VAKARA ZIŅAS: Inesi Ziņģīti bildinājis miljonārs
Jau kuru gadu Inese Ziņģīte māca rūpēties par savu veselību visiem, kas nav slinki klausīties un paši darboties. «Es nekad nevienam nemācu to, ko pati nevaru izdarīt,» viņa strikti noskalda. Intervijas dienā mundrā rīvēšanās un rāpošanas entuziaste cēlusies pulksten piecos, bet ne tikai tāpēc, ka no Nītaures jābrauc uz Rīgu, lai vadītu nodarbību dāmām, kas vēlas saglabāt veselību. Viņai pirms prombraukšanas bijis ar suni jāizskrienas, četri kaķi jāpabaro un jānorīvējas ar dvieli, lai mundrums turas kaulos visu dienu.
Māca tūkstošiem cilvēku
Ziņģītei ir vingrotājas augums. Joprojām šmaugs un lokans. Viņa bijusi paralizēta divas reizes, bet nav padevusies apstākļiem. Kā tu, jauns cilvēks, paliksi pie gultas piekalts! Jāceļas augšā! Ar pašas izstrādātu rīvēšanās un rāpošanas metodi piecēlusi sevi kājās un tagad palīdz tūkstošiem. «Nevajag mani apbrīnot,» viņa noteic, «pēdējos gados arvien vairāk cilvēku meklē palīdzību. Agrāk vadīju nodarbības grupām ar divdesmit cilvēciņiem, tagad ir piecdesmit, septiņdesmit, pat simts. Nāk trīs, četras paaudzes, kad visi ārsti jau izstaigāti. Kāpēc izstaigāti? Tāpēc, ka ģimenes ārsts sēž pie rakstāmgalda, raksta un klausās, par ko tu sūdzies. Viņam nav laika. Mums ir pavirša primārā aprūpe, jo ārsts par tevi nezina neko, nezina par tavu ģimeni un paradumiem. Un dažam labam ir riebums pieskarties cilvēka ķermenim, jo man šķiet, ka viņi mācās uz manekeniem. Es biju pie Kiviča uz pārraidi («Rampas ugunis» kanālā «Rīga TV24»), man nebija neērti, kad pieliku roku viņam pie pavēderes, un arī viņam nebija neērtības sajūta, jo tad viņš saprata, kā pareizi elpot. Jā, pie manis uz nodarbībām nāk tad, kad visur ir vīlušies, un arī liela daļa veselo, kas grib palikt veseli un dzīvot veseli.»
Sevi uzturēt tonusā var jebkurā vecumā
Ziņģīte piebilst, ka dažkārt gados vecāki cilvēki viņai prasot: «Lūdzu, meitiņ, dod man veselību!» Tad viņa atbild, ka pēc vecuma esot tāda pati «tantiņa». Bet veselību gan nevienam nevar iedot, to nevar arī nopirkt, tāpēc veselība jāsarūpē katram pašam.
«Cilvēkam galva uz pleciem ir tālab, lai viņš izdomātu, ka ķermenī visam ir jāstrādā, jo tas ir dzīvs. Tas, kas strādā, ir dzīvs. Manu metodi var izmantot visi, pat deviņdesmitgadīga tantiņa, kas no gultas ārā netiek. Es saku - noliec uz ķeblīša bļodiņu ar siltu ūdeni, iemērc dvieļa galu, apslapē vienu rociņu un apslauki. Pēc tam - otru. Tā jau ir tā aprīvēšana. Prasu, vai tad jūsu vecumā ir kāds cits uzdevums? Simts punkti, ka nav un nedrīkst būt. Ir palicis tikai pienākums pret sevi. Ja būs izpildīts pienākums pret sevi, savu ķermeni, tad nebūsi slogs un būsi visiem vajadzīgs. Un vēzis un visas slimības ir tikai slimības, nevis traumas, tā ir cilvēku nolaidība un slinkums visaugstākajā pakāpē. Tu domā, ka es piecos cēlos tāpēc, lai brauktu uz Rīgu? Nē, es cēlos tāpēc, lai aplietos ar ūdeni un norīvētos, un justos labi,» viņa steigšus nober.
