Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā

Pētījums: Cik maksā ziņu stunda Latvijas Televīzijā?

© Ekrānšāviņš no avīzes

Daudzas tendences Latvijas sabiedriskajai televīzijai (LTV) jau vairākus gadus nav iepriecinošas: auditorija neglābjami noveco, tāpēc LTV zaudē cīņā par Latvijas informatīvo telpu, tā ne tikai nepiesaista skatītājus cittautiešus, bet pat zaudē lielu daļu gados jauno latviešu skatītāju, kuri pievienojas ārzemju, tostarp lokalizēto Krievijas TV, kanālu auditorijai.

Tas radījis nepieciešamību pēc nopietnas diskusijas par sabiedrisko mediju turpmāko attīstību - gan par sabiedriskā pasūtījuma veidošanu, gan par izlietoto finanšu līdzekļu efektivitāti un pārskatāmību, turklāt Saeimā tuvākajā laikā paredzētas debates par atsevišķas Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes izveidošanu. Likumprojekts, kurā paredzēts nošķirt regulatoru un sabiedrisko mediju uzraugu, ir iesniegts izskatīšanai Saeimā.

Valsts kontrole sāk ar lietderības revīziju

LTV vadība, skaidrojot pēdējo gadu tendences, 6K atzīst: «Tā ir tendence piecu gadu garumā visām Latvijas lielākajām televīzijām - jaunie TV kanāli pārņem auditoriju no tirgus līderiem, jaunākā auditorija vairāk satura patērē internetvietnēs, latvieši vairāk skatās krievu kanālu piedāvājumu.»

Šīs satraucošās tendences arvien uzstājīgāk liek uzdot jautājumus par budžeta naudas izlietošanas efektivitāti arī no likumdevēja puses. Skaļās un emocionālās debates par nozari atbildīgajā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā pēdējo divu gadu laikā liecina, ka naudas devējs īsti drošs nejūtas, vai budžeta nauda būtu tērējama, koncentrējoties tikai uz auditoriju virs 55 gadiem. Jāpiebilst, ka ar līdzīgām problēmām sabiedriskajos medijos saskaras arī Vācijā, Austrijā un citviet Eiropā.

Lai gan LTV nepiekrīt, ka sabiedriskā televīzija strādātu neefektīvi, jo «Latvijas Televīzija nav zaudējusi savu skatīšanās laika daļu pēdējo piecu gadu laikā, gluži pretēji - LTV ir to palielinājusi - piecu gadu laikā no 4. pozīcijas esam 2. vietā pēc TV3», tomēr izmaiņas mediju vidē liecina, ka ir nobriedušas un nepieciešamas fundamentālas debates ne tikai par sponsoru naudas ietekmi sabiedriskajos medijos, bet arī par naudas izlietošanas efektivitāti, kas pamatā ir sabiedriskā pasūtījuma veidošanas, izpildes un atskaites kārtības regulējums.

Tas, ka situācija ar sabiedrisko pasūtījumu jau labu laiku sirgst ar sistēmiskām problēmām, visticamāk, ir bijis pamats Valsts kontrolei šogad sākt likumības un lietderības revīziju Latvijas Televīzijā, Latvijas Radio un Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP).

Kā analītiskās žurnālistikas darbnīcu 6K informēja valsts kontroliere Elita Krūmiņa, revīzijā tiks vērtēti jautājumi, kas saistīti ar sabiedriskā pasūtījuma plānošanu un īstenošanu. Revīziju plānots pabeigt nākamā gada jūnijā.

Sabiedrisko pasūtījumu rada paši izpildītāji

Mediju eksperts, Nacionālo resursu institūta direktors Sergejs Ancupovs, kurš savulaik bijis LTV redaktors, režisors un vairāku politisko programmu vadītājs, atzīst, ka sabiedriskajiem medijiem ir sava īpaša loma un uzdevumi valstī un ir svarīgi, cik precīzi tie ir noteikti un cik efektīvi tiek pildīti. Eksperts norāda uz to, ka nereti trūkst atgriezeniskās saites, lai spētu novērtēt, cik pamatota ir katra konkrētā raidījuma izvēle un kā tā atbilst izvirzītajiem sabiedriskā pasūtījuma mērķiem: «Mums nav jāuztraucas, vai sabiedrisko mediju saturs pārklājas ar citiem kanāliem, bet ir jāuztraucas par to, vai tie pilda savus uzdevumus un cik efektīvi. Realitātē mēs redzam, ka sabiedriskā pasūtījuma dokumentā ir daudz skaistu deklarāciju, no vienas puses, un raidījumu nosaukumu uzskaitījums, no otras. Tas, kā tur, manuprāt, trūkst - skaidras saiknes starp tiem. Tāpēc bez īpašas izpētes nav iespējams vērtēt to, cik lielā mērā esošais tematiskais sadalījums atbilst deklarētajiem mērķiem.»

