Par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) sabiedriski konsultatīvās padomes priekšsēdētāju ievēlēts Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.
Neaprunājoties ar komisiju, savu izvērtējumu KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka darbam premjere Laimdota Straujuma prasījusi sniegt savdabīga sastāva nevalstiskajai komisijai, kurai savs novērtējums jāiesniedz šodien. Par KNAB darba vērtēšanu un ilggadēju politiķu ņemšanos ap KNAB vadītājiem, par Valsts prezidenta vēlēšanu tirgu un korupcijas pieminekļiem Latvijas pierobežā Neatkarīgās saruna ar A. Borovkovu, kurš sevi dēvē par politisko notikumu vērotāju, bet pats no amatiem valsts pārvaldē ne reizi vien atteicies savas iepriekšējās darbības dēļ PSRS prokuratūrā.
Neatkarīgā: – Kā jūs kā KNAB Sabiedriskās konsultatīvās padomes (SKP) vadītājs vērtējat kārtējo komisiju izveidi Streļčenoka darbības izvērtēšanai: vienu – no nevalstiskajām organizācijām, otru, kā paudusi premjere – «oficiālo»? Kāpēc ne SPK, ja reiz grib zināt nevalstisko organizāciju viedokli?
Aivars Borovkovs: – Tas jāprasa premjerei. Bet redzu, ka te, līdzīgi kā citkārt, jautājums tiek risināts ar panikas elementiem. Ja te nav kāds cits nodoms, tad šāda pieeja ir vienkārši no neziņas, ko darīt, jo kaut kas jādara. Un tam, ka esmu SPK kaut kādā zicamatā ievēlēts, nav nozīmes. Esmu padomē kopš tās izveides.
– Jau no 2004. gada?
– Jā, pat vēl agrāk – gan Tieslietu ministrijas kaut kādā komisijā, gan pēc tam atkal citā komisijā biju, kad bija KNAB direktora kandidātu klavierkonkurss. Vadītāju izvēle uz tamlīdzīgiem amatiem ir novesta līdz idiotismam, kad uz tiem nevis aicina speciālistus, bet sarīko kārtējo publisko TV šovu. Pēdējais absurda teātris bija, kad vajadzēja izvēlēties valsts kontrolieri un divām cienījamām dāmām bija televīzijā vienai otru jāpazemo. Kad ir tāds īss speciālistu soliņš, kāds ir mūsu valstī, cilvēki uz amatiem ir jāaicina.
– Pagaidām vēl nerunājam par jauna KNAB priekšnieka meklēšanu.
– Ir jārunā par cēloņiem.
– Premjere ar jums kā SPK vadītāju vispār runāja par KNAB darba vērtēšanu?
– Nebūtu slikti, ja premjerei vai kādam no valdības būtu atradies laiks ar padomi kādu vārdu pārmīt. Bet arī tas būtu tikai emocionālā līmenī, jo KNAB ir specifiska, izmeklēšanas un operatīvā darba iestāde, ko sabiedrības pārstāvji var vērtēt tikai patīk vai nepatīk.
– Ja komisijai nav juridiska seguma, ja nevar vērtēt dziļāk, ja redzam, ka komisijā ir lielākoties tās kritiķi no Sorosa organizācijām, KNAB arodbiedrības, tad, izskatās, tās uzdevums būs attiecīgi negatīvi ietekmēt sabiedrisko domu, tādējādi spiežot uz šo oficiālo komisiju. Kāda būs nevalstiskās vērtēšanas komisijas jēga?
– Varēs kādu darbiņu paveikt, atsaucoties uz sabiedrības viedokli. Tiesisku problēmu atrisināšana būs iznesta uz tirgus laukuma. Tas veicina tiesisku nihilismu. Kompetenti KNAB darbu varētu vērtēt vienīgi komisija, kurā būtu ģenerālprokurors, Augstākās tiesas priekšsēdētājs – cilvēki, kas šajā jomā strādā. Bet šī komisija ir viens liels bullshit – kā tajā var būt KNAB arodbiedrība, kas ir viena no pusēm tiesvedībā? Tā ir absolūta tiesiska nejēdzība!
