Vēsturniece Daina Bleiere par to, kas ir ievērojamākie čekisti Latvijā

Drīzumā apgāds Jumava laidīs klajā grāmatu Zem LKP kupola. Tas ir V. Hermaņa ieskats Latvijas Komunistiskās partijas līkločos (1945–1991). Autors uzrunājis, intervējis, mēginājis portretēt LKP vadošus kadrus konkrētās situācijās, piemēram, Vili Krūmiņu un Eduardu Berklavu, Anatoliju Gorbunovu, Alfredu Čepāni un Mārīti Rukmani, Alfrēdu Rubiku un citus. Tāpat tolaik bezpartijiskā Ivara Godmaņa skats no malas. Grāmatā kā pēcvārds autora saruna ar vēsturnieci, vienu no mūsu vadošajām totalitārisma pētniecēm Dainu Bleieri (lasāma saīsināta).

– Kā jūs raksturotu LKP sastāvu un potenciālu 1945. gadā, tas ir, tūlīt pēc «Kurzemes cietokšņa» krišanas?

– Salīdzinot ar 1940.–1941. gadu, situācija bija būtiski mainījusies. Daudzi no pirmskara aktīvistiem gāja bojā, jo latviešu strēlnieku divīzijā zaudējumi bija ļoti lieli.

Uz 1945. gadu pirmskara pagrīdes daļa kompartijā bija būtiski samazinājusies. Vēl kara laikā – no 1944. gada jūlija un vēlāk – Latvijas kompartija bija nomenklatūras, padomju ierēdņu partija. Tie, kas ieradās no citām PSRS republikām, bija dažādu veidu priekšnieki.

– Bet veterāni, kas tepat dzīvojuši?

– Bija demobilizētie karavīri, pārsvarā iebraucēji. Tiem, komunistiem, kas bija palikuši Latvijas teritorijā un izdzīvojuši, biedru kartes netika automātiski atjaunotas. Varas iestādēm radās jautājums, kāpēc viņš, būdams komunists, izdzīvojis. Pēc kara tika izskatītas ļoti daudzas komunistu lietas, kā viņi pazaudējuši partijas dokumentus. Neko sliktu nav darījis, bet nav arī pretojies, par ko izslēdza no partijas. Tas attiecās ne tikai uz latviešiem, tāpat arī uz krieviem un pārējiem. Tie, kas šeit ieradās, pārsvarā bija vai nu Krievijas latvieši, vai nelatvieši.

– Vai pirmskolhozu ērā partorgi bija visos Latvijas pagastos?

– Pamazām partorgi tika iecelti visos pagastos. Viņi nebija no vietējiem, viņi skaitījās LKP CK partorgi. Tos iecēla no augšas, lai arī pagastā, kur nav neviena komunista, tādus radītu, viņi bija partijas organizatori.

– Kādā savā pētījumā rakstāt, ka nozīmīgs centra kontroles mehānisms Latvijas gadījumā bija Krievijas latviešu pastiprināta ieplūdināšana. Varbūt latviešiem šeit pašiem vajadzēja vairāk stāties partijā?

– Pat ja vietējie latvieši būtu vairāk stājušies partijā, viņi nevarēja būt vadībā. Lai tiktu augstākas nomenklatūras amatos, tiem bija jāsasniedz zināms karjeras līmenis.

Redzams, ka, sākot ar 1946./1947. gadu, vietējie komunisti, agrākie pagrīdnieki aizvien vairāk tiek atbīdīti. Piemēram, Līna Zaļkalne, kas bija Cēsu apriņķa pirmā sekretāre. Tāpat kā Ieva Pliesmane Madonā. Šos komunistus atcēla no amatiem par dažādām lietām: nepietiekami cīnījušies pret buržuāziskajiem nacionālistiem, nav pildītas labības piegādes.

– Un iebraucējiem durvis pavērās vēl plašāk?

– Tieši tā: ļoti stipri ieplūst Krievijas latvieši. Daudzi brauca šurp pēc savas iniciatīvas. Arī komjauniešu vecuma cilvēki, kas atbrauca un taisīja karjeru šeit, – Imants Andersons, Leonīds Freibergs un citi. Bija viņu skaitā tā dēvētie kolonisti no Sibīrijas, no Baškīrijas, kas gribēja atpakaļ uz Latviju.

