Stankevičs: Svarīgi, lai ticība būtu saistīta ar patiesību

 
Zbigņevs Stankevičs: «Ja gribam nosargāt Latviju, uzdrošināšos teikt, no bojāejas, tad mums jāgādā, lai neizšķīst tās identitāte. Jo tad te ienāks citi. Citas rases, citas tautas, citi cilvēki. Latvijas vairs nebūs. Līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs turamies pie patiesības, kura atbilst objektīvajai realitātei» ©F64

Astotajā augustā apritēs pieci gadi, kopš Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs konsekrēts bīskapa kārtā (ievests amatā 21. augustā). Ar Neatkarīgo arhibīskaps sarunājas par šķietami vienkāršo – par ticību un patiesību.

– Nereti nākas dzirdēt, ka tagad ij ticība, ij patiesība katram sava. Kāda jēga arī tās dalīt «privātos» gabalos?

– Tiešām, ja ņemam klāt XX gadsimtu, tad pēdējā gadsimta laikā arvien vairāk tiek apgalvots, ka nav vienas patiesības, ka tā katram sava.

No vienas puses – jā, katram cilvēkam ir sava iekšējā pasaule, viņam ir kādi savi kritēriji, saskaņā ar kuriem viņš vērtē apkārtējo realitāti, un kaut kādi principi, saskaņā ar kuriem viņš grib dzīvot.

Problēmas sākas tad, ja tiek apgalvots, ka nav vienojošā vektora. Ka nav objektīvas patiesības. Ka ir tikai subjektu patiesības. Un tad ar valsts likumiem tiek mēģināts atrast vidējo aritmētisko. Referendumi, vēlēšanas utt. Šāds uzskats man ļoti sasaucas ar to filozofijas novirzienu, ko sauc par ideālismu. Tātad – nav reālās pasaules, pasaule pastāv tikai mūsu apziņā.

Patiesība, ja mēs tai pieejam vienkāršākā, filozofiskā veidā, ir atbilstība realitātei. Bet, ja mēs runājam par cilvēku, par viņa sevis īstenošanu un viņa dzīves pamatuzstādījumiem, par to, lai viņš patiešām, noslēdzot savu dzīvi, būtu laimīgs, būtu gandarīts par to, ko viņš ir darījis, tad Jēzus saka: «Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Un neviens nenonāk pie Tēva citādi, kā vien caur mani.» Patiesība – tas nozīmē, ka, lūkojoties uz Kristu, mēs varam redzēt, kāds ir cilvēks, kāds ir viņa dzīves mērķis un kā viņam būtu jādzīvo. Šādā nozīmē Viņš ir patiesība.

Ticības definīciju gribu citēt no Vēstules ebrejiem (11.1.): «Ticība ir paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.» Tātad – ja runājam par ticību reliģiskā nozīmē, tad ticība ir pārliecība par neredzamās pasaules eksistenci, par Dieva eksistenci un, var teikt – šīs pārliecības īstenošana dzīvē. Šādai ticībai, protams, nav nekā kopīga ar ticību kaut kādām ideoloģijām.

Mēs, kristieši, balstāmies reālismā. Objektīvā realitāte pastāv. Ir tas, ko mēs redzam – reālā pasaule. Tāpat arī ir reāls cilvēks, viņa iekšējā pasaule. Bet – pastāv zināmi principi, saskaņā ar kuriem šī pasaule funkcionē. Ir medicīnas zinātne, kura pēta cilvēka miesu, tās likumsakarības. Lai spētu cilvēku ārstēt. Ar cilvēka iekšējās pasaules procesiem nodarbojas psiholoģija. Katram šim līmenim ir savas likumības. Nav tā, ka vienam cilvēkam vienas, citam citas.

Bet – psiholoģija neaizsniedzas līdz cilvēka esamības kodolam, ko mēs saucam par garu. Tātad – jāsper vēl viens solis uz priekšu. Jo cilvēkā, viņa dvēseles dziļumos ierakstīti arī garīgie principi. Ja mēs tos atklājam un respektējam, tad darbojamies saskaņā ar realitāti. Tad tas nes pozitīvus augļus. Bet, ja sākam sludināt par saistošiem noteikumus, kuri ir pretrunā ar tiem principiem, saskaņā ar kuriem funkcionē cilvēks vai cilvēku sabiedrība, sākas krīzes.

– Es sāku tā jautāt tāpēc, ka man liekas bīstama ticības un patiesības devalvācija līdz konvencionālai izpratnei. Ja veselums pārstāj būt un ir tikai subjektīvas drumslas (arī kristietība – subjektīva ideja), nav brīnums, ka ikviena līmeņa konfliktu risinājums top smags.

