Maija Kūle: Jāatgriežas pie filosofijas mācīšanas skolās

 
Filosofe Maija Kūle iesaka nevis veidot atsevišķu tikumu groziņu, bet izmantot tās vērtības un normas, kas formulētas pasaules ranga dokumentos: ANO cilvēktiesību deklarācijā, Eiropas Savienības nepieņemtajā konstitūcijā un Latvijas Satversmes preambulā ©F64

Joprojām nerimstas diskusijas par tikumisko audzināšanu skolā. Patlaban Valsts izglītības satura centrs (VISC), kam uzticēta vadlīniju izstrādāšana, saņēmis teju divus desmitus priekšlikumu, uzklausījis 15 ekspertus.

Arī Latvijas Universitātes profesores, filosofes Maija Kūles redzējumu. Kas tad īsti ir tikumība, ko vajadzētu ierakstīt topošajā dokumentā un būt vai nebūt cenzūrai, kas regulē pedagogu darbu? Par to un citiem morāles jautājumiem Neatkarīgās sarunā ar Maiju Kūli.

– Kāda ir jūsu attieksme pret diskusijām par un ap tikumisko audzināšanu?

– Ir ļoti amizanti, ka pēc diskusijas Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) viens no medijiem bija sava raksta virsrakstā uzrakstījis apmēram tā, ka Maija Kūle saka: jāmet miers un jābeidz ņemties ap šo tikumu lietu. Tā es īsti neteicu, bet, kad skatos uz to kopumā, ar visiem tiem viedokļiem, ambīcijām, politizāciju un aizvainojumiem, tad man zināmā mērā ir kauns. Par to, ka jēdziens tikums, kam vajadzētu būt godprātīgi uztvertam un jebkuras kultūras dziļākajā iekšējā slānī ieslēgtam, tiek šādi vazāts. No otras puses, mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā tiek uzklausīti dažādi viedokļi. Tas ir ne tikai demokrātijas, bet mūsdienu Eiropas kultūras princips.

– Par morālo normu grozu – vai var to tā sapakot vienkopus?

– Nekad ar to neiet labi. VISC mēģina ko tādu darīt, aptaujājot, kuri tie varētu būt, tagad pavīd, ka nobalsots par skaitli 9, un tad salikt grozā, un vāks virsū. Atceros, ka savulaik Imants Ziedonis, vadot Kultūras fondu, gribēja grāmatu plauktā ielikt desmit Latvijas grāmatu grāmatas. Un tad sākās: Blaumani – jā, Čaku – varbūt. Rokpelni – nekādā gadījumā. Nu neizdevās to izdarīt. Var aptaujas taisīt, visu ko var darīt, bet nevajadzētu to taisīt kā noteiktu galīga skaita tikumu groziņu. Mans padoms ir: izmantot pasaules ranga dokumentus – ANO cilvēktiesību deklarāciju, kurā ir pamatvērtības: dzīvība, brīvība, cieņa u.c., Eiropas Savienības iecerētās, bet nenobalsotās konstitūcijas pīlārus: demokrātiju, tiesiskumu, likumu varu. Trešais varētu būt Latvijas Republikas Satversmes preambulā minētās vērtības un tikumi, un tad vēl var ko pielikt klāt no filosofijas klasikas. Tas, kas vajadzīgs šīs tikumības mācības aspektā – Latvijas sabiedrības kopības apjauta un indivīdu atbildīga dzīve.

– Bet vai tikumus vispār vajag noteikt ar likumu?

– Katrā filosofijas ievadā mācām, ka pastāv tikumu pasaule un ar to atšķiramies no zvēriņiem. Piemēram, lai cik bišu saime ir organizēta, neviens neņemtos apspriest, cik morāli rīkojas trans. Taču, līdzko runājam par sabiedrību – sākot no antīkās pasaules, tā tiek uzsvērts, ka tikumi ir vajadzīgi. Varētu teikt tā: ar likumiem var tikumus ierāmēt. Likumi nedrīkst būt netikumiski, bet tikumi nav likumi. Ja reiz Saeima kā likumdevējs ir noteikusi, ka šādi tikuma audzināšanas rāmji jānosaka, tad tas ir jādara. Ja es pavēstītu, ka neko tādu nevajag un tas viss ir jāsvītro, tad nerīkotos ne likumiski, ne tikumiski. Tāpēc arī piekritu piedalīties diskusijā, kā un ko tad ierakstīt likumā.

– Laikam jau ir tikai divas iespējas – vai nu robežu un likumu ievērošana, vai anarhija.