Vienu daļu šo Krievijas latviešu šurp vienkārši nosūtīja. Staļina laikā komunisti, ko lika, nevarēja nedarīt. Šeit pavērās ļoti labas iespējas karjeristiem. Piemēru, kad Krievijas latvieši pa partijas līniju taisa karjeru, bija daudz. Universitātē marksisma ļeņinisma katedru vadīja Vladimirs Miške, tajā strādāja Kārļa Pugo sieva, Borisa Pugo māte Marta Peizuma. Krievijas latviešiem Maskava vairāk uzticējās, un viņi bija vieglāk vadāmi.

– Smaga nodaļa LKP vēsturē – nacionālkomunistu sagrāve 1959. gadā. Redzamākais cietējs, par sava veida simbolu kļuva Berklavs. Vai kaut ko vēl varēja grozīt bēdīgi slavenajā 7.–8. jūlija plēnumā?

– Plēnuma laikā vairs nekas nevarēja grozīties. Tā kauja jau bija zaudēta sanāksmē pie Hruščova, kas notika 1. jūlijā. Kalnbērziņa referāta pamatā bija ziņojums, kas tika nolasīts LKP CK biroja sēdē 20.–21. jūnijā pēc Muhitdinova brigādes pārbaudes Rīgā.

Minētajā CK biroja sēdē bija daži mēģinājumi iebilst, ka šajā ziņojumā ne visi fakti pareizi atspoguļoti. Diezgan varonīgi to kritizēja Vilis Krūmiņš. Līdz plēnumam lielākā daļa biroja locekļu savu viedokli bija mainījuši. Lasot plēnuma stenogrammu, rodas sajūta: visi domā par to, kā glābt savu ādu. Arī Krūmiņš. Vienīgi Berklavs ietiepīgi paliek pie sava.

– Kas Maskavā reāli pārstāvēja Latviju? Bijušais Cīņas redaktors Jānis Britāns atceras, cik vadības priekšā Maskavā bailīgs bijis Augusts Voss. Varbūt lielāks svars bija Baltijas kara apgabala pavēlniekam un CK 2. sekretāram?

– Principā sistēma visur bija vienāda, CK otrie sekretāri nāca no Maskavas. Izņemot tās divas reizes, kad Latvijā šajā amatā bija Vilis Krūmiņš. Maskavā tie bija augsta ranga PSKP CK darbinieki, kuriem bija labi sakari. Otrie sekretāri novadīja direktīvas uz Latviju, viņiem bija jānodrošina atgriezeniskā saikne ar Maskavu. Tas pats Voss nevienu lēmumu nav pieņēmis, neaprunājies ar (Nikolaju) Beluhu. Bieži vien otrā sekretāra viedoklis (tas izriet no atmiņām) bija svarīgākais.

Būtiska nozīme bija tam, kas bija pirmais sekretārs un kā viņš prata kārtot attiecības ar Maskavu. Šajā ziņā ne Kalnbērziņš, ne Pelše, ne Voss nebija tādi, kuriem būtu pietiekami stingrs mugurkauls. Un arī skaidra izpratne par to, ko īsti grib panākt, kas ir republikas labums. Pirmais sekretārs bija atbildīgs, lai republika sekmīgi attīstītos.

Baltijas kara apgabala pavēlnieka uzdevums bija nodrošināt saikni starp republikas vadību un padomju armiju, raudzīties, lai visas tās vajadzības un intereses Latvijā tiktu apmierinātas bez ierunām.

– Šķiet, ka šo balansēšanas mākslu apskaužami labi pieprata kompartijas CK pirmais sekretārs Antans Snečkus Lietuvā?

– Jā, Snečkus to noteikti prata daudz labāk. Viņš arī bija ļoti autoritārs līderis, kurš nepieļāva sev nekādu konkurenci. Turpretim Latvijas kompartijas vadībā 1959. gadā bija reāla šķelšanās.

Lietuvā Snečkus noteica, kas ir pareizi, kas nepareizi. Patiesībā 1959. gadā centra pretenzijas pret Lietuvu bija pat lielākas nekā pret Latviju, jo kadru politikā viņi ļoti aktīvi centās izspiest no vadības nelietuviešus. Tomēr Lietuvas KP CK plēnumā, kas notika 14.–17. jūlijā, pakritizēja tos, kas jau agrāk bija atcelti no amatiem, un ar to viss beidzās.

– Esat pētījusi jautājumu par partijas un padomju nomenklatūras dažādiem līmeņiem līdz pat Brežņeva meitas Gaļinas briljantiem. Tātad bija oficiālā alga un tai līdzās – krustu šķērsu savīta privilēģiju sistēma?