– Te nonākam pie būtiskākā.

Jo – kam cilvēks tic? Kā runājām – var ticēt ideoloģijai. Pat noziedzīgie grupējumi kaut kam tic. Bet – ir svarīgi, lai ticība būtu saistīta ar patiesību. Ja ticība ir vērsta patiesības virzienā, tad viss kārtībā. Tad tā ir sistēma, kas pašattīrās. Svarīgi, lai cilvēks patiešām meklētu patiesību.

Tātad – ja lietojam vārdu ticība ne reliģiskā nozīmē, bet uzstādījuma līmenī, tad katrs kaut kam tic, katram dzīvē ir kādi mērķi, vērtību skala. Bet, ja šai vērtību skalai nav nekādas saistības ar patiesību un patiesības meklējumiem, ja nav vienojošā vektora, tad katrs sabiedrības loceklis sāk tiekties uz saviem mērķiem.

Bieži vien šie mērķi ir egoistiski. Jo, ja runāt par to, kāds kults šobrīd dominē Eiropas vai Latvijas kultūrā, tad diemžēl stipri duras acīs, ka tas ir baudkāres kults. Gan fiziskās baudkāres, gan arī tādas baudkāres, ko rada tieksme pēc varas, pēc naudas... Šie ļaudis tad jūtas apmierināti. Bet – vai tas ir tas, kas spēj apmierināt sabiedrību? Un – ja bauda tiek gūta vien fiziskā, ambīciju apmierināšanas līmenī, kas notiek ar cilvēka dziļāko, dvēseles līmeni? Kas notiek viņa gara sfērā?

Galu galā – egoisms noārda cilvēku. Jānis Pāvils II mīlēja atkārtot: cilvēks nevar sasniegt piepildījumu citādi, kā vien nesavtīgi ziedojot pats sevi. Un tā ir cilvēka dziļākā būtība. Ja garīgais slānis sabiedrības pamatuzstādījumos tiek ignorēts, tad ir tas, kas ir. Pašnāvību gadījumi, augošs depresiju, psihisko saslimšanu, vardarbības līmenis, dažādas atkarības... Un arvien lielāks konfliktu skaits sabiedrībā.

– Tad kāpēc politiķi nedara kā svētā Terēze Benedikta, kura, meklēdama Dievu, meklēja patiesību? Politiķi, man šķiet, pat nedomā kategorijās: patiesi – nepatiesi, bet acumirklim izdevīgos priekšstatos par «pareizi – nepareizi». Patiesība tiek nogremdēta zem izdevīguma.

– Protams. Jo kas tad notiek, piemēram, saistībā ar Grieķiju? Eiropas Savienības pārējās valstis vēlas, lai Grieķija būtu, jo tad tām būs lielāks tirgus. Tas ir ekonomiskais izdevīgums. Par patiesību tur nav runa. Vieni vēlas piespiest Grieķiju, lai tā īsteno reformas un lai necieš ES ekonomika. Savukārt Grieķija cenšas noturēt sev izdevīgus nosacījumus. Par patiesību neviens nedomā.

– Bet – cits aspekts. Ukraina. Gan Kijevas militāristus, gan separātistu kaujiniekus «kaujai un uzvarai» pār ticības brāļiem svētī pareizticīgo (te nav svarīgi, kura patriarhāta) kapelāni. Kāda ir viņu patiesības vēsts?

– Jautājums ir – ko tā svētība nozīmē? Jo viņi jau nesvētī karavīrus, lai tiem labāk veiktos nogalināt. Svētība pirmām kārtām nozīmē rūpes par cilvēka dvēseli, par viņa iekšējo stāvokli. Kaut kādā nozīmē šis cilvēks dodas ellē. Viņa dzīvība ir apdraudēta. Un garīdznieks svētī cilvēku, lai viņš spēj to visu izturēt. Vārdu sakot, viņš rūpējas par cilvēka dvēseles glābšanu. Nevis – lai sekmīgāk veiktos nogalināt. Tie ir pavisam citi akcenti. Viņi dodas pildīt savu pienākumu, un priesteris viņus svētī, lai Dievs stāv viņiem klāt. Protams, var būt izņēmumi. Varbūt arī kāds garīdznieks ir gatavs ņemt šauteni.

– Spriežot pēc atsevišķu svēto tēvu (bīskapu) publiskām izpausmēm Eiropā, pat baznīca mēdz spekulēt ar laiku un patiesību. Kāds tam cēlonis?