Latvijā nav radīti priekšnoteikumi, lai sabiedriskā pasūtījuma veidošanā būtu ievēroti Eiropas Komisijas paziņojumā par valsts atbalstu sabiedriskajai apraidei noteiktie principi, kā tas ir citās Eiropas valstīs. Piemēram, Dānijā līgums starp Kultūras ministriju un valsts sabiedriskajiem medijiem skaidri balstās tieši uz šiem EK ziņojumā noteiktajiem kritērijiem.

Igaunijā sabiedriskā pasūtījuma izklāsts ar skaitļu tabulām ir stipri detalizētāks, kā arī loģiski un pārskatāmi strukturēts, acīmredzami vadoties no Eiropas Komisijas vadlīnijām. Savukārt Latvijā sabiedriskā pasūtījuma izveidošana faktiski nodota pašu izpildītāju un uzraugu ziņā, un to atzīst arī LTV: «Latvijas Televīzija piekrīt, ka daudzi aspekti, kuri ir paredzēti Eiropas Komisijas paziņojuma noteikumos, nav realizēti Latvijā. Tajā skaitā 10 procentu līdzekļu pārcelšanā no viena finanšu gada uz otru, kas tika norādīts Valsts kontroles ziņojumā kā nepieļaujama. Valsts kontrole to atzīmēja kā nelietderīgi izmantotus līdzekļus, bet mēs tam nepiekrītam.»

Kultūras programmu satura izmaksas Latvijā dārgākās

Skaidru priekšstatu par sabiedriskā pasūtījuma efektivitāti varēs rast pēc Valsts kontroles revīzijas, taču 6K veica datu salīdzināšanu, izpētot Latvijas, Igaunijas un Dānijas dažādu sabiedriskā pasūtījuma raidījumu izmaksas un auditorijas reitingus. Salīdzinošajās tabulās iekļauti pēc iespējas līdzvērtīgi raidījumi ar līdzvērtīgiem raidlaikiem, taču jāņem vērā, ka nosaukums kultūra, ziņas, izklaide dažādās valstīs var nozīmēt dažādu raidījumu klāstu un saturu.

IKP Latvijā ir apmēram četras reizes mazāks nekā Dānijā, taču, salīdzinot ar izklaides un kultūras programmu satura izmaksām un sasniegto auditoriju, var konstatēt, ka Latvijā tās ir krietni dārgākas. Kultūras programmas stunda Dānijas televīzijā, pat salīdzinot ne tikai ar sabiedrisko televīziju, bet ar kultūras stundas izmaksām uz visiem sabiedriskajiem medijiem kopumā, izmaksā tikai aptuveni divas reizes dārgāk, turklāt izklaide - tikai 1,2 reizes dārgāk.

Savukārt Igaunijā stundu garš kultūras raidījums izmaksā sešas reizes lētāk nekā Latvijā. Turklāt jāpiemin, ka kultūras raidījumu (tādu, kas klasificējas pie šī temata) Igaunijas sabiedrisko televīziju saturā ir krietni vairāk nekā Latvijā.

«Pirmkārt, ja nav skaidri formulētas saiknes starp sabiedrisko pasūtījumu un konkrētiem raidījumiem, kā vispār var novērtēt naudas resursu izmantošanas lietderību? Neiespējami!» atzīst Nacionālo resursu institūta direktors S. Ancupovs. «Otrkārt, ja finanšu izlietojums un to kustība nav pilnībā caurspīdīga, uz kādiem datiem var balstīt šādu analīzi? Skatoties, piemēram, LTV budžetu, mēs varam konstatēt, ka LTV raidījumi ir pusotru līdz pat sešas (!) reizes dārgāki nekā, piemēram, Igaunijā. Ja starpība būtu procentos, varētu runāt par līdzekļu neefektīvu izlietošanu, bet šeit tā atšķiras vairākas reizes! Ja pašu sabiedrisko televīziju publicētie dati ir korekti, tas vairāk izskatās pēc katastrofālas situācijas sabiedriskā pasūtījuma izpildes efektivitātē jeb pēc liela mēroga izšķērdības.»

Ziņas Latvijā un Igaunijā

Igaunijā ziņu satura veidošanai gadā tiek tērēti 635 000 eiro, tiek radītas 443 stundas ziņu raidījumu, un vienas stundas izmaksas ir 1432 eiro. Sasniegtā ziņu raidījumu auditorija ir lielāka nekā Latvijā, lai gan tam var būt arī pamatots izskaidrojums, jo kaimiņvalstī nav tik izteikts iedzīvotāju dalījums valodas ziņā.

Savukārt Latvijas skatītāji ik vakaru sabiedriskajos medijos skatās ziņas, kuru 1 stundas izmaksas ir 2218 eiro. Kā skaidro LTV, ziņu sadaļā ietilpst arī citu informatīvo raidījumu izmaksas:

«Latvijas Televīzijas izmaksās ir iekļauts arī informatīvi dokumentālais žanrs - dokumentālās filmas, diskusijas, analītiskās rubrikas, intervijas, saturs soctīklos, tiešās reportāžas, analītiskie raidījumi, kurus nodrošina LTV Ziņu dienests. Igaunijas gadījumā rēķina tikai ziņu izmaksas, tiešās reportāžas. Ziņu stundas izmaksas mums ir par 20-30% lētākas (2015./2016. gads).»

