Saruna ar Ekonomisko prognožu centra vadītāju, akadēmiķi Raitu Karnīti par iemesliem, kāpēc nav izdevies panākt būtisku labklājības līmeņa pietuvošanos ES vidējam līmenim; par to, cik mērķtiecīga un uz valsts attīstību vērsta ir Latvijas ekonomiskā politika; kas atrodas Latvijas politiķu galvās un cik formāla vai patstāvīga būs Latvijas valdība pēc desmit gadiem.
– Pēc Latvijas iestāšanās ES izveidojās mērķu vakuums un tika izteikta doma, ka nākamais mērķis turpmākajos desmit gados varētu būt ES vidējā labklājības līmeņa sasniegšana vai vismaz būtiska pietuvināšanās tam. Tolaik ekonomikas pieauguma rādītāji uzrādīja divciparu skaitļus, un, ekstrapolējot šī pieauguma līkni nākotnē, šāds mērķis šķita reāli sasniedzams. Kāpēc pa šiem gadiem būtisku labklājības līmeņa pietuvināšanos neesam panākuši?
–Tolaik tā tomēr bija vairāk propaganda nekā reāla iespēju apjausma, kas balstīta uz konkrētiem aprēķiniem. Speciālisti jau tolaik prognozēja, ka tik ātri tas neies, jo neviena valsts nevar ilgstoši uzturēt augstu pieauguma tempu. Ekonomika pārkarst, un vairs nav iespējams sabalansēt dažādos parametrus. Tolaik ļoti populārs bija Īrijas piemērs, taču tautai netika stāstīta visa patiesība. Iestājoties ES, mums tika uzlikti daudzi ierobežojumi saistībā ar inflāciju un darba algām. Tā ka sasniegt ES vidējo līmeni labākajā gadījumā varētu pēc 25–30 gadiem. Otrs iemesls ir tas, ka Latvijai nekad nav bijis labi saprotams un mērķtiecīgi īstenots attīstības plāns. Mēs esam analizējuši dažādus esošos plānus, un tajos parādās zīmīga nianse. Tajos dokumentos, kuri gatavoti te uz vietas savām vajadzībām, ir stipri daudz ūdens iekšā. Tur ir daudz liekvārdības un sastādīšanas brīdī populāru frāžu – gan par inovācijām, gan visu pārējo. Taču tiem nav nekāda finansiālā seguma, līdz ar to tie nekad netiek īstenoti. Turpretī tie plāni, kas saistīti, teiksim, ar struktūrfondu saņemšanu vai kaut ko tamlīdzīgu, ir ļoti konkrēti, balstīti finansēs un tiek īstenoti, lai gan ne vienmēr Latvijas interesēs. Konkrēts piemērs – zivsaimniecība. Pirmajā struktūrfondu ieviešanas periodā šo fondu saņemšana tika saistīta ar kuģu sagriešanu. Par to tika piemaksāts, un visi bija apmierināti, jo teica, ka mūsu kuģi ir veci, ko ar tiem darīt, bet tagad par tiem saņemsim naudu. Tiksim no tiem vaļā, un mums vēl piemaksās. Tika sadzirdēts vienīgi tas, ka mums piemaksās, bet nosacījums šīs naudas saņemšanai – šie kuģu īpašnieki vairs nekad nenodarbosies ar zvejniecību un jaunus kuģus neiegādāsies – netika sadzirdēts. Ko mēs dzirdam tagad? Mēs nevaram iegādāties kuģus, mums aizliedz zvejot utt. Tas viss gan bija pateikts jau iepriekš.
– Latvijai atgūstot neatkarību, valdīja uzskats, ka, atbrīvojot brīvā tirgus stihiju, attīstība notiks pati no sevis un mēs sasniegsim attīstīto valstu līmeni. Vai šobrīd šī pārliecība ir mainījusies?
– Tajā laikā bija ļoti daudz dogmu. Mūsu politiķi ļoti uzticējās ārzemju konsultantiem, un tie šo uzticību izmantoja. Diez vai kāds var īpaši iebilst apgalvojumam, ka valsts ir kārtīgi iztīrīta no resursiem. Tajā skaitā no cilvēkresursiem. Es neteikšu, ka valsts ir iztīrījusies. Valsts ir iztīrīta. Mēs jau varam teikt, ka visas iekārtas un milzīgā rūpniecība bija novecojusi, nekam nederīga, jo tā bija iestāstīts un mēs tam paklausīgi runājām līdzi: jā, jā, tas nekam neder, to visu vajag prom miskastē un uz otrreizējo izejvielu savākšanas punktu. Lai arī daudzas iekārtas patiešām bija stipri novecojušas, daudzās rūpnīcās pirmsatmodas periodā notika intensīva pamatlīdzekļu atjaunošana un uz privatizācijas brīdi tur bija lielas vērtības, kuras klusi un mierīgi pazuda. Pazuda, jo pieredzes nebija un vara to nekādi neierobežoja.