– Ne tikai. Vispirms gan jāsaka, ka dažādos laikos algu ziņā politika atšķīrās. Staļina laikā oficiālās algas arī trim republikas augstākajām amatpersonām bija samērā zemas: 50. gadu pirmajā pusē 2000 rubļu, kamēr strādnieka vidējā alga rūpniecībā – 700 rubļu. Vienlaikus pastāvēja tolaik iedibinātā neoficiālā piemaksu sistēma un faktiskās nomenklatūras ierēdņu algas bija krietni augstākas.

Hruščova reformas rezultātā tika skaidri definēts, kādi papildu labumi pienākas partijas nomenklatūras līmenim. Pamatos šīs algas saglabājās līdz perestroikai. 1989. gadā CK 1. sekretārs saņēma (pēc nodokļu nomaksas, ar piemaksām un prēmijām) 660 rubļu mēnesī. CK otrais sekretārs vairāk nekā 560 rubļu, CK instruktoram zemākais līmenis bija 250 rubļu.

– 1989. gadā vidējā mēneša alga Latvijas PSR (atbilstoši oficiālajai statistikai) bijusi 150–200 rubļu robežās. It kā partijas darbinieku vidējais ešelons ne tik ļoti atrāvies no darba tautas?

– Taču partijas nomenklatūrai bija daudzas privilēģijas – apmaksātas ceļazīmes uz sanatorijām un atpūtas namiem Krimā vai Melnās jūras Kaukāza piekrastē (reizi gadā), iespēja daudz ātrāk nekā vidusmēra pilsonim iegūt valsts dzīvokli, iespēja izmantot valsts transportu, iegādāties pārtikas un rūpniecības preces ārpus rindas, speciāla veselības aprūpe – poliklīnikas un slimnīcas. Augstākā līmeņa partijas darbiniekiem bija arī iespējas regulāri doties ārzemju ceļojumos, uzlabot veselību Karlovi Varos vai Varnā.

– Latvijā atšķirībā no Lietuvas pamattautas īpatsvars nekad nav pārsniedzis pusi no komunistu kopskaita. Kā liecina statistika, līdz Gorbačova nākšanai pie varas latviešu daļa partijā pat nedaudz kritusies. Kāpēc tā?

– Viens no galvenajiem faktoriem – migrācija. Piemēram, demobilizējās no armijas un kā partijas biedri te automātiski palika. Otra lieta: kopš Hruščova laikiem, uzņemot partijā, priekšroka tika dota strādniekiem un zemniekiem. 70.–80. gados latviešu īpatsvars samazinās daudzās nozarēs, vairākumā viņi ir tikai lauksaimniecībā, izglītībā (ar tendenci samazināties), kultūrā, mākslā, valsts pārvaldes orgānos. Tās ir nozares, kurās uzņemšanas kvotas bija mazākas. Vienīgais izņēmums bija lauksaimniecība, kas arī izskaidro, kādēļ Atmodas laikā lauku rajonu komunisti bija ļoti aktīvi tās atbalstītāji. Rūpniecībā, transportā, celtniecībā, arī zinātnē latvieši bija mazākumā.

– Bijušais LKP CK pirmais sekretārs Jānis Vagris kādā intervijā saka, ka partijas vai padomju darbs tajos laikos bija profesija.

– Viena lieta būt partijas biedram, cita lieta – partijas darbiniekam, kas taisa karjeru. Viens no otra automātiski neizriet. Abos gadījumos cilvēki savu izvēli izdarīja apzināti. Partijā nevarēja iestāties bez uzaicinājuma. Partijas biedra karte, protams, kaut kādā veidā atvieglināja dzīvi vietējā līmenī, radošajās savienībās, deva iespējas veidot kopējo atmosfēru.

Tomēr partijas karjera jau bija cits līmenis. Pāriet partijas darbā nevienu ar varu nespieda. Iztēlot viņus par nevainīgām avītīm arī nebūtu īsti pareizi. Partijas darbinieki zināja, uz ko gāja, katram bija izvēle. Viņi bija administratori, ierēdņi noteiktas sistēmas ietvaros. Tā bija profesija. Šai administratīvajai darbībai bija savas negatīvās puses, saistītas ar ideoloģiju, ar čekas darbību. Bija jālemj, ko darīt ar sistēmai nevēlamiem cilvēkiem.

– Daudzi bijušie LKP CK lektori, partijas vēstures pasniedzēji drīz vien pārtapa par politologiem, neatkarīgās Latvijas augstskolu mācībspēkiem. Vai bija kāda alternatīva?

