Modificē greideri – balto lielceļu arāju
Valsts uzņēmums Latvijas autoceļu uzturētājs (LAU) cenšas samazināt savu darbu izmaksas, greiderēšanā nomainot pašgājējus ar traktora vilktiem greideriem.
«Par to domā visā pasaulē, kā ietaupīt ceļu un tajā skaitā grants ceļu uzturēšanas izmaksas,» skaidro LAU valdes loceklis un Valmieras ceļu rajona direktors Guntis Karps. Par Latviju lielākajā un tehnoloģiski attīstītākajā Somijā šāda domāšana likusi jaunā līmenī atgriezties pie jau bijušā - pie traktora vilktu greideru būvēšanas. «Tā ir neliela rūpnīciņa, kuras īpašniekam pieder arī ceļu uzturēšanas uzņēmums, un kurš pats daudz laika pavada, strādājot ar greideri. Tāpēc viņš vislabāk zina, kas vajadzīgs, lai greideris atstātu vislabāko iespaidu uz ceļa segumu un lai greideri būtu viegli uzturēt,» par saviem iespaidiem Somijā stāsta LAU Piebalgas iecirkņa vadītājs Roberts Lieldienis. Viņš bijis Somijā un izmēģinājis šīs rūpnīcas ražojumus, no kuriem viens pirms nedēļas nonācis Valmierā. Tā izmēģināšana Latvijas apstākļos, kur grunts sastāvs būtiski atšķiras no Somijas, uzticēta Latvijas greiderētāju sacensību laureātam Jānim Pētersonam.
SALĪDZINĀJUMS: ar traktoru velkama greiderēšanas iekārta padomju laiku izpildījumā LAU Valmieras bāzē kalpo ne tikai ceļu uzturēšanai, bet arī kā atskaites punkts, lai labāk novērtētu tādas pašas nozīmes iekārtu mūsdienīgos izpildījumus / Arnis Kluinis
Jaunais ir vecais jaunā kvalitātē
Ekonomēšana ar vilcēja funkciju nodalīšanu no paša greidera notiek tāpēc, ka tā izbrīvē lieljaudas traktoru citiem darbiem tad, kad greiderēšana nemaz nav iespējama. Un Latvijas apstākļos tā biežāk ir neiespējama nekā iespējama. Proti, greiderēšanai neder ne pārāk mitrs, ne arī pārāk sauss ceļa segums; ar sausu segumu varētu saprast arī sasalušu segumu, taču tas pēdējos gados Latvijā kļūst par eksotiku. Šeit lielākajā daļā no dienu skaita gadā grants ceļi ir dubļu ceļi, kurus mīcīt ar greideri nav nekādas jēgas un pat nav iespējams. Tādās dienās nav atdeves apmēram 300 tūkstošiem eiro, cik tagadējā cenu līmenī iztērēts par viena greidera iegādi.
Greiderēšanas lāpstu un to vilcēja nodalīšana nav nekas jauns. Vecāka gadagājuma cilvēki vēl savām acīm redzējuši greiderēšanu pagājušā gadsimta 50.-60. gadu stilā, kad kāpurķēžu traktors vilcis greideri, uz kura stāvējis un greidera lāpstu regulējis greiderētājs. Daudz labāk atmiņā palikuši 70.-80. gados vismaz Latvijā dominējušie pašgājēji greideri kā zīme tehnikas progresam toreizējā izpratnē. Šādu greideru parādīšanās nozīmēja, ka ražotāji spēj piedāvāt jaudīgākus riteņtraktorus, uz kuru bāzes tiek būvēti greideri. Tāpat varēja domāt arī par labāk sakārtotiem, ne tikai ar tankiem un kāpurķēžu traktoriem izbraucamiem ceļiem. Tehnika ļāva aizvietot divu cilvēku darbu ar viena cilvēka darbu, kas kļuva vieglāks, vismaz salīdzinot ar darbu uz visām klimatiskajām kaprīzēm pakļautās greidera platformas.