– Divdesmit gadi ir pagājuši. Vai tagad redzama mērķtiecīgāka, uz attīstību vērsta politika?
– Domāju, ka noteikti nē, jo valsts joprojām nesaprot savu lomu tautsaimniecības mugurkaula veidošanā. Nesaku, ka valstij ir jāpalīdz jebkuram uzņēmumam, bet mugurkaula sastāvdaļas ir ļoti konkrētas un to mūsu valstī nav nemaz tik daudz. Valsts uzdevums būtu tās uzmanīt. Mēs jau esam pazaudējuši tik daudz lielu rūpniecības uzņēmumu, bet bez stabilas rūpniecības nav stabilas ekonomikas. Tas ir likums, un tam nav nekādu izņēmumu. Mēs darām visu, lai šo likumu ignorētu. Šo prieku ignorēt ekonomiskās attīstības likumus mēs pērkam uz mūsu nākotnes rēķina. Zaudējot vienu pēc otra uzņēmumus (to tupinām darīt joprojām), mēs samazinām šīs stabilitātes iespējas nākotnē. Pēdējo laiku piemērs ir Liepājas metalurgs. Pirms dažām dienām biju tur netālu. Kaut kas tur kustas, kaut kas darbojas. Liepājas metalurgs ir uzņēmums, kurš Latvijai ir vajadzīgs, bet pasaulei nav vajadzīgs. Kas mums ir svarīgāks – vai tas, kas Latvijai vajadzīgs, vai tas, kas pasaulei nav vajadzīgs? Pasaule un ES negrib tādu Liepājas metalurgu, bet mums tas ir vajadzīgs, Liepājai tas ir vajadzīgs. Mūsu uzdevums būtu bijis rūpēties par šo uzņēmumu. Var jau teikt, ka tur īpašnieki bija nelieši, bet kur ir valsts uzraudzības iespējas? Tas arī ir valsts uzdevums – rūpēties, lai īpašnieki pienācīgi gādātu par uzņēmumu, lai tas neiznīktu.
– Viens no nepieciešamajiem attīstības faktoriem, tajā skaitā rūpniecībā, ir investīcijas. Vai ir redzama valsts mērķtiecīga darbība, lai šīs investīcijas piesaistītu? Runājot ar ekonomiskās ievirzes politiķiem, viņi labprāt runā par ES struktūrfondiem, bet, tiklīdz izvirzās jautājums par citām ārējām un iekšējām investīcijām, tā jautājumu nemaz nedzird.
– Pareizi, ka nedzird, jo nav jau to resursu. Kur tad ir tie resursi? Tautsaimniecības struktūrā attīstība ir iespējama tikai tiem, kam ir pieejami šie ES struktūrfondi. Tas ir visbriesmīgākais, jo tā ir gan zinātnē, gan infrastruktūras būvniecībā un visur kur. Tas ir iemesls, kāpēc mums ir tik liels īpatsvars pakalpojumu sektoram, jo šis sektors visvairāk iegūst no struktūrfondiem. Ražošanai struktūrfondu nav vai tie iet maziem un vidējiem uzņēmumiem. Mēs varam būt sajūsmā par šiem mazajiem uzņēmumiem un to atbalsta programmām, bet mazie uzņēmumi ir daudz skaitļos, bet maz dod reālo pienesumu iekšzemes kopprodukta struktūrā. Algas šiem uzņēmumiem ir zemākas, uzraudzība ir grūtāka, produkcijas apjoms neliels.
– Tātad citu investīciju avotu nav un nebūs? Bija runas par Attīstības banku, tagad ir izveidots Altum...
– ...kas apsaimnieko tos pašus ES struktūrfondus un to valsts daļu, kas nepieciešama šo struktūrfondu līdzfinansēšanai. Neko vairāk es tur neredzu. Negribētu gan būt īpaši pesimistiska. Mans optimisms slēpjas tur, ka uzņēmēju vidū, kuri neatkarīgi no valdības ir ekonomikas pamats, patriotisms ir liels. Uzņēmējiem vajadzēja pārveidoties no tiem, kas privatizēja, līdz tiem, kas uzņēmumus rada. Tas, kas bija privatizēts, lielā mērā jau ir zudis. Ja neskaita pāris lielo uzņēmumu, viss pārējais ir zaudēts. Lielākā ekonomikas daļa ir radīta no jauna. Tie uzņēmumi, kas veidojas no jauna, kļūst arvien profesionālāki, jo tos veido cilvēki, kuri nevis veido uzņēmumus, lai fiksi nopelnītu naudu un pazustu, bet tāpēc, ka cilvēki grib īstenot savu ideju. Viņi jau ir daudzkārt apdauzījušies un tāpēc šo ideju realizē nevis naivi, bet ar saprātīgu apdomu, izvēloties dzīvotspējīgu ideju. Ir liela atšķirība starp es gribu un – es gribu un varu to izdarīt. Arvien vairāk parādās to, kas grib un var. Lai viņi varētu augt, viņiem ir vajadzīgi resursi, bet viens no galvenajiem ir cilvēku resurss, kas šobrīd ir pats kritiskākais jautājums.