– Padomju laika sabiedrisko zinību speciālisti daudzējādā ziņā bija ašāki un fleksiblāki. Viņi bieži vien bija labāk informēti. Zinātniskā komunisma pasniedzējiem bija pieejams daudz vairāk informācijas. Viņi bija lasījuši ārzemju literatūru arī pirms Gorbačova laika. Tā pati Sabiedrisko zinātņu akadēmija Maskavā – ne slikta izglītība tiem laikiem. Protams, dogmatizēta, bet tur bija daudz profesoru ar plašu redzesloku.

Vai toreiz bija iespējas masveidā sūtīt jaunos apmācībām Rietumos? Brauca gan, bet tie bija atsevišķi cilvēki. Šodien ir samērā daudz cilvēku, kas ieguvuši mūsdienīgu un kvalitatīvu izglītību, tomēr šis process prasījis vairāk nekā 20 gadu.

– Kā tikt galā ar vecās sistēmas atstāto ideoloģisko mantojumu? Atkārtoti publicēt «Komunisma melno grāmatu»? Varbūt vairāk prasīt individuālu atklāsmi, nevis bezpersonisku kopatbildību?

– Šī problēma ļoti bieži reducēta uz sodīšanu vai tamlīdzīgi. Man liekas, ka mums vajadzētu domāt, lai šī ideoloģija, domāšana, tas dzīves stils nevarētu atjaunoties. Labi redzams, kas tagad notiek Krievijā, kur atteikšanās no pagātnes nekad nav notikusi, kur Ļeņina pieminekļi stāv kā stāvējuši, kur daudzi lepojas, ka bijuši kompartijas biedri vai strādājuši čekā. Mums ir jāapzinās, ka tā ir bijusi slikta pagātne. Pagātne, kas nav pārvērtēta, vienmēr var atgriezties.

– Izskatās, ka interese par padomju laikiem vairāk tiek kanonizēta vai nu antikomunistiskā noliegumā, vai nekritiskā nostalģijā, ka «nebija nemaz tik slikti».

– Vairāk domāju par tiem cilvēkiem, kam tagad 30 gadu, kuri reāli padomju iekārtā nav dzīvojuši. Viņi tad piedzimuši, bet pašiem nav nekādu reālu atmiņu. Tas nozīmē, ka atkal pēc gadiem 10–20 var sākties šīs iekārtas idealizācija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka komunistiskā ideoloģija balstās uz utopiju – sapni par ideālu politisku iekārtu, kurā visas reālās pasaules problēmas tiks atrisinātas. Utopijas – komunistiskas, nacionālistiskas, impēriskas – vienmēr pievelk cilvēkus.

Svarīgi ne tik daudz virspusēji nosodīt un izdalīt konkrētos vainīgos. Svarīgi saprast, kā cilvēki šajā sistēmā darbojās, kā atražoja tādu domāšanu, dzīvesveidu. Ir jāsaprot, kā darbojās totalitārā iekārta un kāpēc tā sliktāka nekā demokrātiskā. Vieglāk ir pateikt: nopublicēsim čekistu vai stukaču sarakstu un tad zināsim, kuri ir tie sliktie.

– Kādus redzat turpmākos soļus šajā virzienā? Skolā, augstskolā, mediju telpā, publiskajā diskursā?

– Labs solis ir tas, ka nodibināta VDK dokumentu izpētes komisija. Tā vismaz par savu mērķi izvirzījusi pētīt, kā šī sistēma darbojās kopumā, kādā veidā pastāvēja tās saites ar kompartiju. Tātad nevis izolēti «čekas maisu» jautājums, bet kā VDK bija ieausta visā administratīvajā un politiskajā tīklā.

Runājot par publisko telpu, domāju, ka stāvoklis nav īpaši labs. Vēsturnieku uzdevums ir rakt un rakt – faktus, dokumentus, liecības. Tālākais vairs nav tikai viņu ziņā. Tas, ko vēsturnieki uzrakuši, būtu jāpastāsta valodā, ko emocionāli uztvertu arī plašāka publika, īpaši jaunieši.

– Nenoliegsim, ka sižeti par Latvijas jaunāko laiku vēsturi parādās mūsu presē, radio, televīzijā, kinolentēs. Vaina kvantitātē vai kvalitātē?

– Raksti bieži vien ir sausi un neinteresanti. Arī ne visiem skolotājiem tas izdodas. Diezgan daudzi raidījumi vai grāmatas vairāk uzrunā tos, kas paši tajā laikā dzīvojuši, bet ne jauniešus. Ja par to laiku raksta cilvēki, kas to laiku zina, tas uzliek kaut kādus ierobežojumus. Mums šķiet, ka daudzas lietas pašas par sevi saprotamas un nav jāskaidro. Tā tas nav.