Tiltu sabrukums padara Latvijas ceļus par bezceļiem
Sabiedriskā organizācija Latvijas ceļu būvētājs (LCB) cīnās par 2016. gada valsts pasūtījumiem nozares uzņēmumiem, rādot šausmu ainas zem tiltiem.
Pagaidām Latvijā autobraucēji neapstājas pie tiltiem un nepalien zem tiem, lai paši novērtētu izredzes, ka tilts nesabruks tieši zem viņu auto. Latvijā ne ar vienu tiltu vēl nav noticis tā, kā notika ar lielveikala jaunbūvi Zolitūdē. Var tikai apbrīnot 50–60 gadu un dažviet vēl vecāku konstrukciju spēju noturēties pret automobiļu smagumu un radītajām vibrācijām un tāpat pret ūdeni, kas gāžas vai sūcas cauri tilta salaidumiem no augšas un izskalo tilta balstus no apakšas. LCB ir sagatavojis nelielu izstādi ar fotouzņēmumiem tajās patiltēs, kur visas šīs briesmas parādās pašā uzskatāmākajā veidā. Vakar šī izstāde bija skatāma pie tilta pāri Piķurgai. Tas atrodas tieši pirms Ulbrokas ceļā no Rīgas uz Ērgļiem. Daudziem cilvēkiem ir cerības tuvākajā laikā ieraudzīt ceļojošo izstādi pretī valdības ēkai un citās ērti apmeklējamās vietās.
Piķurgas tilts ir tipisks pārstāvis vairāk nekā diviem tūkstošiem tiltu un tiltiņu Latvijā. Ļoti liels un vienmērīgi sadalīts ūdens daudzums ir viena no Latvijas priekšrocībām, salīdzinot ar daudzām citām vietām pasaulē, taču šā ūdens plūsmas sadrumstalo Latvijas teritoriju tūkstošos gabalu, kas bez tiltiem nemaz nebūtu sasniedzami ar automobiļiem. Simtus un tūkstošus gadu cilvēki ir spējuši tikt pāri šiem ūdens šķēršļiem, ejot un peldot paši, peldinot zirgus un sienot plostus, bet visas šīs iemaņas Latvijā kļuva liekas pagājušā gadsimta 40. un 50. gadu mijā, kad Latvijā notika vienlaidus industrializācija. Tā prasīja, lai jebkura vieta, kur cilvēki dzīvo, būtu sasniedzama arī ar automobili. LCB izpilddirektors Zigmārs Brunavs teicās izpētījis, ka tieši tad arī uzbūvēts tagadējais tilts pāri Piķurgai. Pēc tam tas vēl nostiprināts, bet tagad labi redzams, ka nākamā reize, kad tilts bija jāsaved kārtībā, ir jau krietni nokavēta.
Piķurgas tilta sijas ir sākušas ieliekties zem smaguma, ko rada tādi kravas auto, kādus neviens pat iedomāties nespēja tad, kad tiltu projektēja un cēla. Siju izliekšanās dēļ no tām ir atlēcis betons vismaz līdz pirmajām dzelzsbetonā iestrādātajām metāla stiegrām, kas tagad jau pārvērtušās par rūsu un diez vai vairs notur dziļākos betona slāņus no atdalīšanās tieši tāpat, kā iepriekš atdalījās ārējie betona slāņi. Tomēr vizuāli sijas šķiet pietiekami biezas, ja salīdzina siju biezumu ar to garumu, t. i., ar to īsumu, jo Piķurga patiešām ir urga, nevis upe. Ja tikpat izrūsējušas sijas būtu vēl dažus metrus garākas, jau kļūtu neomulīgi līst zem tilta, lai, kā konkrētajā gadījumā vakar, iegūtu uzskatāmu fotoliecību par tilta stāvokli. Tikpat svarīgi apzināties un parādīt slodzi, kas tiltam jāiztur. Biežāk nekā reizi piecās minūtēs pāri tiltam brauc lielkravas auto, un nav jāgaida ne desmit minūšu, lai redzētu, kā tiltu vienlaikus šķērso divi pretējos virzienos braucoši kravas auto. Tas jau pietiekami labi liecina arī par satiksmes intensitāti jeb to, ka tiltu nevar atļauties sargāt, samazinot tā brauktuves platumu līdz vienvirziena satiksmei. Tā izraisītu tādus satiksmes sastrēgumus, kas padarītu Rīgas–Ērgļu ceļu praktiski neizbraucamu.
Piķurgas tilts ir tipisks gadījums, kad tiltu lieto tāpēc, ka tiltu nevar nelietot, nesagandējot dzīvi desmitiem tūkstošu tuvu un tālu dzīvojošu cilvēku, kuru tagadējās ikdienas gaitas bez tieši šā tilta nebūtu iespējamas. Piķurgas tilts pārstāv Latvijas tiltu caurmēra nolietojuma līmeni, bet LCB ir konstatējis apmēram 60 tiltu tādā stāvoklī, kas prasa tiltus slēgt vai noteikt vēl stingrākus satiksmes ierobežojumus. Šādu ierobežojumu noteikšana negarantē, ka ierobežojumi tiks ievēroti. Z. Brunavs nosauca kādu tiltu pa ceļam uz Aglonu, uz kurieni tagad iet svētceļnieki, bet vēlāk turp trauksies tūkstošiem autobraucēju; pēc tam visa šī ļaužu un tehnikas masa plūdīs atpakaļ. Ja tiltiņš ar visiem cilvēkiem nesabruks, tad atbilstoši Dieva žēlastībai, nevis cilvēku aprēķiniem, kādu slodzi šī konstrukcija vēl spēj izturēt un kā šos aprēķinus ievērot.