Rīdzinieki nesmaida
Ziņģīte optimismu nezaudējot un smaidu uz lūpām - arī ne, jo neesot par ko bēdāties. Tāpēc, iebraucot Rīgā, nepatīkot drūmās sejas. Viņa pukojas, ka rīdzinieki esot drūmi un nesmaidot. Ziņģīte uzskata, ka optimismu var radīt tikai vesels ķermenis, tāpēc nav vērts prieku sevī uzkurbulēt mākslīgi. Tāpēc viņa smaida. Īpaši, kad iebrauc Rīgā.
«Optimisms ir tikai tad, ja ir veselība. Tas dzen darboties. Es stāvu pieturā un visiem uzsmaidu. Vairāki cilvēki paiet garām, beidzot kāds pajautā: jums varen priecīgs prāts, esmu jūs kādreiz jau redzējis? Pēc tam pienāk vēl kāds, tad citi. Beidzot kāds ir mani pazinis, sūta ziņas ar «aiponu» citiem (tagad jau ātri viss notiek), un ejam runāties citur, kur vairāk vietas, piemēram, Bastejkalnā.»
Piekrišana lielāka nekā divdesmitgadniecēm
Kad jautāju, vai patīk, ka uz ielas pazīst, Ziņģīte uzreiz attrauc - nepatīkot gan. Populāra viņa kļuva, kad radioraidījumā izstāstīja par savu pieredzi. Piekritīsiet, ka tāds dzīvesstāsts ir neparasts un apbrīnas vērts, tālab nav jābrīnās, kāpēc Ziņģīte nenorimusi brauc pa visu Latviju un vada nodarbības. Un interesentu netrūkst. Nu jau viņas rāpotājas stāžs ir apmēram 40 gadu. Turklāt mundrā sieviete ir piemērs tam, ko cilvēks var paveikt saviem spēkiem. Viņas pieredze ir apkopota gan DVD, gan grāmatās.
Bet vīrieši - vai bieži grib sapazīties? Jestrā sieviete nekavējoties attrauc: «Es varētu izvēlēties, man būtu tāda izvēle, kāda divdesmitgadniecēm nespīd. Ir bijis, ka aizbraucu uz nodarbību un mani otrā dienā grib apprecēt. Miljonārs. Bet es teicu: nē, mīlulīt, priekš kam man precēties? Man vajadzīgs tikai vīrietis, ko mīlēt. Teicu, ka apprecēšos Anglijā, bet tikai ar tādu, kam personīgā lidmašīna, lai varu atlidot katru otro dienu novadīt nodarbības un pabarot dzīvniekus. Mani dzen darbs pēc darba. Man nav jātēlo jauna meitene. Varbūt aiziešu pie Kapicka (plastikas ķirurgs - red.) un viņš man te kaut ko (rāda uz seju un smejas), kad mani vīrieši pateiks - zini, sejiņu vajag palabot. Bet zinu, ka neko citu gan nevajag labot.»
Skarbās bērnības dēļ bauda dzīvi pilniem malkiem
Ziņģīte atzīst, ka tagad beidzot bauda dzīvi pilniem malkiem - katru dienu, katru stundu, katru minūti. Kad piedzimusi, sācies karš. Kāda gan vairs bērnība. «Bērnība man nav bijusi, vācieši, krievi, asinis, mīnas, līķi - neko citu es neredzēju. Tāda bija Jelgava.» Māte - jauna operdziedātāja - ar četriem bērniem, čekistu vajāta, bēguļojusi pa visu Latviju. Bērni zinājuši, ka skolā nedrīkst palaist muti, bet Inese nav novaldījusi aso mēli. Kad izrunājusies par Staļinu, mammu izsaukuši uz «Stūra māju», un atkal nācies meklēt citu mājvietu.
Inese bijusi muzikāla, kā pati smejas, bērnībā varējusi plinkšķināt uz klavierēm pēc dzirdes ar abām rokām. «Lielā dūšā» meitēns aizbraucis uz Rīgu, uz mūzikas skolu, bet nekas nesanācis.