– Jūtat vēlmi auditēt KNAB darbu ar motivāciju to uzlabot vai tikai atrast iemeslu Streļčenoka atbrīvošanai?
– Esošais skandāls ir valsts politiskās vadības neizdarības rezultāts. Jau sen vajadzēja izvērtēt konfliktu iemeslus, nevis noraudzīties no augšas, kā ierēdņi savā starpā plēšas, diskreditējot gan šo iestādi un pārējos tās darbiniekus, gan valsti kopumā!
Šim vadītājam līdz šim vēl nav ļauts strādāt. Pirms kāda laikā iepriekšējais KNAB vadītājs Normunds Vilnītis žurnālā Playboy, diemžēl nepateica to, ko varbūt vajadzēja pateikt.
– Viņš runāja par politiķu iesaisti gan pedofilijas, gan korupcijas shēmās, ietekmi uz KNAB, par KNAB notiekošu plašu, nesankcionētu noklausīšanos, par viņas vietnieces Jutas Strīķes darbošanos vienas partijas labā. Ko viņam vēl vajadzēja pateikt?
– Ka viņu šajā amatā apstiprināja ar nosacījumu, ka viņš saņem bagāžā vietnieku. Šādu tiešu jautājumu vajadzētu uzdot gan Vilnītim, gan Streļčenokam.
– KNAB paša rokās ir instrumenti un iespējas uzlabot darbu, vai tas atkarīgs no vairākām lietām ārpus KNAB.
– Tur jārunā ne tikai par KNAB. Jau 25 gadus esmu nogājis nost no kriminālprocesa, bet reizēm gadās nonākt situācijās, kad nākas sastapties ar policistu, izmeklētāju, operatīvo darbinieku darbu, kura kvalitāte ir gaužām vāja. Un tā ir vispārēja valsts problēma, arī korupcijas problēma, likvidējot Policijas akadēmiju, kas bija ļoti stipra mācību iestāde, kas gatavoja speciālistus. Un parādās jauna likumsakarība – jo vājāka ir operatīvo dienestu profesionālā sagatavotība, jo vairāk operatīvie dienesti no likuma paģēr sev papildu tiesības, tādējādi ierobežojot cilvēku personiskās brīvības un tiesības.
– Piemēram?
– Dažādas noklausīšanās, speciālo līdzekļu izmantošana, advokāta klātbūtnes ierobežošana, laika samazināšana iepazīties ar lietas materiāliem... Tas ir aizgājis jau līdz tādam absurdam, ka mediju vide publiskajā telpā operē ar privāto saraksti. Korespondences noslēpums ir viena no cilvēka konstitucionālajām tiesībām. Mierīgi, televīzijā lomās lasa! Kurā brīdī mediji ir kļuvuši par operatīvās darbības subjektu? Kā operatīvais materiāls nokļūst to rokās un to var izmantot cilvēku izklaidei? Tikai ārkārtējā gadījumā ar īpašu tiesas nolēmumu vai sankciju var lasīt personas saraksti, esot aizdomām par likuma pārkāpšanu. Profesionālā nevarēšana tiek aizstāta ar plašākām tiesībām dienestiem un citu tiesību aizskaršanu.
– 2009. gadā izteicāties, ka KNAB vajadzētu likvidēt, uzturēt to krīzes laikā esot lieka greznība, KNAB nav spējīgs vērsties pret lielām korupcijas shēmām, tā vietā tiek skaitītas kapeikas partiju kasēs. Tagad runājat par profesionalitātes trūkuma aizstāšanu ar varu. Kā redzat KNAB darbības nākotni?