– Eiropā, par laimi, tās anarhijas nav bijis daudz. Nevaru teikt, ka revolūcijas vienmēr ir ceļš uz anarhiju. Jā, franču revolūcija bija traka un pilna noziedzīgu darbību. Taču katrai revolūcijai ir augstākās vērtības un idejas. Un tur jau arī bija: brīvība, brālība, vienlīdzība! Lai arī tas tika realizēts, cērtot galvas pa labi un kreisi. Arī ideja par komunismu bija tāda! Anarhijas idejas ik pa laikam kā kāds burbulis izšaujas. Par laimi – lielu vērienu neiegūst. Marksisti gribēja noteikt ļoti stingras robežas, pamatīgu ideoloģisko kontroli. To visu mana paaudze pieredzēja. Un ne jau no tās stingrības pieauga tikumi. Bija liela dubultmorāle, dubultspēle. Anarhisms savu izpausmi rada 60. gadu beigās, kad uzplauka hipiju kustība ar haotisku protestu un 1968. gada jaunie kreisie ar marksistiski maoistisko pieskaņu, vēršoties pret buržuāzisko morāli. Uzstādījums bija tāds, ka visu vajag nolīdzināt un sākt no sākuma – bija pat mēģinājumi Luvrā sadedzināt Monu Lizu! Tāds naivums cerēt, ka jaunais bez saknēm būs kas krietni labāks, attīstību veicinošāks. Protams, tas viss izgāzās.

– VISC rīkotājā diskusijā Latvijas Pedagogu domes vadītājs Andrejs Mūrnieks aicināja formulēt aizliegumus, nevis tikumus. Savukārt filosofe Skaidrīte Lasmane oponēja: ja būsi tikumīgs, nekādus aizliegumus nevajadzēs. Kā tad īsti ir?

– Aristotelis runāja par mēru. Rīcība un audzināšana ir vienmēr ar to jāsaista. Jebkāds anarhisms ir iešana uz mēra zaudēšanu. Par daudz ārdīšanas un haosa. Tāpat, kā jau minēju – arī stingrība un strikta ierobežošana neko labu nenes. Modernajā sabiedrībā mēs esam pazaudējuši šo mēra izjūtu, arī diskusijās. Tas, ko saka Mūrnieks – jā, aizliegumus vajag, bet ar mēru. Domāju, ka šajos 25 Latvijas valsts pastāvēšanas gados varēja būt vairāk kādi normatīvie priekšraksti audzināšanā (bet arī meklējot mēru), virzoties uz pienākumu un prasību pusi. Diemžēl pārvirze notikusi uz individuālo brīvību un pašlabuma meklēšanu. Jāatceras, ka esam būtnes, kas dzīvo vienā sociumā – savā valstī, Eiropas Savienībā, pasaulē. Tāpēc vajag balansu, ko diskusijā arī uzsvēru: tagad ir tēze, ka skolotājiem ir daudz pienākumu skolēnu izglītošanā un audzināšanā, bet skolēniem ir daudz tiesību. Pēc padomju laika vienubrīd tas pat šķita simpātiski, ka jaunajai paaudzei ir daudz tiesību, viņi var brīvi paust savus uzskatus par mācību procesu, viņi var izvēlēties, ko un kā mācīties, piemēram, vai labāk apgūt humanitārās zinātnes vai eksaktās.

– Un pie kā tas noveda?

– Pie tiesību pārspīlējuma. Es neesmu pirmā, kas to saka: skolotājiem arī ir tiesības, un bērniem ir pienākumi. Ar to negribu teikt, ka skolēniem nevajag tiesības. Bet skolotājiem ir jābūt tiesībām disciplinēt. Tas varbūt skan neparasti, bet visas kultūras ir attīstījušās uz tabu principiem, uz disciplīnu. Nevar būt izglītības sistēma, kas neprasa disciplīnu.

– Jūs diskusijā minējāt Japānas piemēru.

– Jā, tikko biju šajā zemē. Tur ir daudz lielāka disciplīna – sākot jau ar to, ka skolēniem ir formastērpi. Nesaku, ka tie arī Latvijā būtu obligāti jāievieš, bet esmu ievērojusi, ka arvien vairāk skolu ievieš kādus kopējus elementus. Un kāpēc ne? Kā piederības zīmi konkrētajai mācību iestādei.

– Ir pētījumi, kas liecinot, ka formas tērps pat ļauj labāk mobilizēties mācību procesam un rezultāti ir labāki nekā bez «dreskoda».

