Šis stāsts ir par četru bērnu mammu, kura vasaras saulgriežu laikā svinēs savu 32. dzimšanas dienu. Un svinēs no sirds, lai aizbiedētu pēdējo astoņu gadu laikā uzkrātos rēgus. Viņa beidzot spēj atzīt – jā, esmu vardarbības upuris!
Savu īsto vārdu sieviete nevēlas atklāt, tāpēc sauksim viņu par Kristīni. Stāsts nedaudz atgādina Blaumaņa “Purva bridēju”, tikai mūsu Kristīnei nācies izjust daudz skaudrākus likteņa sitienus. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. “Kad iepazinos ar savu nākamo vīru, man bija tikai 17 gadu, viņam - jau 33. Viņš bija ļoti galants, romantisks. Pēc sešiem gadiem apprecējāmies, un gadu vēlāk piedzima mūsu pirmais bērns,” stāsta Kristīne. Lai arī notikums priecīgs un gaidīts, tomēr ģimenes pieaugums mainīja pāra līdz šim idillisko saticību.
“Es tikai tagad, pēc saņemtās psiholoģiskās palīdzības, saprotu, ka jau tolaik viss bija neatgriezeniski mainījies, taču pirms astoņiem gadiem spītīgi nenovilku savas rozā brilles. Iespējams, baidījos no skaudrās realitātes un vieglāk bija tai nepievērst uzmanību, mānīt sevi, ka viss taču būs labi,” teic sieviete un piebilst, ka arī pēc otrā un trešā bērna nākšanas pasaulē viņa turpināja ticēt tam, ka vīrs pārstās lietot alkoholu, vakaros pēc darba atkal nāks mājās un brīvdienās vairāk laika gribēs pavadīt kopā ar saviem bērniem, sievu… “Tie bija meli,” skarbi nosaka Kristīne.
Par fizisko vardarbību sieviete runā nelabprāt, tomēr runā un vairs necenšas to noliegt, kā to darījusi ilgus gadus, runājot ar draudzenēm, radiem. “Visi jau tāpat redzēja, ka man parādījies kāds jauns zilums, bet vienmēr aizbildinājos, ka, spēlējoties ar bērniem, esmu pakritusi vai kaut kur aizķērusies… izdomāju smieklīgus aizbildinājumus, taču kategoriski noliedzu, ka vīrs mani sit!”
Turpinājumu lasiet nākamajā lapā