– Viena lieta ir KNAB kā justīcijas struktūras vieta kopējā sistēmā, otra – personālsastāvs un tā spēja strādāt, apstākļi, kas ļauj vai neļauj normāli strādāt. Tagad darba kārtībā ir jautājums par kārtējo priekšnieka taranēšanu, kas parasti aktivizējas, kad tuvojas kādi politiski pasākumi. Pagājušā gada sākumā publiskā telpa Streļčenoku pamazām sāka veidot par idiotu, jo tuvojās vēlēšanas, tagad tuvojas prezidenta vēlēšanas.
– Kāda ir šī saikne starp KNAB vadību, konfliktiem un vēlēšanām?
– Nevaru izteikt apgalvojumus, esmu tikai pamanījis īpatnējas sakritības un varu par to ironizēt.
– Abstrahējoties no iekšējiem konfliktiem un tiesvedībām ar darbiniekiem – kā vērtējat KNAB darbu?
– Šīs ļoti sensitīvās jomas vērtējums pat ar skaitļiem nevar būt objektīvs, var būt četras mazas lietas, kas statistikai iedod ķeksīšus, un kāda ļoti komplicēta lieta, kura prasa milzīgu darba ieguldījumu. Tas, kas man patīk, ir tas, ka no KNAB darba ir pazuduši holivudiskie šova elemeti. Man vienmēr šķitis ļoti nepieņemami, ja izmeklēšanu, operatīvo darbību mēģina iznest uz tirgus laukuma linča tiesai, caur medijiem izdarīt spiedienu uz tiesnesi, kuram jābūt ar stipru mugurkaulu, lai nostātos pret to, ko ārā gaida pūlis, uz ko tas ir noskaņots.
Mūsu sabiedrībā tik bezatbildīgi un viegli var nomelnot cilvēkus, jo īpaši politiķus, ir uzskats, ka par viņiem drīkst rakstīt visu, kioskos dominē dzeltenā prese, sabiedrība nav īsti vesela, ar to ārkārtīgi manipulē.
– Valsts prezidents jāvēlē tautai vai Saeimai?
– Pie ārkārtīgi zemā kultūras un augstā korupcijas līmeņa, kāds ir Saeimā, viennozīmīgi – tautai! Pērn viss Saeimas pirmsvēlēšanu un pēcvēlēšanu periods notika bankas Citadele afēras ēnā, notika nemitīga tirgošanās ap portfeļiem, amatiem, kaut kas tika mainīts, ietirgots, nevis runāts par Latvijas valsti. Šādu vēlēšanu rezultāts ir vairāki simti tūkstošu, kas ir nobalsojuši ar kājām un aizbraukuši no Latvijas uz neatgriešanos.
– Teicāt taču, ka ar tautu ir ārkārtīgi viegli manipulēt!
– Jā, bet tad jājautā, kāpēc šo Saeimu var vēlēt tauta? Starp citu, manipulāciju galvenais instruments ir mediji.
– Pirms šīm vēlēšanām vairs kārtību neizmainīs un tāpat prezidentu vēlēs Saeima.
– Tas būtu normāli, jo nevar kaut ko sākt pielāgot vienam cilvēkam – tā ir mūsu likumdošanas problēma, kas parādās nemitīgi.
– Kā vērtējat pašreizējo procesu – partijas nenosauc savus kandidātus, runā par iespējamu kopīgu koalīcijas kandidātu, izmesti kaut kādi uzvārdi, sasolīta sabiedriskā apspriešana, vienlaikus dzird dažādas spekulācijas par rokādēm, Straujumas kļūšanu par prezidenti un citas. Ar ko tas varētu beigties?
– Biznesā laikā, kad notiek kādi darījumi, pastāv komercnoslēpums, un pašlaik šā komercnoslēpuma etapa laikā neviens neko nesaka – notiek tirgošanās. Politiķi vairs neizliekas, ka viņi taisa biznesu.
– Domājat, šis komercnoslēpums saglabāsies līdz pat balsojumam?
– Kā vienosies! Visa pamatā ir pirkšana un pārdošana, ko mēģina pasniegt demokrātijas mērcē. Tas ir šovs.
