Masu medijos nereti tiek lietots tāds termins kā amatpersonu krēslu šūpošana. Pēc šīs analoģijas droši var teikt, ka Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs teju kopš savas stāšanās amatā sēž šūpuļkrēslā, jo, lai arī tādu amatpersonu, kuras savā amatā nostrādājušas vai vēl joprojām strādā daudzus gadus no vietas, nav mazums, šķiet, tikai Loginovs bijis kā dadzis acī teju pie katras valdības vai Rīgas domes vadības maiņas.
Labumu sargi
Latvijas demokrātijas īpatnība ir tā, ka, mainoties valdībai vai pašvaldībai, sākas lielā amatpersonu darbības vētīšana un nereti arī rindu tīrīšana. No vienas puses – nav nekas slikts, ja partija, nākot pie varas, atbildīgos amatos ieceļ sev lojālus cilvēkus, jo teorētiski tieši ar šādiem cilvēkiem būtu iespējams vieglāk realizēt vēlētājiem dotos solījumus. Realitātē lielākoties gan ir nedaudz citādāk, proti, vētīti tiek to iestāžu, uzņēmumu vai departamentu vadītāji, kuru rīcībā ir iespēja tikt pie administratīvajiem resursiem un/vai ievērojamiem naudas līdzekļiem, vai citiem labumiem, un tam nu ir krietni mazāks sakars ar solījumu pildīšanu vēlētājiem. Rīgas brīvosta, kā par nelaimi, ir gan valsts, gan pašvaldību interešu sfērā, tāpēc atšķirībā no amatpersonām, virs kuru galvām mākoņi savelkas neilgi pirms vai pēc vēlēšanām, brīvostas pārvaldnieku šī liga piemeklē divreiz biežāk.
«Dienas skaitītas»
Leonīds Loginovs par Rīgas brīvostas pārvaldnieku kļuva 1998. gada sākumā, kad Rīgas mērs bija Andris Ārgalis. Par Ārgaļa cilvēku viņš arī tapa uztverts, tāpēc neviens īpaši nebrīnījās, kad ar Rīgas domes maiņu – 2001. gadā mēra amatu ieņēma Gundars Bojārs – pārvaldnieka krēslu piemeklēja pirmā šūpošanās. Galu galā Bojārs jau pirms vēlēšanām kritiski izteicās par ostas pārvaldību, sakot, ka Rīgas osta ir jāveido kā vide uzņēmējdarbības attīstīšanai, bet Loginovs ostu veidojot kā uzņēmumu. Domē jau tika gaidīts, ka Loginovs tiks nomainīts pret Bojāram tīkamāku personu, tomēr, kļuvis par ostas valdes priekšsēdētāju, Bojārs vai nu saprata, ka ar Loginovu nespēs tikt galā, vai arī, gluži pretēji, saprata, ka šis pārvaldnieks šajā amatā ir viņam izdevīgāks nekā jebkurš cits. Pēdējais šķiet ticamāk, jo Bojāra laikā Loginovs no domes puses vairs neko vairāk par «sīkiem uzbraucieniņiem» nepiedzīvoja.
Toties 2003. gadā neizmērojamu vēlmi atlaist Loginovu sevī atklāja Ministru prezidents Einars Repše, kurš ar sev vien raksturīgo teatrālo misijas apziņu publiski paziņoja: «Loginova dienas ir skaitītas.» Paziņots tas tika bez kādiem vērā ņemamiem argumentiem, vien pamatojot ar viedokli, ka pārvaldnieks strādā neveiksmīgi, jo premjers neredz kravas un pasažieru kuģus braukājam šurpu turpu kā Tallinas ostā, un pieļāva, ka līdz šim atlaišana nav notikusi tikai likumdošanas šķēršļu dēļ. Ja ko tādu saka premjers, tad tauta pieļāva, ka viņam ir vismaz pāris trumpji aiz īkšķa, jo, lai cik tas dīvaini būtu, ne vienmēr cilvēku var atlaist tāpat vien. Repšes trumpis izrādījās «operatīvā informācija» – darījums par ostas zemes izīrēšanu «Rīgas pasažieru terminālam» un 12 miljonu latu galvojuma piešķiršana, kas esot iepriekš izplānots noziegums ar mērķi apkrāpt valsti. Diemžēl Valsts kontrole jau vairākas dienas pirms Repšes paziņojuma bija konstatējusi, ka galvojums ir atbilstošs normatīvajiem aktiem. Līdz ar to Loginovs varēja paraustīt plecus un, vārdā nevienu nesaucot, ieteikt jautājumos par to, kā attīstās osta, ieklausīties profesionāļos, nevis vietējos diletantos.
