Valdis Šteins: Divdesmit pieci gadi pa apli
1990. gada pavasaris Latvijā un tad vēl spēkā esošajā PSRS bija pārpilns svarīgiem notikumiem. Pagājuši divdesmit pieci gadi, taču vienots šo notikumu vērtējums arvien nepastāv. Savu viedokli par tiem Neatkarīgajai pauž viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibinātājiem, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts Valdis Šteins.
– Gadsimta ceturksnī izaugusi paaudze, kura nav dzimusi Latvijas PSR. 1990. gada notikumos viņi nav piedalījušies. Atgādini mums galvenos tā pavasara notikumus un saki, kur, pateicoties to reālai norisei, esam 25 gados nonākuši?
– Galvenie tā pavasara notikumi bija – pirmkārt, LPSR Augstākās Padomes vēlēšanas 18. martā. Tajās bija jāuzvar Latvijas Tautas frontei, bet LTF tajās neuzvarēja. Otrkārt, LR Augstākās Padomes konstituēšanās un darbības uzsākšana (4. maijs). Treškārt, Pilsoņu kongresa konstituēšanās un darbības uzsākšana. Ceturtkārt, Vislatvijas Tautas deputātu sapulce (VTDS) 1990. gada 21. aprīlī.
Bet, ja runājam par to, kur esam nonākuši, mana atbilde ir – esam veikuši vienu apli lejupejošā spirālē. Latvijas varturi un varneši ir sekmīgi izvadījuši latviešu tautu no vienas impērijas uz otru impēriju, izveidojot Latvijā jaunu sabiedrisko iekārtu – dēmonkrātiju, Brīvības pieminekli nomainot ar virtuālu pieminekli Zelta teļam. 1990. gads bija lielo cerību gads, un to raksturoja sapnis par laimīgu nākotni, kura nāks ar jaunām iespējām, un tajā pašā laikā tauta gaidīja, ka notiks desovjetizācija, dekolonizācija, deokupācija un lustrācija, bet ne kas tamlīdzīgs nenotika, un tagad 2015. gadā esam iekšēji okupēti. Pret tautu no kompradoru puses tiek izvērsts fiskālais karš un Latvijā iestājušies opričņinas laiki. Sociālistiskās dzimtbūšanas vietā radīta modernā verdzība. Pēc Latvijas okupācijas no austrumu impērijas puses desmitiem tūkstoši latviešu tika izsūtīti uz vergu nometnēm Sibīrijā, bet tagad (mērķtiecīgi radītu apstākļu dēļ) simtiem tūkstoši latviešu ir pašdeportējušies par eirovergiem uz jauno (sib)Īriju. Sabiedrības tikumības vietā, pat augstskolas pārvēršot par lielveikaliem, radītas gešeft gara attiecības visās dzīves jomās. Kultūru Latvijā mēra gramos un mākslu melnos kvadrātos. Izglītībā valda pjedestāls (karjerisms) un vergu matrice. Tautsaimniecības vietā radīta valsts ēnu ekonomika – Latvija pārvērsta par stacionārā bandīta valsti (starptautisks termins). Vienas partijas varas monopolu Latvijā nomainījis grupējumu – politbrigāžu varas monopols. Valsti pārvalda antikonstitucionāls veidojums – politisks kartelis, kur neleģitīmo politbrigāžu koalīcijas padomi jau nomainījusi boļševiku sen izgudrotā troika. Tā, lūk, es īsumā raksturoju esošo situāciju valstī. Bet, lai saprastu, kā tas varēja notikt, mums jāatgriežas pagātnē pirms 25 gadiem.
– Es neteikšu, ka mēs tolaik gribējām tādu iznākumu, kādu tu tagad zīmē. Bet – tu esi cītīgi sekojis varas konstruēšanu noteicošiem apstākļiem. Tāpēc kas tad īsti, ja ne LTF, nonāca pie varas LPSR AP vēlēšanu rezultātā?
