Kādēļ valsts pārvaldē nav vēlams attālinātais darbs; kā Valsts kancelejas direktors plāno organizēt kandidātu atlasi augstajiem amatiem; vai garā, sarežģītā kandidātu atlases procedūra nav piesegs, lai izvairītos no atbildības; par nejēdzīgo aizraušanos ar dokumentu slepenošanu un valsts pārvaldes spēju un nespēju komunicēt ar sabiedrību – intervijas turpinājums ar Valsts kancelejas direktoru Raivi Kronbergu.
Intervijas sākums šeit.
Kā jums tagad būs ar attālināto darbu? Kovids ir atstājis pēdas - valsts pārvaldē joprojām ir iespējas strādāt arī attālināti, un bieži šāda iespēja arī tiek izmantota.
Attālinātais darbs ir laba lieta, bet līdz noteiktam brīdim. Kādreiz valsts pārvalde strādāt attālināti pat nemācēja. Kovida laikā digitālā elektronisko pakalpojumu vide pieskaņojās šīm vajadzībām. Attālinātā darba iespējas arī valsts pārvaldē mazina plaisu starp darbu valsts pārvaldē un darbu privātajā sektorā. Tas ir ieguvums valsts pārvaldei, jo tādējādi darba tirgū nostiprinās konkurence.
Attālinātais darbs nav slikts, piemēram, ja tev no rīta kaut kas ir noticis, tu vari veikt darbu, vienalga, kurā vietā atrodies - uz ceļa, vilcienā vai citā objektā, nozaru ministrijās, iestādēs, kurās tu tajā brīdī atrodies. Iepriekš, kad valsts pārvalde attālināti nemācēja strādāt, sarežģītos brīžos darba pienākumi netika izpildīti. Grūtākie brīži sākās tad, kad kopā saplūda attālinātais un vēl elastīgais darbs. Un tad gan sākās: es no rīta nevaru neko izdarīt, jo es esmu pūce vai cīrulis, es varu tikai tad un tad. Bēdīgākā situācijā šajā stāstā nokļuva tas, kurš no agra rīta līdz vēlam vakaram saņēma uzdevumus un kuram vajadzēja veikt tālākās darbības ar to, ko šīs pūces un cīruļi ir sastrādājuši. Viņam sākās darbs 24/7.
Es esmu par darbu klātienē. It sevišķi tur, kur ir vajadzīga diskusija, lēmumu pieņemšana, sarunas, debates. To ekrānā produktīvi nevar realizēt, jo ir blakus faktori. Vieni aizsedz ekrānu, citi zaudē uzmanību un diskusiju laikā domā par ko citu. Tiek pieņemti pavirši lēmumi, jautājumi paliek neizdiskutēti, un tad mēs brīnāmies par nesaskaņām. It kā bija saskaņots, bet tomēr nav, turpinām rakstīt iebildumus, "dzenam" administratīvo procesu.
Ir cilvēki, kuriem varbūt arī klātieni nevajag, jo viņi veic kādu noteiktu monotonu darbu - grāmatvedim, kurš veic aprēķinus vai pārbauda datus, iepirkumu speciālistiem, kas gatavo līgumus, auditam, kad sastāda ziņojumus. Vēl viens būtisks aspekts - nevar pieņemt jaunu darbinieku, ja viņš nezina, kādā institūcijā viņš atrodas, kāda ir darba vide, kultūra, tradīcijas. Viņam ir jāatnāk, jānostrādā un jānopelna kā bonuss iespēja kādreiz strādāt arī attālināti, kādā no dienām viņš varēs darba pienākumus pildīt arī mājās. Bet tad viņš sapratīs noteikumus, nosacījumus un darba apjomu.
Vai tam ir nepieciešams īpašs regulējums?
