Sociālajā vietnē facebook izveidots konts “Adoptē Bilu”. Tajā lasāms kāda suņuka Bila stāsts – viņš jau gadiem uzturas patversmē un skumji noskatās, kā regulāri tiek adoptēti citi dzīvnieki, bet viņu tik patversmes apmeklētāji paglauda, izved pastaigās, bet neviens nevēlas vest uz savām mājam. Viņš aizvien mazākām cerībām ieskatās katra atnācēja acīs. Bils noveco, savā postenī gaidot....
“Sveiki, mīļie! Kurš gan mani nepazīst? Esmu Bils. Bils, - vai atceraties? Visi, kas reiz bijuši Ulubelē, noteikti mani redzējuši, daudzi mani samīļojuši un pakasījuši aiz auss, daudzus esmu vedis pastaigā uz mežu un pļavām, daudziem brīvprātīgajiem apmācībās ierādījis, kā pareizi vest pavadā suni. Daudzus bērnus priecīgi sagaidījis un daudziem mācījis nebaidīties un nesabīties no tāda lieluma suņiem kā es. Kādas tik lietas es nevarētu uzskaitīt, ko tik neesmu darījis, ko palīdzējis, ko pieskatījis, ko noklusējis... Tā tikai izskatās, ka stāvu pie savas būdas, patiesībā es nemitīgi strādāju! Jo mana dzīvesvieta jau četrus gadus ir Ulubeles sargpostenī – pārraugu visus, kas ienāk patversmē tālāk par vārtiem. Visi jau pieraduši, ka te esmu es un tikai es. Gribētos piekrist, ka pieradis esmu arī es.
Bet...nē. Visus šos četrus gadus esmu noskatījies, kā mājās atgriežas vai tiek adoptēti simtiem – simtiem (!) mūsējo. Tikai mani neviens neņem. Kaut kā tā... bēdīgi. Visi mīļo, visi uzmundrinoši uzsmaida, uzsit uz pleca, bet mājās neved... Kad ļaudis priekā sasārtušiem vaigiem stiepj kādu mazo kucēnu kārtot adopcijas lietu, man gribas uzsaukt: „Hei, mīļie, vai maz zināt, cik daudz problēmu, rūpju un stresa jums atkristu, ja ņemtu mani?”
Esmu pamatīga, nosvērta rakstura vīrs, kura uzvedības sīkākās nianses jums mācēs izstāstīt visi patversmē – pat tad, ja pats kaut ko mēģināšu noklusēt. Būšu lielisks kompanjons, draugs lieliem un maziem. Neesmu vairs ne tik straujš, ne lecīgs kā jaunībā. Brīžiem stīvums kaulos un nav vairs tā jaunības maksimālisma nepieciešamības visur piedalīties. Labi, teikšu atklāti – jūtos mazliet saguris un tik ļoti ilgojos pēc maza pieticīga stūrīša Tavās mājās. Un ja šis stūrītis būs stratēģiski svarīgā vietā, tad neaizmirsīšu savu galvenā sargposteņa kareivja pienākumus! Un vēl. Tad, kad Ulubelē adoptē kādu opīti vai patversmes iemītnieku ar stāžu, pie mums vienmēr ir svētki. Visi nez kāpēc raud, priecājas, sazvanās ar pārējiem, uzvedās kā mazi bērni. Dzirdēju sakām, ka tajā dienā, kad adoptēs mani, Ulubele uzsauks īpašas svētku vakariņas visām astēm. Tas salūta vietā, jo salūts, uguņošana un trokšņi mūs visus biedē! Vai Tavās mājās atrastos kaktiņš man, Bilam – vecajam Ulubeles kareivim?” vēsta ieraksts facebook.