– Cilvēku resurss nav tikai cilvēku skaits, bet arī kvalitāte. Viens no neapstrīdamiem ekonomikas likumiem ir tas, ka ekonomikas ilgtermiņa izaugsme nav iespējama bez pienācīgiem ieguldījumiem izglītībā un zinātnē. Latvijā izglītība un zinātne visus šos gadus ir bijusi izteiktā pabērna lomā. Vai sabiedrības un politiķu apziņā vērojams kāds pozitīvs lūzums šajā jomā?
– Nē. Absolūti nē. Tieši otrādi. Notiek liela kustība, ir cilvēki, kuri domā, ka viņi zina, kā jādara, bet es uz šo inovāciju un zinātnes attīstības lauciņu raugos ar ļoti lielām bažām, jo šajā sektorā ir iestājusies dramatiska cīņa par katru santīmu. Naudas trūkumu paredzēts optimizēt, likvidējot «lieko» zinātni, pamatojoties uz pilnīgi apšaubāmu starptautisko novērtējumu. Uzskatāms piemērs ir gadījums ar Zinātņu akadēmijas Botānisko dārzu Salaspilī, kurš tika atzīts par neatbilstošu zinātniskās institūcijas statusam, jo viņiem nebija pietiekams skaits zinātnisko publikāciju. Par zinātniskām publikācijām ir jāmaksā, un viņi šo naudu nemaksāja ārzemju zinātnisko publikāciju izvietotājiem, bet ieguldīja tajos unikālajos augos. Līdz ar to uzskatu, ka ir daudz pļāpāšanas par atbalstu zinātnei, bet maz adekvātas rīcības.
– Šobrīd tiek skatīts valsts budžets 2016. gadam. Cik lielā mērā tas atbilst mūsu valsts ilgtermiņa interesēm?
– Diemžēl neesmu redzējusi budžeta projektu detaļās. Ir daudz puspateiktu patiesību. Lai izdarītu kaut ko labu, ir jāizdara kaut kas ne tik labs. Mēs palielinām minimālo algu, bet nepārtraukti traumējam mikrouzņēmumus. Nevaru apgalvot precīzi, bet man ir tāda nojauta, ka valdības dāsnajiem solījumiem sociālajā sfērā pretī ir sīkas, bet nepatīkamas izmaiņas, kas varētu skart uzņēmējdarbību. To saku tāpēc, ka 2% ekonomikas pieaugums diez vai varētu dot iespēju šādiem sociālās jomas finansēšanas palielinājumiem, ņemot vērā palielinājumu aizsardzības izdevumiem. Tas nozīmē, ka kādam ir atņemts.
– Vai Latvijas fiskālā un ekonomiskā politika ļauj mums cerēt, ka tuvāko desmit gadu laikā būtiski pietuvosimies ES vidējam labklājības līmenim?
– Esmu vienmēr teikusi, un man nav pamata šaubīties par šiem izteikumiem, ka pēc desmit gadiem mūsu valdības darbošanās būs tīri formāla. Ne mazāk formāla, kā tā bija padomju laikā. Tam ir divi iemesli. Latvija ir ES dalībvalsts, un neviens nav ieinteresēts, lai šeit būtu atpalikusi nomale. ES straujiem soļiem iet federalizācijas virzienā, un tiek izmantoti jebkuri gadījumi, lai centralizācijas «skrūvi» varētu pievilkt ciešāk.
– Tātad varam teikt...
– ...pēc desmit gadiem šeit būs tā, kā to vēlēsies Brisele.
– Sabiedrībā ir liela neticība pašu spēkiem. Tad varbūt labāk, ka mūsu vietā domā Briseles «gudrie»?
– Mēs jau arī varam mazāk un mazāk, jo mēs izmirstam. Mūsu paliek arvien mazāk. Kā tauta mēs esam brīnišķīga, un žēl, ka neprotam sev izvēlēt tādus vadītājus, kuri būtu spējīgāki.