– Patiesības izpratnes erozija Eiropā. Un – ne tikai. Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa nesen pieņēma lēmumu, ka viendzimuma pāriem ir tiesības precēties visā valsts teritorijā, arī tajos štatos, kur tas līdz šim bija aizliegts. Patiesības erozija. Ja baznīca ir uzticīga savai identitātei, ja tā ir uzticīga ticības mantojumam, kas tai nodots caur Dieva atklāsmi, tad baznīca būs stipra un patiesības erozijas nebūs.

Tad, ja cilvēki, ja konkrētā baznīca stāv uz patiesības pamata, tā piesaista cilvēkus. Jo patiesībai piemīt spēja spiesties cilvēka apziņā un viņu pārliecināt. Var teikt, ka patiesība cīnās pati par sevi. Bet, ja konkrēti bīskapi, diecēzes, draudzes ielaižas kompromisos un sāk dancot pasaules mūzikas pavadībā (kura pieprasa «toleranci», kura saka: nē, tas ir novecojis, tas ir jāmaina; jēdzieni «vīrietis» un «sieviete» ir diskriminējoši, tagad katram pašam jāizvēlas, kas viņš ir…), tad tā ir patiesības devalvācija un patiesības izšķīdināšana. Tas ir ceļš, kurš noved pie sabiedrības gara spēka vājināšanās. Ceļš uz nekurieni.

Laiku gaitā arī baznīcai ir gājis visādi. Viss bijis. Gan politiskās intereses, gan cilvēciskais vājums, gan mantkāre. Baudkāre. Bet pozitīvs ir tas, ka baznīca ir vienīgā struktūra, kura 2000 gadu ir pastāvējusi un turpina pastāvēt. Tas, ka šai struktūrai, atšķirībā no visām citām, piemīt spēja pašattīrīties. Tieši tas ir viens no baznīcas dievišķās izcelsmes pierādījumiem. Dievišķā atklāsme ir uzticēta baznīcai, un baznīcai nav tiesību to mainīt. Baznīcai ir pienākums to nodot no paaudzes paaudzē, arvien dziļāk un labāk to izskaidrot.

– Bet varbūt tiešām zināšanai un ticībai tagad, salīdzinot, piemēram, ar viduslaikiem, ir citi objekti (sk. A. Losevs)?

– Tas ir tāpēc, ka cilvēka prāts, viņa griba ir pievērsušies redzamajai pasaulei, līdzsvars starp materiālo un garīgo ir izjaukts. Diemžēl mēs redzam, ka šodien Eiropas civilizācija savu uzmanību ir pievērsusi galvenokārt labklājībai. Galvenā darbība noris ekonomiskajā, materiālajā un miesiskajā līmenī. Gara sfēra vairs nav galvenā.

Renesanse pievērsās cilvēkam. Atklāja cilvēka diženumu. Milzīgo potenciālu, kas cilvēkā ielikts. Vismaz renesanses sākumā vai protorenesansē. Es skatījos Džoto portretus Ufici galerijā un biju pārsteigts, var teikt, pat sajūsmināts, redzēdams, cik labi Džoto līdzsvaro šos divus elementus. Parāda, ka cilvēks sāk apzināties savu cieņu, savu potenciālu, bet, no otras puses, viņš šo cilvēku noliek zelta fonā. Zelta fons simbolizē dievišķo pasauli. Respektīvi – šis cilvēks apzinās savu cieņu, savu potenciālu, bet zina arī, no kurienes viņš to ir saņēmis. Viņš nav zaudējis saikni ar Dievu.

Diemžēl mūsdienās šī saikne ir izņēmums. Tā nav cilvēka interešu centrā. Tā pastāv tālā, tālā perifērijā. Nostumta malā. Iznāk, ka mūsu civilizācija ir milzis uz māla kājām. Jo tai ir milzīgi tehnoloģiski sasniegumi, bet, kā redzam – viena krīze pēc otras. Tai zūd virziena izjūta. Jo dažādas valstis velk katra uz savu pusi un sasniegt kopsaucēju kļūst arvien grūtāk.

Eiropas civilizācija bija vadošā pasaulē, pateicoties tās gara spēkam. Pateicoties patiesībai, uz kuras pamata stāvēja. Diemžēl šobrīd šis pamats izšķīst, tiek apstrīdēts un izpratnē par patiesību tiek ievesti elementi, kuri ir pretrunā tai, kuri ir subjektīvi, kuri neatbilst realitātei. Un, ja ir neatbilstība realitātei, tad tas ir destruktīvi.

– Savulaik vārda patiesība sinonīms esot bijis vārds tīrība. Kā pasargāt, piemēram, bērnus no jūsu piesauktām viltus ideoloģijām, ja tās tiek nekritiski uztvertas oficiālā līmenī? Viltus tiek akceptēts.