Jāpiebilst, ka ziņu un informatīvo raidījumu kopējais budžets LTV, sākot no 2015. gada, ir samazinājies, vienlaikus ir samazinājies arī satura apjoms, taču krietni pieaugušas vienas radītās ziņu un informatīvo raidījumu stundas izmaksas: 2015. gadā tā maksāja 1907 eiro, 2016. gadā - 2218 eiro, šogad plānotās ziņu stundas izmaksas jau ir 2644 eiro. Tātad divu gadu laikā ziņu stundas izmaksas ir palielinājušās par 737 eiro jeb 38%.

Finansējuma apjoma samazinājums ziņu un informatīvajiem raidījumiem pierāda tendenci, kas nereti ekspertu diskusijās pārmesta LTV, proti, vieglo un izklaidējošo raidījumu pārsvars pār sabiedrībai nozīmīgiem un aktuāliem raidījumiem.

Eiropas Komisijas noteikumi - vienoti kritēriji

Jau 2016. gadā NEPLP pieņēma lēmumu par Latvijas sabiedrisko mediju vidēja termiņa darbības stratēģijas izstrādes vadlīnijām. Šajā lēmumā ir būtiska atsauce uz nepieciešamību izstrādāt normatīvo regulējumu sabiedrisko mediju finansēšanai, kas atbilst EK paziņojumam par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei.

Svarīgākais punkts EK paziņojumā, kas varētu noteikt vienotu kritēriju lietošanu sabiedriskā pasūtījuma veidošanā un izvērtēšanā, skar nepieciešamību nodalīt sabiedriskā pasūtījuma saturu un finansēšanu no citas sabiedrisko mediju (konkrētajā gadījumā - LTV) saimnieciskās darbības.

Arī LTV uzsver, ka Valsts kontrole ir uzdevusi nošķirt valsts dotāciju no pašu ieņēmumiem: «Latvijas Televīzija var precīzi atskaitīties par valsts dotācijas iztērētajiem līdzekļiem sabiedriskā pasūtījuma veikšanai, gan satura veidošanā no pašu ieņēmumiem.»

Līdz šim brīdim Eiropas Komisijas noteikumi Latvijā nav ieviesti. Kā 6K noskaidroja Zviedrijas valdības Kultūras departamentā, Zviedrijas sabiedriskās televīzijas bez šo noteikumu ievērošanas nevar veidot jaunus sabiedrisko mediju pakalpojumus. «Zviedrijas valdības institūcijas un arī paši sabiedriskie mediji šobrīd diskutē ar Eiropas Komisiju par to, kāpēc Zviedrijas sabiedriskie mediji veido jaunus pakalpojumus, izmantojot valsts finansējumu. Saskaņā ar EK vadlīnijām par valsts atbalstu sabiedriskajiem medijiem ir nepieciešama pamatota skaidrība, tajā skaitā pašā valdībā pirms finanšu piešķiršanas, par to, ka jaunie pakalpojumi ir precīzi definēti un tiešām iekļaujas sabiedrisko mediju misijā. Risks slēpjas tajā apstāklī, ka sabiedriskie mediji izveido jaunu pakalpojumu sektorā, kur sekmīgi darbojas komersanti, tādējādi notiek konkurences kropļošana,» 6K atzīst Zviedrijas Kultūras departamentā.

Līdzīga diskusija šobrīd notiek arī Norvēģijā. Arī šeit valsts dotācija izlietota jaunu pakalpojumu izveidei sabiedriskajos medijos, kas izraisījis plašas diskusijas par to, vai šie mediji, izmantojot publisko finansējumu, neiejaucas komersantu konkurences cīņā, to būtībā kropļojot.

LTV piekrīt, ka diskusija par jauniem virzieniem, kā, piemēram, video pēc pieprasījuma, sabiedriskā pasūtījuma saturs internetā un citiem, ir neizbēgama: «Pēdējo piecu gadu laikā sabiedriskos medijus arvien vairāk patērē internetā. Savukārt finansējums tiek piešķirts tikai lineārās televīzijas veidošanai. Uzskatām, ka tas ir nepareizi, neraugoties uz konkurenci interneta vidū.»

NEPLP sola izmaiņas

NEPLP uzsver stratēģiskas pieejas nozīmi, plānojot sabiedrisko pasūtījumu - nosakot skaidru sabiedrisko mediju pozicionējumu, stratēģisko mērķu ietvaru un sabiedriskā labuma radīšanas mērķus -, un atzīst, ka šobrīd plānots veidot jaunu sabiedriskā pasūtījuma plānošanas, izvērtēšanas un pārskatu sistēmu: «Jaunu sistēmu pilotprojekta versijā pārbaudīsim, plānojot un īstenojot jau 2018. gada sabiedrisko pasūtījumu. No 2019. gada NEPLP plāno izstrādāt sabiedriskā pasūtījuma vadlīniju konceptu trīs gadu periodam, ik gadu nosakot konkrētus uzdevumus.»