EKSPERTU DISKUSIJA: Būt vai nebūt bērnunamiem Latvijā?

Kārtīgi uzputots sašutuma vilnis pārvēlās pāri Latvijai, kad tā uzzināja, cik briesmīgi izturas pret bērniem Jelgavas sociālās aprūpes centrā. Laikraksts Zemgales Ziņas 20. aprīlī rakstīja: «Bērnu raustīšana aiz matiem, apsaukāšanās, nepaklausīgo bērnu izsūtīšana uz speciālajām internātskolām Latgalē vai ievietošana psihoneiroloģiskajās slimnīcās – eksperti atklāj Jelgavas bērnunama ikdienu.»

Šos un citus baisos notikumus atklāja tā dēvētie neatkarīgie eksperti, kas, iekļaujoties Labklājības ministrijas 90 miljonu eiro vērtajā deinstitucionalizācijas (DI) projektā, pusgada garumā vēroja dažādu Latvijas bērnunamu audzēkņus, lai izvērtētu bērnu vajadzības. Protams, tika vērtēti arī audzinātāji.

Taču stāsti par Jelgavas sociālās aprūpes centra darbinieku iespējamo vardarbību bija uzgleznoti tik sulīgi, ka izskatījās jau neticami. Tāpēc devos uz Jelgavas sociālās aprūpes centru Zirgu ielā 47A. Izstaigāju visu iestādi, un diez vai tādu mājīgumu un sakārtotību būtu iespējams ieviest vienas dienas laikā, gaidot žurnālisti. Tīras, gaišas guļamistabas, jauki iekārtotas koptelpas, spēļu zāle, pat burbuļvanna, ko bērni esot ļoti iecienījuši. Bija grūti iedomāties, ka šajā bērnunamā kāda audzinātāja regulāri un pārbaudītāju tiešā klātbūtnē spīdzina bērnus...

Lai viestu skaidrību, uz diskusiju Neatkarīgās redakcijā aicinājām Maiju Neilandi, Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centra direktori; Ingu Krastiņu, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktori; Lieni Masļeņikovu, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktores vietnieci; Andri Bērziņu, Latvijas Bērnu fonda prezidentu un Saeimas deputātu (Zaļo un zemnieku savienība).

- Kāda šobrīd Latvijā ir situācija bērnu tiesību pārkāpumu jomā?

Inga Krastiņa: - Reizi gadā VBTAI inspektori apmeklē bērnu aprūpes iestādes: veic uzraudzību un pārbaudes. Ja salīdzinām pārkāpumu skaitu 2015. un 2016. gadā, varam secināt, ka pārkāpumu skaits samazinās, un tas samazinās uz dokumentālo pusi, kas iestādēm jāīsteno attiecībā uz bērnu personas lietām, un tie ir bāriņtiesu pieņemtie lēmumi un citi dokumenti. VBTAI iniciēja paškontroles mehānismu savās iestādēs attiecībā uz bērnu lietām, lai nebūtu tā, ka tikai reizi gadā atbrauc inspekcija un veic pārbaudi attiecībā uz dokumentiem. Divu gadu periodā ir būtiski samazinājušies šie pārkāpumi.

- Ar dokumentiem viss skaidrs: tie paliek arvien labāki. Bet vai VBTAI inspektori ir atklājuši kādus konkrētus un reālus pārkāpumus bērnunamos? Vai bērni ir sūdzējušies par pāridarījumiem?

I. K.: - Sūdzību skaits ir salīdzinoši mazs. Ja saņemam sūdzības, tad braucam un pārbaudām tās. Pārbaudes laikā tiek veiktas individuālās strukturētās intervijas gan ar iestādes darbiniekiem, gan ar bērniem, vērtējot sūdzības būtību.

- Kādas ir šīs sūdzības?

I. K.: - No bērniem ir maz sūdzību. Visbiežāk sūdzības ir no tuviniekiem - par to, ka bērniem kaut kas netiek nodrošināts, par vienaudžu attiecībām un par attiecībām ar darbiniekiem.

Liene Masļeņikova: - Tiek saņemti arī zvani uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni, uz kuru ir iespējams bez maksas piezvanīt jebkurā laikā. Zvana ne tikai bērnunamu audzēkņi. Liela daļa ir par situācijām izglītības iestādēs. Pamatojoties uz sūdzībām, 2015. gadā veicām deviņas pārbaudes, 2016. gadā - deviņpadsmit. Bērni sūdzas par apsaukāšanos un fizisku ietekmēšanu.

- Kā veidojās situācija Jelgavas sociālās aprūpes centrā?