Es esmu domājis par šo regulējumu. Ir ministrijas, kas ir izdevušas rīkojumus, ir ministrijas, kas pasaka, ka mums šis nestrādās, izņemot gadījumus, ja to nepateiks augšas. Tāda regulējuma no Valsts kancelejas puses vēl nav. Mēs to esam pārrunājuši ar valsts sekretāriem. Visur, arī kancelejā, viss darbojas līdz brīdim, kad es pieķeru, ka nedarbojas. Nedarbojas tad, ja joprojām būs sūdzības, ka nevar sasniegt, nevar atrast, nevar sazvanīt, ja neesi pieejams.
Bet ko nozīmē regulējums? Piemēram, viena ministrija izdevusi rīkojumu, ka obligāti trīs dienas nedēļā jāstrādā klātienē un divas dienas var strādāt attālināti. Tad nu es ielieku sevi tajā ministrijā kā valsts sekretāru. Un kuras dienas tās būs? Pēc manas iniciatīvas taču rīkojums! Parasti pirmdienās ir rīta sanāksmes, kur pēc tam, ja tev vadītājs uzdevis uzdevumu un ar viņu esat pārrunājuši aktualitātes, tev tālāk jāiet pie darbiniekiem struktūrvienībā un tas viss jānovada uz leju. Tātad pirmdienā būtu jāstrādā klātienē. Otrdien valsts sekretārs atrodas šajā Ministru kabineta ēkā no desmitiem līdz pieciem vakarā vai arī no divpadsmitiem dienā līdz deviņiem vakarā. Bet pārējie ministrijā? Svarīgi atrast tos principus, pēc kā mēs vadīsimies, strādājot klātienē un attālināti.
Varbūt procentuāli? Jo jautājums jau aktualizējas tad, kad sākas strīdi, iebildumi par ierēdņa darba kvalitāti. Kā zināms, lai ierēdni sodītu kaut vai disciplināri, vienmēr jābūt pamatojumam, normai, uz kuru atsaukties.
Mums valsts pārvaldē ir iekšējais regulējums, ka ir jāatzīmē, kuru dienu tu esi strādājis attālināti un kuru klātienē. Tā ir visās ministrijās. Daži eksperti saka, ka vadītājs tādējādi reizēm nespēj visu izkontrolēt.
Bet ir taču arī vadītāji, kurus arī vajag kontrolēt?
Nē, ir darbinieki, kuri jākontrolē.
Valsts kancelejai piešķirta viena būtiska funkcija - organizēt augstu amatpersonu atlases konkursus. Tiek organizētas atlases komisijas, kurās tiek arī pieaicināti Andra Grafa pārstāvētā Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta pārstāvji, un, kā Grafa institūts saka, tā pārējie komisijas locekļi pakasa pakaušus un balso par to vai citu kandidatūru. Vai šī prakse tiks turpināta?
Šī prakse arī ir maināma. Esmu piedalījies ļoti daudzos procesos. Sākumā, kad to visu ieviesa, ierosme nāca no OECD rekomendācijām par šādu konkursu nepieciešamību. Tam bija pamats, jo vienā brīdī sākās šie "šoferu stāsti", katrs bija kaut ko pēc saviem ieskatiem salicis amatos. Tāpēc skatījāmies, kā notiek citās valstīs.
Es pētījis praksi iecelšanas procedūrām augstos amatos Eiropas institūcijās. Prakses ir dažādas. Piemēram, izsludina konkursu, lūdz dalībvalstīm nominēt savus pārstāvjus, kuri nav politiskas personas, kuri ir atlasīti pēc valstu iekšējās kārtības. Tad viņi šo mūsu atlasīto kandidātu vērtē pēc noteiktiem kritērijiem savā veidotā komisijā vai komitejā. Uz ko viņi skatās? Piemēram, uz komunikācijas spējām, kā viņš iederēsies vai neiederēsies pārējo kolēģu kolektīvā. Eiropas institūciju lēmumi atlases procesā nekad netop zināmi. Saņemam vēstuli par gala rezultātu. Viņi nekad neskaidro, kādu kvalitāšu dēļ kandidātu paņēma vai nepaņēma.
