Latvija jau gandrīz divus gadus ir pievienojusies eirozonai. Kā tas ir ietekmējis ekonomikas izaugsmi, ārvalstu investīciju pieplūdumu? Kādu iespaidu uz Latvijas ekonomiku rada ECB īstenotie kreditēšanas stimulēšanas pasākumi? Uz šiem un arī citiem Neatkarīgās lasītāju jautājumiem atbild Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
– Vispirms man jums jāuzdod jautājums, kuru aicināja uzdot Neatkarīgās lasītāji. Kādi ir LB uzdevumi, kopš esam eirozonā? Monētu kalšanu visi ir pamanījuši. Ko vēl dara LB?
– Liels paldies par iespēju atbildēt uz šo jautājumu, jo daudzi patiešām uzskata, ka, ja jau lata nav, tad arī LB vairs nav vajadzīga. Tā nav! Nekas nav mainījies, ja salīdzinām ar deviņdesmito gadu sākumu. LB ir atbildība par vismaz sešām darbības jomām, no kurām svarīgākā ir monetārās politikas izstrāde un ieviešana. Līdz pārejai uz eiro mēs bijām gan izstrādātāji, gan ieviesēji, bet tagad esam izstrādātāji, savukārt ieviešana notiek kopā ar visām eirozonas valstīm. Otrkārt, Latvijas Bankas ekonomisti joprojām veic makroekonomisko un monetāro analīzi un prognozēšanu, turklāt eirozonas mērogā. Mēs pārvaldām 5,3 miljardus eiro lielās Latvijas valsts valūtas rezerves. Tas ir viens no galvenajiem LB uzdevumiem.
Latvijas Banka nodrošina norēķinus Latvijas starpbanku tirgū. LB ir modernizējusi norēķinu sistēmu, lai no norēķiniem vienu reizi dienā pārietu uz norēķiniem septiņas reizes dienā, kad notiek t.s. klīringa cikli. Patiecoties šādai modernizācijai, cilvēki naudu kontos saņem pāris stundu laikā.
Ļoti daudzi Latvijā nemaz nezina, ka LB atbild par starpbanku norēķiniem. Savukārt, ja norēķini notiek, piemēram, starp Latvijas un Igaunijas bankām, tad norēķini notiks caur Eiropas maksājumu sistēmu. Jebkurš norēķins starp divām Latvijas bankām «izies» caur LB vai Eiropas maksājumu sistēmu, kurā piedalāmies arī mēs. Savukārt norēķins komercbankas iekšienē var notikt arī bez LB starpniecības.
Starpbanku norēķini ir nopietna funkcija, kuru esam īstenojuši no pašiem LB pirmsākumiem, bez jebkādiem pārrāvumiem un pārtraukumiem. Šīs funkcijas nodrošināšana finanšu sistēmā ir salīdzināma ar asinsrites uzturēšanu dzīvā organismā. LB bija, ir un būs Latvijas finanšu sistēmas sirds. LB norēķinu sistēma ir viena no modernākajām pasaulē, un mūs bieži aicina dalīties ar mūsu pieredzi.
Piektkārt, mēs ar banku un inkasācijas uzņēmumu starpniecību nodrošinām skaidru naudu tautsaimniecībā, uzņēmējiem un iedzīvotājiem, tostarp kaļam monētas, piegādājam banknotes. Sestkārt, mēs esam atbildīgi par Latvijas maksājumu bilances apkopošanu. Mēs analizējam visus eksporta un importa darījumus, sniedzam statistikas pārskatus CSP.
Uzturam Kredītu reģistru un darbojamies starptautiskās sadarbības jomā, pārstāvot Latviju starptautiskajās finanšu institūcijās, piemēram, SVF.
Tie ir galvenie jautājumi, kurus LB turpina darīt katru dienu. Lielos vilcienos funkcijas ir tās pašas, kādas bija pirms Latvijas dalības eirozonā, tikai tagad mēs darbojamies visas Eiropas mērogā un ar visas eirozonas līmeņa jautājumiem.
– Cik lielā mērā un kādos līmeņos LB piedalās ECB darbā?
– Mēs pārstāvam Latviju 17 ECB komitejās dokumentu gatavošanas posmā, kā arī aktīvi līdzdarbojamies dažādās darba grupās. Gatavojam dokumentus gan uz ECB valdes, gan uz ECB padomes sēdēm. ECB padomē tiek pieņemti daudzi lēmumi, ne tikai tie paziņojumi, par kuriem pēc tam ziņo plašsaziņas līdzekļi. Pirms jebkura lēmuma par monetāro politiku norisinās spraigas diskusijas. Latvija nav maza valsts, kurai nebūtu iespēju ietekmēt gala lēmumus, un mums nav sanācis vilties ECB darbā. Nav tā, ka lielās valstis visu būtu izlēmušas pirms tam, bet mēs uz apspriedēm varētu arī nebraukt.
