Par to, cik tuvu pasaule ir karam, par rietumvalstu un Krievijas nesaprašanās cēloņiem, par to, kā novērst Krievijas un NATO bruņotu konfliktu, šī Neatkarīgās intervija ar Baltijas foruma prezidentu, sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču.
– Jūs savos publiskajos izteikumos un rakstos esat zīmējis apokaliptisku ainu – pieļaujat pat, ka var izcelties Krievijas un NATO bruņots konflikts. Vai tiešām ir tik slikti?
– Labi nav. Aukstais karš ir reanimēts un solās kļūt siltāks. Pieaugošā saspīlējuma apstākļos rodas arvien vairāk iespēju liktenīgām kļūmēm, provokācijām vai nejaušībām. ASV prezidents nupat CNN televīzijas intervijā piesauca tieša bruņota konflikta iespējamību. Šonedēļ tas noteikti tiks apspriests Minhenes drošības konferencē. Nepilna gada laikā Ukrainas krīze mūs bīstami pietuvinājusi trešajam pasaules karam. Kāds tas var būt, nav skaidrs nevienam, jo «ģenerāļi vienmēr ir gatavi iepriekšējam karam». Visticamāk, ilgstošs un visaptveroši postošs. Pavisam noteikti – pilnīgi bezjēdzīgs. Tikmēr Eiropas politiķi demonstrē nevēlēšanos kara draudus novērst.
Jau septiņas desmitgades šī pasaules daļa ir pasargāta no kara. Trijām paaudzēm par to nav personiski gūtas pieredzes.
Kurš nav redzējis karu, īsti nespēj no tā baidīties. Nespēj pat noticēt tā iespējamībai – kur nu vēl pamanīt, cik strauji šāda iespējamība virzās pretī drausmīgai realitātei. Tāpēc Krievijas televīziju tokšovos švīti couture uzvalkos bravūrīgi draud «sapuvušajiem Rietumiem» ar Iskanderiem, Bulavām, S400 un S300 raķetēm. Tāpēc Ukrainas valdība ļaujas ilūzijai, ka valsts vienotību tā panāks ar militāru spēku, artilērijas apšaudēm un «kiborgiem». Ilūzijas sabrukums radīs vēl nepārvaramas iedomas, ka Ukrainai atšķeltās teritorijas ir atgūstamas, ievilinot NATO militārā konfliktā ar Krieviju. Tāpēc Latvijas varas partijas aizvadītajās vēlēšanās rausa politisko kapitālu, biedējot sabiedrību ar «hibrīdkaru» un mūsu valsts trauslumu. Tās turpina rotaļāties ar sērkociņiem, savu iespēju robežās saasinot Eiropas Savienības un NATO attiecības ar Krieviju – cerībā uz politiskiem ieguvumiem kā «frontes līnijas valstij». Tieši tāpēc Ziemeļatlantijas alianse un ES, neraugoties uz abu organizāciju diplomātisko pieredzi, izvēlas taktiku bez perspektīvas – cerot ar ekonomisko sankciju palielināšanu piespiest Krieviju politiski kapitulēt un aiziet no Krimas. Padziļinot konfrontāciju, Rietumi un Krievija savstarpēji palielina risku izprovocēt militāra spēka reālas sadursmes. Eiropā atkal ož pēc pulvera – tāpēc, ka tā smarža ir aizmirsta.
Rietumu sabiedrība – tā dēvētais zelta miljards – reti kad bijusi tik politiski monolīta kā šobrīd. Un tik augstprātīga. Valda vispārēja vienprātība, ka Krievija beidzot jāsoda, tai jāierāda «īstā vieta» – ne vien par Ukrainai atņemto Krimu, bet arī par spītīgo atteikšanos «iekļauties civilizēto nāciju saimē». Lielvalstu līderi, šķiet, ļaujas ilgi apspiestiem personiskiem kompleksiem, demonstratīvi izrādot, ka viņi vairs neauklējas ar Putinu. Šajā ziņā pirmo vijoli spēlē ASV prezidents Baraks Obama ar pēdējā laika paziņojumiem par driskās saplosīto Krievijas ekonomiku un Vašingtonu kā tagadējās Ukrainas valdības aizbildni.
