par «varoņu sazvērestību». Tie bija gan lidotāji, gan PSRS varoņa zvaigznes ieguvušie. Visus sāka arestēt 1941. gada maijā. Viņus aizveda uz Kuibiševu - PSRS rezerves galvaspilsētu, Berija iesniedza Staļinam sarakstu ar aptuveni 50 cilvēkiem, Staļins uzlika rezolūciju «Nošaut!» - un visi tika nošauti.

- Vai visi PSRS vadoņi bija psihiski slimi? Nu nevar tā būt - vienkārši ienāk prātā «sazvērestība», lai pēc tam varētu nošaut simtiem, tūkstošiem cilvēku!

- Tā nevarētu teikt. Višinskis, piemēram, sevi uzskatīja par izcilu juristu. Viņa pamattēze bija: galvenais pierādījums apsūdzības lietā ir arestētā atzīšanās. Tāpēc notika briesmīgas spīdzināšanas, jo izmeklētājam vajadzēja iegūt «atzīšanos». Bija direktīva: nedrīkst pieļaut ieslodzītā pašnāvību, jo tad no viņa nedabūs atzīšanos. Ježovs katru dienu sūtīja Staļinam gan «pratināšanas» protokolus, gan nošaujamo sarakstus. Pēc tam tie ar Staļina vīzu «Nošaut!» tika sūtīti uz Kara kolēģiju, un tā bija absolūti formāla procedūra: tai tikai atlika ar savu lēmumu to sankcionēt.

- Labi, slimiem slimu darbi. Bet vai tad neviens nesaprata, ka visi gaišākie prāti tiek iznīcināti - kara priekšvakarā?

- Tika izplatīts uzskats, ka daudzi komandieri ir spiegi un darbojas Vācijas un Japānas labā un ka viņi kara gadījumā atvērs robežas un pāries ienaidnieka pusē. Tie, kuriem ārpus Padomju Savienības bija savas valstis, tika uzskatīti par spiegiem. Tostarp latvieši. Vienalga, vai tas būtu ierindas kolhoznieks, vai tas būtu gaisa karaspēka pavēlnieks Jēkabs Alksnis. Visu Lielajā terorā nogalināto profesionāļu vietā ielika zaļknābjus. Tāpēc vācu armija aizgāja līdz Maskavai.

- Domāju, ka tiem latviešiem, kuri dzīvoja Padomju Savienībā, smadzenes tomēr tika kārtīgi izskalotas. Pretējā gadījumā viņi bēgtu no padomju mēra neatskatoties. Bet viņi apzināti palika tur uz dzīvi un ieņēma augstus amatus. Zinām to, ka Eduards Bērziņš lika pamatus gulaga nāves nometņu sistēmai Kolimā, zinām, ka Roberts Eihe organizēja Lielā terora «tīrīšanas» Sibīrijā un pats tajās arī piedalījās. Zinām par Mārtiņu Lāci, sarkanā terora ideologu. Diemžēl tādu latviešu bija daudz. Arī viņus pašus samala Lielā terora dzirnavas. Varbūt tieši tādu ideoloģiski apstrādātu neliešu dēļ visus Lielajā terorā cietušos latviešus mēdz uzskatīt par «nepareizajiem», par tādiem, kuri nav pelnījuši mūsu līdzjūtību un sēras?

- Jā, tāds uzskats ir dzīvelīgs. Tas ir viens no vēstures stereotipiem - šie «sliktie», «neīstie» latvieši. Bet viņi tomēr bija latvieši, un viņu likteņi ir jāpēta. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Neviens nav pelnījis, ka pratināšanā viņu nosit vai nospīdzina līdz nāvei. Un it īpaši tādu likteni nav pelnījuši tie cilvēki, kuri nebija nekādos amatos, bet strādāja vienkāršu darbu, taču viņus iznīcināja tikai tāpēc, ka viņi ir latvieši.