– Bērns daudz ko uztver ar acīm. Tā ir tāda kopības zīme. Mazinās izrādīšanās iespēja. Tā mūsu skolās ir pārāk attīstījusies, sākot ar zīmolu apģērbu līdz pat jaunajām tehnoloģijām. Nedomāju, ka viss būtu aizliedzams, jo paslepeni tas tik un tā tiktu darīts, bet mazināt gan vajadzētu šo vēlmi izcelties nevis ar zināšanām, bet aksesuāriem. Tā, protams, ir atbalss no 90. gadiem – izrādīšanās sindroms: labāk cilvēks nopirks jaunu un dārgu mašīnu, nevis ieguldīs resursus savā vai citu attīstībā.

Vēlreiz atgriežoties pie aizliegumiem. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts sadarbībā ar nevalstisko organizāciju Ētikas tilts Latvijā organizēja vairākas konferences pret vardarbības demonstrēšanu elektroniskajos medijos un datorspēlēs. Pētījumi liecina, ka uz maziem bērniem nogalināšanas un izvarošanas ainas atstāj graujošu iespaidu. Tas viss ir jāierobežo. Bet daļa ar biznesu saistīto aprindu ir pret to, jo vardarbība ļoti piesaista skatītājus. Jau Freids uzsvēra šo melno tanatosa slāni mūsu zemapziņā. Mēs baidāmies, bet arī alkstam nāvi. Diemžēl saulainā pasaciņa par visas cilvēces labumu nekad nebūs tik uzbudinoša kā nāves sindroma dažādās izpausmes. Un to izmanto – gan televīzijā, gan videospēlēs, gan visās Holivudas drazās. Līdz ar jauno tehnoloģiju ienākšanu tas vēl lielākā masā tiek gāzts cilvēkiem pāri. Un tajā skaitā – skolēniem. 18 gados, iespējams, ir vairāk prāta un spēju atšķirt, kas ir kas, bet mazie to nespēj, tāpēc ierobežojumi, kas būtu fiksēti likumā un samazinātu pieejamību vardarbības baudīšanai bērnu vecumā, ir vajadzīgi, lai nepiesārņotu jaunās smadzenes ar visiem šiem nāves sārņiem un slepkavnieciskajām tieksmēm.

– Vai šie ierobežojumi vajadzīgi arī attiecībā uz pedagogu darbību un viņu izvēlētajiem mācību materiāliem? Atceraties to gadījumu ar Agneses Krivades dzejoli?

– Jā, atceros to dzejoli ar lamu vārdiem. Bet tas jau nav nekas jauns. Atminos, ka jau 90. gados bija Ievas Melgalves dzejoļi ar dažādām rupjībām. Noteikti negribētu ieviest cenzūru, bet mani interesē, ko skolotājs saka pēc tam, kad nolasījis šādu dzejoli. Starp citu, ministre Mārīte Seile pauda, ka arī viņa skolā būtu šādu dzejoli mierīgi nolasījusi, taču neteica, kā viņa tālāk būtu rīkojusies. Arī filosofijā ir traki ļaudis, piemēram, Nīče, un teoloģijas fakultātē, to visu lasot, aiz šausmām būtu jākrīt zemē. Bet ir svarīgi, ko mēs, pasniedzēji, sakām tālāk. Kāda ir tā vēsts, ko paužam! Vai skolotāja ieteic brīvi lietot šos vārdus domrakstos, norādot, ka tas dod mūsdienīguma un emocionālās spriedzes klātesamību, vai arī skaidro, ka tas ir rupji un zemiski. Vai saka kādus citus audzinošus vārdus? Neviens to no lielajiem didaktikas speciālistiem nav nodemonstrējis: kas tad notiek tālāk pēc šīs bravūrības demonstrēšanas. Tieši tur jau parādās tikumu sfēra – nevis drosmē nolamāties, bet attieksmē pret to. Man grāmatā Eirodzīve ir nodaļa par valodu, 19. gadsimtā sākās valodu spodrināšana – ceļš uz tīro formu, ideālu. Tolaik lamu vārdi un piezemētā leksika tika nolikta malā. Pēc tam nāca modernitāte – nogāzt literārās valodas tīrību. Valodas pūrisms (prasība pēc tīrības) ir mazinājies arī pašu valodnieku vidū. Mūsdienu kultūrā nebūtu vajadzīgs pūrisms, nerunāsim taču 19. gadsimta romantisko valodiņu, bet cietumnieku leksika diezin vai būtu jāpārņem visai sabiedrībai.

