Dreimanei atņem pielaidi, juristi lauž šķēpus

 
©nra.lv

Kā jau tas kādu laiku brieda, šī nedēļa sākās ar to, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB) atteica pielaides valsts noslēpumam piešķiršanu Valsts kancelejas direktorei Elitai Dreimanei. Līdz ar to valsts augstākajai ierēdnei būs jāzaudē ieņemamais amats. Premjere Laimdota Straujuma Dreimanei rotācijas kārtībā piedāvāšot ieņemt citu amatu, taču to pēc līmeņa un kvalifikācijas nevarēs pielīdzināt esošajam, pat ja E. Dreimane piekritīs šādu amatu ieņemt.

Nav ne mazāko šaubu, ka ar šo SAB lēmumu «Dreimanes pielaides» sāga nebeigsies – tā tikai pāries augstākā līmenī, un juristi lauzīs šķēpus vēl niknāk, un Cilvēktiesību tiesas tiesnešiem būs darbs.

Nav šaubu, ka pirmdienas rīta SAB lēmumu briedināja iepriekšējās nedēļas nogales notikumi, kad portāls pietiek.com publicēja (šodien to publicē arī portāls nra.lv) pazīstamā advokāta, ļoti lielu valsts pasūtījumu saņēmēja, aktīvā politiskā darbinieka Romualda Vonsoviča vēstuli premjerei L. Straujumai, kurā viņš velta visai skarbus vārdus E. Dreimanei.

Šīs vēstules sakarā E. Dreimane nekavējoties iesūdzēja R. Vonsoviču tiesā par goda un cieņas aizskaršanu – paziņoja Valsts kancelejas Komunikāciju departaments.

Epistolārā žanra īpatnības

Droši vien SAB ļoti nav paticis, ka R. Vonsoviča vēstule nonākusi atklātībā, jo tagad viņa argumentāciju varēs vētīt ne tikai adresāts (premjere un viņas tuvākais loks), bet arī visi, kurus tas interesē. Savukārt R. Vonsoviča iesūdzēšanu tiesā SAB būs uztvēris kā kārtējo E. Dreimanes pretdarbību ierasties «uz pārrunām» bez advokāta.

Pretēji daudzu citu advokātu viedoklim, R. Vonsovičs savā vēstulē pašreizējo pielaižu valsts noslēpumam izsniegšanas sistēmu pasniedz kā neapstrīdamu un pat nekritizējamu. Viņš pat uzskata, ka Valsts kancelejas vadītājas E. Dreimanes paustā kritika par pielaižu valsts noslēpumam izsniegšanas kārtību ir «Latvijas valsts prestiža graušana». Tāpat viņš pauž viedokli, ka «fakts pats par sevi», ka «valsts augstākā ierēdne» E. Dreimane četras reizes nav ieradusies uz pārrunām SAB, jau «tas vien ir pamats speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam liegšanai».

Savukārt E. Dreimanes vēlmi ierasties uz SAB advokāta pavadībā advokāts R. Vonsovičs vēstulē sauc par «juridiski analfabētisku».

Vēstuli R. Vonsovičs esot sarakstījis kā «neitrāls vērotājs». Citus pamudinājuma iemeslus autors nav minējis. Vienlaikus «neitrālais vērotājs» izpauž ļoti specifisku, publiski iepriekš nezināmu informāciju, ka Valsts kancelejas jurista Ivara Mēkona kabinetā un dzīvesvietā Drošības policija veikusi kratīšanu, ka viņam kaut kādu iemeslu dēļ ir atņemta pielaide valsts noslēpumam un ka E. Dreimani un I. Mēkonu «saista ļoti labas attiecības». Nav šaubu, ka šādu informāciju var iegūt tikai vai nu no paša I. Mēkona (kas R. Vonsoviča vēstules naidīgā toņa dēļ nav ticama versija), vai arī no SAB.

Diskusija nediskreditē

Ņemot vērā, ka jautājumam par pielaižu izsniegšanu sabiedrība jau ilgāku laiku pievērš pastiprinātu uzmanību, bet, kopš par SAB direktoru kļuvis Jānis Maizītis, šis jautājums faktiski nokļuvis sabiedrības uzmanības centrā, Neatkarīgā lūdza arī citus juristus paust viedokli šajā sakarā.