Maija Neilande: - Pārbaude ieradās pērnā gada decembrī: sakarā ar DI projektu līdz 24. martam notika bērnu vajadzību izvērtēšana.

- Izvērtēšanas rezultātā VBTAI piesprieda 210 eiro sodu Jelgavas bērnunama darbiniecei par vardarbību pret bērniem.

M. N.: - Jā. Vairāki darbinieki ir uzrakstījuši atlūgumu. Bet tie ir cilvēki, kas nav iesaistīti konkrētajos notikumos. Tas ir psiholoģiskais spiediens, kura dēļ cilvēki pamet darbu. Daudzi darbinieki slimo. Pēc publiski izskanējušajām ziņām, pēc tā, kas ir bijis lasāms vai dzirdams medijos, ir ļoti grūti strādāt ar bērniem: viņi ir gudri, viņi šantažē darbiniekus, sak, mēs varam stāstīt visu, jo mums ticēs, bet darbiniekiem - ne. Bērni ir pārliecināti, ka viņu teikto pieaugušie uzskatīs par baltu patiesību un ka viņiem, bērniem, tagad ir vara rokās. Ja audzinātāji kaut ko neatļaus, sāksies šantāža: mēs zvanīsim un sūdzēsimies. Bet zvanīt viņi var droši: tālrunis ir pieejams, dienasgrāmatu pirmajā lappusē ir VBTAI telefona numurs. Mēs neesam slēgta tipa iestāde.

- Kāds ir teicis, ka Jelgavas bērnunams ir slēgta tipa iestāde?

M. N.: - Jā, tas tika pateikts Latvijas Radio. Mēs esam atvērta tipa iestāde: mūsu bērni apmeklē pirmsskolas mācību iestādes un skolas.

L. M.: - Bija uzsāktas trīs lietvedības pret trim darbiniecēm. Vienu no lietām izbeidzām, jo kāda bērna sniegtos faktus neapstiprināja citi liecinieki, un to noliedza arī iespējamā pārkāpuma veicēja. Otrajā lietā tika piemērots sods par vardarbību pret pieciem bērniem. Trešajā lietā notiek apstākļu noskaidrošana. Ir konstatēta nepedagoģiska rīcība - bērnu likšana kaktā nepaklausības gadījumos un norādījumi viņiem iet gulēt. Runājot par ģimeniskas vides nenodrošināšanu, var runāt par bērnu gultasvietu izvietojumu caurstaigājamā viesistabā.

M. N.: - Laikā no marta līdz aprīlim pie mums papildus ievietoja 11 bērnu: ja nav vajadzības, mēs nekad neizmantojam caurstaigājamo istabu, bet tobrīd nebija citu iespēju. Tagad neviens bērns neguļ viesistabā.

Andris Bērziņš: - Ja ir bijusi vardarbība pret bērnu, nekas tāds nedrīkst atkārtoties, un vainīgajiem jāsaņem sods. Bet ir jābūt objektīvam izvērtējumam. Tāpēc sociālo psihologu uzdevums ir izvērtēt un pierādīt, vai ir bijusi vardarbība pret bērnu. Par ģimenisko vidi runājot... Esmu izbraukājis neskaitāmas vietas, kur ir ļoti tālu līdz ģimeniskai videi, un esmu secinājis, ka 80% gadījumu šajās «ģimenēs» ir notikusi vardarbība. Kamēr nebūs īpaši sagatavotu speciālistu, kas strādā ar šīm ģimenēm, tikmēr nekas nemainīsies. Ir vajadzīgi profesionāli praktiķi ar labu atalgojumu, bet tādu faktiski nav.

- Galvenā doma taču ir tāda, ka bērnam jāaug ģimenē. Tikai - vai būs daudz tādu ģimeņu, kas paņems no bērnunamiem tos bērnu simtus, kas tagad aug minētajās iestādēs...

A. B.: - Būtu ideāli, ja bērni nonāktu labās ģimenēs. Bet tā ne vienmēr notiek. Turklāt - būtu labi, ja bērnos audzinātu ne tikai apziņu, ka viņiem ir visas tiesības, bet arī pienākumi. No vienas galējības aizejam pretējā. Kādreiz skolās bija terors - pamēģini tikai skolotājam kaut ko pateikt pretim, dabūsi «iekšā» un varēsi sūdzēties, kam vien gribi, neviens tevi neņems vērā! Tagad viss ir otrā grāvī: audzēknis var uzvesties pret audzinātāju, kā vien ienāk prātā, audzēknis var sūdzēties, viņam nav nekādu pienākumu, ir tikai tiesības. Bērniem nedrīkst darīt pāri, bet ir jābūt līdzsvaram starp pienākumiem un tiesībām. Un līdztekus ir jābūt objektīvai un patiesai informācijai no abām pusēm.