– Vēlēšanas organizēja gan LTF, gan LKP CK, gan LPSR Augstākā Padome, gan Kremlis (PSKP CK). Turklāt vispārējā VDK uzraudzībā. Lai gan vēlēšanas notika 18. martā, jaunā AP sanāca tikai 3. maijā. Es uzskatu, ka šī, acīmredzot Maskavas diktētā, vilcināšanās bija liela nodevība gan pret latviešu tautu, gan toreiz pret Lietuvu un Igauniju. It sevišķi pret Lietuvu. Jo Lietuvas AP aktu Par Lietuvas valsts neatkarības atjaunošanu pieņēma 1990. gada 11. martā. Visas sankcijas gāzās tikai pār Lietuvu, bet Latvijas politiķi siltos krēslos vien noskatījās, kā tā tiek plosīta. Igaunijas jaunā AP pasludināja pārejas periodu uz neatkarību jau 1990. gada 30. martā, bet kļūdu izlaboja 8. maijā, kad Igaunijas PSR pārdēvēja par Igaunijas Republiku.
– Pārejas periodu izsludinājām arī mēs.
– Arī to, ka mēs pasludinājām pārejas periodu uz neatkarību, es toreiz uztvēru tieši kā nodevību.
Kā tas varēja notikt? Pirmkārt, vairāk nekā skaidrs, ka AP sēdes datums bija jāsaskaņo ar Maskavu un bez tās akcepta nekas nevarēja notikt. Otrkārt, redzēdami, ka 18. marta vēlēšanās reformkomunistiem – gorbačoviešiem un līdzkomunistiem ir pārsvars pār melnajiem komunistiem, jau nākamajā dienā – 1990. gada 19. martā – vecais LPSR AP Prezidijs apstiprināja 12 cilvēku delegāciju (pārbaudītus, kristāldzidrus komunistus – J. Vagri, A. Gorbunovu, M. Vulfsonu, J. Lucānu, V. Bresi, I. Bišeru, J. Peteru, E. Poču, A. Eizānu u.c.) sarunām ar Kremli par Latvijas ekonomiskās un politiskās suverenitātes paplašināšanu. Tātad ar šīm 18. marta vēlēšanām jaunajai AP tikai vajadzēja apstiprināt jau iepriekšējās vienošanās, pareizāk sakot – Maskavas instrukcijas. Mēs gājām pa Maskavā labi nospraustu taku, domāju – A. Jakovļeva vadībā. Viņa projekts, kā to parādīja prakse, bieži atšķīrās no M. Gorbačova iedomātā attīstītā sociālisma projekta.
Kā vienmēr ļoti svarīgs jautājums bija kadri. AP deputātu kandidātu atlase iesākās labu laiku pirms vēlēšanām. Kompartijai bija ārkārtīgi svarīgi, kuri cilvēki vadīs LTF, tātad gatavos «savu» kandidātu sarakstu vēlēšanām. Latvijā bija skaidrs, ka komunistu iekšējā kariņā ir uzvarējuši reformkomunisti un līdzkomunisti, bet nacionālisti un melnie komunisti ir mazākumā. Reformkomunisti pamatoti uzskatīja, ka esošajā situācijā nacionālisti noteikti viņus atbalstīs, jo citas izvēles viņiem nebūs. Tā tas arī notika. Atcerēsimies, ka šajā laikā sekmīgi bija notikušas LR pilsoņu parlamenta – Pilsoņu kongresa (PK) vēlēšanas, bet reformkomunisti labi zināja, ka PK vadībā pārsvarā ir viņu un VDK vadīti cilvēki, kādēļ PK neuzdrošināsies pasludināt neatkarīgu Latviju, kaut gan to vajadzēja izdarīt.
– Kas tad noteica pārejas periodu Latvijā?