– Eirozonā ir valstis ar atšķirīgiem attīstības līmeņiem. Ir jaunās dalībnieces – Baltijas valstis, ir Dienvideiropas valstis u.c. ES līmenī lēmumus pieņem ar kvalificēto balsu vairākumu. Kā notiek vairākuma viedokļa saskaņošana ECB? Pie tik liela valstu skaita ne vienmēr ECB lēmumi būs atbilstoši pilnīgi visu interesēm.
– Tā arī nevar būt, ka ikviens lēmums atbilstu pilnīgi visu interesēm. Svarīgākas, kas ir jāpasaka par ECB darbu – ECB netiek meklēts vairākuma viedoklis, bet tiek meklēts konsenss – pēc iespējas lielāka vairākuma viedoklis, lai lēmums būtu vienprātīgs. Šāds lēmumu saskaņošanas modelis ECB darbā ir vērojams jau vairāk nekā 15 gadus. Ļoti sarežģītus, grūtus jautājumus ECB sāk diskutēt vairākus mēnešus iepriekš. Jautājumi tiek vispusīgi sagatavoti. Notiek informācijas papildināšana, notiek semināri un kolokviji, lai uzklausītu dažādus viedokļus un lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu nonākt pie izpratnes par kopējām interesēm. Tiek meklēts nevis vienai, konkrētai valstij piemērots un nepieciešams lēmums, bet tāds, kas būtu atbilstošs visām eirozonas valstīm.
– No šā gada marta Eiropas Centrālā banka sāka apjomīgu valdību vērtspapīru uzpirkšanu, lai stimulētu kreditēšanas pieaugumu. Vai ECB politika var panākt kreditēšanas pieaugumu Latvijā?
– Labāk ir īstenot šādus pasākumus nekā nedarīt neko, tikai pasīvi vērojot un gaidot labākus laikus. Attiecīgā politika netiek individuāli vērsta uz Latviju, tā ir vērsta uz visām eirozonas valstīm, bet šādas politikas sekas būs izjūtamas visur, arī Latvijā.
Jautājums, uz ko atbilde pilnībā vēl nav skaidra – cik lielā mērā tik apjomīga valdību vērtspapīru uzpirkšana sekmēs izaugsmi un inflācijas pieaugumu visā eirozonā? Intelektuālā diskusija par šādu pasākumu ietekmi uz ekonomiku sākās, vēl pirms Latvija pievienojās eirozonai. Latvijas pieredze krīzes pārvarēšanā eirozonā tiek rūpīgi studēta. Mēs esam viens no paraugiem, kā būtu jārisina šādi jautājumi. Daudzviet cilvēki joprojām uzskata, ka, neierobežoti drukājot naudu, ekonomika sāks atkopties. Taču tā tas nenotiek. Tā nav noticis nedz ASV, nedz Japānā, nedz Lielbritānijā.
Pakāpeniski tomēr veidojas izpratne, ka problēma nav tikai iepludinātās naudas daudzumā. Problēmas risinājums nav tikai pieejas uzlabošanā finanšu resursiem. Ar to vien nepietiek! Resursi, kas pašlaik jau ir iepludināti finanšu tirgos, vienkāršā valodā runājot, nosēžas banku kontos, bet bankas nav gatavas tautsaimniecību kreditēt vairāk. Viens no mūsu skaidrojumiem – finanšu tirgi ir ļoti labi informēti par katras valsts finanšu stāvokli. Finanšu tirgi, investori un bankas skaidri zina, ka pienāks brīdis, kad nāksies pieņemt ļoti nepopulārus un grūtus lēmumus, kas būs saistīti ar konsolidāciju, izdevumu samazināšanu, nodokļu paaugstināšanu utt. Tie ir faktori, kas neļauj brīvi un netālredzīgi kreditēt attiecīgās valsts uzņēmumus vai tautsaimniecību. Viņi zina, ka jau pēc dažiem gadiem sākotnējie biznesa plāni, uz kuru bāzes tika izsniegti kredīti, būs iedragāti. Bankas nogaida, lai gan nauda ir pieejama.
Vēl ir arī citi faktori. Tie ir gan konkurētspēja, gan darba tirgus neelastība, gan maksātspējas jautājumi, piemēram, Maksātnespējas likuma detaļas, kas padara bankas tramīgas un kreditēt negribošas.