- Kāds šobrīd ir psiholoģiskais, emocionālais klimats Jelgavas bērnunamā?

M. N.: - Pēc situācijas, kāda izveidojās pēdējā pusgadā, diemžēl daudzi mūsu iestādes bērni tagad ir sākuši klaiņot, jo viņi vienkārši bauda brīvību un savu iegūto varu, sak, man par to nekas nebūs.

A. B.: - Bet kā, jūsuprāt, ieviest disciplīnu iestādē? Es domāju - kā to izdarīt bez vardarbības?

M. N.: - Mēs arī līdz šim nebijām vardarbīgi. Ja inspektori runā par bērnu likšanu gulēt... Bērni kopistabā spēlējas, aprūpētājas individuāli aicina gulēt, mazākajiem dzied dziesmiņas. Neviens netiek piespiests kaut ko darīt.

- Jums tika pārmests, ka esat sūtījuši nepaklausīgos bērnus uz attālām internātskolām.

M. N.: - Mums ir pieci bērni, kas mācās internātskolās, bet katram bērnam ir sava vēsture. Nav tā, ka viņš mums, teiksim, nepatīk, un mēs viņu aizsūtām tālāk. Piemēram, vienu meiteni aizsūtījām, jo viņa savos pusaudzes gados sāka klaiņot kopā ar vecākiem, sāka lietot alkoholu un smēķēt. Lai pasargātu meiteni no negatīvās ietekmes, mēs aizsūtījām viņu uz attālu internātskolu. Viņas māsa ļoti lūdzās, lai arī viņu nosūta uz to pašu internātskolu. Tā mēs arī izdarījām. Vēl viens zēns mācās speciālajā internātpamatskolā - programmas dēļ. Kad minētā meitene atgriezīsies Jelgavā, paredzu, ka būs ļoti grūti tikt galā ar situāciju, jo viņas vecākiem atkal būs milzīga negatīvā ietekme...

I. K.: - Ir ļoti svarīgi izvērtēt, kādā vecumā bērns ir nonācis aprūpes iestādē. Ja vecāki negatīvi iespaido bērnu, tad jābūt kopīgam aprūpes iestādes un pašvaldības sociālā dienesta darbam ar ģimeni.

- Kādā preses publikācijā bija teikts, ka bērnu sūtīšana uz Jelgavas psihoneiroloģisko slimnīcu ir «Jelgavas bērnunama ikdiena».

M. N.: - Tā nav taisnība. Mēs taču nevienu nekur nevaram «aizsūtīt». Ir ārsts narkologs, kas nosaka diagnozi, viņš arī izraksta zāles, tās ik pa laikam jāpārskata. Mēs bērnu vedam uz konsultāciju, un, ja ārsts uzskata, ka bērns uz laiku jāievieto stacionārā, tad mēs respektējam ārsta viedokli, jo mēs neesam mediķi, mēs nevaram objektīvi novērtēt bērna stāvokli. Pie mums atradās pieci bērni - līmes ostītāji un alkohola lietotāji, un bija pat gadījumi, kad šie bērni ar «ātro palīdzību» tika vesti uz stacionāru pat pa trim reizēm dienā. Tie nebija simti, tie bija pieci bērni. Bija pat gadījumi, kad Pašvaldības policija, atrodot līmi saostījušos bērnu, veda viņu uz narkoloģijas nodaļu.

L. M.: - Bērnunamā tika konstatēti pārkāpumi veselības aprūpes un higiēnas nodrošināšanā, šo daļu pārsūtījām Veselības inspekcijai, kas veica bērnunama pārbaudi.

- Pārbaudes rezultātus izlasīju. Tur viss bija kārtībā. Bet nu par ko citu, par deinstitucionalizāciju (DI). Vai tas ir reāli iespējams - likvidēt bērnunamus un izvietot visus bērnus ģimenēs?

M. N.: - Jelgavas bērnunamu nelikvidēs, Jelgavas pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu piedalīties šajā DI procesā, un ir paredzēts celt četras mājas, un katrā dzīvos astoņi bērni. Paredzēts, ka ieiešana šajās mājās notiks 2020. gada beigās. Protams, tik un tā šīs mājas būs institūcijas ar visām pārbaudēm, kas uz tām attiecas. Tiks mēģināts veidot ģimenisko vidi. Protams, būs grūti, jo pusaudži nemaz tā nealkst rūpēties par saviem jaunākajiem brāļiem un māsām.