– Atbilde uz jautājumu slēpjas ne tikai Maskavas instrukcijās, bet arī kadru atlasē. Lai gan AP veidoja toreizējais latviešu intelektuālais zieds, tomēr trusīšu skaits tur bija tik liels, ka ne tikai pavēles dēļ, bet daudzi arī aiz bailēm nobalsoja par pārejas periodu. Reformkomunisti ar demokrātiskā vairākuma metodi piespieda pieņemt šo pārejas periodu. Bailes tika sauktas par reālpolitiku un Gorbačova laivas nešūpošanu. Es vienmēr teicu, ka neesmu vienā laivā ar Gorbačovu. Ļoti labi atceros, kā M. Vulfsons, pārbraucis no Maskavas, pēc tikšanās ar PSKP ģenerālsekretāru M. Gorbačovu turpat vai trīs stundas skaloja mums smadzenes, teikdams, ka Latvijai sasniegt neatkarību ir tas pats, kas Dullajam Daukam apvārsni.
Kopumā nekādu lielu kolīziju, realizējot Lielo projektu, pārejot no LPSR AP uz LR AP, nebija. Daudz ko jau bija izdarījusi iepriekšējā LPSR AP (likums par latviešu valodu, sarkanbaltsarkanā karoga, ģerboņa un himnas atjaunošana). Bet – šis projekts varēja arī izjukt. Tad mēs tagad varbūt dzīvotu paplašinātas suverenitātes apstākļos, ko Maskava laipni piedāvāja.
– Tu raksturoji, kas notika, tā teikt, tehnoloģiski, bet – ko tas nozīmēja politiski?
– Atbilde – nosaukumu transformāciju. Notika padomju varas, komunistu varas glābšana un saglabāšana. Ar jauniem lozungiem, jauniem simboliem, pēc ļoti labi priekšā uzrakstīta un saskaņota, manuprāt, VDK izstrādāta, LIELĀ PROJEKTA. Valsts, proti – tautas kopīpašuma pārvēršana par nomenklatūras īpašumu, kas beidzās ar totālu valsts nozagšanu (atbilstoši projektam) – gan garīgi, gan fiziski, turklāt realizējot latviešu vēsturē vismasveidīgāko iedzīvotāju pašdeportāciju. Varas paturēšana bez kautrēšanās tika nosaukta par kontinuitātes doktrīnu, kuru pat iestrādāja Satversmē ar J. Čakstes parakstu. Komunistu varai bija jāturpinās, un tas arī tika likumīgi noveidots saskaņā ar viņu pašu uzrakstītiem likumiem. Ja kāds vecais likums nederēja, to vienkārši izmeta papīrgrozā un uzrakstīja jaunu, pēc sava jaunā auguma piegrieztu.
LPSR AP Prezidija priekšsēdētājs A. Gorbunovs un AP Prezidija sekretārs I. Daudišs no varas netika atstādināti, bet LTF priekšsēdētājs D. Īvāns, loģiski, «brīvprātīgi» atteicās no AP priekšsēdētāja amata. Un, kā Politbirojā pieņemts, pats izvirzīja A. Gorbunovu par priekšsēdētāju. Kāpēc? Pirmkārt, atbildi te dod LKP CK ideoloģiskais sekretārs I. Ķezbers: «Tik augsta ranga vadītāja izvēle notika vienīgi ar Maskavas ziņu.» Otrkārt, LTF nebija uzvarējusi vēlēšanās (tikai 89 deputāti). Bez lauksaimnieku un vispār komunistu atbalsta tai nespīdēja pat pārejas periods. Pret Gorbunova kandidatūru nobalsojām tikai pieci deputāti. LTF komunistu un līdzkomunistu vadība – D. Īvāns, I. Godmanis, J. Škapars, J. Dinevičs, J. Kinna, un S. Kalniete bija nogremdējuši manis un manu kolēģu (V. Avotiņa, J. Rukšāna) radīto LTF, bet faktiski radījuši atbalsta organizāciju kompartijai un VDK izstrādātajam tautas kopmantas prihvatizācijas un politbrigāžu projektam.