Juridisko zinātņu doktors, advokāts Jānis Rozenbergs pauda R. Vonsoviča uzskatiem pilnīgi pretēju viedokli. Pēc viņa domām, nav pamata uzskatīt, ka E. Dreimane, kritizējot pielaižu izsniegšanas kārtību, diskreditē «SAB, Latvijas valsti un spēkā esošo normatīvo regulējumu». J. Rozenbergs uzskata, ka «ierēdņa viedoklis par objektīvi diskutablu tiesisko regulējumu, par ko jaunāko laiku tiesību vēsturē ir notikuši strīdi gan administratīvajās tiesās, gan Satversmes tiesā, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, nekādā ziņā nebūtu vērtējams kritiski, un nav pamata uzskatīt, ka ierēdņa iesaistīšanās šajā diskusijā diskreditētu valsti». (Pilnu atbildes tekstu skat. www.nra.lv)

Tiesības uz advokātu

Savukārt R. Vonsoviča viedokli, ka personai, kura dodas uz SAB interviju, advokāta juridiskā palīdzība «nav paredzēta», J. Rozenbergs nosauca par «pārsteidzīgu». Pēc J. Rozenberga domām, «šādu striktu viedokli var paust vienīgi tad, ja šī problēma nav tikusi pētīta un pārdomāta».

Juridisko zinātņu doktors balstās uz Satversmes 92. pantu, kurā noteikts, ka «ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību». Šīs pamattiesības ir absolūtas un nav pakļaujamas ierobežojumiem.

Tāpat J. Rozenbergs balstās uz Operatīvās darbības likuma 1. pantu, ka operatīvā darbība var būt gan atklāta, gan slepena. «Attiecībā uz slepeni veiktu operatīvo darbību ir loģiski saprotams, ka nekāda advokāta palīdzība šeit nebūtu iespējama, jo, visticamāk, šīs darbības fakts un saturs ir valsts noslēpuma objekts, un personai, pret kuru šis process tiek veikts, par to nav zināms,» secina advokāts. «Savukārt gadījumos, kad tiek veikts personas izvērtējums, lai lemtu jautājumu par pieejas sniegšanu valsts noslēpuma objektiem, domājams, ka vismaz daļa no šī operatīvās darbības procesa ir atklāta.» Līdz ar to «nav saskatāms saprātīgs pamats personai liegt iespēju pilnvērtīgi izmantot Satversmes 92. pantā paredzētās pamattiesības», secina J. Rozenbergs.

Fakts pats par sevi

Pretēji R. Vonsovičam J. Rozenbergs neuzskata, ka «pats par sevi fakts, ka persona vairākkārt nav ieradusies uz pārrunām Satversmes aizsardzības birojā, būtu uzskatāms par pamatu liegt pieeju personai pieeju valsts noslēpumam, tā kā šāds fakts pats par sevi neliecina par personas neuzticamību vai par nespēju saglabāt valsts noslēpumu. Turklāt attiecībā uz konkrēto gadījumu, ciktāl man zināms no plašsaziņas līdzekļiem, tad E. Dreimane nav atteikusies ierasties uz šīm pārrunām, bet vienīgi ir lūgusi šajās pārrunās atļaut viņai izmantot Satversmes 92. pantā garantētās tiesības uz advokāta palīdzību,» atgādināja J. Rozenbergs.

--------------------------------------------

Zvērināta advokāta

Dr.iur. JĀŅA ROZENBERGA

atbildes uz „Neatkarīgās” jautājumiem

 

  1. Vai Jūs piekritat Vonsoviča k- ga viedoklim, ka E. Dreimane, kritizējot pielaižu izsniegšanas kārtību, diskreditē „SAB, Latvijas valsti un spēkā esošo normatīvo regulējumu” ?