LB var uzpirkt tikai valdības vērtspapīrus. Iespējamo finanšu instrumentu joma ir ierobežota ar valstu vērtspapīru iepirkšanu. Tā patiešām ir nopietna problēma, kad runājam par Latvijas mērogiem, jo tik liela apjoma Latvijas vērtspapīri nav pieejami. Tāpēc LB ir komplicēti iekļauties izdalītajā iepirkuma kvotā, pērkot tikai Latvijas vērtspapīrus, un LB ir spiesta iepirkt t.s. transnacionālos vērtspapīrus – lielu Eiropas institūciju vērtspapīrus, kuru reitings ir vismaz AAA līmenī.
– Vienu no iemesliem, kāpēc Latvijā kavējas kreditēšanas pieaugums, izgaismoja LTV eksperiments Frics, kura laikā tika parādīts, ka jaunus uzņēmumus sāks intensīvi atslaukt, vēl pirms «tesmeņi ir izveidojušies». Latvijā ir radīta uzņēmējdarbības uzsākšanu aizliedzoša sistēma, kas nestimulē vēlēšanos sākt jaunu biznesu.
– Diemžēl man nav bijusi izdevība noskatīties šo pārraidi. Es saprotu problēmu. Taču ir jāaizrāda, ka kreditēšana Latvijā nav mirusi. Tieši otrādi, Latvijā no gada uz gadu kreditēšanas apjomi pieaug, bet tie nav tik lieli apjomi, lai iespaidīgi stimulētu izaugsmi. ECB un LB ir sagādājusi komercbanku sistēmai ievērojamus kredītresursus. Komercbankām ir pieejami simtiem miljonu brīvu eiro, kuriem šodien būtu jāatrod ieguldīšanas iespēja. Es domāju, ka Latvijas valdībai būtu jāveic inventarizācija, lai identificētu to, kas traucē atsākt liela apjoma kreditēšanu.
– Zemas procentu likmes padara centrālo banku naudas resursus pieejamākus, bet faktiski iznīcina tādu jomu kā termiņnoguldījumi. Par tūkstoti eiro depozītā uz vienu gadu var saņemt trīs eiro gadā kā procentus (0,3% gadā). Termiņnoguldījumu vietā naudas līdzekļi paliek tekošajos kontos. Pirms pāris gadiem tekošajos kontos bija 40% no iedzīvotāju naudas, pašlaik jau vairāk par 70% naudas bankās tiek uzglabāta līdz pirmajam pieprasījumam. Šī nauda nevar tikt izmantota ilgtermiņa kreditēšanai. Vai nav tā, ka ar ECB politiku papildus parādās vieni naudas resursi, bet citi naudas resursi paliek neizmantojami?
– Es šeit pretrunu nesaskatu. Manuprāt, ar vienu šāvienu ir nošauti divi zaķi. Zema procentu likme iedzīvotājus mudina tērēt vairāk un, iespējams, motivē sākt domāt par papildu biznesa iniciatīvām, kā arī citiem ieguldījumiem, tādējādi liekot naudai «strādāt». Ja depozītu likmes ir zemas, tad varbūt nauda jāiegulda uzņēmumu obligācijās vai kur citur. Šī nauda netiek izrauta no tautsaimniecības. Iedzīvotāju depozītu naudas vietā ir pieejama ECB nauda, kuru bankas var aizņemties pat uz četriem gadiem par 0,25% gadā. Tie ir vēsturiski viszemākie procenti, kādi jebkad ir bijuši. Ar zemajām procentu likmēm tiek stimulēts tūlītējs patēriņš, bet ar ECB četrgadīgiem aizņēmumiem tiek stimulēta kreditēšana. Protams, svarīgi, lai komercbankas vienlaikus nepalielinātu savu uzcenojumu šiem naudas resursiem. ECB dara visu iespējamo, lai inflācija, kas ir vēsturiski vismazākajā līmenī, tuvotos ECB nospraustajam mērķim (inflācija, kas ir tuvu, bet zem 2%). Tas sekmētu arī straujāku tautsaimniecības izaugsmi.
– Pirms iestāšanās eirozonā tika piesaukti argumenti, ka pāreja uz eiro palielinās ārvalstu investīciju apjomu. Pārgājām. Sākās 2014. gads, bet ārvalstu tiešo investīciju līmenis pirmajos trijos ceturkšņos bija daudz zemāks nekā iepriekšējos gados. Varbūt, lai popularizētu pāreju uz eiro, vajadzēja vairāk izmantot ģeopolitiskos argumentus?
– LB uzdevums nekad nav bijis fokusēties uz ģeopolitiskajiem argumentiem. Mēs redzējām, ka Latvija pārmaksā par ārējā parāda apkalpošanu. Latvija pārmaksā, jo investoru un spekulantu acīs saglabājās vietējās valūtas devalvācijas risks. Iestāšanās eirozonā ļāva Latvijas uzņēmumiem uz visiem laikiem pielikt punktu jautājumam par devalvāciju.