AP vēlēšanas (18.03.1990.) notika LTF uzurpatoru lielā piecnieka (viņu pašnosaukums, jo S. Kalnieti viņi šajā piecniekā neskaitīja, kā paši teica – rangs par zemu) virsvadībā. Viņi organizēja kandidātus visos vēlēšanu apgabalos. Tajos vēlēšanu apgabalos, kuros kandidēja no kompartijas un VDK neatkarīgi deputāti (piemēram, E. Berklavs un V. Šteins), viņi nolika pretī otru LTF kandidātu, bet «uzticamiem biedriem» pretkandidāti netika likti. Kā vēlāk izrādījās, kaut cik neatkarīgi no kompartijas un VDK struktūrām bija tikai 24 AP deputāti.
Visur tiek klāstīts, ka LTF uzvarēja AP vēlēšanās. Nē – tas ir mīts! LTF ieguva demokrātisko mazākumu, kuru ar Latvijas Lauksaimnieku savienības (LLS) komunistu un dažu neatkarīgo komunistu palīdzību varēja pārvērst par demokrātisko vairākumu un dēvēt par LTF frakciju. Vēlāk daļa no pieminētajiem 24 LTF frakcijas deputātiem, nevarēdami noskatīties, kā valsts tiek nozagta, izveidoja savu LTF Satversmes frakciju.
– Es nedomāju, ka tas bija leļļu teātris tik lielā mērā, bet arī man tolaik pietiekoši daudzi stāstīja, ka notiek dīvainības – sākotnējie LTF aktīvisti «uz zemēm» tiek nostumti malā un priekšā izvirzās nomenklatūra. Kas tie bija – LTF deputāti AP?
– LTF deputāti iedalījās vairākās striktās kategorijās, kuras pēc tam visi centās neuzsvērt un «aizmirst». Vieni patiesi bija LTF un LNNK organizētāji. Otrie bija LKP un VDK iesūtītie LTF jaunbiedri. Trešie – tie, kas bija uzaicināti kļūt par jaunbiedriem, par deputātiem uz mīkstiem krēsliem, ja tikai bez ierunām pārstāvēs jaunās LTF vadības intereses. To viņi vēlāk, sekodami LTF frakcijas vadītāja īkšķim, sulainiski arī darīja. Ceturtā grupa bija jau pieminētās LLS biedri – 22 deputāti, lielākoties kolhozu priekšsēdētāji. Piektā grupa bija tā sauktie «bezpartejiskie» komunisti jeb «inversie redīsi», kā es viņus tajos laikos saucu. No ārpuses balti, iekšā sarkani. Oficiāli skaitījās, ka šo «bezpartejisko» bija 66 deputāti, bet, ja no tiem atņemtu komunistus, kuri savu biedra karti bija nolikuši pēdējā gada laikā, un bezpartejiskos ar braukšanas atļaujām uz kapitālistiskām ārvalstīm jeb vijezdnijus, tad patiesi bezpartejisko būtu vien daži cilvēki. Starp LTF biedriem bija arī 30 kompartijas augsta ranga funkcionāri. Saskaņā ar I. Ķezbera rakstīto LTF augstākajā vadībā bija seši augsta ranga čekisti, kuriem, pēc viņa domām, jau nu gan vajadzējis atteikties no deputāta amata. Kurš gan varēja prognozēt, kā šis raibums uzvedīsies? Neviens nevarēja pateikt, vai un kā viņi tika ietekmēti, biedēti, šantažēti. «4. maija» liktenis nebija prognozējams – vai maz nobalsos par neatkarību kaut pārejas formā?
– Kas veidoja Vislatvijas Tautas deputātu sapulces saturu, un vai tai bija kāda jēga?