Tomēr 80. gados padomju periods noslēdzies ar mēģinājumiem atgriezties pie traktora vilktiem greideriem. Daži no šādu mēģinājumu rezultātiem vēl tagad kalpo LAU Valmieras ceļu rajonā. Par to nav ko brīnīties, jo greiderim pēc definīcijas ir jābūt masīvam un smagam, lai tas spētu izlīdzināt ceļu seguma negludumus un profila deformācijas. Līdz ar to greideri iegūst arī ilgmūžību, lai gan agrāk vai vēlāk beidzas ikvienas darba mašīnas mūžs. Pašlaik LAU tehnikas parkā ir apmēram divi simti greideru. Tie ir ļoti dažādi pēc savas izcelsmes laikiem un vietām.
GREIDERĒŠANA TUVPLĀNĀ. Lūk, kāds zemes valnis visa greiderējamā ceļa gabala garumā jāizveido un jāpārbīda tieši tāpēc, lai aiz greidera paliktu līdzens ceļš / Arnis Kluinis
LAU izmēģina dažnedažādus greideru tipus un to modifikācijas, meklējot tehniski un finansiāli labākos risinājumus Latvijas dabas apstākļiem un finanšu iespējām.
Greideru piedāvājums samazinās
Pēc padomju laika beigām jebkuras tehnikas piedāvājumu bija un ir daudz, lai gan pašgājēju greideru piedāvājums samazinās. Tie iziet no modes divu apsvērumu pēc. Pirmkārt, izdevīgāk saimniekot atsevišķi ar greideri un traktoru, tos savienojot un atvienojot pēc vajadzības. Otrkārt, no modes iziet grants ceļi, kuru sakopšana prasa greideri. Aprēķināts, ka Latvijas grunts stumdīšana ar greideriem piecu līdz septiņu gadu laikā izmaksā tikpat, cik melnā seguma uzklāšana ceļam, taču šeit ir stāsts par to, ka ne tikai skopais, bet arī trūcīgais pārmaksā divreiz un gan jau arī trīsreiz.
ZĀLI NOST! Zaļie augi ir jauki un mīļi gandrīz itin visur, bet tikai ne uz ceļa, ko ceļmalas zāle cenšas pārveidot par savu dzīves telpu. Greidera lāpstas bīda augus atpakaļ uz to teritorij / Arnis Kluinis
No 20 tūkstošiem kilometru valstij piederošo ceļu, kuru uzturēšana kārtībā ir LAU pienākums, vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši kilometru ir grants ceļu. Vēl lielāks ir grants ceļu īpatsvars pašvaldību ceļu bilancē, kā arī meža ceļos. Ceļu kopgarums Latvijā sasniedz 70 tūkstošus kilometru un nav daudz mainījies pēdējo gadu desmitu laikā, kamēr iedzīvotāju skaits sarucis par trešdaļu un darbspējīgo iedzīvotāju skaits vēl jo krasāk. Bagātajā Rietumeiropā turpretī iedzīvotāju skaits aizvien pieaug. Bagātās valstis nodrošinājušas kopējo iedzīvotāju skaita pieaugumu visai savienībai pretstatā iedzīvotāju skaita sarukumam savienības nomalēs. Viss šis pieaugums ir tikai mehānisks. Uz bagātajām teritorijām migrējuši cilvēki gan no Latvijas, gan pārējās pasaules. Lai vai kā cilvēki Rietumeiropā uzrastos, viņiem ir kaut kur jādzīvo. Daudzi Rietumeiropas apvidi kļūst par vienlaidus apbūvi, kurā saglabāt grants ceļus būtu jocīgi. Ja kaut vai divi ciemati saplūst vienā, tad starp tiem esošie grants ceļi kļūst par asfaltētām ielām. G. Karps manījis, ka vāciešu izpratnē greideris ir vairāk celtniecībai nekā ceļu uzturēšanai domāta tehnikas vienība. Protams, ka jebkura būvniecība paredz augsnes šķūrēšanu, gruntsgabalu izlīdzināšanu u.tml., kur noder arī greideris, taču tā ritošā daļa vācu izpildījumā ir pārāk vāja Latvijas vajadzībām, kur greiderim diennaktī jānobrauc pa simt kilometriem, nevis jāgrozās pa nelielu būvlaukuma teritoriju. Izpratne par lielu ceļa gabalu pārvarēšanu kā vienu no greideru uzdevumiem dod priekšrocības greideru būvēšanā somiem, kuru valsts nav pārāk blīvi apdzīvota (ziemeļos vēl retāk apdzīvota par Latviju).