I. K.: - Bērnu izņemot no ģimenes, pirmām kārtām jāmeklē audžuģimene vai aizbildnība. Labklājības ministrijas (LM) īstenotajā DI projektā aizbildnības un audžuģimenes formas tiek saglabātas, papildus LM domā par specializētajām audžuģimenēm, kurās pieņemto bērnu audzināšana ir kā darbs ar konkrētu finansējumu. Paredzēts, ka šādās ģimenēs varēs atrasties arī bērni ar funkcionāliem traucējumiem, un viņiem būs pieejama nepārtraukta medicīniska aprūpe.

A. B.: - Pirms gadiem divdesmit Francija arī izmēģināja DI: visus bērnunamus likvidējam, visi bērni ģimenēs! Teorētiski - ideāli. Bet drīz vien daudz kur sākās problēmas: bērni nevarēja sadzīvot ar audžuvecākiem, ar citiem brāļiem un māsām, sākās konflikti... Kur likt bērnus? Ko darīt? Bērnunamu vairs nav, nevienas glābšanas saliņas nav... Franči saprata, ka ideja par audžuģimenēm ir laba, taču ir jābūt rezerves nosēšanās lidlaukam! Iedomājieties, audžuģimene paņem trīs pusaudžus - katram iekšā jau ir sava programma. Vai viņi savstarpēji sader kopā, vai sader ar pieaugušajiem un citiem bērniem? Vai pusaudži ir gatavi uzņemties pienākumus? Ideja par DI ir humāna un pareiza, tikai - vai tā ir realizējama? Turklāt - kādreiz beigsies tie 50 miljoni eiro, ko DI vajadzībām dod Eiropas Savienība, tad visu šo DI padarīšanu vajadzēs pilnībā uzņemties pašvaldībām. Kas tad notiks? Vai pašvaldības un Labklājības ministrija tam ir gatavas?

M. N.: - Mūsu iestādē ir četrgadīgs bērns, kuram nevar atrast audžuģimeni. No viņa ir atteikušās jau četras audžuģimenes, jo bērns ir ļoti agresīvs. Nu, nav tik daudz audžuģimeņu, kas vēlētos ņemt bērnus.

A. B.: - Un vienīgā vieta, kur šis bērns tiks paņemts, būs bērnunams...

M. N.: - Audžuvecāki mēdz atteikties arī no pusaudžiem. Tā ir reāla problēma.

I. K.: - DI kontekstā ir paredzēta izvērtēšana, lai noskaidrotu, kādas ir bērna vajadzības.

A. B.: - Nu, lūk, visi ir izvērtējuši - neviena ģimene neņem šo četrgadīgo! Kādā veidā bērnu tiesību inspekcija risinās šo problēmu?

- Sakiet, vai šā garā skandāla laikā uz Jelgavas bērnunamu ir atbraucis labklājības ministrs Jānis Reirs? Varbūt jūs ir apciemojusi Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča? Vai arī par notikumiem bērnunamā visi interesējas tikai no Saeimas komisijas sēžu augstumiem?

M. N.: - Nē, šie cilvēki nav pie mums bijuši. Vienīgi mūsu pašvaldības darbinieki nāk pie mums regulāri.

A. B.: - Uzskatu, ka politiķiem un ierēdņiem jābrauc uz bērnunamiem ne jau ziņkāres dēļ. Viņiem jāpiesaka vizīte un jāsaka: ziniet, mēs brauksim pie jums un neko nepārbaudīsim, mēs vienkārši gribam parunāt par to, kā jūs dzīvojat. Bet skriet tikai tad, kad, tēlaini sakot, ir ugunsgrēks, histēriski stiept spaiņus ar ūdeni, bet pēc tam atkal pīpēt salmu kaudzē... Tas ir ļoti bīstami. Jādomā par to, kā izveidot profesionāļu kopumu, kas prastu strādāt bērnu sociālās aprūpes iestādēs un kuriem būtu atbilstošs atalgojums.

M. N.: - Uz mūsu iestādēm diemžēl nenāk strādāt. Darbs šeit ir psiholoģiski ļoti grūts, un visi baidās no bērnu tiesībām. Tagad nezinu, kur ņemsim darbiniekus. Bet ir arī gaiši stari. Pagājušonedēļ pie mums atgriezās četrgadīga meitenīte no pirmsskolas mācību iestādes un uzrunāja darbinieci: «Audzinātāj, es taču dzīvoju ģimenē, vai ne?» «Protams,» atbildēja audzinātāja. «Bet kāpēc dārziņā man visi teic, ka es dzīvoju bērnunamā?» Tas nozīmē, ka bērniem pie mums ir labi un viņi jūtas bērnunamā kā mājās.