– Runājot par esošā prezidenta Andra Bērziņa atkārtotu kandidēšanu vai nekandidēšanu, tiek piesaukta īpašā ģeopolitiskā situācija, kas paģērot cita tipa prezidentu...
– Nedod dievs, ja mums parādās tāda karotājsieva, kāda ir lietuviešiem, kas nemitīgi aicina karot. Man paliek bail par Baltiju, ja ir šāds politisks līderis!
– Jāizvirza kādas prasības, kvalitātes prezidentam ja ne Satversmē, tad praksē?
– Nevar ielikt prezidentu – supercilvēku, kas būtu atrauts no sabiedrības. Prezidents nāk no tādas sabiedrības, kāda tā ir, ciktāl tā ir izaugusi.
– Līdz kādam prezidentam mēs varētu būt izauguši?
– Varētu būt, piemēram, cilvēks no akadēmiskām aprindām. Bet arī viņam, esot cienījamā vecumā, ir grūti, noteikti mediji mēģinās atrast, ko viņš ēdis padomju laikā un kas ir viņa draugi. Ikvienam var atrast kādu ēnas pusi, un ir briesmīgi, ka šos pagātnes notikumus mēģina padarīt par šodienas notikumiem un tie sāk dominēt.
– Tad lielākas priekšrocības ir ārzemju latviešiem.
– Vairas VīķesFreibergas fenomens bija tas, ka Latvijas sabiedrība nezināja viņas sociālo, finanšu un arī privāto vēsturi.
– Bet kur ir tā robeža, cik lielā mērā pagātnes skeletus var nolikt malā un cik lielā mērā tie raksturo cilvēku?
– Man liels rādītājs bija Atmodas laiks. Nācu no aprindām, kur informācija cirkulēja vairāk nekā sabiedrībā kopumā, un redzēju cilvēkus, kas bija bijuši iepriekšējā sabiedrībā ļoti aktīvi, bet kuri ielu ieguldījumu deva neatkarības atjaunošanā – man tas bija kritērijs.
– Tagad arī tiek kuluāros piesaukti kandidāti, kas varbūt būtu labi, bet varbūt viņiem varētu būt problēma ar čekas maisiem. Vai varētu būt cilvēks čekas maisos, bet tomēr – un būt prezidents?
– Šo tēmu nevar skatīt vienkāršoti, jo jāatceras, kā Saeimā nokļuva maiss ar VDK atstātajām kartītēm, vienlaikus nevienam nebija vēlēšanās apspriest jautājumu, kā Krievijas speciālie dienesti mierīgi varēja turpināt strādāt – neviens viņu eksistenci nav ne vērtējis, ne apzinājis. Tāpēc runāšana par čekas maisiem, kas uz tā fona ir mazkaitīgāki, turklāt ar apšaubāmas izcelsmes atstātām kartītēm, ir spēle ar viltus svecītēm.
– Runājot par informācijas telpas aizpildīšanu, ko domājat par priekšlikumiem pret Krievijas propagandu cīnīties ar kontrpropagandu – veidot īpašu Latgales TV, Baltijas TV krievu valodā, kas, kā mediju politiku formulē Kultūras ministrija, fokusēsies uz ģeopolitisko reālitāti – piederību pie Eiropas Savienības (ES), nevis Krievijas, uz Latviju fokusēto informatīvo telpu?
