RECENZIJA: "Art Of Keeping Secrets”, "Eleven Steps To The Sense"

Šī grupa ir viens no pēdējā laika patīkamākajiem pārsteigumiem latvju rokmūzikā. Šo rindu autors „AOKS” ievēroja jau pirms kādiem pāris gadiem, kad šī tolaik teju vai nezināmā komanda piedalījās klubā „Melnā piektdiena” notiekošajā konkursā (kas to vairs atceras, par un uz ko tas bija...), ar savu svaigo skanējumu veiksmīgi pārvarot atlases kārtu un apspēlējot pat vairākas pazīstamas un atzītas smagā roka brigādes.

 „Art Of Keeping Secrets” radusies 2009. gada beigās, pazīstamākais tās dalībnieks laikam gan ir vokālists Oskars Mustermanis (savulaik „ak69”), taču arī pārējie mūziķi ir spēlējuši un/vai joprojām spēlē relatīvi pazīstamās apvienībās, piemēram, „Cilvēks ar Putniņu”, „Headshots”, „Sidemind” u.c. „„AOKS” debijas albumā iekļautas 11 kompozīcijas, kas „piedāvā klausītājam ceļojumu cauri grupas radošajiem meklējumiem mūzikas skaņās, izgaršojot veikumu un emocionālo atdevi tajā, ko vīri „dzīvajos” koncertos dod auditorijai,” tik pārgudri pieteikts šis ripulis. „Dziesmas ir jāuztver kā atsevišķi stāsti, gan biogrāfiski, gan utopiski un absolūti nereāli, gan senatnes vīzijas mūsdienu interpretācijā, gan arī reāli stāsti par reāliem cilvēkiem”. Ieraksts veikts visai neierastos apstākļos Ādažos, improvizētā studijā kādā privātmājā, kas piešķirot tam dzīvīgāku skanējumu.

PAR. Diezgan viegli uztverams un visai melodisks alternatīvais roks ar nelielu „postgrandža” piešprici – pat grūti atrast šādai mūzikai līdziniekus, tikai nevar saprast, vai tāpēc, ka tādu nav, vai tāpēc, ka to ir pārāk daudz. Ja analizējam tikai mūsu pašu rokskatuvi, tad te dažās dziesmās ir kaut kas no „Gelousy”, valmieriešu „Age Of Stones”, liepājnieku „Nasty Smile”, kuldīdznieku „R.A.P.” utt. Lai kā tur arī nebūtu, tāda dziesma kā „Sickman” ir šedevrs, izdevusies ir arī „Break It” un žiperīgā „Falling Down”, tāpat arī vēl vairāki gabali. Piecas balles no piecām par šo albumu dot nevar, taču četri ar krustu gan.

PRET. Pietrūkst tikai divu lietu – mazliet, mazliet jaudīgāka skanējuma un vēl kādu pāris bliezējgabalu. Taču, kā tagad moderni mēdz izteikties, „pa lielam” tas ir nieks.