Nedomāju, ka jebkura persona, kritizējot kādu normatīvo regulējumu vai tā nepilnības, diskreditē Latvijas valsti. Satversmes 100.pants ikvienam paredz tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības paust savus uzskatus. Saprotams, ka šī tiesību uz uzskatu paušanu nav absolūta un svarīgu sabiedrības interešu vārdā var tikt ierobežota, bet šajā gadījumā ierēdņa viedoklis par objektīvi diskutablu tiesisko regulējumu, par ko jaunāko laiku tiesību vēsturē ir notikuši strīdi gan administratīvajās tiesās, gan Satversmes tiesā, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, nekādā ziņā nebūtu vērtējams kritiski un nav pamata uzskatīt, ka ierēdņa iesaistīšanās šajā diskusijā diskreditētu valsti. Uz šo jautājumu var paraudzīties arī no ierēdņa tiesību un pienākumu skatu punkta. Vai ierēdnim ir kāds pienākums vienmēr par katru normatīvo aktu un par katru likuma piemērošanas gadījumu izrādīt tikai un vienīgi sajūsmu, jo tas atbilst valsts interesēm? Domājams, ka nē. Arī Valsts civildienesta likumā noteiktajam ierēdņa solījumas paredz, ka ierēdnis apsolas būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs neatkarīgai un demokrātiskai Latvijas Republikai, pildīt amata pienākumus saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, starptautiskajiem līgumiem, likumiem un valdības lēmumiem un kalpot sabiedrības vispārējām interesēm, lai nodrošinātu tiesisku, efektīvu un atklātu valsts pārvaldes darbību. Nedomāju, ka kritikas paušana par kādu normatīvo regulējumu būtu pretēja šim solījumam.

  1. Vai jus piekrītat Vonsoviča k- ga viedoklim, ka personai, kura dodas uz pārrunām SAB, „aizstāvju palīdzība nav paredzēta (tāda gan likumā ir paredzēta pēc procesuālā statusa - aizdomās turētā vai apsūdzētā - iegūšanas)”?

Manā ieskatā viedoklis par to, ka nav paredzēta advokāta juridiskā palīdzība personai, attiecībā pret kuru tiek veikta pārbaude par pieejas sniegšanu valsts noslēpuma objektiem, ir pārsteidzīgs. Domāju, ka šādu striktu viedokli var paust vienīgi tad, ja šī problēma nav tikusi pētīta un pārdomāta. Pirmkārt, norādāms, ka šajā situācijā nav pamata runāt par “aizstāvja palīdzību”, tā kā process, kura ietvaros tiek veikta personu izvērtēšana pieejas sniegšanai valsts noslēpuma objektiem, nav kriminālprocess, un vienīgi kriminālprocesā advokāts tiek dēvēts par aizstāvi. Turklāt Satversmes aizsardzības birojs, kas konkrētajā gadījumā veic personas pārbaudi, jau kopš 2002.gada 24.jūlija nav izmeklēšanas iestāde un vispār nenodarbojas ar kriminālprocesu veikšanu. Cenšoties rast kādu klasifikāciju procesam, kurā valsts drošības iestāde lemj par pieejas sniegšanu valsts noslēpuma objektiem, var izdarīt pieņēmumu, ka šis drīzāk varētu būt operatīvās darbības process. Jo nedz civilprocess, nedz kriminālprocess tas acīmredzami nav, un, atbilstoši administratīvo tiesu judikatūrai, šis nav arī administratīvais process. Atbilstoši Operatīvās darbības likuma 1.pantam, kas definē operatīvās darbības jēdzienu, operatīvā darbība ir atklātas un slepenas tiesiskas darbības, kuru mērķis cita starpā ir arī aizsargāt valsts noslēpumus pret ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem. Un šā likuma 2.pantā starp citiem operatīvās darbības uzdvumiem ir norādīta valsts noslēpumu aizsardzība, kā arī informācijas iegūšana par konkrētām personām, ja izlemjams jautājums par to atbilstību darbam svarīgos valsts amatos un institūcijās, vai personām, kurām pieejami valsts vai citi ar likumu aizsargāti noslēpumi. Līdz ar to būtu konstatējams, ka šī personu pārbaude notiek operatīvās darbības procesa ietvaros. Sekojoši apspriežams ir jautājums par to, vai personai šajā operatīvās darbības procesā ir tiesības uz advokāta sniegtu juridisko palīdzību. Nedz Operatīvās darbības procesā, nedz likumā Par valsts noslēpumu advokāta piedalīšanās nekur pieminēta netiek. Bet no šāda normatīva regulējuma neesamības nevajadzētu izdarīt kategorisku secinājumu, ka advokāta piedalīšanās šajā procesā nebūtu iespējama.

Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pēdējais teikums nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Starp citu, Satversmes 116.pants, kas nosaka to personas pamttiesību loku, kuras var tikt var ierobežotas likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, neparedz ierobežojumu pieļaujamību attiecībā uz 92.pantā noteiktajām pattiesībām uz advokāta palīdzību. No tā izdarāms secinājums, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un nav pakļaujamas ierobežojumiem. Arī Advokatūras likuma 3.pantā ir noteikts, ka advokāts sniedz juridisko palīdzību, ne vien aizstāvot un pārstāvot personu intereses tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā, bet arī sniedzot juridiskas konsultācijas, gatavojot juridiskus dokumentus un veicot citas juridiskas darbības. Līdz ar to arī Advokatūras likums neaprobežo advokāta darbību tikai ar pārstāvību civilprocesos un administratīvajos procesos un aizstāvību kriminālprocesos, un tieši paredz arī jebkāda veida juridisku konsultāciju sniegšanu un citu juridisku darbību veikšanu. Un nav pamata uzskatīt, ka šīs “citas juridiskās darbības” nevarētu būt juridiskās palīdzības sniegšana operatīvās darbības procesā.

Sekojoši ir jāpatur prātā, ka atbilstoši Operatīvās darbības likuma 1.pantam operatīvā darbība var būt gan atklāta, gan slepena. Attiecībā uz slepeni veiktu operatīvo darbību ir loģiski saprotams, ka nekāda advokāta palīdzība šeit nebūtu iespējama, jo, visticamāk, šīs darbības fakts un saturs ir valsts noslēpuma objekts, un personai, pret kuru šis process tiek veikts, par to nav zināms. Savukārt gadījumos, kad tiek veikts personas izvērtējums, lai lemtu jautājumu par pieejas sniegšanu valsts noslēpuma objektiem, domājams, ka vismaz daļa no šī operatīvās darbības procesa ir atklāta. Proti, tā ir procesa daļa, par kuru pārbaudāmā persona pati ir informēta, piemēram, aptaujas lapas aizpildīšana, aicināšana uz valsts drošības iestādi uz pārrunām un šo pārrunu saturs, drošības iestādes pieņemtais lēmums un šā lēmuma pārsūdzība SAB direktoram un Ģenerālprokuroram. Un nav saskatāms leģitīms mērķis, kādēļ personai, kura šajā procesā vēlas saņemt advokāta juridisko palīdzību, tas būtu liedzams attiecībā uz šā procesa atklāto daļu. Arī praktiski raugoties, personai jau šobrīd nav šķēršļu pēc pārrunām ar drošības iestādi, atstāstīt šās sarunas saturu savam advokātam, kaut vai tādēļ, lai advokāts sagatavotu sūdzību par personai nelabvēlīgu lēmumu. Un advokātam nav šķēršļu šādas sūdzības sagatavošanai un pat sūdzības parakstīšanai sava klienta sniegtā pilnvarojuma ietvaros. Līdz ar to, ja nav nedz pratisku, nedz tiesisku šķēršļu advokāta palīdzības izmantošanai pārsūdzības procesā, nav saskatāms arī saprātīgs pamats personai liegt iespēju pilnvērtīgi izmantot Satversmes 92.pantā paredzētās pamattiesības un iesaistīt advokātu šī personas pārbaudes procesa agrākā stadijā, proti, jau veicot pārrunas ar drošības iestādes pārstāvi.