– Šeit pietrūkst intelekta, lai kaut ko veidotu pretī, bet galvenais – jārunā par to koruptīvo darījumu, kas šo situāciju radīja, nekaunīgi ieviesto digitālo televīziju, kad automātiski visa Austrumlatvija tika nogriezta no Latvijas informatīvās telpas ar varu. Normāli būtu paralēli saglabāt kādu laiku arī analogo televīziju, nevis atņemt cilvēkiem iespēju skatīties jau tā ne visai kvalitatīvos Latvijas televīzijas kanālus. Vēl viens korupcijas piemērs ir ar valsts robežu, kas perimetrā ir apbūvēta ar korupcijas pieminekļiem! Visi zināja, ka būs ES, atvērsies robežas ar Igauniju un Lietuvu, bet tur ārkārtīgi steidzās uzbūvēt robežpunktus un «apgūt» naudu, kamēr ES ārējo robežu neviens līdz šim brīdim nav turējis par vajadzīgu savest kārtībā. Ja pavēro to, kā strādā robeža vienā un otrā pusē, tā nav komplimentāra Latvijai.
– Kā rakstījis kolēģis Viktors Avotiņš, viņaprāt, lielā mērā «Krievijas informatīvās telpas spēku» var izslēgt ar valsts kvalitāti, par ko savā veidā runājat arī jūs. Labāka atbilde par Latgales radio nebūtu Latgales ekonomiskā programma, ceļu sakārtošana, darba iespējas?
– Tieši tā! Iebraucot Latvijas robežpunktā, ko varētu darīt, tikai parādot Latvijas pasi, vai turpinot braukt pa mūsu ceļiem, sabrūk Latvijas patriotisms.
Iebraucot Baltkrievijas pusē, pienāk smaidošs robežsargs pie mašīnas, sveicot ar ierašanos viņu valstī, ko nevar sagaidīt no mūsējiem. Latvijas pusē autovadītājiem jāapstājas 100 metrus no būdas, vienalga kādi laikapstākļi, jāaiziet līdz būdai, jāpaņem kaut kāds taloniņš. Tā ir varas izbaudīšana, un viens tāds sīks, nekrietns, ar varu apveltīts cilvēks var kaitēt vairāk nekā vesela propagandas mašinērija.
Un vispār, par šo tēmu nevajag spriest ar loģikas palīdzību, bet pēc principa: ja tur būs «apgūstama» nauda, šo projektu īstenos, tāpat kā ar cukura ražošanu. Brīdī, kad koruptīvi varēja cukura ražošanu Latvijā likvidēt, to likvidēja, un šobrīd pērkam dāņu cukuru ar uzrakstu «Jelgavas cukurs» – lai jums tur, lumpeņiem, tiek! Un šobrīd tiek atjaunotas sarunas par to, ka vajadzētu kaut kādu cukurfabriku būvēt, jo atkal ir «apgūstamas» naudas! Tas ir politiskais bizness, kas saistīts ar naudas apgūšanu. Skarbi!
Mēs politisko dzīvi varam vērot kā laikapstākļus, mums vienkārši ir tiem atbilstoši jāģērbjas!
Kamēr nemainīsies visa vēlēšanu sistēma, kamēr Saeimā nebūs partiju, aiz kurām stāv ne mazāk kā 10 000 biedru, nekas nemainīsies. Tagad Saeimā ir nelielas ekonomiskas grupas, kas plēšas par varu un pēc tawm par naudas dalīšanu.
– Vai tik lielas partijas ir iespējamas pie mūsu politiski neaktīvās sabiedrības un esošās politiskās kultūras, no kuras visi labāk turas pa gabalu un kautrējas atzīt, ka ir kādas partijas biedri? Labākajā gadījumā startē kā bezpartejiskie partijas listē pašvaldību vēlēšanās.
– Ja parādīsies prasība palielināt biedru skaitu partijās, tad šīm grupām būs ar sabiedrību jārunā un jāvāc sev domubiedri ar pilnīgi citiem argumentiem! Jā, pašvaldībās varētu palikt mazie saraksti, bet valsts līmenī jābūt ļoti lielām partijām. Tad būs pamats teikt, ka partijas pārstāv sabiedrību. Tagad vēlēšanās redzu, ka varētu būt pa kādam cilvēkam no vairākām partijām, kam es varētu plusu pielikt – kāpēc es nevarētu savu sarakstu veidot? Bet no tā baidās, jo tas process varētu kļūt nekontrolējams!