– Jā, diemžēl tāds process pie mums klusītēm notiek. Es tiešām gribu aicināt bērnu vecākus pieskatīt savus bērnus un nebūt lētticīgiem. Diemžēl pētījumi un fakti liecina, ka bieži vien pat tuvi cilvēki izmanto bērnus. Tas – pirmkārt.

Otrkārt, runājot par tiem procesiem, kas pie mums notiek skolās un izglītības sistēmā, sākot ar bērnudārziem, es esmu ļoti nobažījies. Un patiešām priecājos par to, ka ir pieņemti tā saucamie tikumības grozījumi Izglītības likumā. To nolūks ir pasargāt bērnus no destruktīvas informācijas. Pirmkārt, kas šobrīd kaitina? Tas, ka mazi bērni tiek priekšlaikus informēti par lietām, kas saistītas ar seksualitāti. Apsteidzot viņu vecuma dinamiku. Otrkārt, izglītības sistēmā tiek mērķtiecīgi pludināta tā saucamā gender ideoloģija. Respektīvi, tas, ka dzimums ir sociāli nosacīts, ka fiziskais ķermenis vēl nenozīmē to, ka tev ir attiecīgais dzimums, ka tu to vari izvēlēties pats. Un ka būtu jānonivelē atšķirības starp zēniem un meitenēm. Jo, ja stiprināt zēna identitāti, tad viņi būs agresīvi, darīs pāri meitenēm utt. Arī tas ir pret pieminēto objektīvo patiesību. Un ilgtermiņā tam būs ļoti destruktīvas sekas. Mēs tās jau redzam zemēs, kur tas iegājis agrāk.

– Par tādu nostāju jūs riskējat saņemt pārmetumus homofobijā, aprobežotībā… Jo jūs ierobežojat bērnu zināšanu apjomu. Viņi neapgūs praida ideoloģiju.

– Pilnīgi piekrītu. Tādi argumenti tiek lietoti, bet vēlreiz atkārtoju, ka šie argumenti nav pamatoti objektīvajā realitātē. Tie ir ideoloģiski argumenti, kuri tiek izdomāti, lai īstenotu savus uzstādījumus. Diemžēl šajā ideoloģijā ir iekšā ļaunums. Ļaunums ar viltības pieskaņu (it. perfido). Ļaunums izpaužas tā, ka ļaudis, kuri aizstāv objektīvo patiesību, tiešām tiek pasludināti par homofobiem, cilvēknīdējiem, novecojušiem utt.

Bet, ja gribam nosargāt Latviju, uzdrošināšos teikt, no bojāejas, tad mums jāgādā, lai neizšķīst tās identitāte. Jo tad te ienāks citi. Citas rases, citas tautas, citi cilvēki. Latvijas vairs nebūs. Līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs turamies pie patiesības, kura atbilst objektīvajai realitātei.

Tiem labas gribas cilvēkiem visās zemēs, kuri vēl tic, ka patiesība eksistē, būtu jāapvienojas un jādara tā, lai patiesība netiek nomākta. Te nav jāklusē, te ir jābūt par saucēja balsi tuksnesī. Jo mūsu civilizācija, Eiropas civilizācija patiešām arvien vairāk kļūst par tuksnesi. Garīgu tuksnesi. Un mani iepriecina tas, ka es Latvijā saskatu daudzus dzirdošus un domājošus cilvēkus. Tas man dod cerību, ka Latvija neļaus sevi izšķīdināt, ka Latvija nepiekāpsies tam ideoloģiskajam spiedienam, ko es saucu par vienvirziena demokrātiju un pārprastajām cilvēktiesībām.

– Jūs lietojat vārdu «bojāeja». Bet, ja «Dievs ir mīlestība», vai tas nozīmē, ka pretošanās ļaunumam, bojāejai ar spēku ir izslēgta?

– Nē, protams. Katoļu baznīcā ir jēdziens «taisnīgs karš». Respektīvi, katram ir tiesības uz pašaizsardzību. Un, ja visi mierīgie līdzekļi ir izsmelti, tad gan cilvēkam, gan valstij ir tiesības lietot arī fizisku spēku ar visām no tā izrietošajām sekām.

– Daudzi cilvēki jau ir ceļā uz Aglonu. Ko vēlat viņiem?

– Lai svētceļojums palīdz jums sabalansēt savā dzīvē garīgo un laicīgo dimensiju, nostiprināt vai arī atgūt dvēseles līdzsvaru. Aicinu veltīt šo svētceļojumu konkrētam nodomam, uzticot Dievam kādu svarīgu rūpi vai problēmu. Turklāt Aglonas svētglezna palīdz piedzīvot arī Jēzus Mātes klātbūtni. Lai viņa uztic savam Dēlam mūsu rūpi!



 

Abonē