- Šogad iznāca jūsu grāmata Boļševiku terora bāreņi. 1918-1938. Pastāstiet, lūdzu, par to.

- Tā nav tikai par represēto bērniem. Tā ir grāmata arī par tiem bērniņiem, kuri palika bez vecāku gādības pēc pilsoņu kara, nokļūstot sarkanās Krievijas nāves dzirnavās. Ļoti daudzi bērni aizgāja bojā no bada, vardarbības un slimībām, daudzi pazaudēja dzimto valodu, savu vārdu un tautību. Tā ir vissmagākā apsūdzība padomju režīmam. Interesi par šiem bērniem rosināja mana audzinātāja Naukšēnu bērnunamā - Eiženija Ermansone. Arī viņa savulaik bija evakuēta uz Krieviju. Pēc pilsoņu kara Krievijā bija trīs līdz pieci miljoni bērnu bezpajumtnieku. Daudzi no viņiem vēlāk nokļuva gulaga kolonijās, kur izauga par antisociālām būtnēm. Mēģināju saprast sistēmu, kura veidoja šos bērnus. Toreiz tika izveidots jēdziens «dzimtenes nodevēja sieva»: vīrs arestēts, pēc tam tiek arestēta arī sieva - ja vien nav ziņojusi par vīra naidīgajiem nolūkiem attiecībā uz sociālistisko dzimteni. Bērni, kas palika bez vecākiem - tie bija «sociāli bīstamie bērni»... Brāļus un māsas kopā atstāt nedrīkstēja, jo viņi bija «sociāli bīstami», turklāt bērni bija jāsūta pēc iespējas tālāk no vietām, kur viņi bija dzimuši un dzīvojuši. Kad rakstīju šo grāmatu, bija ļoti smagi: šie mazie cilvēciņi man nebija kaut kādas abstraktas būtnes, es izjutu katru likteni... Piemēram, «dzimtenes nodevēja sievai» tikko piedzimis bērniņš, un sievieti kopā ar mazuli aizsūta uz lēģeri. Kad bērniņam ir trīs gadi, viņu mātei atņem un aizsūta nezin kur. Kad māti atbrīvo no apcietinājuma, viņa, protams, sāk meklēt savu bērnu, bet atrast viņu nav iespējams: bērnam jau sen ir nomainīts vārds un uzvārds... Manuprāt, par to bija jāuzraksta, tāpēc esmu ļoti pateicīgs Latvijas Bērnu fondam, kas man palīdzēja izdot šo grāmatu. Turklāt - daudzi šo represēto bērnu bērni un mazbērni ir pateicīgi, ka viņu vecāki un vecvecāki nav gluži aizmirsti.

- Aizmirsts nav arī galvenais masu slepkava - Staļins. Krievijā arvien vairāk vicina karogus ar viņa portretu. 1995. gadā pat bija mēģinājums reabilitēt Ježovu.

- Daudzi Krievijā saka: tas taču bija tik sen! Man savulaik izveidojās ļoti labas, profesionālas attiecības ar krievu vēsturniekiem un arhīvistiem, mums nebija problēmu iegūt vēsturiskus datus. Bet tas bija sen, un tagad situācija ir mainījusies: lietas ir atkal aizslepenotas, īpaši tas attiecas uz baltiešiem, tostarp latviešiem. Gribēju uzzināt, kur Krievijā ir latviešu kapi, kuros guļ Lielajā terorā nošautie un nomocītie. Ir zināms Butovas poligons, Pēterburgā ir Ļemešova, ir zināma Orla, vēl citas vietas. Bet visas nezinām. Es arī lūdzu Maskavas kolēģiem, lai viņi mums atsūta Jāņa Rudzutaka pratināšanas dokumentu kopijas. Kāda bija apsūdzība? Viņu noturēja ieslodzījumā vairāk nekā gadu, pēc tam nošāva. Dokumentu kopijas tā arī neatsūtīja, pat nekādu atbildi nedeva. Tāda attieksme!