– 1990. gada 4. aprīļa sēdē LTF Domes valde nolēma ar LKP CK atbalstu sasaukt Vislatvijas Tautas deputātu sapulci (VTDS). Savukārt LPSR AP Prezidijs savā 16. aprīļa sapulcē nolēma šo VTD sapulci atbalstīt un par koordinatoru norīkoja savu sekretāru I. Daudišu, bet atbildēt par programmas saturu nozīmēja LVU partijas komitejas ideoloģisko sekretāru P. Laķi. Tātad pasākumam vajadzēja noritēt, un tas arīdzan noritēja AP Prezidija un VDK uzraudzībā. Daži mani kolēģi uzskatīja un uzskata, ka VTDS 21. aprīlī bija tukšs, bezjēdzīgs propagandas izgājiens – LTF taču esot vēlēšanās uzvarējusi, kam vajadzīga šī izrāde. Es biju un aizvien esmu citās domās. Vēlreiz jāuzver – LTF vēlēšanās neuzvarēja, tāpēc nevarēja zināt, kam klausīs jaunievēlētie deputāti. Pat, ja AP deputāti nenobalsotu par neatkarību, VTD sapulce būtu par to nobalsojusi. Man tas toreiz likās ļoti svarīgi. Ja deputāti stadionā nobalsos par Aicinājumu atjaunot valstisko neatkarību, to varēs uzskatīt par sava veida tautas referendumu.
Daugavas stadionā sanāca PSRS, LPSR, vietējo padomju deputāti un mēs – jaunievēlētie AP deputāti. Kopā būtu bijis jāsapulcējas apmēram 13 000 deputātiem, bet sanāca 8086 deputāti, no kuriem par neatkarību nobalsoja 8003. Domāju, ka šī sapulce nebija «sviests uz jau apziestas sviestmaizes». Un nacionālistu uzskatā tā tobrīd nepavisam nebija padomju varas stiprinājums. Tā bija demonstrācija par valsts neatkarību! Tas bija Aprīļa referendums!
– No šodienas raugoties, kā tu vērtē 4. maija vēsturisko nozīmību?
– Tas bija spožs Latvijas intelektuāļu uznāciens, lai arī kāda un cik nu tīra katram bija sirdsapziņa. Ceturtā maija republika (CMR) kā valstisks veidojums pastāvēja no 1990. gada 4. maija līdz 1993. gada 6. jūlijam. Šo laiku var iedalīt divos spilgtos posmos: pārejas periods līdz pučam (divvaldīšana) un pārejas–brīvvalsts periods līdz 5. Saeimai. Atbilstoši Lielajam projektam, CMR kā pārejas valsts paveica visus tai uzliktos uzdevumus: sagatavoja likumdošanu un pat iesāka tautas kopīpašuma prihvatizāciju un nodošanu kompartijas un VDK politgrupējumu īpašumā. CMR laikā valsts vēl nebija nozagta, to masveidā sāka nozagt pēc 1993. gada valsts apvērsuma, bet 2000. gadā Pasaules banka jau konstatēja nozagšanas faktu. Rezultātā esam ieguvuši nomenklatūras, tās vietējo un svešvalstisko mantinieku grupējumu privāto valsti. Varas un īpašumu nezaudēšanai tika izveidota atbilstoša kosmopolītiskā liberālisma ideoloģija. Alkatība radīja jaunu sociālo krējumu – kleptokrātiju. Vēlēšanu vietā tika radīta politekonomisko grupējumu – politbrigāžu iebarošanas un apmaksas sistēma. Šie grupējumi, dažādi pārgrupējoties, krustojoties, selekcionējoties, valda līdz šai dienai. Bet CMR ir arī cita vēsturiskā nozīmība – tas bija cerību laiks laimībai, tas bija brīvestības laiks tautai, toreiz, piemēram, nebija jāmaksā nodoklis par zemi un pastāvēja daudzas citas brīvestības, lai tauta varētu sevi realizēt. Bet tauta tās zaudēja jau Trešās Latvijas Republikas laikā. Ap Brīvības pieminekli uzcēla žogu. Esam nogājuši pa apli, tikai diemžēl spirālē, kura ved uz nebūtību! Laiks pamosties!