Tagad līdzīgi notiek arī Latvijā. Ir minimālās vai vēlamās prasības, kuras lasāmas sludinājumā, protams, arī atlīdzība, kas kādreiz nebija un par ko visi bija neapmierināti. Tad kandidātus vērtē šī kompetentā komisija un neatkarīgie novērotāji, kas nav slikti, jo viņi ir tie vēstneši, kuri ir redzējuši, ka process ir skaidrs un saprotams.
Bet kas ar šiem konkursiem ir pierādījies? Tas, ka tie ir gari. Nominācijas komisijās sapulcējas augstas, svarīgas personas. Visiem jāsalāgo kalendāri, viens nevar tad, otrs tad. Viena no iespējām - nominācijas komisijas priekšsēdētājam būtu process stingrāk jādzen uz priekšu, jāsaliek nominācijas sēžu kalendārs jau pirmajā tikšanās reizē, un tādējādi nenotiktu lieka vilcināšanās. Turklāt būtu jāpieņem lēmums Ministru kabinetam vai pēc tam Saeima, par to, kad vajadzētu atlasē iesaistīt politiskos pārstāvjus, piemēram, ministru. Pirmajā kārtā nē, otrajā varbūt, pie esejas diez vai, bet pārrunās vai tur, kur tiek pārbaudīti kompetenču kritēriji, kur ir piesaistīti neatkarīgie eksperti.
Tad arī neatkarīgā kompānija vai eksperti varētu ministram izstāstīt: šis ir komandas cilvēks, šis ir depresīvs, ar šo būs grūti tikt galā. Svarīgi, lai politiķis to dzird, lai viņam ir viedoklis par kandidātu. Tad arī nebūs problēmu. Problēmas sākas tad, kad ministram piedāvā vienu vai divus kandidātus, kurus virzīt apstiprināšanai valdībā. Ja ministrs būs guvis ieskatu par kandidātiem, viņš zinās pastāstīt: es no diviem izvēlējos vienu, tāpēc ka tas bija tāds un tāds. Ministram būs viedoklis, nevis izteikums, ka ir parakstījies neko neizpaust.
Vēl viens aktuāls jautājums - Konkurences padome. Tuvākajā laikā diviem tās locekļiem beigsies termiņš. Vai šis jautājums arī ir Valsts kancelejas kompetencē?
Jā.
Vai to jau ir sākts skatīt?
Gan jau. Šo jautājumu virzīs ministrs.
Pamanījām, ka noteiktā laika periodā parādījās pat trīs padomes locekļu vakances no Valsts kancelejas. Vai tas ir labi, ja kāda iestāde ilgāku laiku paliek bez vadošajām amatpersonām? Atlases process ir ļoti garš.
Tādu iestāžu ir daudz. Valsts kancelejas struktūrvienība, kas tagad ir Pārresoru koordinācijas departaments, veic nominācijas procesu vakancēm valdēs un padomēs kapitālsabiedrībām.
Bet paiet ļoti ilgs laiks, kamēr tiek atlasīti un izvēlēti?
Kā minimums, seši mēneši. Varbūt kādu izdodas izvirzīt ātrāk.
Bet šeit atkal ir stāsts. Cik daļas konkursam mēs gribam - divas vai trīs? Ja kandidāts iesniedz savu redzējumu, varbūt tad pārrunās vairs nevajag klausīties to redzējumu, varbūt pārrunās likt akcentu uz kompetencēm un par to arī uzdot jautājumus. Sadalīt - pieci uzdodamie jautājumi un analīzes rezultāti no neatkarīgas personāla kompānijas.
Ir mums tāds ilustratīvas piemērs, kad VID ģenerāldirektora amatam tika virzīts Māris Skujiņš. Viņš bija izgājis trīs konkursa kārtas, bet neviens no ļoti svarīgajiem un viedajiem konkursa komisijā sēdošajiem locekļiem nebija pamanījies paskatīties uz kandidāta biznesa darbības vēsturi, pat nebija papētījuši Uzņēmumu reģistra datus. Kā tā tik saskanīgi var balsot par kandidātu, pat neizpētot, ko viņš īsti pārstāv? Tik daudz resursu bija iztērēts, kandidātu meklējot, bet rezultāts bēdīgs.