Šajā sakarā, interpretējot Satversmi un vērtējot 92.pantā paredzēto tiesību uz advokāta palīdzību attiecināmību uz šo situāciju, der atzīmēt, ka kopumā par šo pārbaudes procesu par pieejas sniegšanu valsts noslēpuma objektiem Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2014.gada 29.aprīļa spriedumā Ternovskis pret Latviju 72.punktā norādīja, ka lēmuma pieņemšanas process attiecībā uz iesniedzēja pielaidi valsts noslēpumam neatbilda sacīkstes procesa un vienlīdzības principiem, un tajā nebija iekļauti atbilstoši aizsargmehānismi iesniedzēja interešu aizstāvībai. Un par šiem personu tiesību aizsargmehānismiem jau vairāk kā pirms desmit gadiem savos spriedumos vairākkārt ir runājusi arī Satversmes tiesa. Piemēram, 2003.gada 23.aprīļa Satversmes tiesas spriedumā lietā nr.2002–20–0103, norādīts, ka tiesiskā valstī ir iespējams izstrādāt vairāk pārdomātu mehānismu, lai, lemjot par speciālās atļaujas izsniegšanu, vienlaikus ar valsts drošības interesēm iespēju robežās ņemtu vērā arī katras konkrētās pārbaudāmās personas intereses. Šajā spriedumā kā uz labu un pozitīvu piemēru ir norādīts uz Vācijas Federatīvās Republikas Likuma par federālo drošības pārbaužu nosacījumiem un procedūru regulējumu, ka, pirms tiek atteikta pieeja darbībai, kas saistīta ar valsts drošību, pārbaudāmajam dodama iespēja izteikties par faktiem, kas ir nozīmīgi lēmuma pieņemšanai un pārbaudāmā persona var ierasties uz uzklausīšanu kopā ar advokātu. Uzklausīšana notiek tādā veidā, kas nodrošina informācijas avotu aizsardzību un aizsargā pārbaudāmās personas likumiskās intereses.

Līdzīgi arī 2005. gada 17.oktobra Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2005-07-01 norādīts, ja personai tiek liegts savas tiesības aizstāvēt tiesā, tad ir nepieciešams, lai tai būtu pieejams tāds lēmuma pieņemšanas process, kas nodrošinātu efektīvu personas tiesību aizsardzību. Šā iemesla dēļ nepieciešama alternatīva procedūra, kas personai ļautu realizēt savu tiesību aizsardzību maksimāli augstā līmenī (sk.: Golder v. The United Kingdom, no. 4451/70, para. 57, ECHR 1975, Fogarty v. The United Kingdom, no. 37112/97, para. 33, ECHR 2001, Waite and Kennedy v. Germany, no. 26083/94, para. 59, ECHR 1999). Satversmes 1. pantā noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No šā panta izriet virkne tiesiskas valsts principu, tostarp arī taisnīguma princips. Savukārt taisnīguma princips ietver prasības, kas jāievēro, lai lietu izskatīšanas procedūra būtu taisnīga. Viena no tām ir prasība nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai izskatāmajā jautājumā. Sekojoši arī norādīts uz Vācijas piemēru, kur pārbaudāmā persona var ierasties uz uzklausīšanu kopā ar advokātu.

Ņemot vērā augstāk minētos apsvērumus, nav pamata uzskatīt, ka Satversmes 92.pantā noteiktās personas pamattiesības uz advokāta palīdzību būtu ierobežojamas personām, attiecībā pret kurām tiek veiktas pārbaudes par pieejas sniegšanu valsts noslēpuma objektiem.

  1. Vai tiešām „fakts pats par sevi”, ka „valsts augstākā ierēdne” E. Dreimane, četras reizes nav ieradusies „uz pārrunām Satversmes aizsardzības birojā (SAB)” „ir pamats speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam liegšanai.” (Vonsoviča k –ga apgalvojums)?

Pamati liegt personai pieeju konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem ir noteikti Valsts noslēpumu likuma 9.panta trešajā daļā, kur cita starpā ir paredzēts, ka pieeja var tikt liegta, ja pārbaudes gaitā ir konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt personas uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu. Manā ieskatā, pats par sevi fakts, ka persona vairākkārt nav ieradusies uz pārrunām Satversmes aizsardzības birojā, nav uzskatāms par pamatu liegt pieeju personai pieeju valsts noslēpumam, tā kā šāds fakts pats par sevi neliecina par personas neuzticamību vai par nespēju saglabāt valsts noslēpumu. Turklāt attiecībā uz konkrēto gadījumu, ciktāl man zināms no plašsaziņas līdzekļiem, tad E.Dreimane nav atteikusies ierasties uz šīm pārrunām, bet vienīgi ir lūgusi šajās pārrunās atļaut viņai izmantot Satversmes 92.pantā garantētās tiesības uz advokāta palīdzību.

 

Abonē