Kas attiecas uz investīcijām – pēc ģeopolitiskās situācijas saasināšanās to kāpuma temps samazinājās, taču joprojām bija pozitīvajā teritorijā, turklāt eirozonas valstīs Latvijā un Igaunijā situācija bija labāka nekā Lietuvā, kur tajā laikā eiro vēl nebija ieviests. Protams, kopējo investīciju pieauguma temps ir neapmierinošs, par spīti tam, ka ārvalstu tiešo investīciju aktivitāte ir palielinājusies. Taču mēs nezinām, cik liels būtu ārvalstu tiešo investīciju apjoms, ja Latvija noraidītu iestāšanos eirozonā. Varbūt mums tagad būtu jārunā nevis par ārvalstu tiešo investīciju pieauguma tempa samazināšanos, bet par ārvalstu kapitāla aizplūšanu, jo kapitāla plūsma būtu negatīva. Pirms diviem gadiem atbalsts Latvijas dalībai eirozonā bija 43% līmenī, bet tagad ir 78%. Cilvēki pārliecinājās, ka inflācija nav pieaugusi, ka naudas apmaiņa noritēja raiti un godīgi, ka ekonomikas izaugsme pēc pārejas uz eiro mums ir viena no straujākajām eirozonā.
– Ar ko 2015. gads paliks ekonomikas vēsturē?
– ES monetārajā vēsturē šis gads ieies kā ECB lielu papildu naudas resursu iepludināšanas gads. Martā ECB sāka apjomīgu valdību vērtspapīru uzpirkšanu. LB kaut ko līdzīgu veica divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā, bet mēs to veicām nelielos apjomos. Tagad mums ir iespēja katru mēnesi pirkt vērtspapīrus vairāku simtu miljonu apjomā, padarot kredītresursus pieejamus Latvijas uzņēmējiem.
No fiskālā viedokļa šis gads diemžēl būs Latvijas neizmantoto iespēju gads. Latvijas ekonomikas izaugsme notiek laikā, kad daudzas citas valstis stagnē vai piedzīvo recesiju. Taču šajā laikā Latvija nav mācējusi sabalansēt savu budžetu un turpina dzīvot pāri saviem līdzekļiem, tā radot nenoteiktību, turklāt nemitīgi mainot spēles noteikumus un nodokļu likumus.
– Kāds, jūsuprāt, ir Latvijas lielākais izaicinājums 2016. gadā?
– Viens no riskiem ir ieslīgšana pašapmierinātībā. Viss ir labi. Latvija attīstās. Skaitļi rāda labu ainu. Taču, ja novērtējam izglītības un veselības aizsardzības sistēmas, laiks netiek izmantots. Strukturālās reformas ir atliktas. Es ļoti ceru, ka 2016. gadā abās nosauktajās nozarēs tiks veiktas pamatīgas un skaidras reformas, jo gadu no gada izglītības un veselības aizsardzības sistēmas pieprasa papildu līdzekļus, bet netiek izrevidēts jau piešķirto līdzekļu izlietojums.
Latvijā ir pietiekami daudz gudru un spējīgu cilvēku, kuri var reformas īstenot, galvenais – ir jāpārliecina politikas īstenotāji.
Sastingumu vajadzētu pārvarēt tieši 2016. gadā
– Vai LB veic ekspertīzes par valsts budžeta ieņēmumu ietekmi uz Latvijas ekonomiku? Piemēram, par mikrouzņēmumu nodokļa, progresīvā ienākuma nodokļa ietekmi uz makroekonomisko stabilitāti?
– LB to dara. Publiski mēs paužam vērtējumu par makroekonomisko un fiskālo situāciju kopumā – budžeta deficīta lielumu un tā ietekmi. Mēs izvairāmies no diskusijas, kurš nodoklis ir labāks vai sliktāks, kāda varētu būt viena vai otra nodokļa iekasēšanas prognoze utt.
LB uzdevums ir strādāt, lai Latvija nezaudētu savu konkurētspēju, lai Latvija neveidotu pārāk lielu budžeta deficītu, kas varētu palielināt valsts parāda apkalpošanas izmaksas un audzētu vēl lielāku valsts budžeta deficītu nākotnē.
Manuprāt, nākamā gada uzdevums būtu 2017. gada valsts budžeta projektu sākt veidot ļoti laicīgi, lai pēc tam nepietrūktu laika. Ir rūpīgi jāpārskata budžeta bāzes izdevumi, lai nebūtu jāpieprasa papildu līdzekļi un lai nevajadzētu vēlreiz pārskatīt nodokļus. Tā ir cerība vai pat drīzāk vēlējums Latvijai nākamajā gadā.