– Tātad nepiekrītat uzskatam, ka katrai tautai ir tādi vadoņi, kādus tā ir pelnījusi?
– Varbūt esam citās jomās tik izcili, ka mums par šo izcilību jāmaksā ar šo jomu?
– Kur izpaužas šī izcilība?
– Mums ir daudz talantīgu zinātnieku, mākslinieku, sportistu. Arī juristu, mediķu. Tās visas ir patstāvīga, atbildīga darba jomas, kur būtu jābūt redzamam rezultātam. Rezultāta nav, jo mums ir tā, ka tiklīdz tu pabāzīsi galvu augstāk, tā tev sados pa to galvu. Piemēram, mums jau sen medicīniskie pakalpojumi varēja būt kā laba eksporta prece. Kāpēc mums jāeksportē koks, ja varam eksportēt augstas pievienotās vērtības pakalpojumu? Bet tas nenotiek. Paši medicīnas darbinieki tikai pēdējā laikā ir sākuši saprast, ka viņu pakalpojums ir tirgus prece. Tāpat arī mākslinieki. Tas notiek tādā kā pagrīdē, it kā tas būtu neatzīts bizness. Tas pats ir zinātnē un izglītībā. Ja nebūtu tās muļķīgās valodas barjeras, tad mēs darītu tāpat kā citas valstis – vestu savās augstskolās ārzemniekus, apmācītu un uzaicinātu labākos šeit palikt. Un no tā iegūtu. Mēs sakām – nē, mums to nevajag.
– Kas ar valodas barjeru bija domāts?
– Ārzemnieki taču nemācīsies latviešu valodā. No kā mēs baidāmies? No tā, ka neprotam vadīt šos cilvēkus? Ko tad mēs darīsim ar tiem bēgļiem, kas šeit ieradīsies?
– Te mēs pieskaramies vienam citam ļoti kutelīgam jautājumam. Visās attīstītās valstīs nekvalificētos un mazkvalificētos darbus veic migranti. Latvija vēl nav ierindojama pie augsti attīstītām valstīm, un pie mums ielas slauka un viesnīcās gultas klāj pagaidām vēl latvieši. Taču izvēle var pienākt pavisam drīz – vai nu atpalicība un nabadzība, vai arī migranti. Vēsture citus variantus nezina.
– Sen jau laiks šim jautājumam pieiet vairāk no racionālā, mazāk no emocionālā viedokļa. Mums ir viscaur apdzīvojama teritorija, un ir jāvērtē tas process, ka valstī, kas pretendē uz Eiropas kultūras valsts statusu, 21. gadsimtā nepārtraukti tiek slēgtas skolas, medicīnas iestādes, pasta punkti, kultūras nami, bērnudārzi. Slēgti. Procesam jābūt otrādam. Finansiāli tas nozīmē, ka šajā valstī dzīvojošie cilvēki nevar samaksāt par savu valsti. Viņi nespēj uzturēt savu valsti, tieši tāpat kā, ja jūs pelnāt daudz, tad varat uzturēt lielāku dzīvokli, bet, ja pelnāt mazāk, tad nevarat dzīvot trīsistabu dzīvoklī. Tad ir jāvācas uz vienistabas dzīvokli. Un tad mēs tur saspiedīsimies – bez skolas, bez poliklīnikas, bez pasta, bez transporta. Tas nav risinājums. Tur nav attīstības. Risinājums ir vairāk iedzīvotāju, jo iedzīvotāju blīvumam ir nozīme.
– Tagad jau politiķu uzstādījums ir – viss jākoncentrē dažos centros.
– Ar politiķiem pat runāt negribas. Viņiem ir tā, kā dažreiz saka – tukšas acis. Viņiem ir tukšas galvas. Ir kaut kāda dogma tajā galvā kādā brīdī iesēdusies, un tad viņš ar to dogmu dzīvo. Tas ir briesmīgi, jo tur aiziet mūsu resursi. Es tagad vēroju, kas notiks ar Latvijas gāzi. Varu gandrīz galvu likt ķīlā, ka šādi vai tādi, gludi vai negludi Inčukalna gāzes krātuve tiks ārzemnieku rokās. Tas ir unikāls resurss, kuru var izmantot naudas gūšanai. Ņemot vērā to, ka ES ir nepieciešams uzkrāt gāzi, turēt rokās šādu resursu ir daudz izdevīgāk nekā atdot to ārzemniekiem.
– Kāds būtu pareizais risinājums?
– Paturēt valsts rokās. Politiķi vēl nav visa Latvija, un lai viņi mazāk traucē tiem, kas grib un var kaut ko darīt Latvijas labā.