– Nesen izraisījās debates arī par to, vai ir tikumīgi likt uz autobusa puskailu sievieti, kas reklamē zeķbikses. Un kur tādā gadījumā ir kvēlie tikumības kareivji, kas cīnās par tikumisko audzināšanu skolās?

– Patiesībā tādā plurālistiskā sabiedrībā, kādā šobrīd dzīvojam, ir grūti novilkt līniju – kur sākas un beidzas pieļaujamais. Pārkāpt aizliegto ir īpašs suģestijas veids. Reklāmas joma īpaši svārstās uz robežas starp piedauzīgo un atļaujamo. Sak, pilnīgi pliku neliksim uz autobusa sāna, bet – ja mazliet apģērbta, tad – lai ir. Vajadzētu cilvēkiem vairāk domāt tieši par to, kas ir gaumīgs un māksliniecisks. Par vērtībām, ko paužam sabiedrībai. Jo bieži tas notiek labi apmaksātā veidā, bet pavirši, ātri un bezjēdzīgi, un pat sabiedrībai kaitīgi.

– Mēs te runājam par skolēniem, bet vai pašiem skolotājiem nevajadzētu atsvaidzināt filosofijas un ētikas zināšanas?

– Skolotāju izglītība noteikti jāaktivizē, jāatgriežas pie filosofijas, ētikas, kultūrzinātnes, reliģiju mācīšanas visur un visiem. Tas saistībā, piemēram, ar Islāma valsti ir ļoti aktualizējies. Skolās noteikti jāatgriežas pie filosofijas mācīšanas kā pamatpriekšmeta. Sarunā ar VISC mudināju prasīt finansējumu skolotāju izglītībai tieši šajā jomā. Jo iedot skolotājiem tikai vadlīnijas, tas nozīmē viņus iemest bezdibenī. Jo ko dos dokuments? Neko citu kā rīku administrēšanai! Atnāks Izglītības kvalitātes valsts dienests un rāsies, bet pedagogi tikai raustīs plecus.

IZM būtu jāiegulda līdzekļi filosofijas un ētikas paplašinātā mācīšanā, bet tā dara pavisam ko citu – tikai spiež uz STEM disciplīnām (dabaszinātnēm). Tā ir vajadzīga lieta, un atkal jāsaka: kur ir mērs! Šobrīd nedrīkst nokavēt ar atgriešanos pie filosofijas, pie vērtību mācības. Un noteikti arī reliģiju izpratnes. Jābūt didaktiski pareizam dažādu konfesiju un civilizāciju skaidrojumam. Jo zināšanas par to pašu islāmu ir tik minimālas. Bet tagad tas pārvēršas par kara un miera jautājumu. Jāsaprot, ka visās ticībās ir kāda racionāla stīga. Bet visās mēdz būt arī radikālisms. Prast to visu nošķirt un nepieļaut tādu attieksmi, ka jebkurš musulmanis ir teju terorists. Bet mēs ejam uz to nezināšanas dēļ, jo šīs humanitārās lietas, morāle, cilvēktiesības un filosofija skolā nav mācītas, kā pienākas. Mēs esam dzīvojuši, gaidot, ka mūs gaida tehnokrātiska labklājība. Mūsu uzdevums – noturēt pasauli cilvēcības rāmjos, neļaujot varaskāriem militāristiem izpostīt jau tā trauslo līdzsvaru.

– Mūsu jaunā paaudze ir labi informēta, bet sociāli mazaktīva – tā liecina viens no socioloģiskajiem pētījumiem. Vai tas nevieš šaubas par nākotnes attīstības modeli?

– Francijā un Rietumeiropā kopumā, šķiet, studenti ir stipri darbīgāki, ieinteresētāki pašpārvaldes lietās un arī valstiskā mērogā. Mūsu studenti ir zinoši, bet vairāk orientēti uz labu darba vietu atrašanu un savu ērtību nodrošināšanu. Viena daļa jaunatnes mēģina neidentificēties ar savu valsti, meklēt savu labumu. It kā jau ir neliels aktīvistu kopums – Jauno zinātnieku apvienība, studentu padomes... Tomēr sociālā aktivitāte ir zema, jaunie ļaudis nespēj apvienoties sociālā taisnīguma lietā, pat ja tā skar viņus pašus. Tas nav pārmetums, bet vērojums. Šobrīd visu smagumu iznes četrdesmitgadnieku un piecdesmitgadnieku paaudze.

Arī par tikumiem vairāk būtu jāiestājas jaunajai paaudzei, kura ir moderna, bet reizē būtu jāsaprot, ka kultūrā vajadzīgs vērtību sabalansētības mērs.