POBEDĪTA TAPAS. Ceļu greiderēšana Latvijā ir pierasts skats, bet diez vai daudzi cilvēki manījuši, ka greidera lāpstas gals vairs nav vienlaidus tērauda gabals, bet pobedīta tapas, kuras turklāt spējīgas griezties ap savu asi / Arnis Kluinis
Valsts liek naudu no kabatas kabatā
Pilnīgi skaidri noteiktas funkcijas pildošais LAU nekādi nevar izlemt par Latvijas ceļu garuma vai par cilvēku migrācijas virzienus ietekmējošiem jautājumiem. Uzņēmums var tikai censties kaut kā salāgot savu budžetu ar sabiedrības un normatīvo dokumentu prasībām. Piemēram, Valmieras ceļu rajonam jāiekļaujas apmēram sešos miljonos eiro, lai uzturētu ceļus 3,4 tūkstošu kilometru kopgarumā un divos tūkstošos grants ceļu to skaitā. Tie nebūt nav visi ceļi teritorijā, kuras diagonāle sniedzas no Ainažiem līdz Jaunpiebalgai. Lielāks ceļu kopgarums arī tur pieder pašvaldībām, kam bieži izdevīgāk pasūtīt ceļu greiderēšanu un citus darbus, nevis apgādāties ar savu ceļu uzturēšanas tehniku un cilvēkiem, kas prot to lietot. No vienas puses, tas ir jauki, ka valsts sava uzņēmuma personā gūst papildu ienākumus no maksas pakalpojumiem, bet, no otras puses, tā ir tikai valsts naudas pārlikšana no vienas kabatas otrā. Nav laukos daudz tādu pašvaldību, kuras spētu maksāt LAU un vispār maksāt bez nemitīgām valsts dotācijām gan kā mērķdotācijām arī ceļu uzturēšanai, gan kā naudu vispārējā pašvaldību budžeta deficīta segšanai. Te atkal ir apmests loks, lai atgrieztos pie tā paša jautājuma par Latvijas valsts iedzīvotāju kopuma spējām apmaksāt savu ceļu uzturēšanu.
Ko greiderēšana nespēj
Greiderēšanas sakarā grants ceļu uzturēšanas problēmas izpaužas kā pārmetumi par jebko - vienādā mērā par greiderēšanu, negreiderēšanu un nemākulīgu greiderēšanu, jo ceļu segumu greiderēšana daudzviet patiešām vairs būtiski neuzlabo. Šī bēdīgā fakta izcelsmē galvenais faktors ir ceļa seguma neesamība. Proti, nav vairs seguma grants kārtas, kuras sakārtošana ir greidera uzdevums. Šo granti braucošo automašīnu riteņi ir samaluši putekļos, kas izkūp gaisā ar intensitāti viens centimetrs gadā (precīzāk sakot, tie var būt tikai daži milimetri, bet citur daži centimetri atkarībā no satiksmes intensitātes). Tad ceļa segumā atklājas akmeņu kārta, kuras maisīšana jau maz ko dod. Zem akmeņiem slēpjas ūdeni aizvadīt spējīgā smilšu kārta. Kad automašīnu riteņi un pēc tam greideris izsitas līdz šim slānim, tad grants ceļš ir degradējies par grunts ceļu, lai gan kartē, protams, tas paliek ar grants ceļa apzīmējumu.
Ko tad nu darīt? Runa varētu būt ne vien par ceļu tīkla saīsināšanu, bet arī par sašaurināšanu. Ar runām šeit jāsaprot strīdi kaut var par to, kam jāuztur ceļa platums, kāds vajadzīgs divreiz gadā, lai lieljaudas kombains varētu aizbraukt uz labības lauku un atpakaļ. Esošā ceļu tīkla izpēte ir patlaban aktuāls uzdevums citam valsts uzņēmumam Latvijas valsts ceļi. Ja tādi pētījumi tiks ņemti vērā, tad mainīsies LAU doto uzdevumu nomenklatūra.
