Šodien dzejnieka draugi un tuvinieki no Krematorijas lielās zāles pulksten 13 pēdējā gaitā izvadīs bohēmistu Andri Bergmani (1945.23.X – 2009.19.XII).
Viņa dzīves ceļš aprāvās traģiski un nejēdzīgi. Sestdienas rītā dzejnieku gandrīz pašā Rīgas centrā atrada nosalušu. Iepriekšējā vakarā viņš aktīvi piedalījās Preses nama t.s. apbērēšanas ballītē, svinot atvadas no nama, kurā pagājusi viņa žurnālista mūža labākā daļa. Padomju Jaunatne, Neatkarība, Atmoda Atpūtai, smalko aprindu hronists Vakara Ziņās ir tikai rakstnieku enciklopēdijas oficiāli uzskaitītās darbavietas, jo Andris Bergmanis, pēc dabas būdams brīvmākslinieks, sadarbojās ar daudziem izdevumiem. Kurā redakcijā gan savulaik nepazina Bergmani? Ardievas Preses namam tomēr negaidot izvērtās par ardievām no paša Andra Bergmaņa, kurš aizgāja nakts tumsā un salā gluži kā Poruka Cibiņš, apliecinot to, ka 21. gadsimta Latvijā nav jāmūk mežā, lai nosaltu.
Sācis ar dzejoļu krājumu, kura nosaukums tagad, 2009. gada decembrī, tā autoram izrādījies pat vairāk nekā simbolisks – Uzdāvini man tīru sniegu (1970), Andris Bergmanis nepiederēja pie latviešu literatūras daudzrakstītājiem vai karjeras bīdītājiem. Nākamais dzeju krājums Patvērums iznāca tikai 1989. gadā. Kāpēc tā? Vislabāko atbildi uz šo jautājumu, šķiet, sniedz apstāklis, ka pēdējos gados viņš strādāja pie savas memuārgrāmatas Bohēma bija mūsu dzīvesveids. Lai nu ko, bet bohēmas jomā viņš varēs būt eksperts arī debesu Kultūrkapitāla fondā. Varbūt var teikt tā, ka bohēma un hipiju ideāli savulaik ļāva Andrim Bergmanim saglabāt iespējami neitrālākas attiecības ar padomju varu, kuru viņš pāri savai robežai laist negribēja, bet visticamāk Andris Bergmanis vienkārši nebija sistēmas cilvēks. Nevienas sistēmas. Ne toreiz, ne tagad. Un, protams, kā mēs visi, arī viņš maksāja meslus par savu dzīvesveidu. Lādzīgs un sirsnīgs savā nepareizībā, allaž kūpošu cigareti un gatavs pastāstīt kādu neticamu, bet patiesu notikumu iz kultūras dzīves aizkulisēm.
Pēdējos gados Andris Bergmanis aktīvāk darbojās prozas lauciņā. 2000. gadā iznāca viņa skandalozais darbs Kaili uz mēness ceļa. Pērn Lata romāna sērijā – romāns Solveiga un Diogēns. Periodikā tikuši drukāti arī fragmenti no jau piesauktās memuārgrāmatas Bohēma bija mūsu dzīvesveids. Runā, ka literārā mēnešraksta Karogs redakcijā pēc šīm publikācijām tikumīgāki autori nākuši skandalēties. Par laimi, šis memuārgrāmatas manuskripts ir ticis līdz izdevniecībai, un cerams, ka izdots tas paliks kā vislabākā liecība Andrim Bergmanim un latviešu bohēmai.