– Dažbrīd rodas iespaids, ka Rietumi pagalam nesaprot Krieviju, tās vadītāju un ideologu domu gājienu. Tāpat arī Krievija nesaprot Rietumus... Ko Rietumi grib no Krievijas? Ko Krievija grib?
– Demokrātiskās valstis šodien tēvišķi nemāca Ķīnai, kā tieši tai reaģēt uz Honkongas protestētāju prasībām. Tās nenosoda Saūda Arābiju par lēnu progresu dzimumu līdztiesības vai ticības brīvības nodrošināšanā. Jēgas nekādas, tikai kaitējums biznesam... Iespējams, ES, NATO un G7 attiecības ar Krieviju būtu abpusēji racionālākas, ja Rietumi iedrošinātos atzīt tās tiesības uz valsts iekārtas, demokrātijas izpratnes, iekšējās un ārpolitikas savdabību. Nevis turpinātu cerēt, ka «noklīdusī un nepateicīgā avs» tomēr kaut kad atgriezīsies vienīgajā pareizajā «aplokā».
Aukstā kara beigas un PSRS sabrukums radīja mānīgu, bet stabilu priekšstatu par jaunu pasaules kārtību. Tajā Krievija atzīst savu atpalicību un pielāgojas demokrātijas, brīvā tirgus un pilsonisko vērtību prasībām, ar laiku kļūstot par Rietumu pasaules sastāvdaļu. Šo ilūziju stiprināja sākotnēji nabadzīgās un vājās valsts ārpolitiskais kurss, ko 90. gadu sākumā fanātiski īstenoja prezidents Boriss Jeļcins un ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs – Misters Jā. Rietumi īsti nepamanīja, ka tādēļ abi Krievijas sabiedrībā kļuva par dziļa un joprojām nepārejoša naida objektiem. Nācija, kurai turklāt nācās pārciest ekonomiskā šoka terapiju, strauji vīlās varas elites centienos integrēties Eiropā un pielāgoties Rietumiem, jo tie nepanāca, ka eiropieši un amerikāņi atzīst krievus par sev līdzīgiem. Valsts, kas divarpus gadsimtus, kopš Septiņgadu kara laika, ir pieradusi, ka Eiropa ar to rēķinās, nespēja samierināties ar bagāto valstu neslēpti izrādīto pārākumu, ar sev iedalīto lētu izejvielu avota lomu. Pat dalībā lielvalstu G8 klubā Krievijai tika atvēlēta disciplinēta mācekļa loma: esat pārāk nabagi, lai mēs rēķinātos ar jūsu viedokli. Dusmas par savu sākotnējo naivumu tikai pastiprināja krievu naidu pret Rietumiem un vēlēšanos «piecelties no ceļiem». Krievijas politiskā kursa un vērtību revīzija bija ieprogrammēta.
– Vai sankcijas var kaut ko mainīt Krievijā?
– Visbīstamāk ir lolot ilūzijas, ka novirzē no Jeļcina reiz deklarētā eirointegrācijas kursa vainojams tikai Putina režīms un, ja to aizstās ar citu valdību, Krievija atgriezīsies uz pareizā ceļa. Eiroatlantiskā pārliecība, ka «mēs esam labākā no visām iespējamajām pasaulēm», nespēj pieņemt domu, ka mūsdienu Krievijas «suverēnā demokrātija» balstās daudzkārt apliecinātajā nacionālajā konsensā, un Vladimirs Putins ir šāda «sociālā līguma» efektīvs personificējums. Tāpēc Krievijā pārskatāmā nākotnē nebūs ne pēkšņu oligarhu galma apvērsumu, ne opozīcijas uzvaras vēlēšanās, ne «krāsainās revolūcijas» vai tautas sacelšanās. Gluži otrādi, Rietumu sankcijas un draudi turpina konsolidēt Krievijas sabiedrību un varu: «Re, viņi nomet humānisma masku un cenšas mūs pakļaut... Lai atņem mums SWIFT – iztiksim vispār bez naudas, bet sevi atkal uz ceļiem nospiest neļausim!»
– Kas ir tik ļoti aizkaitinājis krievus?
