Internetā jārēķinās ar legālu spiegošanu
Jebkurš, kam ir attiecīgas prasmes un sev vien zināmi nolūki, netraucēti var rakāties informācijā, kas pēc būtības internetā tiek publiskota ierobežotam cilvēku lokam – pētāmā objekta draugiem, paziņām –, un izmantot to pēc saviem ieskatiem. Kaut gan tieši to aizliedz Eiropas Savienības Tiešsaistes tiesību kodekss, kurā apkopotas dalībvalstu akceptētās normas. Kodekss izstrādāts 2012. gadā, «lai liktu pilsoņiem apzināties savas ES tiesību aktos atzītās obligātās tiesības un principus, kas ir spēkā, kad patērētāji piekļūst tiešsaistei, atrodas tiešsaistē un iegādājas un izmanto pakalpojumus tiešsaistē»*.
Kiberdrošības speciālisti, arī no valsts uzturētās Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas CERT, jautājumu, kas un ar kādām tiesībām drīkst rakāties tavā profilā, vispār neapskata. Viņi māca tikai to, ka internetā nevajag rakstīt, cikos izej no mājas, kurā atvilktnē naudu glabā un vēl to, ka ugunsmūris jākopj.
Bet neviens ugunsmūris nelīdz pret formāli publiskas informācijas izmantošanu, un te nav runa tikai par kādiem ļaundariem. Dažādu valstu specdienesti arvien cītīgāk rakņājas sociālajos portālos. Tas atzīts nule publicētajā Satversmes aizsardzības biroja darbības pārskatā. Dokuments pamatā vēsta par Krievijas spiegu izdarībām 2013. gadā, neviena cita valsts vārdā nav nosaukta, radot iespaidu par mērķtiecīgu vēstījumu pašai Krievijai. (Līdzīgi rīkojusies arī Drošības policija.) Taču sadaļā par Ārvalstu specdienestu izlūkošanas darbībām kibertelpā citastarp minēts:
«Kiberizlūkošana ietver plašu aktivitāšu spektru: internetā tiek meklēta publiski pieejama, tomēr vienlaikus specifiska informācija, piemēram, caurskatot specializētos forumos atrodamas ziņas vai vācot personu raksturojošu informāciju un sekojot tās aktivitātēm sociālajos tīkos.» Turklāt šīs aktivitātes tiek arī nesaskaņoti iegrāmatotas slepenās datubāzēs. Par to vēsta laikraksts The New York Times publikācijā NDA vāc miljoniem seju no interneta attēliem (N.S.A. Collecting Millions of Faces From Web Images). Runa ir par amerikāņu Nacionālās drošības aģentūru, kas datus savai globālās uzraudzības sistēmai un seju atpazīšanas programmai vāc no e-pastiem, īsziņām, sociālajiem medijiem, videokonferencēm. Aģentūras bijušā analītiķa Edvarda Snoudena publiskotie slepenie dokumenti liecinot, ka filtrēta tiek visu veidu komunikācija, kas tieši vai netieši var būt saistīta ar ASV un tās interesēm, un visā pasaulē. Tātad arī Latvijā. Vietējie fizisko personu datu sargātāji te ir bezspēcīgi, pat ja šāda nesaskaņota facebook un citu portālu profilu izmantošana kādam varētu šķist nepatīkama vai morāli nepieņemama.
Datu valsts inspekcija ar Tieslietu ministrijas starpniecību skaidro, ka vietējo drošības dienestu un tiesībsargājošo iestāžu darbības nepakļaujas Fizisko personu datu aizsardzības likumam. Savukārt par ārvalstu specdienestu darbībām inspekcijai un ministrijai vispār nav nekas sakāms. Tas esot tikai Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas darbības lauciņš. Pēdējā Neatkarīgajai paskaidro: «Valsts drošības iestāžu sadarbība ar ārvalstu partneru dienestiem ir valsts noslēpuma objekts.» Tātad
Latvijas pilsoņu izspiegošana un tās saskaņošana valstu starpā ir slepena informācija. Cita lieta, ka specdienesti šo sērfošanu internetā vienmēr var pamatot ar rūpēm par mieru pasaulē un cīņu pret starptautisko terorismu. Tāpat kā jebkuru savu darbību. Arī Aizsardzības ministrija, kuras rokās atrodas valsts digitālā drošība, norāda uz preventīvu darbību nepieciešamību:
«Kiberdrošības vide ir ievainojama, un uzbrukumam ir pakļauts jebkurš datora lietotājs, tāpēc tieši veiksmīga un proaktīva kiberdrošības politika ir tas, kas spēj pasargāt personas no privātu datu noplūšanas kibernoziedznieku rokās.»
Tāpēc dati plūst caur specdienestu robotu rokām.
* No Eiropas Savienības Tiešsaistes tiesību kodeksa:
«Ikvienai personai ir tiesības uz savas personas datu atbilstīgu aizsardzību. Personas datu aizsardzībai jābūt nepieciešamai, godīgai, likumīgai un samērīgai. Datus, ko personas sniedz tieši vai netieši, nedrīkst izmantot citiem nolūkiem, izņemot tos, kuriem tie sākotnēji paredzēti. Tāpat šādus datus bez kritiskas izvērtēšanas nedrīkst nodot personām, ar kurām persona nav vēlējusies būt saistīta. Šīs tiesības attiecas uz visiem neatkarīgi no valstspiederības vai dzīvesvietas.»