Laulība trim dienām un visam mūžam
Viņa apprecējās 20 gadu vecumā, bet pēc neveiksmīga akrobātiska vingrinājuma krita un kļuva paralizēta. Pirmā laulība ilga trīs dienas, jo vīrs iesniedza laulības šķiršanas pieteikumu. Kad jaunā sieviete mazliet slimnīcā atkopās, mediķi izlēma Inesi nosūtīt uz pansionātu. Uz visu atlikušo mūžu. Viņa savukārt nolēma, ka tādu dzīvi nedzīvos. Izlasījusi medicīnas grāmatas, paralizētā Inese izfunktierēja, ka viņai ir cerība tikt uz kājām, jo muguras smadzenes nav neglābjami bojātas. Viņa darīja visu, lai vārda tiešā nozīmē liktu asinīm riņķot straujāk. Tajā laikā sāka rīvēties ar dvielīti, bet tiklīdz varēja pakustēties vairāk - rāpot. Vispirms spējusi nostāties četrrāpus, tad sākusi rāpot, līdz nostājusies uz kājām. Tieši tā, kā pirms vairākiem gadiem bija nolēmusi. Lai pieceltos pēc paralīzes, viņai pirmoreiz vajadzēja astoņus gadus, otrreiz - pusgadu. Jo pēc otrā bērniņa piedzimšanas sievieti atkal paralizēja.
Pat gultai piekalta, Ziņģīte bijusi tik enerģiska, ka vingrinoties reiz izvēlusies no gultas kopā ar dēli, uz kura vajadzējis gulēt. Tagad viņa smej vien, to atceroties.
Izveseļojusies un atradusi darbu, Ziņģīte apprecējās otrreiz, un šī laulība bija uz mūžu. Vīrs Ernests nu jau tai saulē, bet Inese ar savu rīvēšanās metodi vīra dzīvi paildzinājusi, kad viņš slimojis.
Kaut arī ārsti neieteica dzemdēt, viņa laida pasaulē meitu un dēlu. Ziņģīte spītīgi saka - ja būtu padevusies, tad nebūtu divu bērnu, nebūtu viņus izskolojusi un izaudzinājusi par labiem cilvēkiem. «Es nebūtu ne piecēlusies, ne apprecējusies, ne dzemdējusi un izaudzinājusi bērnus par talantīgiem cilvēkiem. Es neko nebūtu sasniegusi.» Viņa atgādina vardi no pastāstiņa par divām vardēm krējuma podā. Tā, kura nepadevās un ķepurojās, krējumu sakūla sviestā, izrāpās ārā un nenoslīka.
Dara visu, arī to, ko neprot
Enerģiskā sieviete izstāsta, kādas dzīves mācības ir ielāgojusi. «Mana vecāmamma teica - visriebīgāko darbu izdari pirmo, pēc tam būs vieglāk. To esmu iegaumējusi uz visu mūžu. Es daru tik ilgi, kamēr pabeidzu, kaut arī nepatīk. Un nesāku neko citu. Tad man nevajag neviena uzslavu, man ir liels gandarījums. Gumijniekos zeķes paliek cauras trīs dienās, bet es tās salāpu ar glanci. Vai tu domā, ka šitā kleitiņa ir kāda cita šūta? Paskaties! (Rāda akurāti nošūtas vīles - red.) Uzšuvu kažoku. Esmu šuvusi arī mēteļus, kad mums «padumjā» laikā bija tā lielā «bagātība». Ko nopirksi, ja alga bija sešdesmit rubļu? Es pat par apkopēju strādāju pie zinātnieka Ivara Kalviņa Organiskās sintēzes institūtā. Tāpēc ka ar vienu aldziņu iztikt nevarēju. Vai tad manam bērnam bija mētelis? Dēlam šuvu no meitiņas mēteļa, meitai no sava mēteļa. Es neko neesmu pratusi, izārdu vecu kleitu, kas man labi izskatījās, uzspraužu uz avīzes vai plēves un izgriežu jaunu. Neviens dators tev drēbi neuzšūs. Meita aizgāja uz skolu manis šūtā skolas formā. Dēls teica: zini, mamma, tu arī no tuksneša smiltīm uztaisīsi ēst,» lepojas Ziņģīte.
Citus nevajag vainot
Dzīves grūtības iemācījušas, ka nevar un nedrīkst vainot citus. Jaunībā akrobātiskā vingrinājuma laikā partneris nenoturēja un Inese nokrita, atsitās pret zemi, uz laiku kļuva akla un paralizēta. «Neviens mani nedzina trenēties. Nevajag nevienu vainot,» viņa saka.
Kamēr vingrojusi, palīdzējušas dusmas - gan es parādīšu! Aizmirstībā atstāta, skaitījusi, vilkusi uz sienas strīpas, cik reižu izpildījusi kādu vingrojumu. Tāpēc tagad viņa uzskata, ka dievu pa īstam var lūgt tikai darot, nevis sēžot baznīcā. «Kustinot pirkstu, raustot savas nedzīvās kājas, es lūdzu dievu, bet vienlaikus arī darīju. Kad piecēlos, paņēmu rokās pirmo avīzi, kas pagadījās, izlasīju darba sludinājumus. Vienā bija rakstīts, ka Operetes teātrī vajadzīgs mākslas aģents. Mani paņēma, pat bez diploma. Es godīgi pateicu, kas biju, ko darīju, ka diploms droši vien jāatjauno. Operetē es atradu savu vīru. Uz darbu nācu palēkdamās, tāpēc man viss sāka iet uz augšu.»