Mūsu Latvija jau ir ļoti maza, viens otru pazīstam. Reputācijas, interešu konfliktu, risku svēršana - tas ir komisijas uzdevums. Taču VID ģenerāldirektoram ir vajadzīga arī pieeja valsts noslēpumam. Ja kandidāts ir ticis pāri pirmajai un otrajai kārtai, tādus jau sāk sūtīt priekšpārbaudei drošības dienestiem, lai saņemtu indikācijas par kandidātu - sarkans, dzeltens vai zaļš.
Vai šis nav stāsts par to, ka, jo vairāk ir šo pārbaudītāju, vērtētāju, jo vairāk līmeņu, jo sliktāks rezultāts? Respektīvi, vai šis garais kandidātu izraudzīšanas stāsts nav mēģinājums izvairīties no atbildības?
Daļēji piekrītu.
Vai jaunais Valsts kancelejas direktors varētu lietu šo uzlabot?
Varam! Daudzi būtu par to pateicīgi. Īpaši tie, kam jārīko konkursi. Kandidāti ar zināmu regularitāti nemitīgi ir jāatlasa. Tas notiek visu laiku, notiek nemitīgs process.
Vēl viena lieta, kur Valsts kanceleja varētu parādīt sevi kā valsts interešu aizstāvi. Ļoti daudzas iestādes šobrīd, un tām ir tādas tiesības atbilstoši likumam, dokumentus klasificē kā ierobežotas pieejamības. Tie praktiski tiek padarīti par nepieejamiem sabiedrībai. Interesanti, ka ierobežotas pieejamības statusu jau uzliek saistošajiem noteikumiem, kā tas ir Konkurences padomē. Mēs meklējam skaidrojumu lēmumiem, bet viņi saka, ka nevar paskaidrot, jo tas viss aprakstīts saistošajos noteikumos, bet saistošie noteikumi ir ierobežotas pieejamības. Tas nav vienīgais piemērs. Intervējām Centrālās vēlēšanu komisijas locekli profesoru Ringoldu Balodi. Arī tur sāk ierobežot ar balsu skaitīšanas niansēm saistītu informāciju. Aiz slepenības viegli slēpties. Nav tautai nekas jāskaidro. Vai tad šī situācija nerada korupcijas iespējas un neuzticību valsts pārvaldei? Vai Valsts kancelejas direktoram nebūtu stingrāk jāņem groži savās rokās arī šajā jautājumā?
Mēģināšu izstāstīt. Arī man tas stāsts liekas sarežģīts. Jebkuru dokumentu, kas ir ierobežotas pieejamības, var izprasīt, atsaucoties uz Informācijas atklātības likumu uz žurnālistikas pētniecības pantu. Ar slepenošanu mēs sev sarežģījam darbu. Esam uzlikuši ierobežotas pieejamības statusu dokumentam, kurā esam sarakstījuši tā, ka maz neliekas. Tad, kad to mums pieprasa, saprotam, ka būs slikti, un domājam, kādā veidā to izsniegt. Krāsojam ciet teksta vietas un vēl kaut ko darām, bet tāpat mums tas dokuments ir jāizsniedz.
Mana pieeja, kuru es noteikti šeit kultivēšu, ir: gatavojot šo ierobežotas pieejamības informāciju, to gatavojam tā, ka, ja mums to izprasīs, tad varam arī izdot interesentam bez problēmām, jo ir iesniegts pamatojums, kāpēc to vajag.