– Krievijai kopš aukstā kara beigām ir uzkrāts daudz pretenziju par Rietumu demokrātijas divkosību un saistību neturēšanu. Ne ASV, ne ES šodien neizjūt nekādu atbildību par to, ko Gorbačovam savā laikā solīja Reigans, Bušs seniors vai Kols. Krievija uzskata, ka toreiz teiktais joprojām ir spēkā – jo formāli to neviens nav atcēlis. Gluži tāpat kā pirms gada slēgtā ES pārstāvju vienošanās ar Krieviju par Ukrainas krīzes regulēšanas procedūru, par ko tika aizmirsts uzreiz pēc tam, kad Maidana protestētāji piespieda Janukoviču bēgt. Jo Rietumu diplomātijā valda pozīcijas relatīvisms, tās situatīvisms: «Jā, toreiz mēs kaut ko tādu solījām, bet tagad stāvoklis ir citādāks – es šajā laikā paliku stiprāks, tu kļuvi vājāks...» Maskava to atsakās pieņemt: solītais jāpilda, jūs esat meļi, doto vārdu neturat, savukārt mūsu princips ir «godavārds – stiprāks par līgumiem». Rietumus kaitina Krievijas aizrādījumi par diplomātijas dubultstandartiem, vērtējot politiskās krīzes, kad tautu pašnoteikšanās tiesības konfliktēja ar valstu robežu neaizskaramību: kāpēc Kosovas izstāšanās no Serbijas ir demokrātijas triumfs, bet Abhāzijas un Dienvidosetijas atdalīšanās no Gruzijas tiek dēvēta par nepieļaujamu impērisma izpausmi? Kāpēc austrumtimorieši vai skoti drīkst rīkot neatkarības referendumu, savukārt Krimas iedzīvotāji to nedrīkst? Argumentētas atbildes vietā bieži tika izrādīts augstprātīgs aizvainojums: «Kas tu tāds vispār esi, lai drīkstētu man aizrādīt?»
– Spriežot pēc Krievijas televīzijas kanālos redzamā, valsts pašlaik dzīvo tādās kā «bravūrīgās bailēs» – jūtas apdraudēta, vienlaikus vicinot «mēs jums parādīsim» dūri...
– Krievijas neuzticēšanās Rietumiem rada tai nepārtrauktu apdraudētības sajūtu. Visa kolorītā impēriski kareivīgā retorika ir krieviem raksturīgs līdzeklis, kā viņi cenšas panākt, lai oponents pret viņiem izturas ar cieņu. Vienlaikus tā ir kamuflāža, ar ko tiek maskētas dziļi sakņotas bailes no ārējās iejaukšanās. Šo valsti neinteresē globāla kundzība, tikai pašas stabilitāte. Šis noskaņojums kļuva par pamatu 2007. gadā teiktajai Putina runai Minhenes konferencē: mēs redzam, ka jūs mūs mānāt, tāpēc piespiežat bruņoties. Tikai Krievijas militārā varenība piespiedīs jūs, Rietumus, ar mums rēķināties kā ar līdzīgiem. Tādēļ simtiem Ģenerālštāba virsnieku, tūkstošiem diplomātu un nezināms skaits izlūkdienesta aģentu monitorē starptautisko situāciju, un šajā informācijā tiek atrasti arvien jauni pierādījumi bažām. Ukrainas atteikšanās no savām agrākajām saistībām būt ārpusbloku valstij un tās vēlme iestāties NATO, ko tagad atbalsta ASV un ES, ir pamodinājušas aizdomas, ka tiek radīts placdarms, no kura raidīta raķete var piecās minūtēs aizlidot līdz Kremlim.