Ceļš prasa savu grāvi
Greiderēšana nav vienīgais LAU pienākums. Ziemā daudz resursu paņem sniega šķūrēšana un ceļu kaisīšana, bet grants ceļu labošanas sezona LAU līmenī saistās ar ceļa malu apauguma likvidēšanu, caurteku un izskalojumu remontiem un ceļmalas grāvju atjaunošanu. Pienākums ir ikdienišķs, un grūti iedomāties, ka tā izpildi varētu vainagot skats, kā kāda augsta amatpersona ar lentītes griešanu atklāj iztīrītu grāvi. Protams, ka visi grib atklāt satiksmi pa Eiropas nozīmes autostrādēm. Šādas vēlmes transformējas valsts budžeta resursu sadalījumā, kur finansējuma trūkums grants ceļu atjaunošanai ir asāks nekā melnā seguma ceļu atjaunošanai. Šeit summējas vietējo politiķu vēlmes ar Eiropas Savienības noteikto kārtību, kādā Latvija drīkst novirzīt ceļu nozarei daļu no ES dāvinātās naudas.
Pāreja no monofunkcionāla greidera uz traktora un dažnedažādu ceļa kopšanas ierīču kombinācijām ir viens no paņēmieniem, kā LAU var censties vismaz aizkavēt ceļu pārvēršanos par upēm, kā sevi parāda gadu desmitiem ilgusī grants ceļu virskārtas neatjaunošana un ceļmalu nekopšana. Rezultātā ceļš izrādās zemākā vieta, kur satecēt ūdenim no laukiem un glīti apaugušajiem zemes vaļņiem tur, kur vajag būt nevis paaugstinājumam, bet pazeminājumam - grāvim. Tad nu greiderētāji tiek vainoti, ka tieši viņi šos vaļņus sastūmuši no ceļu virskārtas grants. Nevar noliegt arī šādu vaļņu veidošanās faktoru, lai gan lielākā daļa grants ir aizputekļojusi, nevis kaut kur sastumta. Vaļņus ir izveidojusi augsnes dabiskā virzība no augstākas vietas uz zemāku un augu centieni paplašināt savas augšanas robežas, palīdzot augsnei pārvietoties ceļa virzienā. Greideru lāpstas stumj augsni atpakaļ, bet nespēj aizstumt līdz tās izcelsmes vietai laukos, mežos, krūmos. Traktora jūgšana greidera priekšā ļauj pārveidot vienu vai tikai vienu vai divas pašgājēja greidera lāpstas piecu lāpstu sistēmā, kas stumda apauguma kārtu daudz efektīvāk. Daļu no grunts iespējams atgūt ceļam, atbīdot uz ceļa braucamās daļas. Ja jau automašīnu riteņi tik un tā drupina ceļu virskārtu, tad lai tie drupina grants un augsnes maisījumu un aizputekļo vispirms augsni, kamēr grants vēl kādu laiku maisīsies pa ceļu.
Daudzfunkcionalitātes priekšrocības
Vilcēja atdalīšana no greidera ļauj piekabināt jaudīgajam traktoram ne tikai lāpstas, bet zāles vai krūmu pļaujmašīnas, zemes frēzēšanas un grāvīšu rakšanas iekārtas. Kad esošā augsnes struktūra sagrauta, iespējams atgriezties pie tās stumdīšanas ar greidera lāpstām.
Somi ir piedāvājuši vairākus risinājumus daudzlāpstu greiderēšanas idejai, piekarinot šīs lāpstas dažāda veida rāmjiem un lāpstu novietojuma vadīšanas iekārtām. Jaunākajā versijā to novietojuma maiņa ietver lāpstu sabīdīšanu kompaktā pārbraucienu režīmā (nav šādas pārvērtības tik efektīgas kā animācijas filmās par transformeriem, bet tomēr...), kas padara pārbraucienu līdz greiderēšanas distances sākumam par līdz šim nepieredzēti ātru pasākumu.
Greidera kā transformera iezīmes ir vajadzīgas arī tajos gadījumos, kad vajadzīgais ceļa garenprofils un šķērsprofils jāizveido asos ceļa līkumos un pagriezienu vietās.
Daudzlāpstu sistēma ceļa centra pusē neļauj veidoties valnim, kas tika uzskatīts par pilnīgi normālu greiderēšanas produktu padomju laikā un ne vienmēr pazuda līdz ar modernāku greideru parādīšanos Latvijā. Protams, ka grunts ir jāstumj uz ceļa vidu, lai tas būtu augstāks nekā ceļa malas un no tā dabiski notecētu ūdens, bet grunts valni tomēr vajadzētu padarīt ļoti lēzenu, kā tas labi izdevās J. Pētersonam ar jauno greideri.