«Aplaužas» pat Šlesers
Ieņemot ostas valdes priekšsēdētāja vietu, Loginova krēslu 2010. gadā pašūpināja arī Ainārs Šlesers, kurš gan bija pietiekami gudrs, lai neplātītos ar saviem plāniem iepriekš, un runāts par to tika neoficiālā līmenī. It kā Šleseram lojāli cilvēki veikuši konsultācijas ar atsevišķiem Rīgas ostas valdes locekļiem par Loginova nomaiņu ar kādu citu pārvaldnieku, piemēram, «Latvijas dzelzceļa» šefu Uģi Magoni, ko Šlesers gan noliedza. Tomēr arī bez tā izgāšanās Šleseram neizpalika, kad viņš pie brīvostas pārvaldes siles kā savus štata padomniekus vēlējās «piestiprināt» atsevišķus biedrus, bet valde to, «buldozeram» par lielu brīnumu, neatbalstīja.
Tad arī tapa skaidrs, ka Loginova īstais trumpis ir nevis izcila profesionalitāte vai īpašas spējas noturēties pie krēsla, bet politiski sadrumstalotais ostas valdes sastāvs. No Rīgas domes un valdības ostu pārstāv dažādi politiskie spēki, bet politiskā neitralitāte un spēja saskaņot daudzo partiju intereses ostā ļāvusi Loginovam līdz šim noturēties amatā. Loginovs bijis garants tam, ka nevienas partijas intereses ostā nedominēs par pārējām.
Starp citu, tieši laiks no 2009. līdz 2011. gadam, pēc Valsts kontroles ieskata, bijis pats izšķērdīgākais jeb, precīzāk, šajā laika posmā bijuši nelietderīgi un nelikumīgi tēriņi 41 miljona latu apmērā. Acīmredzot groži bijuši gana vaļīgi, lai osta maksātu milzīgas prēmijas, pirktu luksusa automašīnas, dāvanas un citas lietas. Revīzijas materiāli ārā tika vilkti pērn, kad Loginova «krēsls atkal sašķobījās», «virs viņa savilkās tumši mākoņi» vai kā nu to kurš medijs nosauca. Lieta pat nonāca līdz balsošanai, tomēr, četriem pašvaldības pārstāvjiem balsojot pret pārvaldnieka atlaišanu, Loginovs palika amatā.
Piegriezīs skābekli?
Nu un, protams, nevar nepieminēt pēdējo gadījumu, kad septembra sākumā tika sasaukta Rīgas brīvostas valdes sēde, kurā četri valsts pārstāvji bija rosinājuši no amata atbrīvot Loginovu, jo viņš neesot noteiktajos termiņos ievērojis Krievu salas projekta rīcības plānu. Tā rezultātā jau otro reizi atbildīgajām iestādēm esot radies pamats apturēt Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu projektam un tas radot brīvostai jaunus finanšu riskus. Lieki piebilst, ka Loginovs amatā tomēr palika. Patlaban gan tiek izstrādāti noteikumi par ostas pārvaldības sistēmas maiņu, proti, saskaņā ar Satiksmes ministrijas ieceri ostas izpildvara būtu jāpārstāv nevis vienam, bet veseliem trim cilvēkiem, no kuriem viens būtu pašvaldības, viens valsts un viens nozares profesionāļu pārstāvis. Vai tās būs Loginova ēras beigas, vai arī viņš kļūs par šo vienu «nozares profesionāli», kas vienkārši turpinās līdzšinējo darbību, barojot vēl divus uzraugus, patlaban grūti pateikt. Bet prakse liecina, ka pāris nedēļu pirms vēlēšanām uzsāktām reorganizācijām reti ir ilgs mūžs.