Kāpēc ES ārpolitikas veidotāji negrib aizdomāties līdz tam, ka Krievija tiešām baidās no Rietumu centieniem to sašķelt un novājināt, pakļaut ekonomiski un militāri? No tā, ka Maskava vai Sanktpēterburga var tikt bombardētas gluži tāpat kā Belgrada, Bagdāde vai Tripole? Maskava nervozē par jebkurām militārām aktivitātēm kaimiņvalstīs – it īpaši, saņemot par tām NATO pārstāvju izvairīgus skaidrojumus. Krievi nesaprot: ja Eiropai ir nepieciešama aizsardzība pret hipotētiskiem Ziemeļkorejas vai Irānas raķešu uzbrukuma draudiem, kāpēc radaru iekārtas un pretraķešu ieroči ir jāizvieto Polijā? Vai tomēr mēs neesam patiesais NATO intereses objekts? Alianse to noliedza, bet izklausījās nepārliecinoši. Polija neslēpj, ka vēlas šos objektus kā papildu garantiju tam, ka NATO pildīs savas saistības pret dalībvalsti. Baltijas valstis tādēļ grib pie sevis pastāvīgus ASV armijas kontingentus un ir gatavas veidot tiem karabāzes. Krievija ir pārliecināta, ka tādējādi tiek spēlēts teātris, kas pierāda «cilpas savilkšanu» pie tās robežām – uzskatot, ka alianses jaunākie un mazākie partneri noteikti dara to, ko vēlas amerikāņi. Jo, kad CIP vajadzēja slepenos cietumus, tādi Austrumeiropā tika ierīkoti bez jebkādām ierunām. Tieši tāda pati aizdomu pilna attieksme Krievijai ir pret iespējamām NATO kandidātvalstīm – kāda vispār jēga runāt ar Kijevu, ja aiz tās muguras jau pavisam atklāti ir nostājusies Vašingtona? Tā nu katrs paliek ar savu taisnību – un ar savām bailēm.
Krievija ir nelokāmi pārliecināta, ka NATO grib to sagraut, bet tagadējā Obamas un citu Rietumu līderu retorika tikai stiprina šo pārliecību. Tāpēc tā kļūst ieinteresēta, cik vien iespējams, uzturēt Donbasa bruņoto konfliktu ar Ukrainas valdību – lai kaujas notiek sliktā kaimiņa pagalmā, jo mēs nevēlamies karu savās mājās. Krievijas sabiedrības pārliecinošs vairākums par separātistiem teiks tieši to pašu, ko Saeimas priekšsēdētāja ārpolitikas debatēs teica par Ukrainas karavīriem: «Tagad viņi karo mūsu karu.» Tieši tāpēc Krievija kategoriski noliedz savu militāristu acīm redzamo līdzdalību separātistu pusē – lai noturētu karu aiz Krievijas robežas. Arī Kijeva, neraugoties uz Krievijai naidīgo retoriku, un tās sabiedrotie Eiropā nemaz nevēlas, lai krievi atzītu savu militāro palīdzību – tas padarītu abu valstu karu nenovēršami «vispārēju».
– Ko vajadzētu darīt?
– Steidzami jāsarīko «Helsinki2». 1975. gadā noslēgtās Helsinku vienošanās ir piemērs tam, kā diplomātijai iespējams efektīvi pārvarēt starptautisko saspīlējumu, kas ar jaunu masu iznīcināšanas ieroču izstrādi šķita jau kļūstam nevadāms. Tāpēc šodien ir vajadzīga līdzīga starptautiska drošības konference, kas iezīmētu Eiropā jaunu kārtību turpmākajām desmitgadēm un nodrošinātu, ka valstis, kas slēgs šīs vienošanās, turēs doto vārdu. Šādiem «Helsinkiem2» ir jākļūst par vietu, kur Rietumi un Krievija beidzot rēķinās viens ar otru, uzklausa pretējās puses viedokli un argumentē savējo. Par vietu, kur lielvalstu līderi pārvar savus kompleksus un atkal runā viens ar otru. Tikai atklātās, savstarpēji ieinteresētās sarunās un kompromisos ir iespējams panākt militārā konflikta izbeigšanu un Donbasa mierīgu integrāciju Ukrainā un piederību. Ilgākā laikā varētu atrisināt arī Krimas piederības statusu. Patlaban Maskavā popularitāti gūst ideja, ka pussalā varētu EDSO uzraudzībā rīkot jaunu iedzīvotāju referendumu, tā norisē izpildot visstriktākās starptautiskās prasības. Pat ja šo ierosinājumu Ukraina un Rietumi noraida, vispirms to būtu nepieciešams apspriest un izvērtēt.
Pašlaik Baraks Obama šķiet vienīgais, kuram tiešām varētu izdoties sasaukt «Helsinkus2».
ASV prezidentam savā otrajā termiņā ir brīvas rokas, viņam nav jādomā par jaunu vēlēšanu kampaņu. Viņš varētu tad ieiet vēsturē kā cilvēks, kurš nav pieļāvis, ka atdzimušais aukstais karš pārvērtās karstajā, varbūt pat trešajā pasaules karā, un beidzot tiešām atpelnīt savu Nobela Miera prēmiju.