Lapsa nograuž pirkstu
Kāda ir Ineses Ziņģītes diena? «Parasti es sešos ceļos, man jāpaspēj izskrieties ar suni - tā ir vismaz stunda, ar visu barošanu. Ir četri kaķi, katram jāiedod ēst,» viņa iesāk stāstāmo. Vienu no kaķiem, Brenčuku, nedrīkstot kastrēt. Milzīgajam runcim jāapkalpo visas Nītaures kaķu dāmas. Savukārt Piciņu iesvieduši Ineses pagalmā. Droši vien gribējuši izmest mežā, bet vismaz kāda sirdsapziņas drupata iekremtusi - tad nu kaķabērns palaists svešā sētsvidū, kur atradis līdzjūtīgu cilvēku. Visi bezpajumtes kaķi esot uz viņas kakla, šķībi, greizi, bez vienas kājas, bez acs. Visus pabarojot.
Arī par saķeršanos ar lapsu Ziņģīte izstāsta bez piktuma. Kā tas noticis? Pirms dažiem gadiem 21. februāra vakarā, kad sals stindzinājis ar bargiem mīnusiem, viņa pārbraukusi mājās no Liepājas. «Sniega grēdas bija pāri galvai, auksts, bet mājās - ne pagales. Man bija balta cepure, balti cimdi. Malkas šķūnis ir pie kaķu barotavas, bija jānoskrien divdesmit metri. Izdomāju, ka ar baltiem cimdiem un cepuri nevar nest malku, kā pēc tam izmazgāšu, kā izžāvēšu. Izskrēju pliku galvu un rokām. Ko tu domā, es aiztecēju pēc malkas, pastiepu roku, un kāds manu roku ēd. Lapsa noēda pirkstu. Nē, nevis iekoda, bet noēda. Tā nebūtu noticis, ja manā galvā nebūtu bijusi miskaste, bet tāda ir katra cilvēka galvā. Nogulēju divas nedēļas Gaiļezerā mikroķiruģijā. Uldis Krustiņš pirkstu saremontēja. Neko nejūt, bet pirksts ir. Slimnīcā mani iesauca par lapsu. Visi meklēja lapsu, lai varētu ierakstīt manā grāmatā autogrāfu. Man labā roka bija stumbenī, es tikai ķeburus ievilku.»
Kāpēc Ziņģītei nav skolnieku?
«Mācies no tā, kurš ir dzīvē apbružājies! Esi domājošs!» aicina Ziņģīte. Viņa neslēpj, ka nedomā neko labu par mūsdienu tehnoloģijām. «Mūs grib pataisīt par īslaicīgiem. Mēs arī paši to ļaujam. Mēs neguļam, tupam pie datoriem, it kā gudrāki paliktu. Pie datora cilvēks paliek tikai muļķāks, jo galvā nekas neturas. Bērnus audzējam kā labību, nevis kā domājošas būtnes. Skolēnam nav domu galvā, nevar pateikt nevienu sakarīgu teikumu. Ārzemēs bērnu trenē uzrakstīt domrakstu vai eseju, bet pie mums bērns labi ja piecus teikumus var uzrakstīt pats, pārējo rok no datora. Ja mana galva ir mans dators, tad es ar to lepojos un lepošos līdz mūža galam. Es šito kasti (rāda uz datoru - red.) principa pēc nepirkšu, lai nesabojātu savu galvu, tāpēc es pareģoju, ka ar šīm kastēm drīz vien pasaulē iznīcinās viens otru, būs pilnīgs haoss un vajadzēs sākt no nulles. Sabiedrība nemācās no savām kļūdām.»
Tikpat skarbi viņa vērtē savus iespējamos skolniekus. Neviens nevēloties domāt par to, kā līdz mūža galam nodzīvot veselam, visi tikai gribot saņemt. Ziņģīte gribot redzēt tādu, kam būtu dvēsele acīs, diemžēl vienmēr esot klāt savtīgums - kas man par to būs.