Ir cita lieta - valsts pārvaldē ir problēmas ar atklātību un digitalizāciju, nevaram vairs pakustēties, jo mums, tiklīdz dokumenta projekts ir aizgājis tiesību aktu portālā, visi sāk paust savu sašutumu. Pareizāk šādus konceptuālos ziņojumus būtu vispirms izrunāt pie valdības galda vai koalīcijas partneru galda un nelikt uzreiz portālā.
Ļaujam ministriem nākt klajā ar iniciatīvu. Piemēram, par ēdināšanu skolās, uzklausīt, kā Zemkopības ministrija to redz, kā mēs skolās bērniem uzlabosim veselību, kā popularizēsim veselīgu dzīvesveidu, kā vairosim savu tautsaimniecību, kādi būs reģionālie ieguvumi, ja kartupeļu audzētājs, burkānu audzētājs pa tiešo varēs piegādāt skolām un bērnudārziem produktus, kas mums arī skaitīsies kā zaļais iepirkums un nevajadzēs noliktavas; stiprināsim un atbalstīsim vietējo, reģionālo uzņēmējdarbību.
Tagad mēs pat nespējam par savu ideju parunāt, jo mums viss ir tik atklāti un par katru ideju uzreiz kritikas vilnis. Šeit ir tā otra galējība.
Tad varbūt jūs kā Valsts kancelejas direktors sadarbībā ar premjera biroju, premjeru lemjat, kā bija kādreiz - valdības sēdes nav atklātas? Tās ir ministru sarunas, diskusijas, lai taču viņi var reāli strādāt un strīdēties. Pēc valdības sēdes nozares ministrs un premjers preses brīfingā informē, kas ir spriests un pie kā izdevies nonākt.
Valsts kancelejas un Ministru kabineta darbu regulē kārtības rullis, līdzīgi kā Saeimu. Tagad tas ir atvērts, un mēs ļoti gaidām priekšlikumus, īpaši no tieslietām par konceptuālo ziņojumu nešanu bez saskaņošanas. Tagad var atnest, vienalga, cik "jēls" ir dokuments, bet ir vajadzīgas debates ar ministriem. Tagad šī Pandoras lāde likuma grozījumiem ir atvērta. Pamēģiniet to aizvērt.
Šai jomā premjere jau ir šo to darījusi. Viņa ir izveidojusi komitejas - investīciju piesaistes komiteju, kur sanāk kopā ministri, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) un eksperti. Ir nodokļu komiteja, par kuru arī bija vesels stāsts. Tās ir izveidotas, un to sēdes nav atklātas. Tur tiešām notiek debates, kur runā pieaicinātie eksperti.
Bet tā jau arī ir tāda lāpīšanās, jo valdības sēde ir valdības sēde. Bet Valsts kancelejas direktors sadarbībā ar premjera biroju var pateikt, ka izbeidzam šo Repšes valdīšanas laika tradīciju.
Eiropas Komisijā, kur devos, strādājot gan Tieslietu ministrijā, gan Zemkopības ministrijā, bija atklātās daļas jautājumi, debates un diskusija, un bija slēgtās daļas jautājumi. Visiem skaidra darba kārtība. Pie mums Latvijā arī ir mēģināts to visu salikt, taču reizēm rodas neskaidrības un intriga.
Intrigai jābūt vienmēr. Vai jums ir saglabājušies dažādas krāsas noslepenotie dokumenti?
Sarkans, zaļš, tie joprojām ir. Trakākais ir sarkanais, uz sarkana ar melnu ir uzrakstīts teksts, un tad tie, kam ir jau 40 gadu un vairāk, jau vairs nevar to visu tik labi izlasīt.
****
Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, vai uz Valsts kanceleju var atnākt un ar darbiniekiem izdzert pudeli vīna, izrunāt sarežģītus juridiskos un valsts pārvaldes jautājumus, doties un izbaudīt Valsts kancelejas pirti pagrabā; kā klājas Valsts kancelejas ēdnīcai un kafejnīcai, kā ar algām valsts pārvaldes darbiniekiem un kā Valsts kanceleja sastrādājas ar premjeres Evikas Siliņas biroju.
